Uzšaut pa dupsi vai ausi nav norma! Rētas bērna sirsniņā var arī nesadzīt  (67)

Šāda veida komentāri mēdz parādīties gan pie rakstiem par bērnu audzināšanas metodēm, gan dažādos forumos, kuros pulcējas vecāki. Un viens no populārākajiem argumentiem no speciālistu puses, ko atbildēt šāda audzināšanas stila piekritējiem: "Vai tu sistu pieaugušajam, kurš tevi sadusmojis?" Priekšnieks tevi nepamatoti ir aizskāris, sabiedriskā transportā kāds lamājas necenzētiem vārdiem vai grūstās, izpletis savus elkoņus, bakstot ar tiem citus braucējus, kāds uz ielas tavu smalko kurpju priekšā slaiki nospļāvies. Skaidrs, ka tevī virmo dusmas, bet, aizdomājies, vai tu savu emociju uzplūdā kā vienīgo risinājumu redzi uzšaušanu pa aci vai ausi? Domājams, ka nē. Un tieši tāpat vajadzētu spēt savaldīties arī brīžos, kad dusmas tevī izsaukusi bērna uzvedība.

Par jaunākajām tendencēm, par satraucošajiem skaitļiem saistībā ar to, cik daudz vecāku un ne tikai – arī bērnudārzu audzinātāju – joprojām uzskata par normu bērniem piemērot fiziskus sodus, par pozitīvas disciplinēšanas metodēm sarunā ar portālu "Cālis" stāsta nodibinājuma "Centrs Dardedze" valdes locekle, Preventīvā centra vadītāja Agnese Sladzevska un centra psiholoģe Līga Redliha.

Pētījums, ko pērn īstenojis "Centrs Dardedze", atklāj, ka būtiska daļa Latvijas sabiedrības (32 procenti) savu bērnu audzināšanā izmanto fizisku sodu. Lai gan 49 procenti respondentu uzskata, ka bērna sišana kā audzināšanas metode nav pieļaujama, gandrīz tikpat liels aptaujas dalībnieku skaits (47 procenti) tomēr pieļauj, ka dažās situācijās bērns var tikt disciplinēts ar sišanu. Atbildot uz jautājumu, vai sava bērna fiziska sodīšana būtu jāaizliedz ar likumu, 39 procenti norādīja, ka aizliegt nevajadzētu. Vienlaikus pret bērna fizisku sodīšanu pirmsskolas izglītības iestādēs cilvēki ir daudz neiecietīgāki nekā pret fizisku sodu ģimenē – 89 procenti aptaujāto norādīja, ka šajās iestādēs fizisks sods ir aizliedzams ar likumu. Zīmīgi, ka vairāk nekā puse (54 procenti) aptaujāto nezina, ka bērna fiziska sodīšana Latvijā jau ir aizliegta ar likumu.

Nodibinājums, aktualizējot šī pētījuma rezultātus, arī šogad atgādina par minēto tematu, un rudenī īstenoja sociālo kampaņu ar mērķi izskaust miesas sodu praksi bērnu audzināšanā. Lai pasargātu bērnus no fiziska soda piemērošanas, jomas speciālisti vēlas iedrošināt vecākus meklēt palīdzību un informāciju, un uzsvērt, ka bērna audzināšanā nav vietas vardarbībai. Kampaņā "Sitiens sāp. Abiem" aicina bērnu aprūpētājus, pirms pacelt roku pret bērnu, aizskaitīt līdz desmit un meklēt citu risinājumu.

"Mudinām ikvienu pieaugušo atcerēties, ka pat stresa pilnās situācijās vecāks var tikt galā, saglabājot mīlestību un cieņu pret bērnu," norāda kampaņas organizatori. Bet problēma nav tikai vecākos, tās rodamas arī bērnudārzos – gan pašvaldību finansētos, gan privātos. Mūsdienās šajās izglītības iestādēs nereti piemēro absolūti nepieļaujamus un neadekvātus sodus, piemēram, mutes aizlīmēšanu, bet par to turpmāk!

"Dardedzes" kampaņa vairāk vērsta uz to vecāku daļu, kuri fiziskus sodus neuzskata par vienīgo bērnu audzināšanas metodi, tomēr dažreiz nervi dara savu, un viņi "noraujas", tāpat tā papildina nodibinājuma un citu sadarbības partneru jau sākto programmu Rīgas bērnudārzos. Kampaņas organizatori cer, ka ar regulāru atgādināšanu par miesas sodu nepiemērotību domāšana laika gaitā mainīsies.

Agnese: "Viens ir sociālā riska ģimenes ("Dardedze" organizē dažādus kursus par bērnu audzināšanas jautājumiem arī sociālā riska ģimenēm – aut.), bet otrs – vispārējā sabiedrības attieksme un izpratne pret šo jautājumu, kas ir mainījusies ļoti minimāli vai šīs izmaiņas notiek ļoti lēnām. Tas ir loģiski un likumsakarīgi, jo domāšanas maiņai ir vajadzīgs laiks un mērķtiecīga, pacietīga pilināšana, virzība no visiem iespējamiem rakursiem šajā jautājumā. Bet ir prieks, ka ir jūtama tendence vismaz vienā – jauno vecāku grupā, kas saprot, ka fiziska bērna sodīšana nav tas labākais veids bērna disciplinēšanai, un viņi cenšas to nedarīt, bet vēl aizvien kādi gadījumi sanāk, kad "noraujamies", kad esam pārguruši, stresā, bet pēc tam, kad esi to izdarījis, tad nāk vainas sajūta un īsti nezini, ko ar to darīt un kā rīkoties nākamajā reizē, lai tas nenotiktu. Šo grupu ir nedaudz vienkāršāk uzrunāt un piedāvāt tos rīkus jeb metodes, kas ir izstrādātas un popularizētas vecākiem darbam ar sevi. Tie ir tie apzinīgie vecāki."

Līga: "Tā droši vien ir tā daļa, ko var dēvēt par motivēto daļu, kad vecāki saprot un apzinās, ka fiziska sodīšana ne pie kā laba nenoved vai arī saprot, ka arī bērns ir cilvēks, ka tā ir vērtība, nevis kaut kam piederošs un pārvietojams objekts. Šie vecāki ir ieinteresētāki, viņi daudzas lietas ir lasījuši, apmeklējuši dažādas vecāku grupas, taču, neraugoties uz šīm zināšanām, ikdiena tomēr dara savu, īpaši, kad piemeklējis nogurums. Un tad ir uzkliegšana, balss pacelšana un šad un tad arī iesišana pa dibenu. Paši vecāki saka, ka šādās stresa situācijās ir grūti."

Bet ir arī otra daļa, kuri ir "Dardedzes" tā saucamie obligātie klienti, kas nonākuši institūciju redzeslokā, piemēram, pedagogs ir pamanījis ne tik labas lietas ģimenē. Tā ir vecāku daļa, kuri ir pieraduši pie tā, ka paši savulaik ir fiziski sodīti un liela daļa no viņiem uzauguši laikā, kad šāda sodīšana tika uzskatīta par normu. "Tad man kā psihologam ir smags darbs, pirmkārt, skaidrot, ka tas nav labi, nav pieļaujami un likumīgi, ka tas kaitē bērnam. Un, ja kāds no šiem vecākiem nolemj nesist bērnu, tad tas ir tādēļ, ka likums to aizliedz, bet viņiem nav izpratnes, ka tas ir slikti," atzīst Līga.

Psiholoģe arī stāsta, ka daudziem vecākiem ir vaicājusi, vai viņi fiziski soda bērnus. Un tad ir nācies dzirdēt atbildes: "Nu nē, nesodu, bet dažreiz, kad neklausa, uzšauju pa pakausi trolejbusā". "Tā, ka izpratnes starp sist un sodīt īsti nav. Ir vecāki, kuriem ir sava filozofija, kāda tur ir atšķirība, un ir milzīga pretestība pieņemt, ka tās metodes nav pieļaujamas un var kaitēt. Tur nāk klāt arī pašu pieredze, ko darīja vecāki un "tāpēc es izaugu par labu cilvēku". Šķiet, ka šī vispār ir klasika, ko nezinu, pēc cik gadiem varēs izmainīt.

Vēl mēdz būt, ka šādi vecāki par savu bērnību saka: "Jā, bet tajā situācijā es biju to sodu pelnījis. Tā blēņa bija tik milzīga, ka tas bija attaisnojami"," darba praksē dalās psiholoģe.

Līga arī stāsta, ka tie vecāki, kuriem it kā bijuši citi resursi, lai izvēlētos bērnu nesodīt, pēcāk mēdz atzīt: "Jā, droši vien, ka varēja citādāk rīkoties, nepiemērojot šo fizisko sodu". "Attaisnojums savu vecāku rīcībai ir ļoti liels, un tas arī tiek nodots nākamajai paaudzei. Tāpat nevar atrauti raudzīties uz to, kādas ir attiecības starp šiem jaunajiem vecākiem ar savējiem vecākiem. Ja fiziskā sodīšana ir bijusi ļoti nežēlīga, un es esmu tādus sastapusi, piemēram, ka citiem bērniem ģimenē ir bijis jāskatās, kā brāli vai māsu sit ar vecu veļas mašīnu šlangām, un tad tie vecāki atzīst, ka tā nebija labi. Bet ir daļa vecāku, kuri ir gan labās attiecībās ar saviem vecākiem, un tad, kad parādās kāds signāls no malas, kas vēsta – šāda uzvedība – sist savu bērnu – nav laba, ienāk attiecību aspekts, ka man kāds saka: "Nav labi tas, ko darīja mani vecāki. Vai es spēju to pieņemt un izvērtēt savus vecākus par to, ka viņu rīcība nebija laba?" Šī ir lieta, kas rada problēmas ģimenēs, starp paaudzēm un "visi taču ir izauguši, tikai daži kādreiz ir nosisti". Bet attiecību pārrāvums ir grūts, ja sodīšana bijusi nežēlīga vai tā bijusi ar tādu milzīgu emocionālu pazemojumu, jo fiziska sodīšana nekad nav iedomājama bez emocionālā konteksta," uzsver psiholoģe.

Ko teikt šiem klasiķiem, kuri izauguši par tik labiem cilvēkiem, pateicoties tam, ka bērnībā tikuši pērti vai citādi fiziski sodīti? Psiholoģe stāsta, ka parasti uz šādiem argumentiem viņa mudina padomāt: "Man nepatīk tas, ko tu tagad dari, es celšos un sitīšu jums pļauku. Tas būs normāli?" "Nē, nebūs." Bet ar ko atšķiras tas, ka kāds tagad jums fiziski darīs pāri, no tā, ka to dara bērnam?" Tad daži tā kā sākot aizdomāties. "Strādājot ar tēvu grupām, arguments, ko esmu izmantojusi – fiziska sodīšana ir ārēja kontrole, bet mēs ar šādu rīcību bērnam nemācām, kā nākamreiz rīkoties pareizi. Un šāds arguments vīriešu auditoriju mazliet uzrunā. Tas tētiem šķiet jau interesantāk. Dažreiz vecāki iebilst, sakot, ka pēc kaktā likšanas, pēriena vai pļaukas bērns sapratīs, kā turpmāk jārīkojas. Bet kā viņš to sapratīs? Sodīšana iedveš bailes, sliktu ēnu attiecībās, nodarījuma sajūtu un dažkārt bērnu kapacitāte pretoties ir ļoti dažāda. Ir, kuri labāk prot pretoties, bet ir tādi, kuriem nodarījums par pērienu, paliek uz visu mūžu. Viens vai divi pērieni, un to rezultātā radusies sajūta par negodīgumu atstāj pēdas," apliecina Līga.

Agnese: "Kad cilvēki skatās atpakaļ, salīdzinot tos laikus ar šodienu, parasti arguments ir šāds: "Tad drīkstēja sist, drīkstēja pērt, bija kaut kāda cieņa pret pieaugušajiem, bet tagad bērniem ir visatļautība, nezinu, ko ar viņiem darīt – jau ar mazajiem, kur nu vēl ar lielākiem – pusaudžiem." Tādā veidā šie cilvēki jau automātiski izdara sasaisti ar to, ka vienīgais, kas spēj bērnus izaudzināt, bija pēriens. Viņi uzskata, ka tas ir tas, kas iedvesa cieņu un paklausību. Protams, visatļautība ir otra galējība, ar ko mēs arī savā ziņā cīnāmies, bet arī tas nav bērnam labākais variants, un patiesībā – bērnam nodara tikpat lielu kaitējumu kā pārlieku lielā sodīšana, uzsver Agnese.

Agnesesprāt, ir nepieciešams domāt, kas ir tie citi veidi, kā tu bērnam vari noteikt drošās robežas. "Šajā lietā mēs kā sabiedrība nedaudz esam aizšāvuši ne tajā virzienā – ja agrāk mēs sacījām "nedrīkst", "nedrīkst", "nedrīkst", bet vienlaicīgi neesam devuši atbalstu, kā tad savādāk rīkoties. Žagars no rokas ir izņemts ārā, un cilvēkiem šķiet, ka bērns drīkst darīt pilnīgi visu – kāpt man uz galvas, mani iznīcināt, es kļūstu par paklāju vai lupatu bērna priekšā. Un tad mēs aizšaujam otrā grāvī. Bet ir jābūt loģiskam saprātam, mācīšanai un meklēšanai, kā veidot cieņpilnas attiecības ar savu bērnu, parādot, ka gan viņš ir cieņas vērts, gan arī es. Un, pirmkārt, es bērnam to varu iemācīt, demonstrējot tikai savas robežas – man nepatīk, ka tu tā dari, tas mani sāpina, esmu tagad dusmīga… Mācot ar savu piemēru, kas bērnam ļauj sajust, ka tas, ko es daru, nav pieņemami ne man, ne citiem. Tādā veidā veidojot iekšējo regulāciju, kontroli pār sevi," skaidro "Dardedze" speciāliste.

Līga: "Problēma ir tāda, ka lielākā daļa vecāku vēlas receptes, ko darīt, bet vēl pirms tā ir daudz pamatlietu, kas jāizdara. Tā ir runāšanās ar bērnu, klausīšanās, spēlēšanās, kopīga laika pavadīšana, stāstīšana par to, ko mēs darīsim, kur mēs iesim, dienas ritma ievērošana, skaidru robežu noteikšana. Ja šīs pamatlietas izdara, tad citreiz sodīšanas metodes vispār paliek otrajā plānā. Lielākoties vecāki gan vēlas šo piramīdu apgriezt otrādi, balstīties uz metodēm, piemirstot, cik svarīgs ir laiks kopā ar bērniem." Par pamatlietām, kas būtu jāņem vērā vēl pirms pozitīvo disciplinēšanas metožu pielietošanas, plašāk lasi šajā rakstā, bet virkni labo recepšu atradīsi šeit.

"Ekrānierīces ir laikmeta iezīme, un mēs no tā nevaram izbēgt. Taču es arī zinu gana daudz vecāku, kuri ļoti strikti ierobežo ekrānu izmantošanu, zinu daudz ģimeņu, kurām mājās nav televizora un kuri datoru un telefonu izmanto tikai un vienīgi darbam un zvanīšanai, nevis spēlēm. Bet tas ir atkarīgs no vecāku uzstādījumiem, vai viņi spēj atrast laiku, ko veltīt arī bērnam. Bet mēs nevaram sevi tikai attaisnot, ka laiks ir tāds – kad mēs augām, tad tā nebija. Tad patiešām tā nebija, laiks tagad ir citādāks, bet mums jāspēj meklēt kaut kādus saskares punktus ar bērnu, jo pretējā gadījumā mēs nonākam tādā bezpalīdzības stāvoklī, esam dusmīgi un tad mēs sodām bērnu. Tas ir tāds aplis, kurā cilvēki mēdz iekļūt. Pirmkārt, lai bērns izaugtu vesels un laimīgs, viņam ir nepieciešams laiks".

Vēl viena svarīga lieta, kas daudziem vecākiem klibojot – neprasme saprast bērna vecuma īpatnības. "Ir jāsaprot tās vecuma atšķirības. Ja runājam par pavisam maziem bērniem, pret kuriem pārsvarā tiek pielietota fiziska sodīšana, vecāki domā, ka viņa uzvedība ir pielīdzināma viņa cieņai pret mani. "Viņš mani neciena, tāpēc tā uzvedas". Taču ir jāveicina izpratne par konkrētu vecumposmu īpatnībām, mums ir jāsaprot, ko bērns tajā dienā ir piedzīvojis, cik viņš ir izgulējies, vai ir paēdis, cik daudz cukura viņš ir uzņēmos, cik daudz kustējies. Jāskatās arī viss pārējais ikdienas konteksts, varbūt bijušas kādas pārmaiņas dzīvē – piedzimis brālītis vai māsiņa… Tas viss var ietekmēt bērna uzvedību. Un tad mēs vienlīdzības zīmi liekam starp šo stabiņu, nevis to, kur uzrakstīts – cieņa pret vecākiem," norāda Agnese.

Arī psiholoģe Līga apliecina, ka daži mazo bērnu vecāki nereti atzīstas, ka viņiem ir grūti saprast, cik daudz bērns konkrētā vecumā saprot. "Divgadnieks, piemēram, var paklausīt mazāk nekā pusē gadījumu. Un dzīvē jau nenotiek tā, ka viņš pusi dienas klausa un otru pusi nē. Viņš vienreiz paklausa, bet citreiz identiskā situācijā – nepaklausa. Tad vecākiem rodas tādas dabiskas dusmas: "Klau, tad viņš paklausīja, tātad, viņš var, bet šodien viņš nepaklausīja".

Vecākiem var šķist, ka šīs ir vienādas situācijas, un bērns to dara par spīti. Un tad tās domas uzdzen milzu dusmas – bērns zina, kā vajag, bet par spīti neklausa. Šīs ir vecumposmu atšķirības, kuras ir jāsaprot. Protams, ir brīži, kad bērni arī pārbauda robežas – skatās acīs un dara to, ko nedrīkst, gaidot reakciju. Tad ir ļoti svarīgs uzstādījums no pieaugušā – drīkst vai nedrīkst. Ir ļoti dažādi bērni, un ir tādi, kuriem ir grūts temperaments – viņi var būt ļoti neatlaidīgi, mērķtiecīgi, ar ļoti labu uzmanības noturību, viņi ļoti aktīvi mēģina panākt savu. Tas ir izaicinājums – bērnu audzināt, taču mēs nevaram to darīt, tikai sodot viņu," norāda psiholoģe.

Bieži vecāki, stāstot par savu bērnu uzvedību, atzīstas, ka ir jutušies tik nokaitināti, ka paši saprot: "Tūliņ es viņam…". Līga akcentē, ka tas ir labākais, ja vecāks to saprot, un ieteicamākās rīcība būtu aiziet no telpas prom. "Emocijas, ko mēs intensīvi piedzīvojam, rada tādu kā impulsu vētru – dažas sekundes un jau notikusi reakcija. Tāpēc, ja vecāki saprot, ka dusmas ceļas, tā, pirmkārt, ir viņu spēja – saprast un regulēt savas emocijas. Ja spēj to atpazīt, ka "es tūlīt, tūlīt…", vienkārši jāiet prom. Labāk ir aiziet, nekā iesist un tad justies vainīgam, un mocīties sirdsapziņas pārmetumos. Lielākā daļa vecāku, kuri "noraujas" un kopumā viņiem fiziska sodīšana nav pieņemta sistēma, jūtas pēc tam vainīgi," skaidro Līga.

Un vēl viena būtiska lieta – vecākam ir ļoti svarīgi atvainoties bērnam, bet nevajadzētu krist galējībās – katru dienu noper un katru dienu atvainojas, norāda abas speciālistes. Šis noteikti nenāks par labu. Kad bērns sāk runāt un apzināti veidot teikumus, tad viņš saprot, ka vecāki viņam atvainojas par nodarīto. Izpratne par atvainošanos veidojas no trīs gadu vecuma, jo, piemēram, mazo bērnu grupiņās, ko mēdz saukt par silītēm, bērniem arī māca atvainošanos, ja kādam nodarīts pāri, bet tā vairāk ir kā automātiska reakcija bez izpratnes. Tāpēc esi gudrāks – ja esi nepamatoti bērnam nodarījis pāri, atvainojies!

"Dardedzes" speciālistes atzīst, ka tie nav tikai vecāki, bet arī speciālisti, galvenokārt pirmsskolas izglītības iestāžu darbinieki, kuri ikdienā daudz laika pavada ar bērniem. Un arī viņiem trūkst zināšanas un izpratnes par pozitīvām disciplinēšanas metodēm, neraugoties uz to, ka viņi ir pedagogi. Arī bērnudārzu kontekstā fiziska sodīšana esot gana nopietna problēma.

Taču Agnese vērš uzmanību – pieaugušajam ir jāsaprot, ka tieši viņš ir vides un robežu veidotājs, īpaši maziem bērniem. "Bieži gribas vainot bērnus, ko mēs redzam no audzinātāju puses – viņi ir tādi un šādi, viņi dara to un to. Kad vaicā, kurš tad nosaka šīs robežas. Atbilde ir – vecāki, ģimene. Bet tad, kad tu esi bērnudārzā, tu esi tas atbildīgais pieaugušais, tas ir tavās rokās, tavās spējās veidot šo vidi citādāku.

Visi pedagogi gribētu dzīvot tādā ilūzijā, ka ārā ir pasaku valstība, kurā ir ideālas ģimenes un kurās viss notiek perfekti. Un tad visi bērni tādi perfekti atnāk, ir rātni, mierīgi… Bet tā nav, ir dažādas ģimenes. Bija nesen kāds gadījums – no darba tika atbrīvota viena audzinātāja, kura līmēja bērniem mutes ciet, jo viņi bija skaļi, bļaustījās. Jā, tā ir realitāte, kura šķiet pilnīgi prātā neaptverama. Un pie visa vainīgi esot vecāki, bet viņi jau nav klāt, kad bērnudārza audzinātāja veido šīs robežas ikdienā. Bērnam ir svarīgi, pat ja viņam nav vecāku, lai ir kāds pieaugušais, kurš spēj radīt drošības sajūtu – lietu kārtība, paredzamību, ritmu, secību…" norāda Agnese.

"Dardedzes" speciālisti vēlētos, lai izglītības iestādēs, kurās tiek skoloti topošie pedagogi, vairāk runātu arī par šiem jautājumiem. Jo topošajam pedagogam ir svarīgi ne tikai iemācīt, kā bērnam tālāk iemācīt pareizi burtus rakstīt vai pogu piešūt, bet arī attiecību veidošanu. "Otra lieta – kad jaunais skolotājs stājas darbā, – tad liela atbildība ir šo iestāžu vadītājiem, uzraugošajām institūcijām, cik mēs esam gatavi par to runāt jau reālā darba procesā. Tiek pieņemts, ka darbinieki, sākot darbu, visu zina. Ir novērota tāda klusēšana un nerunāšana par to, tāpēc tagad "Dardedze" kopā ar SOS ciematu asociāciju un Rīgas domi sākuši programmu "Bērnam drošs un draudzīgs bērnudārzs", un nu jau strādājam ar 40 pirmsskolas izglītības iestādēm, galvenokārt domājot, kā šis dārziņš ne tikai fiziski bērnam ir drošs un draudzīgs, bet arī emocionāli. Kādi ir noteikumi, kāda atmosfēra pašiem darbiniekiem, vecākiem, kā viens otru atbalsta šajā darbā. Un tas tiek darīts, lai novērstu riskus, ka roka var paslīdēt un neizspruktu neadekvāti vārdi," stāsta Agnese.

Jau esot saņemtas pirmās pozitīvās atsauksmes no šiem bērnudārziem, kas darbojas programmā, turklāt tā ir ilglaicīga, nevis viens seminārs, kurā kāds nolasa vienu lekciju. Tā ilgst pusotru gadu, bet process praktiski nebeidzas, tikai pēc tam dārziņa darbinieki paši turpina programmā apgūto. Viens no aspektiem, ko aplūko šajā programmā, ir pozitīvā disciplinēšana – tās pamatprincipi, veidi.

"Runājot ar šiem pedagogiem, viņi tā kā pamostas. Jā, mēs par to neesam runājuši, mums dārziņā nekur nav uzrakstītas tās lietas, neesam neko apsvēruši. Un, protams, tad katrs nāk un interpretē pēc savas pieredzes, zināšanām, esmu tā uzaudzis, savus bērnus tā disciplinējis, un tad audzinātāja dara to pašu grupiņā. Vai atnāk kāda mamma un saka: "Manējais saprot tikai tad, kad viņam uzšauj", un audzinātāja nodomā: "O, mamma tā teica, es tā varu darīt", tā vietā, lai arī mammai skaidrotu, ka tā rīkoties nav labi. Programma ir palīdzējusi uzsākt diskusijas un sarunas par to, ka viens par otru esam atbildīgi, un vienam otru ir jāuzrauga. Mēs zinām, ka ir kolēģi, kas nedara lietas, kā vajag, bet, cik bieži un kā jūs iejaucaties? Vai jūs savstarpēji esat vienojušies par tiem veidiem, kā tādas situācijas risināt, jo ikdienā jau nav viegli – tu esi auklīte un tev ir viena audzinātāja, un tu bieži vien vispār neuzdrošinies neko teikt. Tu redzi, tev sāp sirds, tu klusiņām aizej to bērniņu samīļo pēc tam, kad audzinātāja kārtīgi ir "nodevusi". Bet nav iekšējās kultūras, ka mēs drīkstam runāt un kolēģei cieņpilnā veidā to norādīt, nevis vainot, bet varbūt piedāvāt aiziet iedzert tēju un pateikt: "Es palikšu ar bērniem"," par programmas darbību stāsta Agnese.

"Dardedze" speciālistes atzīmē, ka bērnudārza darbinieki ir nākamie aiz ģimenes ārsta, kuri redz situāciju ģimenē, tādēļ ir ļoti būtiski, lai, pirmkārt, viņi paši prastu rīkoties saskaņā ar pozitīvās disciplinēšanas principiem, un, otrkārt, spētu pamanīt iespējamās pazīmes, ka bērns mājās tiek fiziski sodīts.

Agnese uzsver, cik svarīgi visiem iesaistītajiem saprast, kāpēc ir vērts par to runāt, lūgt padomu, ja jūti, ka netiec galā, pasniegt palīdzīgu roku, jo uz to visu nevar arī raudzīties tikai kā uz kontrolējošas sistēmas pielietošanu, "citādi mēs atkal aizejam atpakaļ pie tā paša pēriena – visos sabiedrības slāņos". Līga novērojusi, ka daudzas valsts institūcijas tagad mēģina vispirms runāt un tad sodīt, bet preventīvais darbs visās nozarēs ir ļoti pamests novārtā. Notiek sodīšana un reaģēšana uz kaut kādām sekām.

Un dažkārt ir arī situācijas, kad institūcijas ļoti pārreaģē. "Ir vecāks, kurš nav varējis savākties un nopēris bērnu, nedomāju, ka šo bērnu uzreiz jāņem ārā no ģimenes, jāliek institūcijā, jāiedarbina kriminālprocess… Vecāki saka: "Es tiešām nesavaldījos, tas nebija tas, ko es gribēju darīt, es negribu savu bērnu tā audzināt. Tā ir tāda kā mašīna, kas ir iedarbojusies, un tā ir cita galējība. Iespējams, palīdzība būtu vairāk nepieciešama skaidrošanas līmenī, nevis tikai sodīšana, iesaistot bāriņtiesu, sociālo dienestu un citas institūcijas," domā psiholoģe.

Vecāki par bērnu fizisku sodīšanu var tikt saukti gan pie administratīvās, gan kriminālatbildības. Par to, cik izmaksā bērna nopēršana, lasi šajā rakstā, taču abas "Dardedzes" speciālistes apliecina, ka par bērnu fizisku ietekmēšanu krimināli tiek sodīts salīdzinoši neliels skaits vecāku, un šie gadījumi patiešām ir galēji, kad bērns tiek nežēlīgi sists, kad viņš nonāk slimnīcā pēc šādas sodīšanas un, protams, ir bijuši arī letāli iznākumi.

Kādam varbūt šķiet, ka fizisks sods bērnu palīdzēs izaudzināt par kārtīgu cilvēku, vēl kāds apzinās, ka īsti labi tas nav, bet – "ko darīt?", nekas jau nenotiks, ja "es tā drusciņ…" Un tomēr bērns no šādas "disciplinēšanas' var gūt visai nopietnas emocionālas traumas, nerunājot, protams, par pavisam nežēlīgiem gadījumiem, kad sekas var būt gan smagi miesas bojājumi, gan arī nāve.

Regulāra bērna iekaustīšana bērnā veicina nedrošību, bet tieši drošība ir visa veida attiecību pamatā. "Bērns aug vidē, kurš viņš principā neveido drošu piesaisti, un tās ir vistrakākās sekas, ko bērns var piedzīvot. Viņš jūtas nedroši kopā ar tuvākajiem aprūpētājiem, viņš nevar paļauties uz to, ka es esmu drošībā un par mani gādās un rūpēsies. Un no tā izriet viss cits – tā ir nespēja savaldīt emocijas, domas par sevi, ka "es esmu slikts". To vairāk lielāki bērni piedzīvo. Veidojas pārliecība par sevi, ka esmu slikts, nevērtīgs, tas ir jautājums par pašvērtību un robežu neievērošanu – "ja manas robežas neciena, es varu necienīt cita robežas". Tas nav tik apzināti, bet izpaužas uzvedībā. Zēni tipiski kļūst agresīvāki un dusmīgāki, meitenes – depresīvākas. Sliktākais, ka vecāku un bērnu attiecības balstās nevis uz cieņu un principiem, bet bailēm, bet jau vēlāk tas pats var atteikties arī uz citām attiecībām," par iespējamām sekām stāsta psiholoģe.

"Tas pieaugušais, kurš bērnībā regulāri ir fiziski sodīts, būs tāds cilvēks, kuram ir grūti apzināties emocijas un līdz ar to – pašam arī tās regulēt. Tas var būt pieaugušais, kuram ir kādi emocionāli traucējumi, – ja ne izpausties kā depresija, tad bieži nomākts garastāvoklis. Tas var būt pieaugušais, kurš var nerēķināties ar citu vajadzībām, neizprast citu emocionālās vajadzības. Daļa pieaugušo, kas tikuši fiziski sodīti, var būt ļoti nedroši, trauksmaini, par sevi nepārliecināti. Viņi var iesaistīties attiecībās, kas pašiem var nodarīt kaitējumu, viņi neizvērtē to, kas man pašam būs labs. Vardarbība arī atstāj sekas uz nonākšanu dažādu atkarību varā – alkohols, narkotikas," turpina Līga.

Abas speciālistes savā darba praksē ir sastapušās ar dažādiem gadījumiem, un Līga min tikai divus spilgtus piemērus. Kāds bērns lūdzis palīdzību pie speciālistiem, jo viņa mājās bija ieviesta īpaša sišanas sistēma – par konkrētu nodarījumu būs konkrēts sitienu skaits. Šis bērns esot saskaitījis, cik daudz ir nodarījis un apzinājies, ka tik daudz sitienu viņš neizturēs, tāpēc nolēmis beidzot meklēt palīdzību. Psiholoģe arī min gadījumu, kad pirmsskolas vecuma bērns, kuru regulāri iekausta, apčurājas, kad ierauga kādu konkrētu cilvēku. Tā arī šī sodīšana ietekmē bērnu… Ļoti dažādi, individuāli, sāpīgi…

Agnese mudina vecākus augt līdzi savas bērnam un mainīties atbilstoši viņa vecumposmam. Un domāt arī par sevi, par savu emocionālo labsajūtu, jo mūsdienās ir arī tādi vecāki, kuri, šķietamā gādībā par bērnu, paši sevi sadedzina un tad arī rīcība, kas atspoguļojas sitienu veidā, nav nekāds brīnums.