Disciplīnu, savaldību un komandas garu – ko bērnam var sniegt treniņi karatē, hokejā un florbolā  (8)

Turpinot rakstu sēriju par sporta veidiem, kas būtu piemērotāki bērniem, piedāvājam iepazīties ar florbola, hokeja un karatē treneru skatījumu par plusiem un mīnusiem, izvēloties bērnu sūtīt uz šo sporta veidu treniņiem. Raksta pirmajā daļā, ko atradīsi šeit, aplūkojām vieglatlētikas, basketbola, volejbola un futbola pozitīvās iezīmes. Taču drīzumā sekos vēl viens raksts par citiem sporta veidiem.

Kā uzsver florbola kluba "Rīgas Lauvas" treneris Uģis Šusts, florbols mūsdienās Latvijā kļūst aizvien populārāks. Līdz ar to ar katru sezonu arvien vairāk bērnu, viņu vecāku un jauniešu interesējas tieši par florbolu. Florbols visai vienkāršs sporta veids, un to var spēlēt jebkurš. Tieši tāpēc vecāki arvien biežāk interesējas, cik jaunus dalībniekus var sūtīt uz florbola treniņiem.

Jaunie dalībnieki klubā tiekot uzņemti ar lielu prieku, jo tieši visjaunākajā vecumā bērniem var iedot ļoti daudz. "Mazāk šeit domāts par kādām florbola pamatelementu darbībām, tehnikas apguvi vai spēles izpratni, bet tieši par bērna fiziskās un garīgās veselības uzlabošanu un attīstīšanu," uzsver Šusts.

Taču kā vispārējās fiziskās sagatavotības treneris viņš nevarot piekrist, ka ir labi, ka vienīgā fiziskā nodarbe vecumā no četriem līdz sešiem gadiem ir tikai florbols. "Pirmkārt, tāpēc, ka šis sporta veids ir asimetrisks, tāpat kā hokejs, teniss, badmintons un citi asimetriskie sporta veidi. Protams, tikai daļa no treniņa tiek pavadīta ar nūju rokās, pārējā daļa ir fiziskās un sociālās īpašības veicinošas un attīstošas kustību rotaļas. Tieši tāpēc, lai bērni attīstītu savu ķermeni un prātu un lai nūjas turēšanas uz vienu pusi dēļ neveidotos asimetriska stāja," skaidro treneris.

Viņš atzīmē, ka bērns ir kā sūklis – jo ātrāk sāk ko apgūt un izmēģina vairāk dažādu aktivitāšu, jo vairāk tiek attīstītas bērna spējas.

"Kā piemēru varētu nosaukt dažādas fiziskās aktivitātes, kas to veicina: peldēšana – attīsta visu muskulatūru, izturību un, protams, prasmi peldēt; vingrošana – attīsta koordināciju, veiklību, lokanību, stāju un disciplīnu; dejošana, dziedāšana – attīsta muzikālo dzirdi un ritma izjūtu (sportistam ļoti svarīga un nepieciešama īpašība); vieglatlētika – kur bērnam tiek iemācītas pamata kustības, pareiza skriešana utt., un tā attīstītās fiziskās īpašības," stāsta Šusts.

"Un tikai tad bērnu vecākiem vajadzētu sākt domāt par kādu konkrētu sporta veidu, tostarp florbolu. Protams, ne visiem pietiek laika un līdzekļu, lai realizētu šo plašo un daudzveidīgo bērna fizisko, sociālo un garīgo prasmju attīstīšanas programmu. Tāpēc vecāki meklē ērtu un salīdzinoši lētu alternatīvu, kurp sūtīt savu bērnu, lai viņam netrūktu fizisko aktivitāšu. Protams, vecākiem jāskatās un jāizvērtē, cik kompetents un profesionāli strādājošs ir treneris, vai viņš nenodara vairāk sliktā nekā laba bērna fiziskajai un garīgajai veselībai. Es pats pievēršu lielu uzmanību tieši tam, lai bērns iegūtu pēc iespējas vairāk un lai tas nekaitētu viņa veselībai. Tāpēc arī ar lielu prieku uzņemu pašus mazākos florbola dalībniekus un dalībnieces, sākot no četriem gadiem," saka Šusts.

Lai gan hokejs ir salīdzinoši dārgs prieks vecākiem, lai sūtītu turp bērnu, tomēr Latvijā ir gana daudz hokeja skolu, kas piedāvā šādu iespēju. Par šo sporta veidu pastāstīs divu hokeja skolu pārstāvji.

Hokeja skolas "Kurbads" direktors Juris Štāls apliecina, ka hokeja nodarbību uzsākšanai nav noteikts viens konkrēts vecums. Tas var būt četros gados un arī 11 gados, visi sāk ar pamatu ielikšanu – slidošanas apmācību. "Kā es saku – slidot, slidot un slidot. Jo pareizāk māja tiks celta no agras bērnības, jo mazāk problēmu nākotnē tālākajā hokejista izaugsmē. Pats svarīgākais ir radīt bērnam prieku un labus apstākļus, interesantus treniņus, lai viņam rastos mīlestība pret šo spēli – hokeju," uzsver Štāls.

"Hokejs ļoti norūda raksturu, liek tev noturēties uz slidām un ātri slidot ar rokās esošu nūju, kontrolēt ripu, pieņemt ātrus lēmumus, kad esi ierobežots laukumā ar bortiem apkārt un tevi kāds vēl mēģina nogrūst vai atņemt ripu. Hokejs ir pasaules ātrākā spēle. Tajā ir iespēja sadraudzēties ar daudziem komandas biedriem (komandas sporta veids, kur rezultāts būs atkarīgs no visiem kopā), tas saliedē grupu.

Hokejā bērns izjūt prieku un azartu, emocijas, gūstot uzvaru, darbojoties komandā, kā arī bērns fiziski pilnveidojas. Hokejs iemāca disciplīnu bērniem. Viņi piedalās daudzās spēlēs, čempionātos, turnīros apceļo pasauli. Mēs organizējam tikšanās ar izciliem hokejistiem – bērnu elkiem, lai mazie varētu aprunāties ar viņiem. Svarīgi ir arī pastāstīt, kas ir hokejs un ko no tā sagaidīt. Mums ir arī svarīgi izaudzināt cilvēku, kas viegli ieies tālākajā dzīvē, būs pārliecināts par sevi un fiziski labi attīstīts," par hokeja treniņu pasauli stāsta Štāls.

Tiesa, viņš arī atzīst, ka hokejs ir samērā dārgs sporta veids, vajadzīgs ekipējums (slidas, aizsargi utt.), vecākiem nāksies atvērt maciņu arī mēneša līdzmaksājumiem – tie ir no 80 līdz 200 eiro.

Bijušais Latvijas hokeja izlases spēlētājs, Latvijas virslīgas kluba "Mogo" spēlētājs, viens no hokeja skolas "Rīga" treneriem un hokeja skolas "Mogo" vadītājs Agris Saviels saka, ka pats treniņus hokejā uzsācis četru gadu vecumā, bet citiem neieteiktu to darīt agrāk par piecu gadu vecumu. Turklāt vislabāk esot sākt tieši ar slidošanas treniņiem, nevis uzreiz hokeja. "Ja ir šāda iespēja – no četru gadu vecuma sākt trenēties tieši slidošanā un tikai tad turpināt ar hokeju, ļoti iesaku. Arī jebkura hokeja skola piedāvā šādu sagatavošanos," stāsta Saviels.

Protams, sākt treniņus hokejā var arī vēlākā vecumā, bet... "Var jau arī pirmo reizi uz slidām nostāties 10 gadu vecumā, taču tad jāapzinās, ka citi vienaudži jau piecus gadus slido, pat spēlē Latvijas čempionāta spēlēs. Ja atnāks astoņu gadu vecumā, nokavēts jau nekas nebūs, taču svarīga ir slidošanas prasme, tā ir visa pamatā," uzsver treneris, kurš patlaban trenē hokeja skolas "Rīga" audzēkņus, kuri dzimuši 2003. gadā.

Kad bērns pirmo reizi atnāk uz treniņiem, paiet kāds mēnesis, kad viņš tikai stāv uz ledus ar slidām, jo bērnam ir jāpierod, jāapzinās, kas ir ledus. Tad pamazām sākas vingrinājumi, bet līdz hokeja spēlēšanai paiet aptuveni divi trīs gadi. "Hokejs ir slidošana, un ir arī tādi, kuri vienkārši neiemācās slidot, līdz ar to no hokeja nekas nesanāk," saka Saviels. Hokeja treniņi notiek atbilstoša vecuma grupās, un tie notiek ne tikai uz ledus, bet ir arī tā dēvētie sausie treniņi.

Saviels norāda, ka hokejs, tāpat kā citi komandu sporta veidi, bērnam iemāca iekļauties kolektīvā, strādāt komandā. "Manuprāt, hokejs ir visgrūtākais no komandu sporta veidiem, jo tajā nepieciešams ātrums, izturība, spēks, arī galvai jābūt uz pleciem, vienlaikus jāstrādā rokām un kājām, un tas viss notiek slidošanas procesā. Tev jābūt universālam," uzsver treneris.

Treneris vairākkārt uzsver, ka hokejs disciplinē un ievada lielajā dzīvē. "Pat ja tu nebūsi hokejists, vienalga izaugsi par normālu sabiedrības locekli. 80 procenti no tiem, kuri bērnībā spēlējuši hokeju, to dara arī pieaugušā vecumā, kaut vai amatieru līmenī," saka Saviels.

Jā, hokejs ir spēle, kas Latvijā nav pa kabatai itin visiem vecākiem. Tiesa, ne vienmēr vecākiem, kuri sāk bērnu sūtīt uz treniņiem hokejā, būtu jāiegādājas visas lietas jaunas. Saviels atzīst, ka nav slikta doma iegādāties lietotas mantas – bērni tāpat ātri izaug, tādēļ arī tās nebūt nav nonēsātas. "Domāju, ka tiem bērniem, kuriem nav nekā no hokeja inventāra un ir vēlme trenēties, pirmo komplektu var salasīt par 200–300 eiro. Un katrai sezonai arī jauns nemaz nav nepieciešams," uzsver treneris. Hokeja skolā "Mogo" mēneša maksa par treniņiem ir 120 eiro mazākajiem bērniem, kuriem treniņi ir retāk, bet vecākiem bērniem – 150 eiro. Vēl jārēķinās ar papildu izdevumiem reizēs, kad notiek izbraucieni uz spēlēm citās pilsētās, kā arī, sākot spēlēt hokeju, pirmreizējā licence Latvijas Hokeja federācijā maksā 50 eiro, bet kārtējā, ikgadējā, – 15 eiro.

Lai vispār saprastu, vai bērnam ir interese par hokeju, "Mogo" piedāvā aptuveni vienu mēnesi treniņus bez maksas. Bērns nāk, viņam tiek piedāvāts inventārs, ko ziedojuši no formām izaugušo bērnu vecāki, un viņš trenējas.

Saviels, kurš pats teju visu dzīvi pavadījis ledus hallē, uzsver, ka bez vecāku atbalsta, īpaši, kad bērns ir mazs, neiztikt. Pirmkārt, vadāšana uz treniņiem, palīdzēšana aizsiet slidas, saģērbt, kad bērns pats to vēl neprot. Mazākajiem bērniem treniņi sākas ap pulksten 14, 15, jau vecākiem puikām reizi nedēļā ir ļoti agrais rīta treniņš. "Ģimenē, kur abi vecāki strādā no – līdz, tas nav iespējams. Bet mūsu puišiem vienmēr kāds no vecākiem ir klāt," saka treneris.

Un vēl kāds būtisks aspekts, ko min Saviels, – ja grib, lai puika izaug par profesionālu sportistu, arī mājās ir jāstrādā pie fiziskās sagatavotības. "Mēs jau augām citā laikā, spēlējām bumbu, rāpāmies kokos, bet mūsdienās bērni ir citādi. Dažs labs bērns pat neprot skriet, sēž tikai mājās pie telefona. Un es saku vecākiem – lai arī mājās puika uztaisa presītes, lai iet ārā pastaigāties. Un vecākiem noteikti jāpiedomā pie uztura, no čipsiem un kolas sportists neiznāks, jāraugās, cik daudz bērns guļ naktī. Tas viss ietekmē organismu," norāda Saviels.

Daudziem radies priekšstats, ka hokejā var gūt gana daudz traumu, taču treneris saka – trīs gadu laikā trenējot puikas līdz 10 gadu vecumam, bijis viens gadījums ar lauztu roku. Protams, bijuši arī sasitumi, taču jaunākie bērni mīksti krīt, turklāt treniņa laikā ir pilnā ekipējumā, tādēļ traumu skaits nav liels. Jā, vecumā no 11 līdz 12 gadiem, kad puiši treniņos sāk arī pielietot spēka paņēmienus, to ir vairāk, jo arī bērni kļūst smagāki, ātrāki. Saviels novērojis, ka puikas līdz 10 gadu vecumam traumas biežāk gūst tieši ārpus treniņiem – skolā vai mājās.

Karatē ir Japānas cīņas māksla, kurā tiek izmantots viss cilvēka ķermenis. 20. gadsimta sākumā karatē izplatījās Japānā, bet pēc tam kļuva populārs visā pasaulē. Renārs Reimandovs (3 DAN) vada savu dibināto Reimandova tradicionālā karatē klubu "RTKK". Viņš ir vairākkārtējs Latvijas čempions tradicionālajā karatē. Kā treneris strādā jau vairāk nekā 16 gadus. Renārs par sevi saka: "Karatē ir mana dzīve." Un vēl viņš saka, ka viņa klientu loks ir no trīsarpus gadus veciem bērniņiem līdz sirmgalvjiem. Ar karatē varot nodarboties ikviens un jebkurā vecumā. Tas ir individuālais sporta veids, tāpēc derēšot dažāda rakstura cilvēkiem.

Renārs stāsta, ka visjaunākie treniņu dalībnieki ir trīsarpus, četrus gadus veci. Viņi sākotnēji lēnām pierod pie sistēmas, aprod ar treneri. "Svarīgi, lai treniņi būtu kā rotaļas. Un tajos mēs strādājam pie vispārējās fiziskās sagatavotības atbilstoši vecumam. Vērtīgi, lai treniņos būtu arī kādi elementi no karatē – pamatstājas apgūšana, pamatuzdevumi. Jau no paša sākuma mācāmies sveicināties, gan ienākt zālē, gan no tās iziet ar sveicienu," stāsta Renārs.
Viņš uzsver, cik ļoti svarīgs ir kontakts starp treneri un bērnu, kā arī starp treneri un vecākiem. "Ja būs šo trīs cilvēku mijiedarbība, būs arī augstāks rezultāts," uzskata treneris.

Treniņu sākumposmā vairāk tiekot strādāts pie visa ķermeņa attīstīšanas, bet kopumā karatē attīstot gan intelektu, gan psihoemocionālo pasauli, bet cīņa ar pretinieku sākas tikai pēc diviem trim gadiem, kopš uzsākti treniņi. Tieši tāpēc Renārs uzsver, cik svarīga ir attīstība kopumā, jo tajā brīdī, kad sākas cīņas elementi, cilvēkam jāsaprot, ko darīt konkrētajā situācijā. "Tu nezini, ko pretinieks darīs pretī, tev ir jāspēj koncentrēties, pieņemt lēmumus – vai pretinieka roka nāks tev pretī, vai pagūsi aizsegt to vai otru ķermeņa daļu," skaidro treneris.

Protams, viena lieta – bērns vai pieaugušais iemācās sevi aizstāvēt. Bet ir vēl kas svarīgāks – tieši pretēji, karatē iemāca savaldīt emocijas. Daudzi vecāki nākot pie Renāra tieši ar šādu lūgumu – lai iemāca bērnam savaldību, jo skolā ar bērnu netiekot galā. Tiesa, dažreiz esot bijuši arī starpgadījumi ar bērniem, kuri prot sevi aizstāvēt. Vecāki trenerim lūguši izrunāties ar bērnu, jo viņš skolā pārāk labi kādam parādījis, cik labi prot sevi aizstāvēt. Šādus gadījumus Renārs izrunājot ar katru individuāli, un vienmēr izdodoties saprasties.

Runājot par to, kāda rakstura bērniem karatē būtu ieteicams, Renārs saka, ka pilnīgi visiem, ļoti dažādiem, jo šis galvenokārt ir individuālais sporta veids. Starp karatistiem esot gan ļoti noslēgti bērni, gan tādi, kuri skrien samīļot treneri. "Ir bērni, kurus nedaudz jāuzvelk, lai pret pretinieku būtu agresīvāki, lai spētu nogāzt to pretinieku, bet citi ir jānomierina," atklāj treneris.

Izmaksu ziņā šis sporta veids nav no dārgajiem. Mēneša maksa ir 50 eiro. Kad bērns nokārto pirmo eksāmenu par pamatprasmju apguvi, klubs viņam piešķir karatē tērpu, ko daudzi nepareizi dēvējot par kimono, bet tas ir gi. Jā, vēl jau vēlāk būs nepieciešami cimdi, zobu kapes, aizsargi, bet to visu var pakāpeniski sarūpēt. Toties, kā smejas Renārs, apaviem nauda nav jātērē, jo treniņi notiek basām kājām, kas daudzus mulsina, jo tā nav ierasts, bet tieši ar basām kājām vislabāk varot izjust vidi un telpu. Renārs pie karatē plusiem min gan praktiskas, gan ne tik praktiskas lietas, piemēram, karatē nav tik dārgs kā hokejs, treniņi notiek labā laikā – pēcpusdienā un vakarā, karatē iemāca savaldīt emocijas un attīsta vispārējo fizisko sagatavotību, bet, tiesa, arī traumas mēdz gadīties.