Veļu mielasts: kāda tam vieta modernajā pasaulē?

Veseliem gadu simtiem mūsu tautai ir uzspiests tāds pasaules redzējums, kurā viss beidzas ar nāvi. Rezultāti tam dažādi – vieni dzīvo tā, ka pēc viņiem kaut ūdens plūdi (mūsu piesārņotā planēta tam ir dzīva un apkaunojoša liecība), citus bailes no nāves un savas identitātes zaudēšanas padara par viegli manipulējamu pūli. Patiesi – ja cilvēki apzinātos, ka viņiem pēc laika var nākties atgriezties uz šīs pašas planētas un, iespējams, sastapt tos pašus laikabiedrus, vai mēs tik nevērīgi izturētos cits pret citu un Zemi? Vai mēs (lai piedod man tie, uz kuriem šis nekādi neattiecas) tā izturētos pret savu dzimtu, saviem vecākiem, ja mūsos dzīvotu senču pasaules redzējums, kurā dzimtas Viņsaulē aizgājušajām dvēselēm var būt ietekme uz pēcteču Zemes dzīvi?

Šeit mēs nonākam pie veļu tēmas, pie dvēseļu godināšanas. Un šis nav stāsts par sacensību, kuram glītāk iekopti kapi vai kurš, re, puķes nav laikus nomainījis! Nē, tā nereti ir mūsu – dzīvo – ego spodrināšana, nevēlēšanās iekļūt valodās, un ar aizgājējiem tam maz sakara. Vairāki viedi cilvēki, kurus esmu intervējusi, cita starpā bilduši – kapsēta nav tā vieta, kur bez nopietna iemesla viesoties, īpaši tas attiecināms uz sievietēm un bērniem, kuriem dažādas astrālas būtnes "līp klāt" vieglāk. Faktiski, pārnākot no kapsētas, būtu jāveic apzināts attīrīšanās rituāls...

Mūsu tālajiem senčiem, kuri savu aizgājēju augumus atdeva transformācijai uguns laivās, bet dvēseles ar rituālām dziesmām aizvadīja pie Dieva, lai tās pēc noteikta laika varētu nokļūt Māras istabā, kur "sīki, mazi šūpulīši", un pēc tam – atkal nolaisties pa sidraba pavedienu uz Zemi, šādu problēmu nemaz nebija. Toties bija brīnišķīga, gaiša tradīcija rudenī, kad daba norimst, aicināt savu dzimtu ciemos, pamielot un apspriesties, kā gājis un ko nākamgad gribētos labāk. Arīdzan palūgt atbalstu.

Protams, ka tādējādi tiek stiprināta dzimtas un kopības enerģija, tās nepārtrauktība. Modernajā pasaulē tās tik ļoti pietrūkst! Tāpēc es no tiesas aicinu atgriezties pie šīs tradīcijas. Izvēlēties vakaru, ko vari veltīt mierīgai meditācijai, saaicināt radus (vai varbūt arī ne, ja tas nešķiet piemēroti), uzlikt uz galda nelielu cienastiņu, aizdegt sveci, paaicināt savas dzimtas veļus un parunāties. Kaut vai klusībā, pie sevis pateikt paldies savai dzimtai, ka esi nonācis šeit, ka vari piedzīvot šo dzīvi.

Lūk, un šajā vietā daudziem radīsies jautājums – par ko pateikties vectēvam, kurš nodzēra dzimtas mājas, tēvam, kurš kaustīja māti, vai mātei, kura jaunības dullumā sadzīvoto bērnu atdeva audzināt vecmāmiņai? Kā lai notic, ka no pajoliņa brālēna var nākt kaut jel kāds atbalsts?

Var. Iedomājies šādu līdzību: tavs iemīļotais aktieris, piemēram, Uldis Dumpis, savā krāšņajā mūžā ir nospēlējis daudzas un ļoti dažādas lomas – bijis gan "labais", gan "sliktais", gan kreisu soli sadomājis Ēriks, gan trakais Lilioms, gan piķieris Jānis, gan ļaunais vācietis un vēl, un vēl. Tomēr neviena no šīm lomām nav aktieris pats – tie ir scenāriji, kuros viņam jāattēlo noteikti personāži, jārīkojas tā un ne citādi, lai veidotos iecerētais stāsts. Gluži tāpat katram cilvēkam un dzimtas loceklim ir loma mūsu dzīvēs, lai mēs varētu iegūt kaut kādu noteiktu pieredzi, par ko dvēseles iepriekš (pirms piedzimšanas) vienojušās.

Citiem vārdiem – bez tiem, kas pirms mums un mums līdzās mēs nebūtu tie, kas esam. Tiem, kas mums dara pāri, patiesībā ir visnepateicīgākās un visgrūtākās lomas. Visbeidzot, dvēsele izvēlas apstākļus un laiku, kurā nākt, nav nekā nejauša tajā, ka piedzimām tieši šajā dzimtā.

Ja palūkojas šādā griezumā un ja patur prātā, ka dzimtas spēks un svētība ir ļoti nozīmīgs resurss, tad – jā, tad jāaicina arī žūpa vectēvs un vieglprāte vecvecmāmiņa. Viņi, nevis lomas!

Vēl piebildīšu, ka pēc tradīcijas veļiem arī jānorāda, kad mielasts galā un laiks atgriezties katram savā Saulē. Par tradīciju sīkāk lasi šajā materiālā. Lai tev svētīgs veļu laiks!