Par sevis sabotēšanu jeb Kas neļauj izmainīt dzīvi

Taču bieži vien gadās, ka cilvēks, iepazīstoties ar profesionāliem rakstiem, tēzēm, piezīmēm, tā arī paliek līmenī: "gribu pārmaiņas dzīvē", viņam it kā kaut kā pietrūkst, lai pārietu uz līmeni "mainu savu dzīvi," raksta psiholoģe Darja Anpilova.

Ir tāds sadzīvē izplatīts viedoklis (lai gan daži psihologi to aizstāv), ka patiesībā cilvēks tik ļoti nemaz negrib neko mainīt. Es domāju, ka tas ir mīts. Savas profesionālās darbības ietvaros un arī ikdienas dzīvē es regulāri tiekos ar daudziem cilvēkiem, kuri tik ļoti vēlas mainīt savu situāciju (šķirt laulību, uzsākt uzņēmējdarbību, pārcelties uz citu valsti, iekārtoties citā darbā utt.). Bet… nekas no tā neīstenojas.

Es to aplūkoju kā situāciju: cilvēks nav gatavs kaut ko mainīt. Psiholoģijā ir jēdziens – iekšējā gatavība kaut kam.

Zināšanas. Tas ir – gatavas un nepārprotamas atbildes uz jautājumiem: Kas es esmu? Kas ar mani tagad notiek? Kā es varu risināt šo sarežģīto situāciju? Kurš var man palīdzēt, ja es to nevaru izdarīt viens? Kas ar mani var notikt, ja es nemainītu situāciju un atstātu visu, kā ir? Un tā tālāk.

Emocionālus pārdzīvojumus. Parasti pārmaiņu ceļa sākumā cilvēku piemeklē dažādas emocijas, jūtas un priekšnojautas: bailes no nezināmā, satraukums par rīcības pareizību, vainas sajūta par nevēlēšanos turpināt būt šajā situācijā, aizvainojums par zaudētām iespējām, dusmas uz sevi un tiem, kas traucē pārmaiņām un tā tālāk.

Motivāciju. Motivācija vai gatavības gribas komponents – tieši tas ir "Es noteikti gribu mainīt situāciju". Motivācija kā mudinātājs spēks dod cilvēkam precīzu izpratni par iemeslu, kādēļ viņš veic šo vai citu darbību.

Darbības. Ne tikai haotiska aktivitāte, bet arī secīga darbība, kurā pakāpeniski tiks īstenots mērķis. Tas ir plāns par to, kas jādara pirmkārt, treškārt utt.

Tāpēc lēmumi, kas mainītu dzīvi, nekad netiek pieņemti tikai to ļoti vēloties vai pēc iepazīšanās ar psiholoģisko literatūru. Dažreiz gatavība veidojas pakāpeniski, tā sakot, pati no sevis, citreiz lai paātrinātu svarīgu lēmumu pieņemšanas procesu, cilvēks vēršas pie psihologa.

Abos gadījumos psihe pretosies, tas ir, sabotēs gatavības "nobriešanas" procesu, jo cilvēkam ir grūti šķirties no stabilitātes ilūzijas. Mūsu izpratnē evolucionāri nostabilizējusies pārliecība, ka "stabilitāte = drošība un līdz ar to arī izdzīvošana."

Ignorēšana. Cilvēkam ir gan viens perspektīvs piedāvājums, gan otra vilinoša iespēja, gan palīdzīga roka no trešās puses. Un ko viņš? "Nē, tas viss nav īstais", "Nu nē! Tagad nav īstais laiks," "Tas nav tik vienkārši."

Adaptēšanās, pielāgošanās pastiprināšana. "Kāpēc man kaut ko kardināli mainīt? Tepat ieviesīšu kārtību." Nelaime ir tāda, ka, saglabājot ierasto situāciju, cilvēks arvien vairāk attālinās no savām vēlmēm, vajadzībām un mērķiem.

Bezmērķīga aktivitāte. Visur piedalās, iesaistās, tikai ne tur, kur vajadzētu, lai atrisinātu problēmu.

Bezpalīdzības imitācija. Cilvēks uzņemas daļēji rīkoties nespējīgā lomu, tādējādi cerot, ka kāds cits atrisinās viņa problēmu (vecāki, kolēģis, partneris, psihologs).

"Noderīgu iespēju izslēgšana". Kad cilvēks ignorē jūtas un intuīciju (kas kliedz: "tev te ir slikti!"); vai saprātu (kas izgaismo nelabvēlīgus faktus, skaitļus, aplēses); vai spējas (uzņemties atbildību, pieņemt lēmumus, atbilstoši reaģēt uz apstākļiem).

Acīmredzama nekā nedarīšana. Enerģija tiek veltīta nevis problēmas atrisināšanai, bet… dzīvokļa uzkopšanai, TV seriālam, zvanam tālam radiniekam, pastaigai pa iepirkšanās centru utt.

Cilvēkam var izpausties gan visi seši pretestības veidi, gan var būt daži īpaši "iemīļoti".

Secinājums – lēmumu pieņemšanas process par nozīmīgām dzīves pārmaiņām ir ļoti individuāls: sākot no dažādu gatavības komponentu (domāšanas, emociju, motivācijas, uzvedības) formēšanās laikam līdz pretestības spēkam (un tā intensitātes samazināšanai).