Maza būdama, viņa sapņoja par iejušanos princeses lomā, un šis sapnis ir piepildījies, taču tagad viņa ir daudz reālistiskāka, šķietami sevi mēģinot pasargāt no sapņiem, kuri var arī nepiepildīties. Jana Čivžele ir mamma 10 gadus vecajam Krišam, Jaunā Rīgas teātra aktrise un Saules lomas atveidotāja jaunajā Rozes Stiebras animācijas filmā "Saule brauca debesīs", kura pirmizrādi piedzīvos īsi pirms Latvijas simtgades svinībām – 15. novembrī.
Saruna ar Janu Čivželi – par sapņiem, īstenību, par pagātnes un šodienas bērniem un gaidāmo priecīgo notikumu animācijas pasaulē – filmiņas nonākšanu pie galvenajiem vērtētājiem – lieliem un maziem skatītājiem. Mūsu tikšanos vietu izvēlas Jana – tā ir neliela franču konditoreja Rīgas centrā, un mūsu sarunas galvenais iemesls – Rozes Stiebras jaunā animācijas filma, kurā Jana ierunājusi Saules lomu.
– Kāds ir jūsu satikšanās stāsts ar Rozi Stiebru?
Pat īsti nezinu. Tas bija pirms trim gadiem, bet, kāpēc tieši mani uzrunāja ierunāt Sauli, nemācēšu pateikt. Esmu ļoti priecīga, ka man ir bijusi iespēja sastrādāties ar Rozi Stiebru, jo viņas vārds ir viens no tiem, ko es kā bērns zināju. Man tas bija patīkami, bet savā ziņā man šī filmiņa ir ļoti ģimenisks pasākums, jo filmas skaņu mākslinieks ir mans dzīvesbiedrs, bet nezinu, vai viņš mani ieteica. Visas kārtis sakrita arī tā, ka mans dēls iepazinās ar Rozi Stiebru, jo piedalījās "Kas te? Es te!" veidotajos raidījumos, un arī viņi bija ciemos pie Rozes un skatījās, kā viņa zīmē šo animācijas filmu. Līdz ar to šis projekts sanācis kā ģimenes pasākums, kur visā kaut kādā ziņā esam iesaistīti.
– Vai šī bija pirmā pieredze, ierunājot animācijas filmu?
Nē, esmu jau ierunājusi dažas filmiņas arī iepriekš. Tiesa, man nav bijusi pieredze ierunāt ļoti daudz ko. Taču esmu pārliecināta, ka tā ir ļoti specifiska lieta, kas nebūt nav viegli, bet šajā gadījumā Saule – tēls, kas tika iedalīts man, ir ļoti atbilstošs, mums ar Sauli ir daudz saderību.
– Precizējiet, kādas?
Esmu māte, man ir bērns, mīlestība un reizē nemitīgās bailes un bažas. Man ļoti patika Rozes Stiebras risinājums, ka Saule nav emocionāla mamma. Mana sajūta ir, ka tā ir tik ļoti rāma un mierīga, ka viņai tas ir dabas dots, kas man ir jāmācās. Es to mācos visu laiku – uztvert lietas, kas attiecas uz bērnu, mierīgi, lai cik tās būtu bailīgas vai sarežģītas. Es varētu to no Saules mācīties – nenobīties, bet vērot, risināt, ļauties…
– Kādas ir jūsu sajūtas, kādu reakciju var gaidīt no skatītājiem par jauno animācijas filmu?
Animācijas filmā ir daudz muzikālā pavadījuma, kas skatītājiem patiks. Mūzika ir raisoša. Šāda tipa multiplikācijas filmas bija manā bērnībā, un man tās ļoti patika. Vienīgā animācijas filma, ko esmu mēģinājusi noskatīties līdz galam, bet neesmu spējusi, tā ir "Ezītis miglā", un es nevaru pateikt, kāpēc. Man šī filma rada nepatīkamas baiļu sajūtas, arī kā pieaugušajam. Bet vispār esmu bijis multiplikācijas filmu fans. Es kā māte domāju, ka Rozes Stiebras animācijas filma mūsdienu bērniem būs sava veida pārbaudījums, jo šodienas animācija taču ir citādāka, tā pat zīmēta ir citādāk. Tieši domāju, ka mani tas interesē, kā bērni to uztvers. Bet šī filmiņa ir izglītojoša.
Man ir sajūta, ka Roze Stiebra ar bērniem sarunājas vienlīdzīgi, kā ar pieaugušajiem. Tas ir tas, ko, manuprāt, šodienas bērns jau no maza vecuma lielākoties sagaida no apkārtējiem. Es arī, piemēram, savu bērnu uztveru kā pilnīgi vienlīdzīgu ģimenes locekli, viņš apmeklē dažādus pasākumus kopā ar mums, un nešķirojam, vai tas ir bērniem vai pieaugušajiem domāts.
– Kāpēc Rozes Stiebras filmu būtu vērts redzēt?
Tā ir iespēja katram personīgi vai ģimenei kopā tikties ar Rozi Stiebru. Domāju, ka, noskatoties šo filmu, ģimenei pēc tam pie pusdienām vai citādi pavadot kopā pēcpusdienu, būs ļoti daudz, par ko runāt. Roze Stiebra ir arī viens no tiem cilvēkiem, kas ir piepildījusi manas bērnības sestdienas, kad rādīja viņas multiplikācijas. Divas paaudzes var savienoties – es ar savām sajūtām un bērns ar savām. Multiplikācija ar visām tās sastāvdaļām ir ļoti pozitīva.
Foto: Jānis Deinats.
Lomas ierunājuši brīnišķīgi aktieri. Tas arī ir personību kopums, kas nodod savu enerģiju. Forša buķete šai filmai – sakne un stumbrs ir Roze Stiebra un visi tie pārējie elementi, kas barības vielas nesuši uz augšu, lai šī multiplikācijas filma taptu. Daļai varbūt nepatiks, bet tādi vienmēr ir. Taču es uzskatu, ka šī filmiņa jāredz, lai satiktos ar Rozi Stiebru, jo mums ir jānovērtē šie skolotāji, kas mūs skolo. Ne tikai kā animatori, bet skolo ar savu dzīves pieredzi. Noteikti iesaku noķert mirkli, lai šodienas bērns sastopas ar Rozi Stiebru, jo mēs taču nezinām, cik ilgi viņa vēl zīmēs.
– Kas ir tie jūsu ģimeniskie pasākumi, kurus apmeklējat visi kopā? Vai arī teātra izrādes pieaugušajiem?
Protams, es ļoti izvērtētu, kur ņemt līdzi bērnu. Uz izrādi, kas nav domāta bērniem, noteikti to nedarītu. Tu arī pats nevarētu kvalitatīvi baudīt to. Taču mūsu ģimenē šī kopā būšana radusies dabīgi, jo mums nav situāciju, ka būtu vecmāmiņas, kas varētu pieskatīt bērnu. No auklītēm atteicāmies, kad Krišam bija seši gadi, un mēģinām iztikt paši. Ja pavisam nevar, tad kādu nolīgstam. Mans dzīvesbiedrs ir skaņu operators pie daudzu filmu tapšanas, un ir pirmizrādes, uz kurām tiešām Krišs ir gājis līdzi. Kādus trīs gadus viņš ir bijis līdzi pasākumā "Skaņu mežs", arī šogad. Kad mazotnē nebija viņu kur atstāt, tad Krišs bija līdzi teātrī. Protams, viņš nebija zālē, sēdēja aizskatuvē un skatījās izrādi pa televizoru. Uz visādiem festivāliem ir ņemts līdzi. Viņš no mazas kājas sevi ir izglītojis ar dažādu mūziku, ar dažāda stila filmām, bet Krišs nekad, nekad nav bijis Leļļu teātrī.
– Kāpēc? Tā ir bijusi apzināta izvēle?
Bija periods, kad man pašai bija ļoti daudz bērniem domātās izrādes, un tās notika sestdienā un svētdienā. Nezinu, būs jāaizved, ja vēl nāks. Bet tas nav bijis izdomāts speciāli, tāds ir tas mūsu ģimenes modelis. Es redzu, ka viņš jau veidojas par mazo tīni, ka viņam ir savs viedoklis par mūziku, par daudz ko citu, un tas ir ļoti, ļoti forši. Mani tas priecē.
– Jūsuprāt, teātros ir pietiekami daudz izrāžu bērniem, jo dzirdēts viedoklis, ka pastāv zināms trūkums kultūras pasākumu ziņā bērnu auditorijai?
Ik pa laikam jau kaut kas jauns parādās. Manuprāt, Latvijas Nacionālajā teātrī brīnišķīga bija izrāde "Sarkangalvīte un Vilks", pēc kuras Krišs bija sajūsmā. Viens ir, ka es varu būt sajūsmā un pieļauju, ka es uz šādām izrādēm skatos profesionāli, bet esmu gandarīta, ja mans bērns ir priecīgs. Vēl manam bērnam ļoti patika Dmitrija Petrenko izrāde "Toma Sojera piedzīvojumi". Protams, Krišs ir redzējis visas Jaunā Rīgas teātra bērnu izrādes – bija gan izrāde "Nirjamas pasakas", "Pasakas par zvēriem", "Sapņi kažokos", Gata Šmita izrāde "Īsumā par Visumu".
Bet, ko esmu novērojusi pie sava dēla – bērniem patīk vienkāršas, tīras lietas, bez meliem, liekulības un krāsainības, bez konfektēm un ietinamiem papīriem. Tad, kad ir par daudz vai ir šie ārišķīgie elementi, neizstāstot stāstu, esmu piefiksējusi, ka Krišs neuztver. Uz Krišu vienreiz šādu lietu pārbaudīja režisore Māra Ķimele, kad mēs plānojām iestudēt Indiešu pasakas. Droši vien, ka man toreiz nebija Krišu kur atstāt, un viņš nāca līdzi uz mēģinājumu. Mēs, aktieri, bijām atlasījuši pasakas, kuras mums vislabāk patīk, lai zinātu, kā tās likt blokos un iestudēt izrādi. Visi tās lasījām, balsis mainījām. Un Māra prasīja Krišam: "Tev patika tā pasaka?". Viņš atbild: "Nē". Kāpēc? "Es neko nesapratu," atbildēja Krišs. Tad Māra palūdza izlasīt vēl vienu reizi, pavisam vienkāršu, un Krišam patika un viņš dalījās savās sajūtās. Bērns, tāpat kā pieaugušais, pieņem tīru mantu. To es kā mamma vienmēr esmu mēģinājusi pielietot – arī attiecībā par to, ka bērnu jāuztver kā pieaugušo, kā līdzvērtīgu, protams, ne jau viņam uzticot iesaistīties kādu problēmu risināšanā, bet man nav "jāiztaisās", lai es būtu mīļa.
Mūsu bērni ir tik ļoti spējīgi izteikt domas. Ja es salīdzinu sevi ar vecumu, kādā tagad ir Krišs, mēs esam tik ļoti atšķirīgi. Man gribas teikt, ka šodienas bērni ir tik ļoti mainījušies, lai gan es augu ģimenē, kur mana māte ļoti bieži veda uz lielpilsētu, kur apmeklējām ļoti daudz teātra izrāžu. Es arī visur tiku ņemta līdzi, bet biju citāda. Man šķiet, ka šodienas bērni ir jānovērtē, jo arī es no sava bērna varu ļoti daudz ko mācīties.
– Kultūras pasākumi ir gana laba izvēle laika pavadīšanai, bet mūsdienās kā liela problēma tiek iezīmēta – nesamērīga laika pavadīšana pie ekrānierīcēm. Vai jūsu ģimenē ir limiti un filtri ekrānos pavadītajam laikam un saturam?
Droši vien es saņemtu milzīgi lielu nosodījumu, bet es neesmu mācējusi ierobežot bērnu, jo pati esmu bijusi tik ļoti aizņemta mamma vai pati daudz strādājusi pie šīm ierīcēm, izmantojot datoru. Vai Kriša tētis, kurš to vien dara, kā strādā tikai pie datora. Man nav sanācis ierobežot. Krišam it kā mājās nav nospraustas robežas un laiki, un ir dienas, kad viņš pasēž stundu, bet varbūt ir tādas dienas, kad viņš visu laiku pazaudē ekrānā, pat nesaprotot, ka pienācis vakars. Vienlaikus viņš nav traks pēc šīm ierīcēm.
Viņam ir "iPhone", bet tajā nav nevienas spēles, bet ne tāpēc, ka vecāki neļauj, bet tāpēc, ka pats saka – tas viņam traucēs skolā. Viņš pats izdara izvēles. Mums nav bijusi problēma ar to. Protams, ir arī kādas sliktas spēles. Varbūt kādreiz ir kādas nesaskaņas, jo klasesbiedri spēlē vienu spēli, bet viņam ir nopirkta cita, bet tas nav tā, ka datorā ir piecas spēles un tikai caur tām viņš komunicētu ar klasesbiedriem.
Vienlaikus jāuzsver, ka kaut kas man tajā visā šķiet ļoti labs. Šodienas jaunietis seko visādiem blogeriem, arī Krišam tāds ir, un tam visam nāk līdzi savā ziņā laba lieta, piemēram, svešvaloda. Viņš tik ļoti cenšas pareizi rakstīt angļu valodā, liek mums pārbaudīt, vai uzrakstījis savu komentāru pareizi. Krišam ir ļoti labas angļu valodas zināšanas. Interese ir tik liela, ka viņš ir atradis veidu, kā iegūt papildu zināšanas.
Foto:Gints Mālderis.
Mūsdienu bērnus ir tik grūti piespiest lasīt, vasarā obligāto literatūru izlasa ar lielu piespiešanos, tajā pašā laikā dabaszinībās informāciju viņš gūst, skatoties raidījumus angļu valodā. Viņš saka, ka negrib rakstīt tikai to, kas ir atrodams mājās enciklopēdijās, ka grib vēl kaut ko interesantu atrast. Kas mani pārsteidza un iepriecināja pavisam nesen, – iegāju istabā, lai Krišam kaut ko pavaicātu. Redzu, viņš sēž ar austiņām un skatos, kas tur datorā ir, un redzu – Blaumanis, Aspazija, Rainis. Es prasu, ko viņš tur klausās, un tad Krišs man stāsta, ka ir viens cilvēks, kurš apceļo visu pasauli un raksta par valstīm, un šajā raidījumā viņš stāstot par Latviju. Krišs man saka: "Es gribu, lai arī tu man stāsti par Aspaziju un Raini." 10 gadus vecs puika pats atradis šādu informāciju un interesējas par tādām tēmām, tas mani patiešām iepriecināja. Un kāds te sakars ar spēli!
– Ko Krišs vēl dara ārpus skolas, kādas ir viņa intereses?
Viņš iet uz boksu, ko pats izvēlējās. To viņš apmeklē kopā ar labāko draugu vēl no bērnudārza laikiem, lai gan abi neiet vienā skolā. Vēl viņš apmeklē skolā piedāvāto interešu pulciņu – stikla apstrādi. Domāju, ka ar to arī pietiek. Šodienas sistēmā ir tik daudz mājās jāmācās, ka man reizēm rodas jautājumi, vai pieaudzis cilvēks, kurš atnāk piekusis mājās no darba un nespēj vairs domāt par darbu, varētu vēl nedaudz pastrādāt… Bet no bērna tiek prasīts tik ļoti, ļoti daudz. Skolā ir milzīga slodze, vēl apmeklē pulciņu un tad mājās ir tik ļoti daudz jāmācās.
– Kāda bija mazā Jana, kura kļuvusi par aktrisi? Vai arī bērnībā jums patika būt publikas priekšā?
Es biju mazpilsētas (Brocēnu – aut.) bērns, dzīvoju pie ezera, mana vēlme nebija iet uz lielām sētām. Uzaugu tādā savā vidē, un bija ļoti paveicies ar vecvecākiem, ka tik ļoti bieži redzēju lielpilsētu Rīgu. Mani vecvecāki bija ļoti strādīgi un meklēja iespējas piepelnīties. Viņi audzēja dažādus augļus un brauca tirgot uz Rīgu. Es no kādiem četriem pieciem gadiem zināju, kā smaržo persiki, tā sajūta ir vēl tagad. Kad veikalā pērku persikus, man gribas nevis tos gludos, bet tos ar spalviņām. Atceros, kā tirgū gājām tos mazgāt tādās lielās izlietnēs. Arī otri vecvecāki bija ar tādu lielu vērienu, veda mani uz Kuldīgu, Sabili. Tā ir mana sajūta – kut vēders, braucot pa Sabiles kalnainajiem ceļiem.
Un mamma, kura ļoti mīlēja lasīt, daudz ko redzēt un ņēma mani līdzi. Bet es biju citāda, es nekad skolā negāju pa priekšu. Tā bija tā mana izsapņotā pasaule. Es mīlēju daudz sapņot. Mana vecāmamma dzīvoja mazā ciemā - Šķēdē, tur bija liela muiža. Bija stāsts, ka tur sienā ir iemūrēta princese, jo viņa bija mīlējusi dārznieku. Tur bija lielas kāpnes. Un tad es sapņoju, ka man ir liela kleita, ka esmu princese, tā es vasarās sapņoju. Un šis sapnis piepildījās, kad Alvis Hermanis man piedāvāja lomu izrādē "Marķīze de Sada", kad es uzvilku šo milzīgo kleitu.
– Un šodien – kādi ir jūsu sapņi?
Kā bērns tu nebaidies sapņot. Bet šodiena mani ir iemācījusi nodzīvot katru dienu brīnišķīgi un nedomāt par to, kas būs rīt, jo mēs jau to nezinām… Es tiešām esmu no tiem cilvēkiem, kuri nedomā par rītdienu.
Informācija, kas tevi varētu interesēt par Rozes Stiebras jauno animācijas filmu
Rozes Stiebras jaunākā pilnmetrāžas animācijas filma "Saule brauca debesīs", kas tapusi programmā "Latvijas filmas Latvijas simtgadei", veidota pēc tautasdziesmu motīviem. Kad ķekatu jampadracī tiek nozagta Saules un Mēness meitiņa, izmisušie vecāki sauc palīgā cilvēku, lai bērniņu atgūtu. Nabašnieks apjož zobenu un kopā ar Meiteni un Brālīti dodas ceļā, lai stātos pretī gan mošķiem un ērmiem, gan pašu bailēm un slinkumam. Palīgiem dotas tikai trīs dienas: ja šajā laikā Saules meita netiks atrasta, viņa zaudēs savu spēku un kļūs par parastu meiteni. Seko briesmu un piedzīvojumu pilns ceļojums, kas ikvienam māca būt ne vien drosmīgam un attapīgam, bet arī izpalīdzīgam.
Roze Stiebra, kas ir ne vien filmas režisore, bet arī scenārija autore, stāsta: "Es ļoti gribēju uzņemt filmu Latvijas simtgadei kā pateicību un dāvanu uz valsts dzimšanas dienu un ilgi meklēju spēcīgu stāstu – lasīju mūsu oriģinālliteratūru caur un cauri, bet nevarēju atrast neko īsti piemērotu tieši animācijai. Un tad es padomāju ka varētu uzņemt filmu pēc tautasdziesmām, jo tajās ir iekodēts viss tas labākais un stiprākais, kas mums ir. Gan vieglums un līksmība, gan dziļāks, filozofiskāks slānis, kas sevī ietver visu gadsimtiem krāto tautas gudrību, pasaules redzējumu un ētiku; visu, kas vajadzīgs cilvēka dzīvei, lai viņš dzīves beigās nekaunētos par to, kā ir dzīvojis. Bet nebaidieties – šī būs piedzīvojumiem bagāta un līksma filma."
Ar režisores Rozes Stiebras veidotajām animācijas filmām uzaugušas jau vairākas paaudzes – tās ir gan ikvienam pazīstamās "Zelta Sietiņš" un "Zaķīšu Pirtiņa", gan Raiņa lugas motīvos balstītā "Spēlēju, dancoju!", gan daudzas citas. Par izcilu radošo darbību teju pusgadsimta garumā Roze Stiebra saņēmusi neskaitāmus apbalvojumus, tai skaitā "Lielo Kristapu" par mūža ieguldījumu, Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu par profesionālā animācijas kino izveidi Latvijā, kā arī Triju zvaigžņu ordeni.
Animācijas filma "Saule brauca debesīs" top "Studijā "Lokomotīve", kas dibināta 1995. gadā un ir viena no aktīvākajām un produktīvākajām studijām Baltijā. Studija producē spēlfilmas, dokumentālās un animācijas filmas, kas izrādītas prestižos pasaules festivālos, un tikai pēdējos četros gados vien studijā tapušās filmas ir saņēmušas jau trīspadsmit nacionālā kino balvas "Lielais Kristaps". Iepriekšējā studijas pilnmetrāžas animācijas filma – kopražojumā ar ASV 2014. gadā tapusī Signes Baumanes "Akmeņi manās kabatās" – saņēma trīs "Lielā Kristapa" balvas un tika izvirzīta ASV Kino akadēmijas balvai "Oskars" kā Latvijas kandidāte. Animācijas filma "Saule brauca debesīs" top ar Nacionālā Kino centra atbalstu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
