Gandrīz darba intervija
Ar šo rakstu gribu piesaistīt uzmanību. Tiesa, ne sev, bet kādam cilvēkam, kurš, iespējams, tieši šobrīd ir uztraucies un gaidu pilns. Darbiniece, iedrošinoši pieturēdama pie pleca, viņu iebīda pa kabineta durvīm, un tur nu viņi sēž – divi svešinieki. Vīrietis un sieviete. Viņš instinktīvi nojauš, ka vajadzētu iepatikties, bet viss ķermenis kļuvis smagnējs, un, nezinādams, kur likt rokas, viņš tās iešauj caurajās kabatās. Psiholoģītei, kā viņu te, bērnunamā, dēvē, klēpī vairākas dokumentu mapes. Tur par viņu. Viņam nekad nav paticis brīdis, kad tās izceļ no dzeltenā skapja. Tas nesola neko labu. Jo nekā laba jau arī tur nav. Kavējis skolu, bēdzis, zadzis, vairākas reizes bijis slimnīcā, arī psihenē.
Nekas nesanāks, iešaujas prātā.
Nepieņems. Neņems.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
