Jaunas drēbes – atkritumos? Kā Latvijai nenoslīkt nenovalkāto apģērbu kalnos  (15)

Ne tikai sabiedrībā, bet arī politiskā līmenī vides jautājumos iekļaujas ilgtspējīga un dabai draudzīga mode, par kuru daudzi nemaz neaizdomājas. Sabiedriskās domas pētījumā Lielbritānijā 2015. gadā tika noskaidrots, ka vidēji apģērbs tiek uzvilkts tikai septiņas reizes. Tas un arī iespaidīgie tekstilizstrādājumu atkritumi liecina – pavisam drīz ir jānotiek pārmaiņām.

Modes ilgtspēja ir veidi, kā mēs ikdienā ražojam un patērējam apģērbus, apavus, aksesuārus un citus tekstilmateriālus. Arvien vairāk pasaulē un arī Latvijas kontekstā tiek apspriesti ilgtspējas jautājumi, kas ietekmē vidi un cilvēka veselību. Biedrība "Zaļā brīvība" sadarbībā ar "Latvijas vides aizsardzības fondu" pirms laika uzsāka īstenot projektu "Kas ir mūsu skapjos?", tā pievēršot uzmanību paradumiem apģērba valkāšanā un pirkšanā, kā arī lielās modes industrijas ietekmei gan uz cilvēka veselību, gan vidi. 11. oktobrī notika trešā diskusija projekta ciklā, kuru vadīja ilgtspējīgas modes eksperte Dace Akule. Pēc diskusijas viņa atklāj, ka Latvijā domāt par ilgtspēju apģērbu nozarē kļūst arvien aktuālāk.

"Noteikti arī Latvijā varam redzēt, ka gan tajos datos, gan ārpus tiem, ir daudz cilvēku, kas par to domā un meklē savus risinājumus – vai paši šuj vai ada, iet un izvēlās lietotus apģērbus vai nekautrējas mantot tos no radiniekiem," stāsta Akule. Viņa norāda, ka dažas Latvijas tendences ilgtspējīgas modes jomā ir redzamas arī ārzemēs, bet citas – izteiktas tikai mūsu reģionā, piemēram, rokdarbu prasmes. "Tas ir kaut kas tāds, kur es esmu pilnīgi pārliecināta un neesmu vienīgā – tā ir tā Latvijas bagātība, kur mēs šajā tēmā spējam radīt. Tas autentiskums, ko mēs arvien vairāk arī redzam, kas tiek novērtēts, tas arī tajā modes tēmā parādās. Gan Rēzeknē, gan arī Liepājā mēs to dzirdējām, ka tā ir viena no tendencēm –, mēs visi sākam izskatīties vienādi," atklāj ilgtspējīgas modes eksperte.

Viņa to salīdzina ar lielām ēdināšanas ķēdēm, kas gluži tāpat kā modes pasaules grandi, patērētājam piedāvā vienādus apģērbus lielā daudzumā. Tomēr Akule norāda, ka arvien vairāk cilvēku cenšas atbalstīt un meklē mazos uzņēmumus – vai tās būtu kafejnīcas, maiznīcas vai mazi apģērbu veikali, taču tajos slēpjas šī unikalitāte. "Atbalsti kaut ko maziņu, izcelies ar to, ka tev ir kaut kas tāds, kas ir pilnīgs ūnikums – tikai vienā eksemplārā. Lieliski, ja vēl tur nāk stāsts, vai tu pats esi radījis, vai tev kāds ģimenes loceklis to ir radījis, vai tu esi mantojis to no vecmāmiņas," pauž eksperte.

Projekta "Kas ir mūsu skapjos?" laikā tika veidota aptauja par apģērbu valkāšanas un pirkšanas paradumiem, materiāla izvēli un to, vai apģērbs iegādāts jauns vai kādi citādi, kā arī plašas diskusijas notikušas trijos pasākumos – Rēzeknē, Liepājā un Rīgā. Summējot šā brīža projektā sasniegto un noskaidroto, Akule turpina autentiskuma un unikalitātes domu: "Patiesībā caur šādiem piemēriem mēs redzam, ka gan tā ilgtspēja, gan tas autentiskums ir kā tēma modē. To mēs redzējām gan anketas datos, gan sarunās."

2016. gadā veiktais "Greenpeace" pētījums, kas pievērsās ātrās un lētās modes vētīšanai, atklāj šokējošus faktus, par to, kā pēdējos 15 gados ir mainījusies modes industrija. Tajā pašā laikā lielie koncerni vēljoprojām saražo neskaitāmus apģērbus, kas, iespējams, nokļūs tikai atkritumu tvertnēs.

Piemēram, apģērbu ražošana laika posmā no 2000. līdz 2014. gadam ir divkāršojusies, 2014. gadā sasniedzot 100 miljardu lielu kvantumu. Tāpat pircēji pērk vidēji 60 procentus vairāk apģērbu nekā pirms aptuveni 15 gadiem. Secinājums ir viens – apģērbi tiek pirkti arvien vairāk, tāpat kā tie tiek saražoti lielos apjomos, kur daļa no tiem pārvēršas par atkritumu kalniem.

Savukārt 2015. gadā sabiedriskās domas pētījumā Lielbritānijā tika iesaistītas 2000 sievietes, kas atklāja savus apģērbu pirkšanas un valkāšanas paradumus. Svarīgākais secinājums, kas parāda mūsdienu patieso apģērbu vērtību un attieksmi pret tiem, ir šokējošs – viens apģērbs tiek uzvilkts aptuveni septiņas reizes. Vēl trešdaļa sieviešu šajā pašā pētījumā atklāja, ka par vecu uzskata tādu apģērbu, kas vilkts aptuveni trīs reizes. Diemžēl Latvijā šāda tipa pētījumi nav veikti.

Tomēr arī projekta "Kas ir mūsu skapjos?" ietvaros tika izveidota anketa, lai saprastu – kāda informācija norādīta apģērbu birkās. Kā norāda Dace Akule, šis nav bijis zinātnisks pētījums un to nekādā veidā nevar vispārināt uz Latvijas iedzīvotājiem. Kopumā tika saņemtas 277 cilvēku anketas, kuri aprakstīja piecus brīvi izvēlētus apģērbus. "Mēs vienkārši gribam mudināt caur šiem datiem, parunāt par tēmu, kas arī attiecas uz vidi. Varbūt pēdējos gados Latvijā ir izskanējušas vides dilemmas vai iespējas, kā mēs varētu saudzēt vidi citās jomās, piemēram, pārvietoties ar kājām vai velosipēdu. Tās tēmas vairāk ir izskanējušas un aizgājušas kaut kādā savā attīstībā uz priekšu, bet par tekstila industriju un modi ir mazliet mazāk, tomēr, protams, arī tur tā tendence ne tika Latvijā, bet arī globāli parādās," anketas izveidi skaidro Akule.

Pārsteidzošākie fakti no projekta – aptuveni trešdaļa apģērbu ražoti Ķīnā, savukārt desmitā daļa – Latvijā. 34 procenti anketā atzīmēto apģērbu ir kokvilnas materiāla, kas automātiski liek domāt par dabīgāko izvēli. Taču diskusijā Dace Akule skaidro, ka arī kokvilnas audzēšana un pārstrāde paņem milzīgus resursus, piemēram, lai saražotu vienu t-kreklu, vajadzīgi 2700 litri ūdens. Savukārt gandrīz puse pētīto apģērbu iegādāti jauni, mazliet mazāk par pusi – lietoti.

Lai saprastu kopainu un to, kāpēc katram būtu jāspēj saskatīt tēmas problemātika, "Zaļā brīvība" sniedz pārsteidzošus faktus – tikai 1 procents materiālu, kas tiek izmantoti apģērbu ražošanā, pēc lietošanas tiek pārstrādāti jaunos apģērbos. 13-20 procenti materiālu tiek pārstrādāti zemākas pievienotās vērtības precēs, piemēram, izolācijas materiālos, matraču pildījumā vai tīrīšanas drānās. Savukārt 73 procentu tekstila industrijas radīto materiālu nonāk atkritumu kalnos vai tiek sadedzināti.

Piedalīties ilgtspējīgas modes atbalstā var katrs, piemēram, mazāk pērkot jaunu apģērbu, iegādāties to lietotu vai radot pats. Te lieliski noderēs rokdarbu prasmes vai šūšana, piemēram, kāda meistare procesam pieiet pavisam radoši – no divām biksēm izveidojot jaunu apģērba gabalu. Kā diskusijā atklāj Dace Akule, tad nezinātājs pat neapjautīs, ka tie ir divi lietoti apģērbi. Ilgtspējīgas modes pamatā arī ir šī doma – mazāk pirkt, vairāk radīt no tā, kas jau ir saražots.

Diskusijas dalībniece, kas ir arī interneta portāla "Lemony" radītāja, dalās savā pieredzē: "Vācu no visiem lietotus apģērbus. Liela daļa apģērbu ir tādi, kuriem prasās palīdzīga roka. Man ir visādi aparāti, patīk šūt un labot. Man tas tiešām sagādā prieku. Es esmu samazinājusi savu oficiālo darbu uz pusslodzi, lai varētu "ņemties" ar tiem apģērbiem." Viņa atklāj, ka atjauno drēbes, ievieto tās savā portālā un piedāvā iegādāties. Savukārt piedāvājums tiek veidots, balstoties pasaules modes tendencēs.

Savukārt cita diskusijas dalībniece vēlas iedrošināt veidot ko jaunu no labām, bet jau savu laiku nokalpojušām drēbēm, tādā veidā dodot tām otru dzīvi. "Piemēram, es uzskatu, ka viszaļākais apģērba gabals ir priekšauts. Jo, ja cilvēki atbildīgi mājās lieto priekšautu, viņi nenosmērē drēbes, neuzmet nekādu traipu, nav jālieto stipri veļas mazgāšanas līdzekļi, drēbes ir retāk jāmazgā, un tās mazāk nodriskājas. Priekšautus es šuju no biksēm," atklāj sieviete.

Viņa turpina: "Es esmu kašmira fane. Un kašmiram es spēju iedot pat četras dzīvības. Nupat es sagriezu visnodriskātākos kašmira džemperus un uzadīju cepuri. Liekas, vai trūkst drēbju, bet maziem bērniem tiešām trūkst izcila materiālu drēbju." Diskusijas dalībniece stāsta, ka no kašmira džempera piedurknēm var uztaisīt bērnu biksītes, savukārt no apģērba vidus sanākot džemperis mazam rakarim. "Man ir bijuši tādi kašmira džemperīši mazbērniem, ka viņi vispār atsakās tos novilkt. Tie ar varu ir jānovelk, lai izmazgātu. Kad cilvēks ir izaudzis ar tādām labām drēbēm, viņš vairs netiecas pēc plastmasas drēbēm," savā viedoklī dalās radošā sieviete, kas diskusijas laikā mierpilni turpina savus iesāktos rokdarbus.

Ilgtspējīgu modi atbalsta arī tā dēvētā kapsulas garderobe. Arī diskusijas dalībniece Laura to ieviesusi savā ikdienā: "Tā ir 12 apģērbu garderobe, no kuras mēs varam izveidot 60 dažādas kombinācijas." Viņa ikdienā strādā ar jaunietēm vecumā no 15 līdz 20 gadiem. Kad stāstījusi par šāda veida garderobi, tad meitenes bijušas pārsteigtas, ka tikai no 12 lietām var izveidot tik daudz variācijas. Tomēr "Otras elpas" projektu vadītāja Paula Anškena piebilst, ka kapsulas garderobe var būt kā process – nevajadzētu tagad visas drēbes izmest ārā un iegādāties 12 jaunas.

Vairāk par kapsulas garderobi uzzini šeit.

Ilgtspējīgas modes eksperte Dace Akule, rezumējot trīs diskusijās dzirdēto, norāda, ka sieviešu dominance šajos jautājumos ir ļoti lieta. "Vīriešiem jau arī interesē izteikt sevi modē, viņi jau arī iegādājas drēbes un seko līdzi, ko viņi valkā. Nezinu, vai mums jāmēģina nākamos pasākumos kā īpaši mērķēt. Varbūt nespējām to izdarīt, jo pašas esam citā dzimumā. Par "šmotkām", kā es saku, šajā gadījumā kaut kā ir gribējušas pasākumos parunāt vairāk sievietes," savā viedoklī dalās eksperte.

Viņa norāda, ka "Zaļajai brīvībai" ir jauns projekts sadarbībā ar Baltijas jūras valstīm, kas fokusēsies tekstila atkritumu tēmā. "Tagad ir tā Eiropas Savienības iniciatīva, ka būs jāšķiro arī tekstila atkritumi. Tās ir problēmas tādām valstīm kā Latvija, kas vispār neko nopietnu nedara šajā jomā. Es jau pieminēju "Lauma Fabrics", ka viņi jau labprāt, bet ko tad lai viņi dara. Un tas arī parāda, cik sākotnējā posmā tas jautājums ir," skaidro Akule. Projektā paredzēts ar citu valstu partneriem tekstila atkritumu tēmu skatīt no politiskā viedokļa, mudinot sakārtot infrastruktūru, kā arī no praktiskā viedokļa – ko un kā darīt uzņēmumiem un jaunajiem uzņēmējiem. Tāpat fokuss tiks likts uz Eiropas Savienības jauno likumdošanu, kas nāk ar jauniem, noteiktiem termiņiem.

Tomēr Akule atklāj, ka tiek domāts arī par praktiskām lietām un risinājumiem: "Es zinu diezgan daudz mazos dizainerus Latvijā, kas arī nezina – ko darīt ar saviem atgriezumiem." Viņa piemin vairākus cilvēkus, kuriem ir dažādi tekstila audumi vai to pārpalikumi, kas dažkārt emocionālu iemeslu dēļ nav izmesti ārā. "Man pagājušajā gada bija tādas foršās darbnīcas pirms Ziemassvētkiem. Mēs taisījām ilgtspējīgas dāvanas no atgriezumiem un vecajām lietām, kas mājās ir. Tur nevajadzēja nekādas baigās priekšzināšanas, paši varēja sataisīt," stāsta eksperte. Idejas pamatā – radīt dāvanas, kas pēc būtības ir ilgtspējīgas un noderīgas. "Tas foršais radošais process, kad cilvēks pats ir radījis, tas ir pavisam cits spēks. Tādas lietas mēs arī noteikti turpināsim, mēs negribam tikai "bīdīt mākoņus" un teoretizēt šo tēmu," pauž Akule.

Rakstā izmantoti materiāli no portāliem "Zaļā brīvība", "Daily Mail", "Greenpeace", "Green strategy".