Veseliem gadu simtiem mūsu tautai ir uzspiests tāds pasaules redzējums, kurā viss beidzas ar nāvi. Rezultāti tam dažādi – vieni dzīvo tā, ka pēc viņiem kaut ūdens plūdi (mūsu piesārņotā planēta tam ir dzīva un apkaunojoša liecība), citus bailes no nāves un savas identitātes zaudēšanas padara par viegli manipulējamu pūli. Patiesi – ja cilvēki apzinātos, ka viņiem pēc laika var nākties atgriezties uz šīs pašas planētas un, iespējams, sastapt tos pašus laikabiedrus, vai mēs tik nevērīgi izturētos cits pret citu un Zemi? Vai mēs (lai piedod man tie, uz kuriem šis nekādi neattiecas) tā izturētos pret savu dzimtu, saviem vecākiem, ja mūsos dzīvotu senču pasaules redzējums, kurā dzimtas Viņsaulē aizgājušajām dvēselēm var būt ietekme uz pēcteču Zemes dzīvi?
Šeit mēs nonākam pie veļu tēmas, pie dvēseļu godināšanas. Un šis nav stāsts par sacensību, kuram glītāk iekopti kapi vai kurš, re, puķes nav laikus nomainījis! Nē, tā nereti ir mūsu – dzīvo – ego spodrināšana, nevēlēšanās iekļūt valodās, un ar aizgājējiem tam maz sakara. Vairāki viedi cilvēki, kurus esmu intervējusi, cita starpā bilduši – kapsēta nav tā vieta, kur bez nopietna iemesla viesoties, īpaši tas attiecināms uz sievietēm un bērniem, kuriem dažādas astrālas būtnes "līp klāt" vieglāk. Faktiski, pārnākot no kapsētas, būtu jāveic apzināts attīrīšanās rituāls...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
