Jāšana, peldēšana un teniss – bērna ieguvumi, trenējoties individuālajos sporta veidos  (2)

Turpinot rakstu sēriju, kurā treneri atklāj dažādu sporta veidu plusus un mīnusus, kā arī sniedz ieteikumus vecākiem, šoreiz piedāvājam iepazīties ar individuālajiem sporta veidiem – tenisu, jāšanu un peldēšanu, kur bērns var vairāk uzmanības pievērst savai, nevis komandas izaugsmei. Raksta pirmajā daļā, ko atradīsi šeit, aplūkojām vieglatlētikas, basketbola, volejbola un futbola pozitīvās iezīmes, savukārt otrajā rakstā, kuru vari lasīt te, atklājām, ko bērnam var sniegt treniņi karatē, hokejā un florbolā.

Uldis Tazāns pats jau no mazotnes nopietni trenējas peldēšanā. Viņš ir vairākkārtējs Latvijas čempions un bijušai Latvijas rekordists brasas distancē. Tāpat Uldis ir bijis daļa no Latvijas izlases, ar kuru piedalījies čempionātos gan Eiropas, gan pasaules līmenī. Šo gadu laikā viņam bijusi iespēja arī trenēt bērnus. Tagad Uldis ir pārcēlies no dzīves Latvijā uz Ameriku, kur turpina savu trenera un peldētāja karjeru.

Peldēšana ir viens no veselīgākajiem sporta veidiem, kas daudz un dažādos veidos pozitīvi ietekmē cilvēka ķermeni un veselību. Bieži vien nākas dzirdēt, ka cilvēki nolēmuši sākt nodarboties ar peldēšanu tāpēc, ka ārsts viņiem to ir ieteicis. Uldis atklāj, ka daudzi profesionālie peldētāji, arī olimpiskie medaļnieki, ir sākuši savu karjeru peldēšanā, jo bērnībā ārsts viņiem bija ieteicis doties uz baseinu ar mērķi uzlabot veselību.

Uldis uzsver, ka peldēšana ir unikāls sporta veids. Peldot tiek vienlaicīgi nodarbinātas gandrīz visas muskuļu grupas, attīstīta elpošanas sistēma un plaušas. Tāpat, nodarbojoties ar šo sporta veidu, bērnam ir iespējas attīstīt kustību koordināciju, kā arī stabilizēt un uzlabot asinsriti.

Ir vairāki iemesli, kāpēc vecākiem vajadzētu sūtīt savu bērnu uz peldēšanas treniņiem. Pirmkārt, tā ir jau iepriekš minētā veselība, jo peldēšana ir lielisks veids, kā bez ārstniecības līdzekļiem iespējams izārstēt dažādas muguras, muskuļu un citas problēmas.

Vecākiem, kuri ir nolēmuši savu atvasi nodarbināt ar peldēšanas palīdzību, vispirms bērnam būtu jāiemāca, kā uzvesties ūdenstilpju tuvumā. Uldis uzsver, ka šāda mācībstunda no vecāku un pēcāk arī peldēšanas trenera puses ir ļoti svarīga, jo tā nodrošina bērna drošību un rada sirdsmieru vecākiem.

Uldis norāda, ka sākt vajadzētu ar peldētprasmes apguvi. Viņš uzsver, ka šajā gadījumā vecumam nav lielas nozīmes un vecāki var sūtīt bērnu uz peldēšanas apmācības nodarbībām jau no mazotnes. Latvijā ir treneri, kuri pasniedz grupu nodarbības, kurās piedalās arī vecāki. Tāpat ir pieejamas arī individuālās nodarbības, kuras var apmeklēt bērni, pat sākot no trīs gadu vecuma. Protams, šo nodarbību laikā bērnam tiek iemācīti tikai peldēšanas pamati, lai viņš pēcāk jau nopietnāk varētu pievērstiem peldēšanas sportam.

Ja bērns pirms došanās uz peldēšanas nodarbībām peldētprasmi ir apguvis kur citur, tad treneris uzreiz pievēršas mazā apmācīšanai nākamajā līmenī. Uldis stāsta, ka peldbaseinos ir visdažādākās grupas, kurās lielākoties bērni tiek sadalīti nevis pēc vecuma, bet pēc peldētprasmes spējām.

Treneris uzsver, ka peldēšanas treniņi atšķiras no apmācības peldēt. "Peldēšanas apmācībās visbiežāk treneris iemāca bērnam turēties uz ūdens virsmas, kā pareizi ieelpot un izelpot. Viņš iemāca arī pareizas peldēšanas kustības un sāk pievērsties peldēšanas stiliem. Turpretim peldēšanas treniņos jau sāk vairāk pievērsties peldēšanas stiliem un pareizām kustību tehnikām," Uldis skaidro. Vēlāk treniņos bērni vairāk sāk pildīt dažādus trenera uzdotus peldēšanas vingrinājumus un uzdevumus. Ar laiku vingrinājumi un izpildāmie uzdevumi kļūst aizvien grūtāki, taču treneris mierina, ka tie vienmēr balstās uz katra bērna individuālo izaugsmi.

Peldēšana, salīdzinot ar citiem sporta veidiem, neprasa lielas izmaksas. Uldis gan piebilst, ka, protams, jebkurš sporta veids, ja ir vēlme tam pievērsties nopietnākā līmenī, ar laiku kļūst arvien dārgāks, arī peldēšana. Taču, lai sāktu nodarboties ar peldēšanu, daudz nemazi nevajag – peldbrilles (būtu ieteicams, jo bez tām bērnam ir grūti redzēt zem ūdens un hlora ietekmē acis tiek kairinātas un var kļūt sarkanas), peldcepure, peldkostīms vai peldbikses un baseinam piemēroti apavi. "Šim inventāram nav jābūt vismodernākajam vai augstākās kvalitātes. Ja bērns tikai sāk nodarboties ar šo sporta veidu, nevajag aizrauties ar visdārgāko. Kad sāk pievērsties sportam nopietni, tad tikai uz sacensībām varētu uzlabot inventāru, bet treniņos tam īsti nav nozīmes," iedrošina Uldis.

Treneris stāsta, ka, līdzīgi kā teniss, peldēšana ir individuāls bezkontakta sporta veids. Tas, protams, samazina traumu risku. Vienīgais veids, kā bērns var iedzīvoties traumā, ir neadekvāta uzvedība, piemēram, slidinoties pa baseina flīzēm, skrienot vai neievērojot baseina noteikumus. Paša treniņa laikā traumu risks ir minimāls. "Var būt kāds sasists pirksts vai sliktākajā gadījumā nejauši uzsista zila acs, vai pārsista uzacs. Tāpat var gadīties, ka kāds uzpeld otram virsū, taču tas negadās bieži," viņš stāsta. Tomēr, ja šim sporta veidam sāk pievērsties nopietnāk, pārslodzes rezultātā var gadīties dažādas plecu problēmas. Taču tās parasti ir visai ātri novēršamas un bez paliekošām sekām.

Vecākiem, kuri ir nolēmuši savus bērnus sūtīt uz peldēšanas nodarbībām, Uldis iesaka izskatīt dažādas iespējas, kur trenēties un pie kāda trenera to labāk darīt. Tāpat vajadzētu painteresēties par izmaksām, jo, iespējams, var gadīties, ka piemājas baseinā peldēšanas treniņi izmaksā divreiz dārgāk nekā baseinā, kas atrodas dažu minūšu brauciena attālumā ar auto vai sabiedrisko transportu. Ja ir tāda iespēja, Uldis iesaka pavaicāt draugiem vai paziņām atsauksmes par konkrēto peldbaseinu vai treneri. Savukārt tie, kam neviens paziņa nav ar to bijis saistīts, var meklēt atsauksmes internetā. Uldis uzsver, ka Latvijā ir pietiekami daudz zinošu un labu peldēšanas treneru, līdz ar to izvēles iespēju netrūkst.

Par tenisa plusiem un mīnusiem portālam "Cālis" pastāstīja tenisa treneris Krišjānis Stabiņš, kurš pielicis roku arī Aļonas Ostapenko unVarvaras Lepčenko (ASV izlases pārstāve un Londonas olimpisko spēļu dalībniece) izaugsmē. Paralēli tam viņš ir licis tenisa pamatus pavisam maziem audzēkņiem, kuri ir sākuši savas tenisa gaitas jau piecu gadu vecumā, kā arī trenējis Latvijas talantīgākos jauniešus tenisā.

Teniss ir ļoti interesants un dinamisks sporta veids, tam ir gan savi plusi, gan mīnusi, bet kopumā tas ir ļoti vērtīgs, jo bērns tenisa nodarbībās var attīstīt dažādas īpašības un prasmes, uzsver Krišjānis. Pirmkārt, teniss ir individuāls sporta veids un bērns jau no pašas pirmās nodarbības sāk attīstīt tādas īpašības kā patstāvība un mērķtiecība, jo lielākā daļa veicamo uzdevumu ir jāizpilda pašam, bez citu palīdzības.

Otrkārt, ar dažādu rotaļu un vingrinājumu palīdzību bērns jau agrīnā vecumā sāk apgūt spēju koncentrēties un disciplīnu. "Šīs īpašības bērnam pēc tam noderēs ne tikai uz laukuma, bet arī skolā un tālākajā dzīvē," stāsta treneris.

Treškārt, nodarbojoties ar tenisu, bērns attīstīs savas fiziskās spējas. Šīs spēles pamatā ir ļoti liela kustību daudzveidība, kas izpaužas straujā kustību un virzienu maiņā, dažādos lēcienos, koordinācijā saskarsmē ar bumbiņu un izpildot dažādus sitienus ar raketi. "Tu skrien pa labi, tad pēkšņi pa kreisi, tev jāservē, tev jāsit pa bumbiņu, jāatgriežas pozīcijā utt.," viņš skaidro.

Tāpat bērnam paātrinās reakcijas un domāšanas ātrums, jo tenisā, gluži kā citos sporta veidos, lēmums ir jāpieņem ātri. Bērnam nav laika vairākas reizes apdomāt, kā konkrētajā situācijā labāk rīkoties.

Ceturtkārt, lai arī teniss ir individuāls sporta veids, bērniem ir iespēja socializēties un pat izveidot ciešu draudzību. Treneris smejoties stāsta, ka nereti bērni pirms treniņiem kopīgi pilda mājas darbus, bet pēc treniņiem praktizē jaunapgūtās sitienu prasmes pret visām iespējamām kluba sienām.

Taču, par spīti ātrajai reakcijai, koordinācijai un sevis attīstīšanai, tenisā, gluži tāpat kā citos sporta veidos, ir arī sava negatīvā puse – traumas. Treneris stāsta, ka teniss ir bezkontakta sporta veids, tāpēc risks vairāk saistās ar paša neveiksmēm, piemēram, kritieniem. Salīdzinot ar citiem sporta veidiem, piemēram, hokeju, basketbolu un futbolu, iespēja traumēties, spēlējot tenisu, ir minimāla. "Ja treneris vada nodarbības atbilstoši ITF (International Tennis Federation) izstrādātajai metodikai, ir rūpīgs un nodrošina disciplīnu un kārtību uz sava laukuma, tad traumu risks ir ļoti minimāls," viņš skaidro. Treneris piebilst, ka svarīgākais ir izmantot vecumam un augumam atbilstošu inventāru. Ja bērns spēlēs ar pieaugušo raketi, tad tas var novest pie dažādām traumām. Tāpat, pirms bērns uzsāk savas tenisa gaitas, būtu vēlams iegādāties atbilstošus tenisa apavus.

Daudzi vecāki ilgtermiņā neizvēlas bērnu sūtīt uz tenisu, jo treniņu izmaksas ir daudz lielākas nekā tad, ja mazais nodarbojas ar futbolu, basketbolu vai citiem komandu sporta veidiem. Tenisa nodarbības mazam bērnam vidēji maksā 100 eiro mēnesī, turpretim basketbola izmaksas ir aptuveni 10 eiro. Dažreiz tādos sporta veidos kā basketbols, futbols, vieglatlētika un volejbols bērns var trenēties bez maksas, piemēram, skolā. Krišjānis skaidro, ka diemžēl valsts nav piešķīrusi finansējumu, lai izveidotu bezmaksas tenisa programmas skolās, un Latvijā šo sporta veidu ir iespējams apgūt tikai privātos tenisa klubos, kuriem savukārt ir jāsedz visas ar kluba uzturēšanu saistītās izmaksas, kas arī lielā mērā ir iemesls, kāpēc summa, kas jāmaksā par treniņiem, ir tik liela. Tāpat Krišjānis skaidro, ka tenisā tiek maksāts par individuālu pieeju: "Basketbolā ir 20 bērni, bet tenisā ir trīs līdz četri bērni. Tas ir līdzīgi kā aiziet pie mājskolotājas apgūt matemātiku – vecākiem vajadzēs maksāt 10 eiro par stundu, kaut skolā to pašu māca bez maksas."

Uz jautājumu, vai vecākiem būtu jāiegādājas arī bumbiņas un tenisa rakete, Krišjānis atbild, ka trenerim noteikti ir jābūt bumbiņām, taču ar tenisa raketēm ir sarežģītāk. "Ir sporta klubi, kuriem ir savs inventārs, un ir tādi, kuriem nav," viņš skaidro. Taču, par spīti tam, treneris atklāj, ka lielākoties vecāki paši vēlas savam bērnam iegādāties personīgo inventāru.

Ieteikumi vecākiem

Treneris vecākiem iesaka sākumā bērnam nodrošināt daudzveidību, kas mazajam palīdzēs saprast, kurš sporta veids viņam vislabāk patīk un padodas. Viņš iesaka sākt, piemēram, ar vieglatlētiku, kur bērnam tiks pareizi iemācīti fiziskās sagatavotības pamati. "Nodrošiniet bērnam daudzveidību un nespecializējieties jau agrā bērnībā uz vienu sporta veidu, noteikti iekļaujiet vieglatlētiku, lai bērnam tiktu ielikti pareizi fiziskās sagatavotības pamati, un tālāk kombinējiet ar citiem sporta veidiem," viņš iedrošina. Krišjānis piebilst, ka viņš pats neieteiktu bērnam kā pirmo un primāro sporta veidu izvēlēties tenisu: "Tenisu nevajadzētu izvēlēties kā primāro sporta veidu, ja iepriekš vispār nekas sportā nav darīts."

Jautājot par to, kurā vecumā labāk sākt trenēties šajā sporta veidā, Krišjānis atzīst, ka tas esot ļoti individuāli: "Vienam interese par šo sporta veidu var parādīties trīs, bet citam septiņu gadu vecumā, tāpēc sākumā iesaku bērnu aizvest uz vienu nodarbību un pavērot viņu darbībā." Taču brīdī, kad bērns ir sapratis, ka vēlas nodarboties tieši ar šo sporta veidu, ir svarīgi saprast mērķi, ar kādu vecāki viņu sūta uz tenisa treniņiem. "Trenerim ir svarīgi zināt, vai teniss ir izvēlēts kā palīglīdzeklis, kas nodrošina to, ka bērns kustās, nevis sēž mājās pie datora vai televizora, vai arī mērķi ir augstāki," stāsta Krišjānis.

Treneris uzskata, ka vissvarīgāk, lai bērnam patīk izvēlētais sporta veids un lai došanās uz treniņiem nenotiek piespiedu kārtā. "Ja meitene grib dejot, bet tētis saka, ka jāiet uz tenisu, tad es ieteiktu labāk izvēlēties to, ko grib meitiņa," mudina Krišjānis.

Jāšanas trenere Laimdota Tīse aktīvi darboties ar bērniem sākusi jau 2010. gadā, kad organizējusi pirmo nometni. Tagad viņai ir pašai savs jāšanas klubs, kurā viņa trenē ne tikai mazos, bet arī lielos jāt gribētājus.

Cilvēcei zirgi blakus ir gājuši caur visiem gadsimtiem, un tikai mūsdienās tā tiek uzskatīta par bagāto jeb aristokrātu izklaidi, jo zirgu darbu ir aizvietojušas mūsdienu tehnoloģijas. Laimdota uzskata, ka, neskatoties uz to, zirgiem piemīt burvība, no kuras reti kurš spēj atteikties. "Neviena tehnoloģija nespēj aizvietot to burvību, mīlestību un azartu, ko sniedz zirgs. kad esi ar viņu un kad darbojies ar to. Un te nav runa par sportu augstā līmenī, te ir kas daudz, daudz vairāk. Draugs, kompanjons, skolotājs un dažreiz pat niķīgs bērns," viņa stāsta.

Taču mūsu sarunas laikā Laimdota atklāj, ka ar šo sporta veidu nopietni vajadzētu sākt nodarboties tikai pēc 12 gadu vecuma, kad bērna mugurkauls ir nostiprinājies un jāšana uz zirga nevar traumēt viņa muguru un veicināt dažādas ar šo ķermeņa zonu saistītas slimības, piemēram, skoleozi. "Jājot uz zirga, bērniņš tiek kratīts, tāpēc, kamēr viņa mugurkauls nav nostiprinājies tā, lai viņš to stingri var noturēt zirga mugurā, es neieteiktu ar šo sportu nodarboties nopietni un vest bērnu uz treniņiem katru dienu," viņa skaidro. Šī iemesla dēļ līdz 12 gadu vecumam jāšanu var izmantot kā nodarbi, kas palīdz bērnam izkustēties svaigā gaisā un attīstīt dažādas muskuļu grupas, nespiežot uz profesionālu izaugsmi. Optimālais treniņu skaits mazākiem bērniem būtu divi līdz trīs treniņi nedēļā.

Arī tad, ja bērns uz treniņiem tiek vests divas līdz trīs reizes nedēļā, jāšanas laikā viņš attīsta dažādus dziļos muskuļus, piemēram, mazo iegurņa muskuli, kurus ir grūti attīstīt ar citu sporta veidu palīdzību. Trenere arī atzīst, ka attīstīto muskuļu un staltās stājas dēļ uzreiz var pamanīt, ka bērns kādu laiciņu ir trenējies jāšanas sportā. "Ķermenis kļūst atlētiskāks, un to uzreiz var pamanīt," viņa stāsta.

Tāpat jāšanas sports attīsta arī koordināciju un līdzsvara sajūtu. Laimdota stāsta, ka tiem bērniem, kas trenējas jāšanas sportā, uzsākot skolas gaitas, nav nekādu problēmu ar skriešanu, lēkšanu vai citām fiziskajām nodarbēm, kuras jāveic sporta stundu laikā.

Jāšana zirga mugurā bērnu attīsta ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Zirgs iemāca bērnam uzņemties rūpes un atbildību. "Tas nav kā ar riteni, kuru viņš pēc braukšanas vienkārši var nomest pie sētas. Par zirgu ir jārūpējas," stāsta Laimdota. Šī emocionālā tuvība, kas veidojas starp zirgu un viņa jātnieku, bieži vien liek cilvēkiem "saslimt" ar jāšanas sportu, kā rezultātā daudzi cilvēki ar to nodarbojas visas dzīves garumā. Iespējams, pēc kāda laika vairs nebūs vēlmes pašam profesionālā līmenī nodarboties ar jāšanas sportu, taču vienmēr gribēsies atrast veidus, kā būt zirgu tuvumā, iespējams, atvērt savu stalli, kur trenēt bērnus vai pieaugušos, gluži kā to pašreiz dara Laimdota.

Tāpat zirgs iemāca bērnam veidot attiecības. “Izvēloties laist bērnu pie zirgiem, jūs dosiet iespēju viņam pašam mācīties veidot attiecības ar draugiem, pieņemt patstāvīgus lēmumus un gūt prieku no tā, ko paši spēj darīt,” uzskata trenere.

Laimdota stāsta, ka zirgi ir kā pavadoņi un iedrošinātāji, kas kopā ar bērnu iet cauri grūtībām un uzvaras brīžiem. “Domāju, ka darbošanās ar dzīvniekiem vienmēr nāk par labu gan bērniem, gan pieaugušiem,” viņa piebilst

Jāšana ir viens no traumatiskākajiem un bīstamākajiem sporta veidiem, līdz ar to bez traumām neiztikt. Lielākoties bērni traumas gūst, nokrītot no zirga. Neskatoties uz to, Laimdota atklāj, ka smagas traumas bērni iegūst reti. Tas ir tāpēc, ka, sevišķi sākumā, kad bērni vēl jāj uz ponijiem, augstums, no kura viņi nokrīt, nav liels. Tāpat arī viņu ķermenis šajā vecumā ir salīdzinoši viegls, kā rezultātā nopietnas traumas netiek gūtas. Tāpat mazajiem tiek iedots drošības inventārs – veste un ķivere, kas kritiena laikā viņu ķermeni pasargā no nevēlama trieciena.

Taču bērns var iegūt traumas ne tikai nokrītot, bet arī nepareizi apejoties ar dzīvnieku. Laimdota skaidro, ka dažreiz gadās tā, ka zirgs satrakojas vai nobīstas, kā rezultātā aizstāvoties un aizsargājoties viņš bērnam vai jebkuram cilvēkam, kas atrodas blakus, var iespert vai iekost. Taču arī tas negadās bieži, jo treneri vienmēr ir blakus un dara visu, lai bērnam nodrošinātu drošību jebkurā situācijā. Mazajiem arī tiek skaidrots, kā uzvesties zirga tuvumā. Vienlaikus Laimdota atzīst, ka zirgs ir dzīva būtne ar savu raksturu un galvu uz pleciem, ar ko arī ir jārēķinās.

Daudzi vecāki kā primāro sporta veidu bērnam neizvēlas jāšanu arī augsto izmaksu dēļ. Trenere atklāj, ka cenas var svārstīties no 15 līdz pat 50 eiro par treniņu. Nereti vecākiem ir jāmaksā arī par drošības inventāru – ķiveri un vesti. Trenere atklāj, ka ir daži sporta klubi, kuros šis inventārs tiek piešķirts vai to ir iespējams izīrēt, taču ir arī tādi staļļi, kuros ķiveres un vestes vecākiem ir jāiegādājas pašiem. Taujājot, kāpēc treniņa izmaksas ir tik augstas, Laimdota skaidro, ka zirga uzturēšana mēnesī jau vien izmaksā 200 eiro, nemaz nerunājot par staļļa uzturēšanu, samaksu treneriem un peļņu.

Ieteikumi vecākiem

Pirmkārt, trenere uzsver, ka ne tikai vecākiem ir jābūt vēlmei, lai viņu atvase nodarbotos ar jāšanas sportu, bet arī pašam bērnam jābūt ieinteresētam. "Nav nekādas jēgas, ja bērns atnāk uz treniņu ar skābu ģīmi, jo mamma viņu ir atvedusi, bet patiesībā viņš vēlas būs kaut kur citur," atklāj Laimdota. Šī iemesla dēļ viņa iesaka labāk vest bērnu uz tiem pulciņiem, kur viņš pats vēlas doties. Bērnam būs lielāks entuziasms un vēlme gūt panākumus un uzlabot savu sniegumu.

Otrkārt, viņa iesaka no plašā piedāvājuma izvēlēties to jāšanas klubu, kurā vislabāk patīk gan bērnam, gan vecākiem. "Vispirms var aizbraukt uz izvēlēto stalli, to apskatīt, iepazīties ar treneriem, cenām un, iespējams, pat noskatīties treniņu, lai bērns klātienē redz, kā tas notiek," viņa skaidro. Tāpat trenere iesaka izvēlēties to sporta klubu, kas piedāvā izīrēt vai izsniegt bērnam nepieciešamo drošības aprīkojumu – ķiveri un vesti. Tas palīdzēs izvairīties no liekām izmaksām gadījumā, ja pēc pirmā treniņa bērns nolemj, ka šis sporta veids tomēr nav domāts viņam, un atsakās turpināt nodarbības.

Treškārt, trenere vecākiem iesaka bērnam iegādāties apdrošināšanas polisi, jo tad smagāku traumu vai kritienu gadījumā vecākiem nav jāuztraucas par neparedzētiem izdevumiem.