Bērns no bērnu nama: četri pieredzes stāsti par pieņemšanu ģimenē

Kampaņas īstenošanas gaitā ir tapusi arī interneta vietne "Radigimeni.lv", kurā var atrast informāciju par katru no statusiem, to iegūšanas procesu un atbalsta iespējas.

2017. gadā kopumā ārpusģimenes aprūpe tika nodrošināta 6669 bērniem. No tiem 1173 bērni jeb 18 procenti atradās audžuģimenēs (2016. gadā – 1193 bērni jeb 17 procenti), 4459 bērni jeb 67 procenti atradās aizbildnībā (2016. gadā – 4548 bērni jeb 65 procenti), bet 1037 bērni jeb 15 procenti no visiem ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem atradās aprūpes iestādē (salīdzinoši 2016. gadā tie bija 1216 bērni jeb 18 procenti). Tādējādi 2016. gada beigās audžuģimenēs vai pie aizbildņa atradās 83 procenti no visiem ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem, bet 2017. gada beigās – 85 procenti.

Kā ziņots, lai palielinātu uzņemošajām ģimenēm pieejamā atbalsta iespējas, no šī gada rudens tiek veidoti ārpusģimenes aprūpes atbalsta centri, kuru darbību nodrošinās nevalstiskās organizācijas (biedrības vai nodibinājumi) vai komersanti, saņemot finansējumu no valsts budžeta. Atbalsta centri piesaistīs jaunas uzņemošās ģimenes, nodrošinās apmācības un psihosociālo atbalstu šīm grupām, nodrošinās audžuģimenes psiholoģisko izpēti un citus atbalsta pasākumus. Atbalsta centru sniegto pakalpojumu kvalitātes izvērtēšanu un pārraudzību veiks Labklājības ministrija. Darbu jau uzsākuši trīs biedrības "Latvijas SOS bērnu ciemata asociācija" ārpusģimenes aprūpes atbalsta centri – Rīgā, Bauskā un Valmierā. LM apliecinājumus saņēmuši divi nodibinājuma "Sociālo Pakalpojumu Aģentūras" ārpusģimenes aprūpes atbalsta centri – Rīgā un Liepājā. Sagaidāms, ka tuvākajā laikā šiem centriem pievienosies vēl citi, nodrošinot atbalstu visā Latvijā.

Līdz ar būtiskām izmaiņām ārpusģimenes aprūpes sistēmā, ģimeņu uzrunāšanā svarīgs ir līdzcilvēku piemērs. Sociālajā kampaņā savos stāstos dalās četras uzņemošās ģimenes.

Kopš bērnības, kas pavadīta internātskolā, Dace Ģertrūde (47) zināja – kādu dienu viņa savā ģimenē uzņems bērnu nama bērnu. Dacei ir divas bioloģiskās meitas, kopumā viņa bijusi audžumamma četriem bērniem no ārpusģimenes aprūpes iestādēm un drīzumā radīs ģimeni vēl dažiem bērniem no bērnu nama.

Nepagāja ilgs laiks, kad bāriņtiesa informēja par pusaudzi – bērnu namā nokļuvušo 12 gadus veco bāreni Andreju. Sākotnēji doma par pusaudža uzņemšanu ģimenē mani biedēja, tomēr aizbraucu uz bērnu namu iepazīties. Jau pirmajā satikšanās dienā Andrejs mani nosauca par mammu. Es viņu sapratu un sajutu. Lai gan sākotnēji bija dažādas pārdomas, bija skaidrs – ja reiz viņš mani nosaucis par mammu, tātad bērns mani ir izvēlējies.

Pirmo pusotru gadu mums negāja viegli. Bērnam, kurš dzīvojis brīvā vaļā, ir grūti būt režīmā. Līdz 11 gadu vecumam viņš savā vaļā dzīvoja, gadu pavadīja bērnu namā. Mājās viņš bieži nespēja savaldīties. Par sīkumiem uzsprāga. Pēc šādas komunikācijas trīs mēnešu garumā, piefiksēju, ka man kļūst arvien grūtāk savaldīties. Sākām iet pie terapeita un situācija pamazām uzlabojās. Kopā pavadīto sešu gadu laikā mums ir bijis daudz priecīgu brīžu. Visvairāk man patīk mūsu sarunas par dzīvi – tās ir divu pieaugušu cilvēku sarunas.

Kad Andrejs jau divus gadus bija pie manis, mums pievienojās deviņgadīgs puika no krīzes nama. Tagad jau pagājis gads, kopš viņš adoptēts un dzīvo Amerikā, mēs joprojām sazināmies. Savukārt Andrejs (18) šobrīd dzīvo patstāvīgi. Viņam ir darbs un skola, sava dzīvesvieta. Laiku pa laikam viņš atbrauc ciemos.

Bērna uzņemšana ģimenē maina ne tikai bērnu, bet vispirms jau pašus vecākus emocionāli un intelektuāli. Situācijās, kad netiku galā, meklēju atbildes psiholoģijas grāmatās, dažādos kursos un tagad esmu nonākusi pat līdz drāmas terapijas maģistrantūras studijām Rīgas Stradiņa Universitātē. Paldies Dievam, ka sākotnējās bažas par pusaudža uzņemšanu ģimenē pārvarēju un spēcīgāka bija sajūta par mātes mīlestību un rūpēm, ko vēlos dot. Uztveru Andreju kā dēlu. Andrejam tagad ir māsas un manām meitām ir brālis.

Būt audžumammai ir milzīgs prieks, tā ir mana sirdslieta un dzīves piepildījums. Pēc pieredzes ar Andreju vēlos dot mājas pusaudžiem. Pusaudzim nonākšana ģimenē ir kā otrā iespēja.

Savukārt vecākiem tā ir iespēja iepazīt jaunu cilvēku savā dzīvē. Pusaudzis ienāk ar savu vērtību komplektu un pasaules uzskatu, laika gaitā ģimenē viņa vērtības un uzskati mainās, arī tas, kā viņš pats sevi redz. Par to ir gandarījums. Šobrīd iepazīstos ar trīs bērnunama meitenēm (12, 13, un 10 gadi) – cerams drīz viņas iegūs ģimeni un jaunu cerību dzīvē.

Jānis (41) kopā ar sievu Madaru (43) uzņēmuši ģimenē divus bērnus – Emīlu (11) un Rihardu (6).

Pirms vairāk nekā 10 gadiem ar sievu vienojāmies, ka palīdzēsim kādam bez vecāku gādības palikušam bērnam, uzņemot ģimeniskā vidē un nodrošinot saulainu bērnību ārpus bērnu nama sienām. Tolaik tur bija šausmīgi. Zinājām, ka vēlamies adoptēt bērnu, par citiem statusiem tolaik nebija informācijas. Tā mūsu ģimenē pirms desmit gadiem ienāca Emīls. Ir gan viegli, gan grūti vienlaikus. Mums ģimenē ir pierasts visu izrunāt. Ir labi – ir jārunā, ir slikti – ir jārunā. Emīlam iet grūti mācībās, bet zīmēšana viņam padodas. Viņš var stundām savā istabā zīmēt, rūpīgā un neatlaidīgā darbā savā kladē radot pikseļu mākslu – zīmējumu sērijas un iedvesmu smeļoties no attēliem internetā.

Pagāja laiks un Emīls jau bija gana liels un mēs ar sievu vēl gana jauni, sapratām, ka vēlamies uzņemt ģimenē vēl vienu bērnu. Rihards pie mums ir nesen. Viņš ir mazs spridzeklis, enerģijas lādiņš. Tas ir gan patīkamākais, gan grūtākais. Turklāt šobrīd ir nebeidzamo "kāpēc" periods, kas ir izaicinājums ikvienam vecākam. Pirms mēneša ieguvām aizbildņa statusu. Lai ātrāk Emīlu varētu uzņemt ģimenē, izmēģinājām dažādus statusus. Vispirms bijām viesģimene, tādā veidā iepazīstot bērnu, šobrīd esam Riharda aizbildņi ar domu nākotnē adoptēt viņu.

10 gadu laikā ārpusģimenes aprūpes sistēma ir būtiski mainījusies, kļuvusi draudzīgāka uzņemošajām ģimenēm. Lielā mērā tieši personāliju nomaiņas dēļ. Kādreiz bērna iepazīšanās apmeklējumi bērnu namā tur tika uzņemti ar attieksmi – labāk nemaz nenāc, bet tagad iestādēs ir atvērti, jauni cilvēki, kas vēlas, lai bērnu nama bērni atrod ģimenes.

Tās ir lielas izmaiņas. Tajā pašā laikā lai gan sabiedrības attieksme ir atbalstoša, atbalsts kopumā ir tikai ar vārdiem, ne darbiem. Ir atsevišķi izņēmumi, kā atbalsta programma "Plecs", bet vēlētos lai līdzīgi domājošo rīcības cilvēku ir vairāk. Tāpat ceru, ka ar laiku izglītības sistēma un iestādes būs atvērtākas dažādībai un bērni ar mācīšanās traucējumiem saņems atbilstošu uzmanību un pieeju.

Maijas (39) un Armanda (40) ģimenē aug trīs viņu bioloģiskie bērni – Filips (7), Tomass (10) un Elizabete (13), un maija beigās apritēja trīs gadi, kopš aizbildnībā ir Deniss (5). Maija vienmēr bija vēlējusies lielu ģimeni – trīs pašas bērnus un ģimenē pieņemtu bērnu. Viņas sapnis ir piepildījies.

Deniss dzīves pirmos gadus pavadīja bērnu namā un vairākās audžuģimenēs. Viņš pie mums nonāca pateicoties aizbildņu biedrībai "Zvannieki", no kuriem uzzināju par puisīti, kuram vajadzīga ģimene. Ja reiz mums ir piezvanīts, tātad esam tā ģimene. "Zvannieki" pārliecināja par labu aizbildņa statusa izvēlei. Tas šķita ļoti loģisks solis – kamēr tiek kārtoti papīri, lai bērns kļūtu juridiski brīvs un ar laiku varētu uzsākt adopcijas procesu, bērns var dzīvot ģimenē, nevis bērnu namā. Šobrīd Deniss ir juridiski brīvs un esam ceļā uz adoptētāja statusu.

Deniss mūsu ģimenē ir uzņemts jau no pirmā mirkļa. No pirmās dienas mani saucis par mammu, vīru par tēti un mūsu bioloģiskos bērnus par brāļiem un māsu. Atceros, kad Deniss ienāca mūsu ģimenē, viņam bija koši rudi mati. Tagad matu krāsa mainījusies un ir kā vienam no maniem bioloģiskajiem bērniem – arī vizuāli viņš ir mūsējais.

Mums ir ļoti svarīga ģimene – tās visplašākajā nozīmē, tai skaitā vecmamma, vectēvs, vecvecmammas, mūsu brāļi un māsas, bērnu brālēni, māsīcas. Visu darām kopā. Kad kādam no mums ir svētki, visi iesaistās to sagatavošanā. Deniss pie mums bija nodzīvojis nedaudz vairāk kā mēnesi, kad viņam apritēja divi gadiņi (4. jūlijā), ko atzīmējām plašā radu lokā. Pērn sakrita, ka Denisa dzimšanas dienā visi bijām ASV, Ņujorkā. Viesnīcas darbinieki mūsu numurā bija sagatavojuši balonus ar uzrakstu latviešu valodā "Daudz laimes", savukārt restorānā vēl vienu pārsteigumu – pasniedza kūku ar svecītēm, dziedot "Happy Birthday". Savukārt šogad Denisa dzimšanas dienā bija liela balle ar visiem radiem un draugiem. Daudz tādu skaistu mirkļu kopā bijis.

Citam tas nešķistu nekas īpašs, bet Denisam tas ir ļoti īpaši. Šo trīs gadu laikā, kopš Deniss ir pie mums, viņš mīlestību saņēmis ar uzviju – daudzkārt vairāk nekā pirmajos divos dzīves gados kopā. Deniss zina, ka piedzima citai sievietei. Ik pa laikam jautā, vai es neatdošu viņu citai tantei, uz ko vienmēr atbildu – neatdošu!

Ikvienam, kas uzņem ģimenē bez vecāku gādības palikušu bērnu, jāpieņem, ka bērns atnāk traumēts. Svarīgi ir izprast tās dīvainības.

Piemēram, Deniss sākotnēji neraudāja, jo viņš bija pieradis, ka tam nav jēgas, tāpat tas neko nemainīs. Osteopāte mums teica – kad viņš raudās, niķosies, priecājieties, tās ir iedzīvošanās un drošības sajūtas pazīmes. Kad mani trīs bērni niķojās, likās, ko var ņemties. Kad Deniss tā darīja – cik labi, viņš jūtas drošībā! Uzņemot ģimenē bērnu, ir jābūt pilnīgi atvērtam, nevar uz gēniem norakstīt negatīvo, jo lielā mērā tieši vide nosaka bērna uzvedību. Vecākiem ir jābūt atvērtiem un jāpieņem, jāmēģina saprast bērniņa uzvedības iemeslus.

Zanes (30 gadi) un vīra Valda (28) ģimenē aug meita Elza (1 gads un 8 mēneši) un audžudēls (1 gads un 7 mēneši). Zane ar vīru ir pārliecināti – dzīve institūcijā nav pareiza, bērniem ir jādzīvo mājās.

Drīz pēc tam, kad mūsu ģimenē ienāca Elza, radās domas par otru bērniņu. Mērķis nav palielināt bērnu skaitu, bet lai katram bērnam Latvijā būtu mājas, tāpēc zinājām, ka nākamo bērniņu ņemsim no bērnu nama. Izšķīrāmies par labu audžuģimenes statusam, jo tā ir iespēja dot mājas bērniņam uzreiz, nevis gaidīt kamēr bērns kļūst juridiski brīvs un tiek nokārtotas visas formalitātes adoptētāja statusa nokārtošanai. Vienlaikus apzinājāmies, ka bērnu var izņemt no audžuģimenes un atdot atpakaļ bioloģiskajiem vecākiem.

Pirms gada, kas sakrita ar atbalsta programmas "Plecs" darbības sākumu, bijām ceļa sākumā, lai iegūtu audžuģimenes statusu. "Plecs" mūsu informēja par puisīti, kam nepieciešama ģimene. Tam sekoja "Plecs" nodrošinātie audžuģimeņu kursi par dažādiem aktuāliem bērnu audzināšanas jautājumiem, piemēram, piesaistes nozīmi bērna dzīvē. Šie kursi noderētu ikvienam vecākam. Pēc visu formalitāšu nokārtošanas "Plecs" mūs atkārtoti uzrunāja un mēs atsaucāmies.

Mums bija svarīgi – bērniņam ir jābūt pašu meitas vecumā vai jaunākam. No psiholoģiskā viedokļa ir labi, ka ģimenē ienāk jaunāks bērns par to, kas jau aug ģimenē. Tā kā spēlējoties bērni mēdz lietot viens otra lietas, kā piemēram, zobu birstes, knupjus, svarīgs bērniņa izvēles aspekts bija lipīgu slimību un vīrusu neesamība, tāpat ierobežojumus uzlika trešajā stāvā esošā dzīvesvieta – mājā bez lifta nevarētu uzņemt bērnu ar funkcionāliem traucējumiem.

Lai gan puisītim tagad ir vien nepilni divi gadi, esam jau viņa otrā audžuģimene. Pirmā ģimene pēc divu mēnešu kopā būšanas atteicās no viņa bērna veselības apsvērumu dēļ. Sākotnēji tas mūs darīja bažīgus, nenoliedzu. Pamatojoties uz līdzšinējo pieredzi, visiem iesaku – nebaidieties, iepazīstieties klātienē ar bērnu, izrunājāties ar ārstu par diagnozes niansēm un kā ar slimību sadzīvot. Lēmuma pieņemšanā par bērna uzņemšanu ģimenē palīdzēja tieši sarunas ar ārstu – speciālista viedoklis, kas ļauj pašiem izvērtēt situāciju. Paldies "Plecam", kas palīdzēja saprast, kādas formalitātes jānokāro, pie kura ārsta jādodas un piedāvāja arī apmaksāt šos izdevumus.

Kad pirms nedaudz vairāk nekā trīs mēnešiem audžudēls ienāca mūsu ģimenē, viņš nestaigāja, bija tāds bēdīgs. Pēc mēneša jau sāka staigāt, bet tagad jau skrien. Viņš ļoti strauji iemācās lietas – no mūsu meitas un četrgadīgā draugu bērna, ko bieži pieskatu, vienkārši esot mājās ģimeniskā vidē.

Audžuģimene

Audžuģimene ir ģimene, kas bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi līdz brīdim, kamēr bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, tiek adoptēts vai viņam nodibināta aizbildnība. Vienam no audžuvecākam jābūt vismaz 25 gadus vecam un ne vecākam par 60 gadiem. Izņēmuma kārtā, ja tas ir bērna interesēs, uz audžuģimenes statusu var pretendēt pretendenti, kas netabilst minētajam vecumam. Par audžuvecāku var būt gan persona, gan laulātie.

Krīzes audžuģimene

Tā ir audžuģimene, kurai ir vismaz trīs gadu pieredze audžuģimenē ievietoto bērnu aprūpē un kura ir gatava 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā jebkurā brīdī uzņemt bērnu neatkarīgi no vecuma un dzimuma, kas šķirts no ģimenes, aizbildņa vai audžuģimenes.

Audžuģimene bērnam ar invaliditāti, kuram izsniegts atzinums par īpašas kopšanas nepieciešamību sakarā ar smagiem funkcionāliem traucējumiem.

Par specializēto audžuģimeni bērnam ar invaliditāti var kļūt ģimene, kurā vismaz vienam no laulātajiem (personai) ir vismaz 12 mēnešu personīgā vai profesionālā pieredze darbā ar bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem.

Audžuģimene bērna aprūpi nodrošina uz laiku. Audžuģimenē vai specializētā audžuģimenē bērns saglabā savu identitāti un mantošanas tiesības no biloģiskajiem vecākiem.

Viesģimene ir laulātie vai persona, kas uz laiku uzņem savā dzīvesvietā aprūpes iestādē ievietotu bērnu.

Adoptētājs

Ja vēlies uzņemt bērnu ģimenē pastāvīgi – bērns kļūst par pilntiesīgu ģimenes locekli ar mantošanas tiesībām.

Aizbildnis

Ja vēlies stāties vecāku vietā bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam.

Audžuģimene

Ja vēlies bērna aprūpi nodrošināt uz laiku, kamēr bioloģiskie vecāki ir gatavi uzņemt bērnu atpakaļ vai bērnam tiek iecelts aizbildnis, vai tiek adoptēts.

Viesģimene

Ja vēlies bērnu aprūpes iestādes bērnam/-iem palīdzēt jau tagad, laiku pa laikam nodrošinot ģimenisku vidi un mīlestību nedēļas nogalēs vai brīvdienās.

Lūk, noskaties kampaņas video, varbūt arī tu padomāsi par iespējām savā ģimenē uzņemt kādu bērnu!