Tuvība bez apskāvieniem un saticība pāri visam: kā bērnus audzina japāņi  (2)

Iespaidojoties no portāla "Theasianparentsingapore", iepazīstinām jūs ar astoņām bērnu audzināšanas paražām Japānā, kas krasi atšķiras no Latvijā un daudzviet citur pasaulē pieņemtā.

Japāņu bērnu audzināšanas kultūra lielākoties atšķiras tieši ar to, ka viņi savas atvases nečubina un neucina, kā tas ir pieņemts, piemēram, lielākajā daļā Eiropas. Tā vietā šajā valstī bērni jau no agra vecuma tiek mācīti būt patstāvīgi, un sabiedrība pret viņiem izturas kā pret pieaugušajiem. Piemēram, mazie japāņi ne tikai perifērijā, bet arī lielajās pilsētās jau agrīnā vecumā vieni paši pārvietojas ar sabiedrisko transportu. Tāpat vecāki saviem mazajiem liek iet uz veikalu pēc dažādiem pārtikas produktiem. Dažkārt pat četrus gadus veci bērni ir redzami vieni paši, iepērkoties vietējā veikalā. Japāņi uzskata, ka tas bērnam palīdz iemācīties patstāvību un pašiem atrast risinājumus neparedzētās situācijās.

Vēl viens no iemesliem, kāpēc Japānā vecāki ar drošu sirdi ļauj savām atvasēm pārvietoties pa lielajām pilsētas ielām, ir zemais noziedzības rādītājs valstī. "Zemais noziedzības līmenis valstī liek vecākiem noprast, ka tā ir droša vieta viņu atvasēm, kā arī vecāki uzskata, ka vajadzības gadījumā sabiedrība būs atvērta palīdzēt nelaimē nonākušajam bērnam," tā " The Times" raksta amerikāņu rakstniece Marija Muraja Bečnere, kura sešus gadus dzīvojusi Japānas galvaspilsētā Tokijā.

Taču pastāvība nav vienīgā lieta, ko japāņi mums šķietami nepieņemamos veidos cenšas iemācīt saviem bērniem. Bečnere atklāj vairākus šajā kultūrā pieņemtus bērnu audzināšanas principus, kas arī viņai šķita interesanti un atšķirīgi. Viņa tic, ka dažus no tiem ir vērts adaptēt ģimenēs arī citviet pasaulē.

Lielākā daļa vecāku labprāt viens ar otru apspriež savu pieredzi, veiksmes un neveiksmes bērnu audzināšanā. Sevišķi naski viņi ir uz padomu sniegšanu, taču Japānā vecākiem ne prātā nenāk runāt par un ap to, kā viņi audzina savas atvases ar visiem, kas par to izrāda interesi. Bečnere ievērojusi, ka šī ir viena no japāņu kultūras tabu tēmām. Viņi bērnu audzināšanu apspriež tikai ar tuvākajiem draugiem un radiem – cilvēkiem, kuriem viņi uzticas.

Tāpat viņi nemin konkrētā futbola kluba vai skolas nosaukumu, kurā mācās viņu bērns. "Japāņi uzskata, ka pilnīgi pietiek ar to, ka viņu bērni ikdienā nēsā uniformas, uz kuras ir norādīts, kuru skolu mazais apmeklē," raksta Bečnere.

Tajā pašā laikā vecāki izjūt lielu spiedienu par to, kurā skolā viņu atvase mācās. "Bērnu audzināšana Japānā ir balstīta uz milzīgu konkurenci, un vecāki dara visu, lai nodrošinātu, ka viņu atvase tiek pieņemta labākajās skolās," viņa raksta. Taču arī bērniem vecāku radītais spiediens kalpo kā apgrūtinājums. Bečnere vēsta, ka iestājeksāmeni labajās skolās esot ļoti grūti, bērni tiem gatavojas nedēļām, iespējams, pat mēnešiem ilgi.

Amerikāņu rakstniece atklāj, ka Japānā vecāki tur bērnus sev cieši klāt un ņem viņus visur līdzi. "Mammas parasti savus mazuļus ņem visur līdzi – izbraucienos ar riteni, uz iepirkšanās centru, un pat mājās viņas ķengursomā tos nēsā sev līdz, lai kurp dotos," viņa raksta. Bečnere atklāj, ka vienreiz pat redzējusi, kā tēvs laižas ar slēpēm lejā no milzu kalna ar mazuli ķengursomā. Aprēķināts, ka māte Japānā tikai divas stundas nedēļā pavada šķirti no sava bērna, kamēr, piemēram, Amerikā mammas un mazuļa atšķirtības periods nedēļas griezumā ir aptuveni 24 stundas, vēsta portāls "Brianlosullivan". Tāda lieta kā brīvdienas bez bērniem vai auklītes nolīgšana, lai dotos uz kopīgu randiņu, Japānā nepastāv. Ja vēlies, lai citi tevi cienītu un uzskatītu par labu māti, tev bērna pirmajos divos dzīves gados viss savs laiks un uzmanība jāvelta tikai viņam. Taču tas ir vienīgais veids, kā vecāki bērnam nodrošina tuvību – vecāki mazajiem publiski nevelta mīļus apskāvienus un bučas. Tā vietā viņi ar bērnu cenšas kontaktēties ar acu skatienu un mīmikas palīdzību, raksta "Brianlosullivan".

Tāpat vecāki Japānā savus bērnus tik bieži neslavē un nelutina ar glaimojošiem komplimentiem. Protams, kādreiz bērni tiek paslavēti par labi padarītiem darbiem, taču viņi uzslavas noteikti nedzird tik bieži, kā tās ir pieraduši dzirdēt bērni Rietumu kultūrā.

Amerikāņu rakstniece vēsta, ka Japānā vecāki saviem bērniem māca būt atturīgiem un bez vajadzības neizpaust savu viedokli, tomēr domāt par citiem cilvēkiem un saglabāt mieru un saticību, pat tad, ja tas liedz bērnam izpaust savas dusmas vai nepatiku. To vecāki saviem bērniem māca ievērot ne tikai publiskās vietās, bet arī mājās. Japāņi uzskata, ka tas bērnam palīdz saprast, ka viņa rīcība un uzvedība ietekmē arī apkārtējos.

"Vienalga, kur mēs bijām – restorānā, muzejā, iepirkšanās centrā vai koncertā, visi japāņu bērni bija mierīgi un nosvērti, kamēr mani puikas viens otru kacināja vai skaļi sarunājās," raksta Bečnere.
Sieviete piebilst, ka tam ir viens liels ieguvums – Japānā, esot cilvēku pūlī, lai taptu sadzirdētam, tev nav vajadzības kliegt, .

Par spīti japāņu bērnu nosvērtībai, kas daudziem vecākiem varētu šķist saistoša, psihologi atzīst, ka vajadzētu ļaut bērniem izpaust dusmas un nepatiku pret notiekošo.

Protams, kluss, paklausīgs un paļāvīgs bērns ir katras mammas un tēta sapnis, taču, vai tu tiešām vēlies, lai tavs mazais izaug bez sava "Es"? Vairāk par to, kāpēc tas, ka vecākiem nav nekādu problēmu ar bērnu, dažreiz ir pati lielākā problēma, lasi te. Bet, ja nepatikas un dusmu izrādīšana nereti pārtop skaļā bļaušanā un raudāšanā, tad šeit vari iepazīties ar 10 iemesliem, kāpēc bērnam ļaut rīkot histēriju.

Viena no mums visnotaļ neierastām lietām, ko piekopj vecāki Japānā, ir bērnu atsvaidzināšana publiskajās tualetēs. Amerikāņu rakstniece skaidro, ka pavasarī bieži vien var redzēt mammas, kuras savus mazuļus pavisam kailus skalina publisko tualešu izlietnē. Taču tā nebūt nav vienīgā vieta, kur japāņi nekautrējas citiem izrādīt bērna kailumu.

Portāls "Anepiceducation" vēsta, ka Japānā jau kādu laiku ir pieejamas publiskās dušas, kuras labprāt tiek arī izmantotas. Interesanti ir tas, ka mazgāties japāņu ģimenes locekļi dodas nevis katrs atsevišķi, bet visi kopā. Jā, bērni iet dušā kopā ar vecākiem. Portālā sniegtā informācija vēsta, ka dažās ģimenēs šāda tradīcija tiek ieturēta līdz pat brīdim, kad bērns sasniedz tīņa vecumu.

Džeisons Dženiks, kurš piedzimis un uzaudzis Amerikā, bet aprecējis japānieti un pārcēlies uz dzīvi Japānā, stāsta, ka viņa ģimenei Amerikā šāda veida kailuma izrādīšana bērnu priekšā šķiet nepiedienīga: "Kad mēs apciemojam manus vecākus Atlantā, Amerikā, es arī tur nekautrējos savu bērnu priekšā pārģērbties vai pat izģērbties, lai, piemēram, dodos nomazgāties. Turpretim manai mammai, kā lielākajai daļai amerikāņu, tas šķiet nepieņemami. Sākumā viņa, ieraugot mani kailu, neveikli skatījās griestos, līdz brīdim, kad saprata, ka no kailuma nav jākaunas." Viņš pats gan atzīst, ka nevēlētos redzēt savus vecākus kailus, taču arī tā neesot problēma. Ja cilvēki ir kautrīgi un nevēlas izģērbties citu priekšā, Japānā ir pieejamas speciālās kabīnes, kur pārģērbties. Kailums šajā valstī nav uzspiests, bet nepārprotami tur to uztver kā dabisku lietu, no kuras nevajadzētu kautrēties.

Mazgāšanās kopā arī iedrošina bērnus vecākiem uzdot dažādus jautājumus par intīmo dzīvi un to, kā viņi fiziski mainās un attīstās. Šāda kopīga nodarbe veido īpašu kontaktu starp bērniem un vecākiem.

Rietumu kultūrā viens no vecāku aktuālākajiem jautājumiem ir, kad sākt mācīt bērnu gulēt savā gultiņā un kā to vislabāk izdarīt (atbildes uz šiem jautājumiem var lasīt šeit un šeit). Turpretī Japānā šādas frāzes no vecāku mutes var dzirdēt daudz retāk. Tur visa ģimene draudzīgi guļ kopā, ja ne vienā gultā, tad vismaz vienā istabā – līdz bērns ir sasniedzis pusaudža vecumu.

Portālā "Anepiceducation" Dženiks raksta: kad viņa sievai piedzima bērni, viņi visi gulēja istabā, kurā bija novietoti seši matrači, kas nodrošināja guļasvietu visiem ģimenes locekļiem. "Mēs visi gulējām tādā kā milzu gultā, taču tas nebūt nenozīmē, ka iemigām un pamodāmies, viens otru apskaujot, nebūt nē. Šāda gulēšana kopā nodrošināja mums lieliskus rītus un vakarus, kad varējām aizmigt un pamosties visi kopā," viņš skaidro.

Bet kā vecāki var nodrošināt tuvību, ja bērni visu laiku ir blakus? Dženeks skaidro, ka šādās situācijās viņi vienkārši klusītēm aizlavījās uz viesistabu.

Daži vecāki varētu satraukties arī par to, ka ja viena dzimuma bērni guļ kopā, tas varētu ietekmēt viņu seksuālo orientāciju, taču pārmaiņu treneris un seksologs Arturs Šulcs šis bažas noliedz. Vairāk par to vari lasīt šajā rakstā.

Nereti bērni guļ ne tikai vienā gultā ar vecākiem, bet tieši starp mammu un tēti. Tas mazajiem liek justies drošībā. To, cik ilgi var pieļaut šādu gulēšanu vecāku gultā, vari lasīt šeit.

Bieži vien mammas sava aizņemtā dzīves ritma dēļ bērniem no rīta ātri sagatavo maizītes, kuras ielikt kastītē, un iedod bērnam līdzi uz skolu. Turpretim Japānā šāda veida ātrās maltītes netiek ieturētas. Bečere stāsta, ka šajā valstī mamma katru dienu, vismaz trīs reizes dienā, gatavo pilnvērtīgu maltīti, pat tad, ja tas nozīmē, ka viņai ir jāceļas vairākas stundas pirms tam, lai pagatavotu sātīgas un veselīgas brokastis.

Sevišķi lielu uzmanību viņas pievērš tam, kas tiek dots līdzi bērnam uz skolu. Visas ēdienreizes tiek laicīgi plānotas. Tāpat mammas vienmēr pārliecinās, lai viņu atvasei uz šķīvja būtu pēc iespējas vairāk dārzeņu un citu uzturā vērtīgu produktu. Kā japāņu mammām izdodas iekļaut bērna ēdienkartē dārzeņus, kurus lielākoties mazie nelabprāt ēd? Viņas pārliecinās, ka ēdiens, kas tiek pasniegts, ir pēc iespējas krāsaināks, kas piesaista mazuļa uzmanību un rada vēlmi nogaršot oranžo, zaļo vai sarkano produktu. Kā vēl mazuļa puncī iemānīt dārzeņus, lasi šeit.

Kaut ēst gatavošana japāņu sievietei ir goda un cieņas jautājums, daudzas japāņu ģimenes neuzspiež saviem tuvākajiem ieturēt maltītes visiem kopā. Kad māte ir pagatavojusi ēdienu un uzklājusi galdu, viņa ļauj saviem ģimenes locekļiem ēst, kad vien viņi vēlas.

Tajā pašā laikā vecāki ļoti uzmanīgi pieskata, lai bērni ēd lēnām un, pirms kaut kur dodas, kaut vai tikai uz virtuvi, lai ielietu sev glāzi ūdens, mamma vienmēr atgādina, ka mutei jābūt izēstai. Līdzīgu ieradumu var novērot arī Japānas ielās. Ja cilvēki izvēlas ātri iekost kādu veikalā nopirku smalkmaizīti, tad viņi to darīs, stāvot uz vietas, nevis, ejot, kā to ir ierasts darīt, ja kaut kur steidzamies.

Kamēr daudzās valstīs bieži vien kinoteātros vai tv ekrānos var redzēt uzrakstu "18+" vai "16+", Japānā šādi aizliegumi nepastāv. Bērniem nav aizliegts skatīties filmas, kurās ir redzama vardarbība vai seksuāla aktivitāte. "Neviens Tokijas kinoteātrī neizskatījās pārsteigts, kad, pēc multfilmas "Rotaļlietu stāsts 3" video rullīša atskaņošanas, tika rādīts šausmu filmas "Nezūdošais ļaunums" video rullītis," skaidro Bečere.

Tāpat rotaļu veikalos tiek pārdotas spēļu pistoles, kas pēc izskata ļoti atgādina īstus ieročus, kā arī uz bērniem domātām komiksu grāmatām ir attēloti seksuāla rakstura zīmējumi.

Taču arī tam ir savs izskaidrojums. Amerikāņu rakstniece uzskata, ka japāņi var atļauties šādi darīt, jo viņu kultūrai raksturīgie anime tēli ir sastopami ik uz stūra, kas izlīdzina it kā nesaprotamo visatļautību ar nevainīgo bērnišķīgumu.

Japāņi saviem bērniem māca cienīt un mīlēt dabu un visu, ko tā sniedz. Tas nozīmē, ka mamma ar tēti labprāt ieturēs pinkiku zem sakuras, bet bērniem būs strikti aizliegt tajā rāpties vai, piemēram, ieskrāpēt kokā iniciāļus.

Japānā parki ir izkopti līdz pēdējam zāles stiebriņam. Šī iemesla dēļ parka teritorijās ir strikti norobežotas vietas, kur bērni drīkst, bet kur nedrīkst skraidīt un spēlēties.

Taču Japāna nav vienīgā valsts, kura piekopj atšķirīgu un, iespējams, pat mums nesaprotamu bērnu audzināšanas kultūru. Piemēram, Itālijā vecāki bērnam pie pusdienām ūdens vietā pasniedz glāzi vīna, bet Ķīnā zīdaiņi autiņbiksīšu vietā nēsā bikses ar caurumu pēcpusi. Vairāk par šīm un citām kultūras atšķirībām lasi te.