Bērniem nepatīk moralizēšana! Kā pasaku stāstīšanu izmantot audzinošos nolūkos  (1)

Pasaka vienmēr ir bijusi daļa no cilvēkus dzīves. Jau izsenis cilvēki viens otram ir stāstījuši gan pašu sacerētus, gan citur dzirdētu stāstus. Taču viņi to darīja ar konkrētu mērķi. Pirmkārt, lai izklaidētos un pavadītu laiku kopā. Otrkārt, lai uzsāktu sarunu un raisītu diskusiju starp pasakas stāstītāju un klausītājiem.

Vislabprātāk pasakas klausījās tieši bērni, līdz ar to, laikam ritot, vecāki saprata, ka tās var izmantot kā veidu, kādā bērnam iemācīt svarīgas dzīves morāles vai vismaz likt par tām padomāt. Ar pasakas palīdzību ģimenei bija iespēja nākamajai paaudzei nodod dažādas gudrības, izskaidrot, kas ir labs, bet kas slikts, tāpat nodot daļu tautas tradīciju un kultūru.

Arī pēcāk, kad iepriekš stāstītās pasakas sāka pierakstīt, to vērtība auga. Arī tagad bērniem skolā ir literatūras stundas, kurās tiek lasītas un pārrunātas ne tikai dažādas pasakas, bet arī stāsti. Šo stundu laikā pedagogs iemāca skolēniem ne tikai uztvert un analizēt izlasīto, bet arī iemāca dažādas morālās vērtības.

Psiholoģe stāsta, ka šobrīd pasakas tiek izmantotas arī profesionālos nolūkos. To dēvē par pasaku terapiju. Tā lieliski kalpo kā veids, kādā bērnam kaut ko iemācīt viņam saistošā veidā. Kā zināms, bērnu uzmanību, sevišķi pirmsskolas vecumā, ir ļoti grūti noturēt. Šī iemesla dēļ ikdienišķas sarunas laikā viņš bieži vien var kaut kur "aizplūst" un neieklausīties vecāku teiktajā. Kašina atklāj, ka bērna uzmanības noturību var pielīdzināt viņa vecumam. "Viena gada vecumā bērns uzmanību var noturēt aptuveni vienu minūti, divu gadu vecumā – divas un tamlīdzīgi," viņa skaidro. Tāpēc psiholoģe mudina vecākus padomāt par to, kā viņi runā ar saviem bērniem. Iespējams, tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc sarunai nav rezultātu un, neatkarīgi no tā, cik bieži jūs pārrunājat vienu un to pašu, viņa uzvedība nemainās.

"Visbiežāk brīdī, kad bērns sāk veikt darbības, kuras vecākiem šķiet nepieņemamas, viņi sāk lasīt morāli, bet tajā bērns neklausās, jo viņam tā nešķiet interesanta. Tajā brīdī viņš domā par kaut ko citu – zirnekļcilvēku vai to, cik neērti viņš jūtas šajās zeķubiksēs. Un, protams, ka tas vecākus sanikno," stāsta psiholoģe. Šādās situācijās bieži vien mamma, tētis vai kāds cits pieaugušais saka: "Man ir tāda sajūta, ka tu manī vispār neklausies." Bet patiesībā, tā jau arī ir, un bērna domas ir "aizplūdušas" kur citur, tikai tāpēc, ka vecāku teiktais ir neinteresants un garlaicīgs.

Taču viens no veidiem, kā noturēt bērna uzmanību un sniegt mācību, ir pasaka. Piemēram, ja pēdējā laikā tava atvase bieži tiek pieķerta bērnudārzā vai skolā, iniciējot kautiņus, un jūs, vecāki, vēlaties viņam paskaidrot, ka šādi rīkoties nevajadzētu, viens no efektīvākajiem veidiem, kā nodot ziņojumu, nebūs morālas "lasīšana", bet pasakas stāstīšana. "Šī ir daudz atraktīvāka ideja, kurā bērns ir gatavs klausīties, jo tā tiek pasniegta viņam piemērotā formā. Viņš ar prieku klausās, iespējams, pat pēc pasakas pats uzdod jautājumus un ir gatavs runāt par šo tēmu," skaidro Kašina. "Tas ir lielisks veids, kā iztulkot sakāmo no pieaugušo valodas uz bērnu valodu," viņa piebilst.

Kašina stāsta, ka īpaši efektīva pasaka ir tad, ja vecāki vēlas bērnam nodot kādu sarežģītāku informāciju, piemēram, izskaidrot slimību. Psiholoģe stāsta, ka ir jau izdotas vairākas grāmatas, ar kuru palīdzību bērns vieglāk uztver, kas ir, piemēram, celiakija, kā tā izpaužas un kas notiks, tad, ja mazais apēdīs kādu glutēnu saturošu produktu. Tas palīdz bērnam saprast, ka viņš ir īpašs labā, nevis sliktā nozīmē, paskaidro psiholoģe.

Jāatzīst, ka šī metode vislabāk darbosies uz bērniem pirmsskolas un sākumskolas vecumā. Pēcāk viņiem pasakas vairs nešķiet tik interesantas, un viņu uzmanību piesaista citas lietas, piemēram, draugi, filmas, videospēles un citas izklaidējošas nodarbes.

Svarīga pasaku terapijas daļa ir ne tikai pats stāstīšanas process, bet arī dzirdētā pārrunāšana. Psiholoģe stāsta, ka vecākiem ir jāiedrošina bērns izrunāt dzirdēto, tādā veidā paužot savu viedokli, analizējot un vēlreiz uzsverot pasakas galveno domu.

Stāstīto ir svarīgi pārrunāt arī tāpēc, lai pārliecinātos, ka bērns ir pareizi sapratis vecāku vēstījumu. Dažreiz var gadīties situācijas, kad, klausoties stāstījumā, mazais uzmanību pievērš kādam citam pasakas aspektam, nevis tam, kuru mamma vai tētis tik ļoti cenšas izcelt. Lai pārliecinātos, ka viņš visu ir sapratis pareizi, vecākiem bērnam ir jāuzdod dažādi uzvedinoši jautājumi par tikko dzirdēto. Taču Kašina atgādina, ka jautājumiem ir jābūt viegliem un tādiem, uz kuriem nav pareizas vai nepareizas atbildes, jo citādāk bērnam var rasties sajūta, ka viņš tiek pārbaudīts. Tas var radīt bailes kļūdīties un nevēlēšanos iesaistīties sarunā.

Caur pasaku vai stāstu tu palīdzi bērnam saprast, ka tas, kā viņš jūtas, ir normāli, palīdzi nosaukt vārdos viņa sajūtas un parādi savu attieksmi. Bērnam ir svarīgi saprast, ka tas, ko viņš jūt, ir normāli un kāds jūtas līdzīgi. "Viņam kļūst vieglāk. Viņš ar pasakas vai stāsta palīdzību var tik pāri situācijai un kļūt stiprāks," skaidro psiholoģe.

Psiholoģe skaidro, ka būtu ļoti labi, ja vecāki ne tikai pirktu jau gatavas pasaku grāmatas un lasītu tās bērniem priekšā, bet arī paši tās sacerētu. Viņa apgalvo, ka mazajiem īpaši patīk tad, ja mamma un tētis stāsta par sevi un savu bērnību. Piemēram, kad redzi, ka tava atvase viegli padodas un neizdara lietas līdz galam, pastāsti, kā bērnībā mācījies braukt ar riteni. Tev tas noteikti neizdevās uzreiz, tu vairākas reizes kriti, iespējams, pat nolēmi to vairs nekad nedarīt, taču tomēr nepadevies un apguvi jaunās iemaņas. Šāds stāsts bērnam palīdzēs saprast, pirmkārt, ka arī kāds cits ir piedzīvojis līdzīgas sajūtas, līdz ar to šādi justies un rīkoties ir cilvēcīgi. Bet, otrkārt, viņš noteikti atcerēsies arī to, ka stāsta varonis nepadevās, kā rezultātā sasniedza iecerēto, kas liks viņam rīkoties līdzīgi.

Šādu un līdzīgu pieeju var izmantot gandrīz jebkurā dzīves situācijā, kad vēlies bērnam iemācīt kādu svarīgu dzīves morāli. Taču nekad nevajadzētu to darīt piespiedu kārtā. Ja bērns šajā brīdī nevēlas klausīties pasaku, tad nespiedu viņu to darīt, iespējams, viņš to nevēlas tagad, taču vēlāk labprāt uzklausītu tavu sakāmo. Psiholoģe skaidro, ja jebkuru pasaku stāstīšanu vajadzētu uzsākt ar sarunu, kurā bērns atklāj, kā viņš jūtas. Piemēram, ja redzi bērnu pārdzīvojam to, ka tētis atkal ilgāku laiku ir prom, pajautā, kā viņš jūtas, un tad sarunas gaitā pārej uz pasakas vai savas bērnības pieredzes stāstīšanu.

Taču viens no pamata soļiem, pirms pasakas stāstīšanas, ir saprast, kāda būs pasakas morāle un kāds ir problēmas cēlonis. Piemēram, bērns dārziņā nemitīgi kaujas, līdz ar to vecāki nolemj ar pasakas palīdzību viņam izstāstīt, kāpēc šāda rīcība nav pareiza. Taču, pirms to darīt, mammai un tētim vajadzētu padomāt par iespējamajiem iemesliem šādai bērna rīcībai. Iespējams, ģimenei ir pievienojies jaundzimušais, un visa vecāku uzmanība tiek veltīta viņam, kā rezultātā vecākais bērns savu greizsirdību izpauž car agresiju pret citiem. Šajā situācijā lielāks efekts būs tad, ja pasakas galvenā morāle būs par jaunāko un vecāko bērnu un viņu savstarpējo draudzību, nevis to, ka kauties nav pareizi. "Pasaka var būt par, piemēram, divām lauviņām, no kurām viena bija jaunāka, bet otra vecāka, iesaistot to, kā lauviņas tika galā ar notiekošo un pēc tam priecīgi kopā spēlējās," kā piemēru min Kasiņa.

Kašina iedrošina vecākus, sakot, ka bērnam nav vajadzīgs, lai mammas un tēta sacerētajos stāstos un pasakās būtu epiteti, metaforas un citi literārie palīglīdzekļi, gluži otrādi, bērnam pietiek ar vienkāršu un, galvenais, viņam saprotamu valodu. "Tas, protams, ir labi, ja vecāki var sacerēt skaistas, literāras pasakas, taču tas bērnam nav svarīgākais. Šajā gadījumā, svarīgāks ir veids, kā mēs to pasniedzam," viņa skaidro.

Gluži tāpat kā pieaugušo, arī bērnu uzmanību vieglāk noturēt ir tad, ja stāstītājs runā aizrautīgi – izmanto ķermeņa valodu, žestikulāciju, maina balss intonācijas un ir pozitīvi noskaņots. Līdz ar to, kad nākamreiz nolem savam mazajam stāstīt pasaku, neaizmirsti to darīt aizrautīgi un ar prieku, kas noteikti palīdzēs noturēt viņa uzmanību.

Lai gan bērns no vecākiem nepieprasa izcilu literāro valodu, kaut kādas pamatlietas tomēr būtu jāievēro, piemēram, pasakas struktūra – sākums, vidus daļa, kurā parasti ir kulminācija, un nobeigums. Kašina piebilst, ka pasaku terapijā ļoti svarīgi ir tas, lai beigas būtu pozitīvas. Nevajadzētu bērnam stāstīt pasaku, kuras beigās galvenais varonis aiziet bojā vai notiek kāda cita nelaime. Tas mazo var tikai sabiedēt. Ir svarīgi, lai bērns pasakas beigās ir pozitīvi noskaņots.

Psiholoģe uzsver, ka tāpat ļoti svarīgi ir, lai pasakas varonis līdzinātos bērnam, kuram to stāstīsi. Vislabāk ir izvēlēties vienu vai divas lietas, kas abiem būs kopīgas, piemēram, nemitīgā kāre pēc saldumiem. Taču tā var būt arī kāda rakstura vai izskata iezīme. Kopīgais var būt gandrīz jebkas, galvenais, lai tas palīdz bērnam saskatīt līdzību starp sevi un pasakas tēlu. Kašina atklāj, ka galvenais ir pasaku tēlam nepiešķirt bērna negatīvās iezīmes, piemēram, grūtības mācībās vai nevēlēšanās kārtot istabu. Bērni ir gudri un pastāv liela iespēja, ka šādā gadījumā mazais uzreiz sapratīs pasakas mērķi, un, tev pat nesākot to stāstīt, novērsīsies un nevēlēsies klausīties.

"Bērniem nepatīk moralizēšana, un viņi ļoti ātri saprot, kad vecāki atkal viņus rās vai centīsies pārmācīt, līdz ar to arī pasakas stāstītājam ir jābūt gudram un jāatrod veids, kādā katru reizi bērnu ieinteresēt klausīties," stāsta psiholoģe. "Viņam jāsaprot, ka pasaka nav par viņu, tad viņš labprātāk klausīsies to, ka ir jātīra zobi vai jākārto mantas," viņa piebilst.

Nedrīkst aizmirst pasakai piešķirt nedaudz fantāzijas, piemēram, izceļot, ka galvenais varonis dzīvo uz citas planētas vai vispār nav cilvēks, bet gan runājošs suns un tamlīdzīgi. Arī šī būs viena no lietām, kas pievērsīs un pēcāk arī noturēs bērna uzmanību.