Basketbols, futbols vai vieglatlētika? Treneru padomi, kādu sporta veidu bērnam izvēlēties  (12)

Portāls "Cālis" nolēmis vecākiem nedaudz palīdzēt, apkopojot pašu treneru stāstīto par konkrētiem sporta veidiem. Šī ir raksta pirmā daļa, kurā iepazīstināsim ar futbola, volejbola, basketbola un vieglatlētikas priekšrocībām un arīdzan mīnusiem. Jau drīzumā piedāvāsim uzzināt arī par citiem sporta veidiem.

Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) speciālisti uzsver, – mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, kad jau pavisam mazi bērni iebāzuši degunus planšetēs vai viedtālruņos, šādi pavadot dienā pat vairākas stundas, var radīt nopietnus draudus bērnu fiziskajai un garīgajai attīstībai. Mazkustīgs dzīvesveids rada lieko svaru, stājas problēmas un sliktu miegu. Tāpat neaktīvi bērni bieži kļūst par neaktīviem pieaugušajiem.

Vai tu kā mamma vai tētis zini, cik daudz fiziskās aktivitātes nepieciešamas bērniem? Pareizā atbilde – fiziskajām aktivitātēm vajadzētu aizņemt vismaz 60 minūtes bērnu un pusaudžu ikdienā. Tas var izklausīties daudz, taču nepieciešams tikai iedrošināt un motivēt savu bērnu piedalīties vecumam atbilstošās nodarbībās, kas rada prieku.

Pediatre Liene Smane stāsta, ka sešu, septiņu gadu vecumā bērna locītavas kļūst stiprākas, bet vecumā no astoņiem līdz 11 gadiem ieteicams attīstīt bērna ātrumu, tāpēc tiek rekomendēts nodarboties ar skriešanu un vieglatlētiku, bet spēku un izturību labāk ieteicams attīstīt, tikai sasniedzot 11 gadu vecumu. Reakciju vislabāk attīstīt astoņos, deviņos gados, ritmu un līdzsvara izjūtu – no deviņiem līdz 12 gadiem, bet pēc 12 gadiem jau ir grūti veidot prasmi orientēties telpā un iemācīt sarežģītu kustību tehniku.

"Daudzus vecākus nodarbina jautājums, kad bērnu sūtīt uz sporta sekciju. Piemērots vecums tam ir četri, pieci gadi, tad jau var sākt mazuļa iepazīšanos ar dažādiem sporta veidiem un vērot, kurš no tiem viņam patīk vislabāk. Vadoties pēc vispasaules sporta organizācijas ieteikumiem, bērnam ir jābūt fiziski aktīvam ne mazāk kā 60 minūtes dienā, tomēr Latvijā diemžēl vecāki ne vienmēr to ievēro. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc līdz pat 25 procentiem bērnu ir novērota aptaukošanās," atzīst pediatre.

Bet tālāk lasi jau nedaudz konkrētāk par četriem sporta veidiem!

Vieglatlētikai ir ļoti daudz un dažādu disciplīnu, taču, ja runā par bērnu nodarbošanos ar šo sporta veidu, vismaz sākumposmā treniņi ietver vispārēju fizisko sagatavotību un vieglatlētikas pamatprasmju apgūšanu. Par vieglatlētiku kā sporta veidu, ko izvēlēties bērnam, stāsta trenere Marita Ārente, kura pati savulaik nopietni pievērsusies vieglatlētikai, turklāt ar rekordiem Latvijas mērogā 800 un 1000 metru distancēs. Tagad Ārente trenē bērnus sporta skolā "Arkādija", treniņus vadot gan stadionā, blakus Rīgas 64. sākumskolai, gan "Daugavas" stadionā. Viņa patlaban darbojas ar bērniem, kuri ir vecāki par 10 gadiem, norādot, ka šis jau ir saprātīgs vecums, lai darbs būtu iespējami lietderīgs.

Ārente uzsver, ka vieglatlētika ir pamats visiem sporta veidiem. "Ja bērns būs apguvis vieglatlētikas pamatiemaņas, nostiprinājis muskulatūru, tad varēs trenēties jebkurā citā sporta veidā. Kā mēs zinām, agra specializācija ne pie kā laba nenoved," uzskata trenere.

Vieglatlētikā bērns ar laiku attīsta gan ātrumu, gan izturību, koordināciju, tā ir vispusīga fiziskā sagatavotība. Ārente uzskata, ka tieši ar vieglatlētiku var sākt nodarboties, ja vispār ir doma sportot, un tad, apzinoties gan fiziskās spējas, gan rakstura īpašības, izvēlēties citu sporta veidu vai arī nopietni pievērsties augstu rezultātu sasniegšanai kādā no vieglatlētikas disciplīnām.
"Trīs četru gadu vecumā ieteicama būtu vingrošana, lai attīstītu lokanību, bet jau vēlāk, kad attīstās motorās spējas, kas notiek laikā no kādu astoņu līdz 11 gadu vecumam, var sākt trenēties vieglatlētikā, attīstot gan ātrumu, gan izturību. Viss pārējais seko pēc 12 gadu vecuma," iesaka trenere.

Bieži vien uz vieglatlētikas treniņiem nāk bērni, kuri kopā ar vecākiem izlēmuši, ka viņiem neder, piemēram, basketbols vai futbols, bet mēdz būt arī otrādi. "Daži vecāki ir viltīgi, bērnu sūta uz futbola treniņiem un paralēli pie mums, uz vieglatlētiku. Un tad pienāk brīdis, kad pasaka – mēs tomēr izvēlējāmies futbolu, – kad bērns ir paņemts komandā. Ļoti iespējams, šo mērķi sasniegt palīdzējuši arī vieglatlētikas treniņi," stāsta Ārente, tiesa, atzīstot, ka dažreiz jau kļūst skumji, ja kāds, kurš patiešām nākotnē varētu sasniegt būtiskus rezultātus, pamet vieglatlētiku, pievēršoties citam sporta veidam.

Vieglatlētikas pluss esot arī tas, ka tajā var trenēties bērni ar dažādām rakstura iezīmēm. "To varu apliecināt pēc pieredzes, jo vieglatlētikā ir daudz disciplīnu un katrs var piemeklēt sev piemērotāko. Šis sporta veids, nenoliedzami, attīsta sociālās prasmes, komunicēšanas spējas. Pat viskautrīgākais un noslēgtākais bērns var sevi parādīt, turpretim šāds bērns sevi nevarēs pierādīt komandu spēlēs. Krosiņu paskriet, piemēram, to var jebkura rakstura bērns," uzsver trenere, bet noslēgumā akcentē, cik svarīga loma ir tam, kādas attiecības ar sportu ir ģimenē. Viņa norāda – ja bērns redzēs, ka arī vecāki, brāļi un māsas labprāt kustas, piedalās dažādās sacensībās, kas tagad pieejamas tik dažādas, arī bērns gribēs kustēties, bet kustības ir prieks un veselība!

Vest vai nevest bērnu trenēties futbolā? Par to portālam "Cālis" stāsta Laima Kirtovska, kura patlaban gan futbolā darbojas tagad organizatoriskā līmenī, bet iepriekšējos piecus gadus, no 2012. līdz 2017. gadam, trenēja futbola skolā "Metta" (galvenā trenere U10–U16 meiteņu komandām un dažāda vecuma puišu komandu treneru asistente), bet 2015., kā arī 2016. gadā bija Latvijas meiteņu U15 izlases treneru asistente.

"Manuprāt, viena no vissvarīgākajām un vienlaikus arī nenovērtētākajām sporta spēļu priekšrocībām ir tā, ka, aizvedot bērnu trenēties, piemēram, futbolā, viņš tur iegūs draugus. Vecākiem, iespējams, var šķist, ka tas varētu būt tikai kā pakārtots iemesls, jo svarīgāk taču ir, lai bērns būtu fiziski aktīvs un pilnībā realizētu savu potenciālu, kas nereti, pēc vecāku domām, vienādojams arī ar viņu nerealizētajiem sapņiem, un to visu var darīt arī individuālajos sporta veidos..." tā Kirtovska.

Trenējot futbola skolā "Metta", tostarp arī bērnus visjaunākajā vecumā (četrus gadus vecus), viņa esot novērojusi, ka draugu iegūšanai bieži vien ir pat lielāka loma nekā tam, cik labi bērniem padodas treniņu procesā veicamās darbības. Savukārt, ja jau iegūti draugi un kādam no viņiem patiesi labi padodas futbols, tā ir papildu motivācija, ko mākslīgi nevar radīt ne treneris, ne vecāki (protams, abi iepriekšminētie var motivēt un motivē mazos censoņus, bet treniņā blakus draugs, kam viss izdodas mazliet labāk, ir vēl spēcīgs papildu stimuls).

Sporta spēlēs vienmēr treniņos būs komandas biedri, jaunākā vecuma bērnu iesaiste futbolā ik gadu pieaug, kas tikai palielina iespēju, ka ikviens bērns te varētu atrast draugu. "Prieka radīšana un gūšana treniņprocesā, protams, ir arī trenera kompetencē, taču nereti par to parūpējas tieši sava vecuma draugi, un, ticiet vai ne, bet pat Virslīgas futbola spēlētāju treniņprocesā vienā vai citā veidā izraisīts prieks ir būtisks, savukārt bērnu un jauniešu vecumā tam, manuprāt, jābūt kā vienai no treniņa pamatvērtībām. Caur prieku iespējams ne vien iemācīt, bet arī mācīties pašiem daudz vairāk un efektīvāk," uzskata trenere, kura patlaban gan aktīvi to nedara.

Viņa norāda, ka pēdējos gados gan Latvijas Futbola federācija, gan futbola skolas arvien lielāku uzmanību pievērš futbola taktikas un tehnikas pilnveidošanai, kā arī fizisko īpašību attīstīšanai, izmantojot dažāda veida spēles, kas, kā jau minēts iepriekš, futbolistos izraisa emocijas, tostarp rada prieku. Spēlēties patīk visu vecumu cilvēkiem, tikai pieaugot mēs reizēm aizmirstam, kā tas ir, vai vienkārši necenšamies atrast savam vecumam un personībai atbilstošas spēles. Individuālo sporta veidu pārstāvjiem šāda pieeja varētu radīt papildu grūtības, ņemot vērā, ka, piemēram, vieglatlētikā treniņgrupā nereti kopā ir diezgan dažādu vecumu bērni, kuriem līdzvērtīgu komandu apstākļus radīt būtu pagrūti, spriež Kirtovska.

"Futbolā tiks attīstīta arī bērna spēja domāt, pieņemt lēmumus, pārredzēt laukumu, sadarboties komandā un būt empātiskam, uzmundrinot komandas biedrus un jūtot viņiem līdzi zaudējuma gadījumā. Vēlāk dzīvē dažādās jomās tāpat bērns būs lielāku vai mazāku komandu sastāvā – bērnudārza grupiņā, klasē, darba kolektīvā, galu galā arī ģimenē, un šīs prasmes viņam noteikti noderēs," uzskata futbola entuziaste.

Vēl viena pasaulē jau ļoti plaši izplatīta prakse, kas pamazām tiek ieviesta arī Latvijā, ir iespēja maziem bērniem būt par spēlētāju pavadoņiem gan Virslīgas futbola klubu spēlēs, gan Latvijas nacionālās futbola izlases mājas spēlēs. "Neesmu redzējusi līdzīgu praksi nevienā no individuālajiem sporta veidiem un pat citiem komandu sporta veidiem ne, taču tāda pieredze mazajiem dod lielu iedvesmas devu trenēties vēl cītīgāk, ļaujot iztēloties, kā būtu pašiem iziet laukumā Latvijas mērogam lielos stadionos un spēlēt "lielās" spēlēs ar simtiem un reizēm pat tūkstošiem skatītāju. Un ticu, ka visspēcīgāk mūs visus, tai skaitā bērnus, ietekmē tieši pašiedvesma, nevis kāda ārēja motivācija, ko kāds cenšas pasniegt mums uz paplātes," uzskata Kirtovska.

Par trūkumu varētu uzskatīt to, ka Latvijas futbolā šobrīd trūkst piemērotas infrastruktūras un vāji pieejama esošā, kas nozīmē, ka rudens un pavasara aukstajos mēnešos, kā arī ziemā, īpaši galvaspilsētā, bērnam, iespējams, būtu jātrenējas sporta zālē, tādā veidā daļu gada, patiesību sakot, trenējoties nevis futbolā, bet gan futzālā jeb telpu futbolā, kas, no otras puses skatoties, var būt arī kā priekšrocība, jo telpu futbols ir ātrāks, dinamiskāks un tehniskāks, norāda trenere.

"Noteikti šobrīd pietrūkst arī panākumu nacionālās izlases līmenī, kas, kā jau minēju pie priekšrocībām, arī gados jaunāko futbolistu pašiedvesmu paceltu jaunā līmenī. Bērnu un jauniešu vecumā paraugi ir vajadzīgi visos līmeņos, gan vecāku, gan bērnudārzu audzinātāju un skolotāju, gan treneru, gan arī pašu pārstāvētā sporta veida līmenī. Protams, tiek jūsmots arī par pasaules līmeņa superzvaigznēm Mesi, Ronaldu utt., taču ar panākumiem bagātu savas valsts pārstāvi bērns vai jaunietis var identificēties jau pavisam citā līmenī, ļaujot noticēt, ka par tādu iespējams kļūt arī tepat Latvijā. Arī vecākiem pašreizējie Latvijas nacionālās izlases rezultāti noteikti nekalpo par katalizatoru, lai izvēlētos bērnus un jauniešus vest trenēties futbolā, taču, zinot, kāds darbs tiek ieguldīts gan klubu, gan Latvijas Futbola federācijas līmenī, strādājot ar jauniešiem, ir pamats domāt, ka Latvijas nacionālajai futbola izlasei gaidāma sava veida atdzimšana," cerīgi nākotnē lūkojas Kirtovska.

Stabilas un funkcionējošas futbola skolu piramīdas, kur bērnam ir iespējas trenēties no četru, piecu vai sešu gadu vecuma un izaugt par Latvijas Virslīgas un Latvijas nacionālās izlases spēlētāju, ir tikai tapšanas stadijā. Labu piemēru Latvijas futbolā rāda jau iepriekš pieminētā futbola skola "Metta", kur šai jautājumā daudz tiek ne vien domāts un runāts, bet arī darīts. Audzēkņu skaits arvien palielinās, un tiek domāts ne vien par to, kā izaudzināt profesionālus futbolistus, bet kā dot iespēju darboties futbolā arī tiem, kas vēlas turpināt savas gaitas futbolā kā organizatori, sporta žurnālisti u. c. futbolā ne mazāk svarīgi cilvēki.

Vēl, pēc Kirtovskas domām, jārēķinās arī ar to, ka, bērnam trenējoties futbolā, trenera uzmanība būs sadalīta. Daži bērni pie tā pierod ātri, un viņiem tas grūtības nesagādā, savukārt citi pastāvīgi mēģina pievērst trenera uzmanību visdažādākajos veidos, arī neievērojot paredzēto treniņa kārtību un disciplīnu, traucējot komandas biedriem u. tml., tāpēc, ja bērns ir pieradis pie nedalītas vecāku uzmanības, pastāv iespēja, ka, vismaz uzsākot treniņu gaitas futbolā, var rasties zināms diskomforts, taču, ja treneris/e ir kompetents/a, viņš/a zinās, kā risināt šo situāciju.

Futbols ir kontakta sporta veids, līdz ar to savā ziņā pastāv arī lielāks traumu gūšanas risks nekā bezkontakta sporta veidos. Spēles apstākļi mainās sekundes simtdaļās, un izsekot līdzi visam – pretiniekiem, saviem komandas biedriem, bumbai, vārtiem, laukuma robežām – prasa augstu koncentrēšanās līmeni, pie kā futbolisti/es pierod vien laika gaitā.

Basketbola treneris Kristaps Zeids savas karjeras sākumā ir trenējis skolas vecuma bērnus, taču tagad trenē profesionāļus un U16 Latvijas basketbola izlasi.

Kristaps stāsta, ka, pirmkārt, basketbols, gluži kā citas fiziskās aktivitātes, bērnam sniedz vispārējo fizisko sagatavotību.

"Basketbols ietver vairākus elementus – lēkšanu, skriešanu un spēlēšanu aizsardzībā, te attīsta vispārējo fizisko sagatavotību." Viņš skaidro, ka tā ir lieta, kurai daudzas sporta skolas pievērš pastiprinātu uzmanību, sevišķi pašā sākumā. Tikai vēlāk jaunajiem basketbolistiem tiek mācīti dažādi tehnikas elementi, piemēram, metiens. Tad bērns attīsta arī tādas svarīgas iemaņas kā koordinācija, veiklība un pat lokanība.

Kā zināms, augums basketbolā ir ļoti svarīgs. Un tiešām, treneri pievērš uzmanību arī tam, lai bērns pastieptos garāks. Kristaps gan uzsver, ka ar sporta palīdzību nav iespējams bērna augumu izstiept par vairākiem centimetriem, taču, izmantojot attiecīgus vingrinājumus, viņa ķermeni noteikti var pastiept par apmēram centimetru garāku. Arī viņš pats atceras, kā pēc treniņiem treneris esot licis vismaz pusminūti vai minūti karāties pie stieņa, lai pastieptu visas ekstremitātes. Daudzi basketbola treneri šo taktiku izmanto arī tagad.

Kristaps piemin arī to, ka basketbola treneri lielu uzmanību pievērš uzturam un jauniešu atzīmēm skolā. Piemēram, Latvijas Jaunatnes basketbola līgā (JBL), kur spēlē lielākā daļa jauno basketbolistu, spēļu finālā aizliedz piedalīties tiem spēlētājiem, kuri nav sekmīgi nokārtojuši kādu priekšmetu. "Viņiem pirms fināliem ir jāiesniedz sekmju izraksti. Ja tur parādās kāda nesekmīga atzīme, tad pēc Latvijas Jaunatnes basketbola līgas nolikuma tu finālā nedrīksti spēlēt, kas, es uzskatu, ir ļoti pareizi. Jaunietis vispirms ir skolēns un tikai pēc tam basketbolists," viņš skaidro. Mācību process ir lieta, kam treneri pievērš pastiprinātu uzmanību ne tikai laikā, kad notiek fināla spēles, bet arī visas sezonas garumā.

Tāpat Kristaps skaidro, ka 12 līdz 14 gadu vecumā bieži vien ir situācijas, kad trenerim bērna dzīvē ir lielāka loma nekā vecākiem. Līdz ar to basketbols no sporta kļūst par audzināšanas veidu. "Jauniešiem bieži vien basketbols ir primārā lieta. Viņiem tas patīk, un treneris ir tas cilvēks, kurš viņiem to var iedot vai atņemt. Līdz ar to sanāk, ka basketbols ir ne tikai sporta veids, bet arī audzināšanas stils," viņš atzīst. Treneris arī skaidro, ka tikai viens, labākajā gadījumā trīs jaunieši no katras komandas turpina spēlēt arī profesionālā līmenī, tāpēc treneru primārais uzdevums ir izaudzināt veselīgus, disciplinētus un gudrus jauniešus, kuri spēs savu dzīvi veiksmīgi turpināt arī tad, ja pēcāk nevarēs pelnīt naudu, spēlējot basketbolu.

Kā vienu no basketbola ieguvumiem nevar nepieminēt arī augstskolu piedāvātās stipendijas. Gandrīz visas lielākās Latvijas augstskolas – Latvijas Universitāte, Biznesa augstskola "Turība", Rīgas Tehniskā universitāte un Vidzemes Augstskola – piedāvā stipendiju vietas tiem topošajiem studentiem, kuri ir spējīgi kvalificēties, lai spēlētu augstskolas komandā. Līdzīgas iespējas piedāvā arī ārzemju skolas. Sevišķi izplatītas basketbola stipendijas ir, piemēram, Amerikā.

Tāpat basketbols ir viens no visvieglāk pieejamiem sporta veidiem. Tas noteikti ir viens no populārākajiem sporta veidiem Latvijā, līdz ar to arī treneru izvēle ir plaša. Arī finansiāli basketbols nebūt nav dārgāko sporta veidu grupā. Kristaps stāsta, ka patiesībā viss, kas bērnam ir vajadzīgs, ir sporta tērps un apavi.

Negatīvās iezīmes

Kristaps atzīst, ka, gluži tāpat kā jebkurā sporta veidā, arī basketbolā pastāv traumu risks. Gandrīz visi basketbola elementi ir saistīti ar lēkšanu. Ar katru lēcienu nedaudz cieš ceļu locītavas un mugura. Taču, lai no tā izvairītos, trenerim būtu jāmāca bērns pareizi lēkt un piezemēties.

Viņš stāsta, ka basketbols ir kontakta sporta veids, līdz ar to traumu risks ir. Tāpat treneris piebilst, ka pēdējo gadu laikā basketbols ir kļuvis par fiziski grūtāku sporta veidu, kā rezultātā ir augušas arī prasības pret sportistiem. Arī paši sportisti aizvien vairāk sevi dzen uz priekšu, lai turētu līdzi līmenim, kas arī ir viens no traumu iemesliem. Taču tas esot raksturīgs tikai profesionālā līmeņa sportistiem. Kristaps piebilst, ka, atklāti runājot, neviens profesionālais sports nav veselīgs: "Sports ir darbs, kur galvenais ir rezultāts. Dažreiz veselība tiek atstāta otrajā plānā un viss tiek darīts "čerez ņemagu", par spīti traumām." Taču vecākiem, kuri ir nolēmuši savu bērnu sūtīt uz basketbola treniņiem, par to nevajadzētu uztraukties, jo no bērna vai jaunieša šāda attieksme netiek gaidīta.

"Treneru mērķis primāri ir izveidot sportisku un veselīgu jaunieti, un tikai tad, ap piecpadsmit, sešpadsmit gadiem, kad parādās pirmās iezīmes, ka jaunietis ar basketbolu varētu nodarboties profesionāli, no viņa tiek prasīts nedaudz vairāk," skaidro Kristaps.

Ieteikumi vecākiem

Kristaps uzsver, ka, viņaprāt, basketbolu bērnam būtu jāsāk spēlēt tikai astoņu vai deviņu gadu vecumu. Pirms tam, sākot ar piecu gadu vecumu, viņam vajadzētu attīstīt vispārējo fizisko sagatavotību, piemēram, vingrošanā vai peldēšanā, kur tiek attīstītas visas muskuļu grupas – vēdera prese, mugura, rokas un kājas. Tāpat šie sporta veidi netraumē bērna vēl nenobriedušās locītavas.

Kad bērns ir sasniedzis jau astoņu vai deviņu gadu vecumu, viņu droši var sūtīt kādā sporta skolā. Protams, būs bērni, kas basketbolā būs sākuši trenēties jau agrākā vecumā, taču Kristaps uzsver, ka vecākiem par to nevajadzētu uztraukties. "Varbūt pirmie divi gadi būs tādi, ka bērns mēģinās noķert tos, kuri būs vairāk pieraduši pie bumbas, bet nokavēts nekas noteikti nebūs."

Kristaps uzsver, ka svarīgi ir izvēlēties treniņu vietu, kas atrodas tuvu mājām, piemēram, pamatskola vai vidusskola, kurā bērns jau ir uzsācis skolas gaitas. Tas novērsīs dažādus blakusapstākļus, kas varētu mazināt viņa motivāciju doties uz treniņu. "Ja basketbols notiek turpat skolā, ideālā gadījumā uzreiz pēc stundām, tad bērns zinās savu režīmu, uzreiz pēc skolas ies uz zāli un trenēsies. Ja bērnam ir kaut kur tālāk jābrauc vai ir brīvs laiks līdz treniņam, bieži vien tā motivācija zūd," skaidro treneris.

Tāpat Kristaps iesaka pirmajos gados vecākiem neaizrauties ar labākās sporta skolas vai trenera meklējumiem. Galvenais esot tas, ka bērns kustas, darbojas un apgūst basketbola pamatus, jo ir svarīgi, ka viņam patīk tas, ko viņš dara. Kad viņš ir sasniedzis jau pusaudža vecumu un ir vēlme turpināt apgūt šo sporta veidu nedaudz profesionālākā līmenī, tad vecāki var sākt domāt par piemērotākas sporta skolas vai trenera izvēli.

Pirmajos gados vecākiem arī nevajadzētu satraukties par speciālo apavu pirkšanu. Bērnam pirmos divus trīs gadus pietiks ar skriešanas apaviem. Kristaps uzsver, ka galvenais, lai tie būtu ērti un viegli. "Bērnam sporta apavos jājūtas ērti un labi. Speciālie basketbola apavi ir domāti pieaugušajiem. Tie nereti bērniem ir par smagu, tāpēc mazais skrienot nejūtas ērti un velk kājas pa zemi," skaidro basketbola treneris. Kad bērns ir sasniedzis vienpadsmit, divpadsmit gadu vecumu, var sākt domāt par speciālo basketbola apavu iegādi.

Kristaps uzsver, pati galvenā lieta ir vecāku atbalsts. "Jaunieti vajag atbalstīt, nevis mācīt un strostēt. Nevajadzētu no laukuma malas vai tribīnes izbļaut, kas viņam būtu jādara laukumā. Tam ir domāts treneris, kurš pateiks visu, kas viņam ir jāzina. Viņš ir arī tas cilvēks, kurš piemērotā brīdī sniegs nepieciešamo kritiku," skaidro basketbola treneris. Viņš piebilst, ka vecāku galvenais uzdevums ir uzturēt bērna aizrautību un prieku turpināt iesākto un nenolaist rokas pie mazākās neveiksmes.

Toms Benjavs ir strādājis Ozolnieku sporta skolā, tās veidošanas pašā sākumā, kur mazos, sākot no astoņu gadu vecuma, trenējis pludmales volejbolā. Arī šobrīd viņš strādā par treneri un volejbolu māca kā lieliem, tā maziem.

Kā vienu no pirmajām lietām treneris min to, ka, trenējoties volejbolā, tiek attīstīts reakcijas un domāšanas ātrums. "Sekundes simtdaļā tev jāizdomā, kur tev jābūt un kam tev jādod piespēle," viņš skaidro. Tāpat tiek uzlabota vispārējā fiziskā sagatavotība. Trenējoties bērns iemācās ātri skriet un augstu lēkt. Tiek stiprināti arī viņa roku un kāju muskuļi.

Tāpat kā citi komandas sporta veidi, arī volejbols iemāca bērnam sastrādāties komandā. Pludmales volejbolā komanda sastāv no diviem cilvēkiem, zāles volejbolā – no kādiem 12 cilvēkiem un trenera. Toms uzskata, ka šāds cilvēku skaits komandā bērnam jau ir daudz: "Visiem ir jāmāk sadarboties, nestrīdēties savā starpā. Tu neesi viens. Tu nevari visu laiku domāt tikai par sevi. Manuprāt, bērnam tas ir liels uzdevums. Viņam ir jābūt vēlmei sadarboties un strādāt komandā," skaidro treneris.

Kā vienu no galvenajiem ieguvumiem treneris min to, ka pēc vairāku gadu trenēšanās volejbolā, ja bērns vēlas, ir iespēja pārkvalificēties uz jebkuru citu sporta veidu, kur ir vajadzīgas ātras un atsperīgas kājas, piemēram, basketbolu.

Ja vēlies, lai tavs bērns pastiepjas augumā, volejbols būs pareizā izvēle. Treneris skaidro, ka treniņos bērni nemitīgi stiepjas uz augšu, līdz ar to viņu ķermenis par pāris milimetriem vai, iespējams, pat centimetriem tiek pastiepts. "Bērni lec uz augšu. Arī augšējās piespēles tiek dotas, sniedzoties augšup," viņš skaidro.

Pludmales volejbols/zāles volejbols

Zāles un pludmales volejbols atšķiras arī ar traumu risku. Treneris skaidro, ka pludmales volejbolā ir daudz grūtāk iegūt traumas, jo pamats ir daudz mīkstāks. "Smiltīs var droši krist pēc bumbas," viņš stāsta. Vietas, kur notiek sacensības, ir drošas un smilšu daudzums pietiekami liels, lai spēlētāji nespētu sajust cieto pamatu, kas slēpjas zem mīkstajām smiltīm. Taču treneris atgādina, ka arī smiltīs nevajadzētu taisīt "līdaciņu", jo nereti gadās, ka iesācēji iekrīt smiltīs ar muti pa priekšu un traumē zobus.

Arī volejbolam ir savi mīnusi

Kā vienu no pirmajām lietām Toms min plecu traumas, sakot, ka tie volejbolistiem tiek traumēti visbiežāk. "Ja bērnam sākumā neiemāca pareizu uzbrukuma sitienu, tad, pieliekot spēku, var rasties pleca sāpes," treneris skaidro. Visbiežāk tiek traumēts tieši "darba plecs" jeb tas plecs, ar kuru tiek izdarīti uzbrukuma sitieni un serves. Taču viņš mierina, ka tas nebūt nenozīmē, ka visiem, kas izvēlējušies nodarboties ar šo sporta veidu, būs problēmas ar pleciem. Tāpat, ja plecs ir vājš, to kompensē mugura. Toms skaidro, ka tālāk šīs traumas var pāriet no muguras uz ceļiem. "Ja ir vāja mugura, tad automātiski sāk rasties traumas – ceļi, pleci un citas ķermeņa daļas," stāsta Toms.

Viena no traumām pakļautākajām volejbolistu ķermeņa daļām ir arī ceļi, jo lēciens rada tiem triecienu. Profesionālajiem spēlētājiem mēdz celī sakrāties ūdens, taču Toms mierina, ka bērniem tas parasti nedraud.

Daloties pieredzē, treneris stāsta: "Atceros, kāds bērns reiz atnāca uz treniņu un teica, ka viņam sāp ceļi un mugura. Bet mazajam ir tikai deviņi gadi. Viņam šajā vecumā nav nekāda iemesla, kādēļ varētu rasties ceļu un muguras sāpes. Viņš nelec metru virs zemes. Šajā vecumā bērni vairāk skrien, kas netraumē ne muguru, ne ceļus." Šajā situācijā treneris sapratis, ka vaina nav volejbolā, bet gan tajā, kā bērns veic kustības. Viņš esot apskatījies, kā bērns taisa pieliekošo soli un skrien. Pārbaudot šīs kustības, treneris uzreiz pamanīja, ka puika dara nepareizi, piemēram, skrien no papēža uz pirkstgalu vai pieliekošo soli taisa, izvēršot pirkstgalu uz āru. Šajā gadījumā treneris ieteica doties pie fizioterapeita, kurš var ieteikt, kā novērst radušos situāciju.

Kaut volejbolā daudz tiek strādāts ar plaukstām un pirkstiem, treneris skaidro, ka šīs ķermeņa daļas netiek traumētas. Toms atklāj, ka zina tikai trīs spēlētājus, kas ir izsituši vai lauzuši pirkstus. Taču, ja bērns jau no mazotnes tiek mācīts pareizi taisīt augšējās piespēles, tad šādu traumu iespējamība ir ļoti maza. "Kopumā, ja treneris seko līdzi bērna izaugsmei, tad iespēja gūt traumu ir daudz mazāka," stāsta Toms.

Dažkārt var sākt sāpēt sprands. Treneris skaidro, ka tas ir tāpēc, ka bērna ķermenis nav pieradis visu laiku turēt rokas un galvu gaisā, kā tas ir jādara, taisot augšējās piespēles. Līdzīgi ir ar rokas daļu starp elkoni un plaukstu, kura pēc pirmajiem treniņiem var būt apsārtusi un jutīga. Arī rokas āda reaģē, jo nav pieradusi pie sitieniem ar bumbu, taču pēc pāris treniņiem gan sāpes, gan apsārtums pāriet. Šāda ķermeņa reakcija ir novērota arī tiem spēlētājiem, kas ilgāku laiku nav spēlējuši volejbolu un uzņēmuši bumbu ar apakšējo piespēli. Līdz ar to vecākiem par to nevajadzētu uztraukties.

Kad uzsākt?

Toms uzskata – ja mazi bērni piecos gados spēj jau slidot, tad viņi var iet arī trenēties volejbolā. "Pats esmu trenējis gan piecus, gan trīs gadus vecus bērnus. Viņi visu uzsūc kā sūklis," viņš skaidro. Treneris piebilst, ka vecumam nav robežu un sākt var jebkurā vecumā. Taču, ja vecāki ir nolēmuši bērnu jau agrā vecumā trenēt volejbolā, tad ir jārēķinās, ka vajadzēs to darīt individuālajos treniņos, jo Latvijā sporta skolās bērnus uzņem tikai no astoņu gadu vecuma.

Ieteikumi vecākiem:

Volejbolā svarīgi ir apavi. Nepareiza apavu izvēle var ietekmēt bērna stāju, kā rezultātā var tikt pārlieku noslogota mugura vai ceļi, skaidro treneris.

Tiem vecākiem, kuri ir nolēmuši savas atvases sūtīt uz volejbola treniņiem, Toms iesaka vispirms aprunāties ar kādu treneri un uzdot viņam visus sev interesējošos jautājumus. Taču vispirms vajadzētu noskaidrot, kur var atrast labu treneri, kas prasmīgi varētu atbildēt uz visiem jautājumiem. "Ir tā, ka cilvēki aiziet un kautrējas, un tad nepajautā. Bērns, redzot, ka vecāki uzdod jautājumus, brīdī, kad viņam tādi radīsies, sekos piemēram un arī nekautrēsies pajautāt to, kas viņam nav skaidri saprotams," viņš stāsta.