Kinofestivāla 'Riga IFF' bērnu programma: sabiedrībā pazīstamu vecāku vērtējums

Festivāla programma "Kids Weekend" tiks izrādīta 20. un 21. oktobrī. Šajā nedēļas nogalē gaidāmas aizraujošas tikšanās ar Eiropas jaunākajiem kinodarbiem – piedzīvojumu spēlfilmām no Norvēģijas, Serbijas un Igaunijas, pilnmetrāžas animācijas detektīvu no Zviedrijas, kā arī ar bērnu literatūras autores Ineses Zanderes veidoto animācijas īsfilmu programmu.

Portāls "Cālis" sadarbībā ar festivāla organizatoriem piedāvā iepazīties ar sabiedrībā pazīstamu vecāku skatījumu par bērnu programmas piedāvājumu. Recenzijas rakstīja aktieris, tētis Artūrs Dīcis, septiņu bērnu mamma, blogere Una Kārkliņa, radio balss, dīdžejs un divu dēlu tētis Toms Grēviņš un producents, režisors Andris Gross.

"Ja man kāds jautātu: ko jārāda bērnam? Es teikti – labu piemēru. Tad man noprecizētu jautājumu: kādas multiplikācijas filmas jārāda bērnam? Es teiktu – tādas foršas, saprotams, tādas smukas. Tā es teiktu, pirms kopā ar savu divgadīgo kino kritiķi, noskatījos filmu festivāla piedāvāto bērnu programmu.

Ko es domāju ar foršām, saprotamām, smukām multiplikācijas filmām? Saprotamas attiektos uz viegli uztveramu, skaidru sižetu. Foršas un smukas attiecinātu uz māksliniecisko izpildījumu, proti, zīmētie varoņi maksimāli pietuvināti reālistiskiem, bērnam atpazīstamiem prototipiem. Tā, lai mazajam cilvēkam viss ir skaidrs. Taču mans divgadīgais puika demonstrēja pilnīgi pretēju gaumi, tādējādi parādot man, ka mani priekšstati par to, ko jārāda bērnam, ir diezgan aplami.

Jo man, kā pieaugušam cilvēkam, grūtāk bija saprotams sižets, jo bērnam šķita interesantāk. Jo dīvaināks radošais risinājums, jo nopietnāk viņš skatījās. Piemērs: filmiņa "Ceļotāji". Skaidrs stāsts, saprotami zīmējumi. Vēstījums – nepatikšanās visi kļūstam par komandu. Kad nepatikšanas garām, to ātri aizmirstam. Viss forši. Bērns ātri teica: "Citu!". Turpretim filmiņas "Es esmu putns" beigu akordus pavadīja teikums: "Gribu vēl!" un pēc tam otrreiz tāds pats scenārijs. Trešo reizi tāds pats. Gribēja ceturto, bet es pierunāju, ka jāiet tālāk, ka vēl citi darbi grib tikt novērtēti. Vēlāk gan viņš panāca savu un filma "Es esmu putns" tika skatīta vēl kādas piecas reizes. Kāpēc? Labs jautājums.

Filmiņu "Es esmu putns" es nesapratu. Onkuļi, šķietami, meklēja putnus, bet varbūt paši bija putni. Varbūt stāsts par vēlmi atrast sev līdzīgos, domu biedrus. Nezinu. Es varu filozofēt, bet manam bērnam vienkārši patika. Kāpēc? Tas man palika noslēpums. Vēl atzinību iemantoja multfilma "Reiz bija māja". Stāsta nosaukums jau pasaka priekšā – stāsts tiešām ir par māju. Par augstāko māju pasaulē. Par to, vai mums vajag augstāko māju pasaulē, jo laimīgu māju dara laimīgs tās pildījums, ne jau pats fakts, ka tā ir augstākā. Māja, tikai apgāžoties, iemantoja mieru. "Māja saplīsa!" teica puika. Tad teica, ka grib vēl, lai saplīst. Neba viņš man ir maniaks, kuram patīk vērot grūstošas mājas. Es vismaz ceru, ka nav. Ja nu viņš pavisam vienkārši izmantoja savas, bērnam pieejamo sajūtu gammas un intuitīvi saprata vēstījumu. Māja tikai saplīstot varēja iegūt mieru. Tas arī viss, tieši tik vienkārši.

Mani favorīti bija "Nakts kunga brīvdienas". Super īsi, super forši. Animācija kopā ar video. Par ko stāsts? Par to, kā nakts taisa jokus. Super īsi, super forši. Otrs favorīts – "Šļaksti". Manuprāt, stāsts par to, cik reizēm noderīgi būtu paskatīties uz pasauli no bērnu skatpunkta. Puika sēž baseina dibenā, un baseins iemanto ārkārtīgi elegantu estētiku, ja uz to skatās no dzīlēm, no klusuma. Mēs, pieaugušie ķeram pasauli racionāli. Mums baseins ir baseins.

Gala secinājums: iesaku vecākiem kopā ar bērniem noskatīties šo programmu. Dažādības dēļ. Lai saprastu, ka mūsu bērnu uztveres spēju amplitūda ir daudz plašāka nekā mums šķiet. Tātad – patīkamu skatīšanos!

"Izvēlēties visai ģimenei aizraujošu filmu, nav nemaz tik vienkārši. Noskaņoju visus savus septiņus bērneļus jau laikus, ka nebūs amerikāņu spraiguma un specefektu būkšķi, vairāk mūsu vēsture un kinomatogrāfa darbs.

Igauņu mākslas filmu skatāmies sestdienas vakarā, visi draudzīgi bariņā kā ģimenes filmu, taču drīz vien kļūst skaidrs, ka mazajiem pirmskolas dauzoņām tā tomēr nebūs interesanta. Kādā satraucošākā brīdi četrgadnieks bailēs palien pat zem galda, bet pēc brīža tomēr izvēlas labāk rotaļāties blakus istabā.

Filmas režisores Monikas Siillmets un operatora darbs filmā šķiet uzteicams, kadri mākslinieciski pievilcīgi, tīkami izbaudāmi, arī mūzika filmas sākumā un beigās šķiet emocionāli aizkustinoša. Vienā brīdī patiešām pat apraudos, jūtot līdzi mazās meitenītes Lēlo un viņas mammītes dzīvēm traumu līnijās.

Skatoties filmu kopā ar bērniem un pusaudžiem, mazliet traucējoši šķiet, ka filma nav tulkota, ir tikai titri angļu valodā, kas nozīmē paskaidrot notiekošo tiem, kas nelasa vēl tik raiti. Vienlaikus filma jauniešiem ir arī vēsturiski izglītojoša, jo dod ieskatu padomju laika un režīma notikumos.

Tematika visaktuālākā, šķiet, bija deviņdesmitajos gados, kad juka un bruka padomju vara, lai gan arī Latvijas simtgades gadā pārrunāt ar bērniem mūsu vēsturi, Sibīrijas traumējošās pieredzes par ļaunu nenāk.

Cilvēka personiskā, ideoloģiskā brīvība, kas tā apspiesta, nīcināta un nīcināta, tikai pašos sīkstākajos paliek nedzēšami vēl spēcīgāka, par to arī filmas varoņu pārdzīvojumi skatītājam liek aizdomāties. Palikt uzticīgam savai dziļākajai pārliecībai un cilvēkiem, pat, ja tas nozīmē, draudus ar izsūtīšanu un skarbu, biedējošu likteni, ir īsts pārbaudījums.

Lai arī sāpīgs, tomēr stāsts izskan smeldzīgs un gaišs. Mans deviņgadīgais puika filmas gaitā jautā par lielo koku, kas tur redzams un pacietīgi noskatījies filmu līdz pat beigām, secina, ka grūtos brīžos cilvēkiem vajag apķert koku, vai vismaz pieskarties un pabūt tā tuvumā, jo tas palīdz… Un mums ir iemesls sarunai arī par spēka avotiem un savām saknēm."

"Tas, ka ērti vispārredzamākajā informācijas telpā patērētājkultūrā iekārtojušies Disnejs, "YouTube" amatieri, kabeļtelevīziju seriāli un rotaļlietu ražotāji, kas vairākumam nosaka priekšstatu par to, kas tas "animācijas kino" tāds ir, nebūt nenozīmē, ka jaunākajiem kino skatītājiem būtu kādi iebildumi arī pret animācijām, kas neatbilst vairākuma priekšstatam par "foršu multeni".

Pats svarīgākais ir dot iespēju vizuālās mākslas dažādību vispār ieraudzīt – šajā ziņā Rīgas starptautiskā kino festivālā iedibinātā tradīcija ik gadu īpašā seansā demonstrēt izlasi ar visdažādākajās tehnikās un žanros radītām bērniem domātām īsfilmām, ir tiešām lieliska.

Mūsu ģimenes kino skatītājiem, divgadīgajam Edvīnam un piecgadniekam Evertam, "Riga IFF Kids Weekend" piedāvātā programma šķita gana asprātīga un fantāziju rosinoša, lai gan animācijas filmas savstarpēji ir ļoti atšķirīgas.

Mūsu bērnu interešu lokā šobrīd līderpozīciju ieņem viss par un ap kosmosa tēmām, tāpēc franču animatoru filma "Ceļotāji" no visas šī gada izlases bez jebkādām diskusijām tika novērtēta ar lielākajiem sajūsmas spiedzieniem – kosmosa kuģī, kas uzšāvies virs zemes, nejauši nokļuvis džungļu cilvēks un tīģeris, kuru viņš ļoti grib nomedīt. Abi ciemiņi, protams, sataisa pamatīgas ziepes.

Lietuviešu režisora Igna Meilūna īsā, vienkāršā, taču lieliskā fantāzija "Nakts kunga brīvdiena", kurā animācija sastopas ar "dzīvo" kino, gan precīzi notur uzmanību mazajiem, gan liek priecāties pieaugušajiem – joprojām ģeniālas idejas mēdz būt tik gaužām vienkāršas, kā šajā filmā.

Krievijas animatores Svetlanas Adrianovas multfilma "Reiz bija māja" ir jestra un jancīga, tā kā tajā nav teksta, bērni ar lielāko prieku komentē visu tajā redzamo un jūt līdzi, iespējams, vislielākajai mājai visā pasaulē.

Programmas vieskuratore Inese Zandere kā rozīnīti un foršu palaidnību šī gada izlasē iekļāvusi mazu franču filmiņu "Es esmu putns", kurai ar animāciju nav nekāda sakara. Divi pieauguši vīrieši ļoti nopietni mežā tēlo putnus. Tik neviltotus un sirsnīgus bērnu smieklus, kurus rosināja šī filma, savās mājā sen nebijām dzirdējuši.

Priecē tas, ka šogad "Riga IFF Kids Weekend" programma tiešām ir dažāda, un pietiekami aizraujoša ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem!"

"Rasko Miljkovica filma "Raganu mednieki" ir stāsts visai ģimenei, par jauna zēna varonību pieņemt sevi un pasauli. Filmas galvenā varoņa, desmitgadīgā zēna, kuram ir kustību traucējami, draudzība ar klases jaunpienācēju, meiteni Miliciu, izvēršas piedzīvojumā un reizē arī jaunā cilvēka iniciācijas procesā.

Puiša sapņu un iedomu pasaulē, kurā viņš ir supervaronis un cīnās ar dažādiem ļaundariem, kļūst par realitāti. Jovans piekrīt Milicas aicinājumam cīnīties ar raganu, kura nobūrusi un aizvilinājusi no ģimenes meitenes tēti.

Filmu raksturo tīrība, skaidrība un vienkāršība gan kadra kvalitātē, gan tajā, kā režisors stāsta skatītājiem šo stāstu. Tai piemīt emocionāla nesamākslotība. Bērnišķīga naivuma spēks, kuru papildina labs humors. Labsirdība staro no katra filmas kadra, pat epizodēm, kurās bērnu starpā risinās konflikti. Mūs laikam raksturīga skrienošā racionalitāte, kādu laiku pretojas filmas plūdumam, tomēr galvenā varoņa sirsnīgais tēls atbruņo ar lielisku aktierspēli. Sapņu epizodes, kurās jaunais zēns pārvēršas par supervaroni, ļoti organiski iekļaujas filmā, neradot nekādu disonansi vai pretestību.

Stāsts aicina domāt par to, kāds spēks piemīt draudzībai. Tieši draudzība ir katalizators, kas zēnam liek pārvarēt bailes. Filma lieliski parāda, ka ceļš kā pārvarēt barjeras un kompleksus sevī, ved caur drosmi un uzdrīkstēšanos palīdzēt otram cilvēkam.

Filmas "tīrās līnijas" atstāj daudz telpas pārdomām par ticību savam spēkam un ikvienā no mums dusošo spēju uzdrīkstēties ieraudzīt sevī iesprostotu varoni. Labas bērnu filmas iezīme ir tāda, ka tai jābūt interesantai arī bērnu vecākiem un filmai "Raganu mednieki" ir šāda kvalitāte. Silti iesaku."

Festivāla bērna programmas plašās iespējas vari iepazīt šeit, bet mēs nedaudz sīkāk palūkosim filmas, kuras vērtēja mūsu eksperti.

Sestdien, 20. oktobrī, pulksten 11 "Splendid Palace" Lielajā zālē varēs noskatīties igauņu filmu "Biedrs bērns" (Seltsimees laps), tās režisore ir Monika Sīmetsa.

Pagājušā gadsimta piecdesmitie gadi Padomju Igaunijā. Sešus gadus veco Lēlo mulsina visapkārt notiekošais. Nevienu vairs neuzrunā par kungu vai kundzi, bet gan par biedriem, bērni nēsā sarkanus kaklautus un nu ir pionieri, mājās ierodas vīri tumšos mēteļos... un aizved sev līdzi viņas mammu. Lēlo pieļauj, ka tā noticis, jo viņa nav bijusi pietiekami labs bērns. Meitenīte cenšas to labot, diemžēl mamma atgriezties nesteidz. Filma tapusi Igaunijas Republikas simtgadei veltītās filmu programmas ietvaros un tās scenārijs veidots pēc igauņu dzejnieces un rakstnieces Lēlo Tungalas autobiogrāfisko romānu "Biedrs bērns un lielie cilvēki – vēl viens laimīgas bērnības stāsts"" un "Samts un zāģu skaidas" motīviem.

Pēc seansa – tikšanās ar autori Lēlo Tungalu. Ieteicamais vecums: bērni, sākot no deviņu gadu vecuma.

20. oktobrī pulksten 16 kinoteātra "Splendid Palace" Mazajā zālē varēs skatīties režisora Rasko Miļkoviča filmu "Raganu mednieki" (Zlogonje), kuras auditorija ir bērni, sākot no septiņu gadu vecuma.

Desmit gadus vecais Jovans ir kautrīgs un noslēgts zēns, kas brīvo laiku pavada sapņojot par to, ka ir supervaronis, kuru neierobežo kustību traucējumi… Viņa ikdiena kļūst pavisam citāda, kad klasē parādās jauna audzēkne – Miliča. Drosmīgā un apņēmīgā meitene izvēlas sēdēt blakus Jovanam un pa drupatiņai vien sagrauj sienu, ko zēns ap sevi uzslējis. Drīz abi kļūst par labiem draugiem un metas īstenot neparastu nodomu – ir jāatmasko ragana! Jāatsvabina Miličas tēvs no viņa jaunās dzīvesbiedres burvestību valgiem… Bērnu pieredzētais pārspēj jebko no senāk vientulībā iztēlotā, palīdz pārvarēt sevi un atklāties nenojaustam iekšējam spēkam. Pēc seansa – tikšanās ar režisoru Rasko Miļkoviču.

Svētdien, 21. oktobrī, pulksten 11 kinoteātra "Splendid Palace" Lielajā zālē varēs skatīties Ineses Zanderes izvēlēto animācijas īsfilmu izlasi.

Animācijas īsfilmu izlase ir īpaši paredzēta visjaunākajiem bērniem, kuriem, iespējams, šis ir dzīvē pirmais kinoteātra apmeklējums.

Sekojot pērn iedibinātajai tradīcijai, to veido festivāla vieskurators, un šogad tā ir dzejniece un bērnu grāmatu autore Inese Zandere. Viņas atlasītie darbi tiks izrādīti aptuveni stundu ilgā seansā – pirmsskolas vecuma publikai piemērotā ilgumā. Izlasē iekļautas beidzamajos gados radītas animācijas īsfilmas no Lietuvas, Krievijas un Francijas, tostarp arī no starptautiski atzītās kinoskolas "La Poudrière" un slavenās studijas "Les Films du Nord".

Festivāla vieskuratoru darbošanās bērniem paredzēta kultūrsatura radīšanā nav nejaušība – Ineses Zanderes sarakstītās bērnu grāmatas ir vērtīgs un unikāls pienesums Latvijas bērnu literatūrai, jo viņas godīgums, iztēles nepieradinātība un stāstījuma forma spēj bērnus izklaidējoši aizraut, vienlaikus emocionāli bagātinot. Ineses Zanderes rokraksts samanāms arī izraudzītajās īsfilmās – tās ir "zanderiskas", kā atlases procesā sacīja pati autore. Šīs animācijas filmas raksturo atjautīgi stāsti, oriģināla vizuālā valoda un rotaļīgs sirsnīgums, kam, jācer, piemitīs spēja Rīgas vēsturiskā kinoteātra "Splendid Palace" Lielo zāli no jauna piepildīt ar bērnu smiekliem un priecīgo čalošanu.

Īsfilmas tiks sinhroni tulkotas latviešu valodā bērniem ērtās bezvadu austiņās, un visām (atskaitot vienu īsfilmu) tiek nodrošināti subtitri angļu valodā.

Pirms seansa – tikšanās ar programmas vieskuratori, dzejnieci Inesi Zanderi.

Šajā izlasē varēs redzēt animācijas īsfilmas no Francijas, Vācijas un Krievijas un tā paredzēta pašiem jaunākajiem skatītājiem, kuriem šis, iespējams, būs pats pirmais kino apmeklējums.

Festivāla bērnu programmā paredzēta ne tikai filmu skatīšanās, bet arī radošās darbnīcas un citas aktivitātes, bet plašāk par to atradīsi festivāla mājaslapā.