Bērni – mazie jokdari: amizantas situācijas, kurās atvases izcēlušās ar asprātību

Šoreiz portāla "Cālis" lasītājus iepazīstinām ar sešiem vecāku pieredzes stāstiem, kuru galvenajās lomās ir bērni. Viņi vecākus tieši un arī netieši iepinuši interesantās situācijās skolā, bērnudārzā, sabiedriskajā transportā, mājas ballītēs un citur.

Inta ir izaudzinājusi divus bērnus, kuri nu jau devušies savā dzīvē, veido ģimeni un lolo savas atvases. Taču amizantu situāciju viņu bērnībā netrūkst – Inta atminas, ka meita ar dēlu bieži vien mājās rotaļājušies, atdarinot ikdienas dzīvi skolā. Tā kā meita bija vecāka, viņa komandēja visu parādi, skaidri norādot, ko mazākajam brālim vajadzētu teikt. Viņa puiku sauca nevis īstajā vārdā, bet par Zani Miglu, lai rotaļa izdotos, kā viņa iecerējusi. Viss būtu bijis kārtībā, ja, aizejot uz savu pirmo skolas dienu, dēlēns iepazīstinātu sevi īstajā vārdā, taču tā viss nenotika. "Saņēmu zvanu no skolotājas, kura nesapratnē vaicāja: "Kāpēc Tomiņš nemitīgi uzsver, ka viņa vārds ir Migla Zane?" Tajā brīdī man dikti gribējās smieties, bet skolotājas mulsums vēl brīdi nemazinājās. Izstāstīju viņai situāciju, parunājām ar Tomu, un pēc laika viņš jau atkal atgriezās pie sava īstā vārda," stāsta Inta.

Arī mazajai Katrīnai izdevies izspēlēt joku, kamēr ar ģimeni ciemojušies pie radiniekiem. Stāsta mamma Inita: "Mana māsa, kura dzīvo ārzemēs, bija kārtējo reizi atbraukusi uz Latviju un stāstīja ceļa piedzīvojumus. Katrīnai, protams, šķita, ka viņa tiek apbižota, jo galvenā uzmanība nebija pievērsta viņai. Mazā klusi aizgāja pie omes un teica: "Nu tā tava meita gan šausmīgi daudz runā!" Kad beidzot māsa pievērsās Katei, vaicājot, kā viņa jūtās, meitene skaidri un konkrēti paziņoja: "Nu, kā tad es vispār varu justies? Tā kā tāda tukša vieta!" Visi sāka smieties vēderus turēdami, bet Katrīnai nebūt tas nešķita smieklīgi. Taču viss izlīdzinājās, kad māsa pajautāja, vai ar saldējumu rīt Vecrīgā tukšo vietu iespējams aizpildīt. Atbilde bija apstiprinoša, tikai vajadzēšot vairāk nekā vienu."

Turpretī Dailas neveiklais piedzīvojums ar meitu Annu galvenajā lomā norisinājās sabiedriskajā transportā. "Mēs devāmies uz dejošanas nodarbību ar 3. autobusu – Annai tad bija pieci, seši gadi. Es sēdēju pie loga krēslā, meitiņa ieritinājās klēpī. Kādā pieturā iekāpa korpulents vīrietis un apsēdās man blakus – jau tajā brīdī ievēroju Annas sejā manāmu nesapratni. Tad viņa pagriezās pret mani un mēģināja čukstēt (patiesībā tas bija diez gan skaļi): "Es nezinu, kā tev šķiet, bet man liekas, ka viens no mums šodien ir kārtīgi paēdis!" Apkārtējie sāka valdīt smieklus, es, protams, samulsu un pat nosarku, bet situāciju izglāba tas pats vīrietis, par kuru Anna bija runājusi. Viņš arī pasmējās un iedeva viņai "pieci" par radušos joku."

Marikas stāsts ir par vēderu un dažādiem gardumiem. "Ar dēlēnu Ričardu aizbraucām ciemos pie omes. Viņai bija dzimšanas diena, tāpēc galdā tika celta pašcepta torte, un, protams, lai izlūgtos vēl pāris gabaliņus, Ričards lūdzoši novilka: "Man mājās neviens tik garšīgas tortes necep…". Taču pēc trešā apēsta gabala ome viņam teica, ka vairs gan nevajadzētu saldumus ēst, jo tad kuņģītis sāpēs. Bērns ar asarām atskrēja pie manis un sacīja: "Mammu, mammu, ome teica, ka man vēderā esot kuņģis!" Smieklīgi, taču jāpiebilst, ka kuņģis izklausās pēc baisa mošķa."'

Smieklīgs atgadījumu atminas arī Rūta, kura kādā rudenīgā dienā devās ar dēlu Krišjāni pie ārsta. "Izgājām laukā un tramvaja pieturā gaidījām transportu, lai dotos uz vizīti. Krišjānis nebija līdz galam aiztaisījis jaku, par to viņam aizrādīju. Pēc tam pamanīju, ka arī cepuri uzvilcis uz otru pusi un pēdējā brīdī paņēmis otru cimdu pāri – nevis to, kuru lūdzu. Viņš neko neatbildēja, bet pēc brīža pagriezās pret mani un neizpratnē sacīja: "Nu, kas par lietu? Jau no paša rīta uz kašķi velk?" Pēc tam man pat pienāca klāt kāda sieviete un teica, ka kārtīgs priekšnieks augot."

"Amizanta situācija bija, kad Marija gatavojās eksāmenam mūzikas skolā," atceras Kristīne. Viņai bija septiņi gadi, meitene cītīgi mācījās apgūt čella prasmes. "Kad pienāca eksāmena diena, viņa tramīgi stāvēja pie klases ieejas. Uz jautājumu, kāpēc tā uztraucas, viņa atbildēja, ka baidās no lielā skatītāju pūļa, kas tur būs. Marijai tika paskaidrots, ka viņas priekšnesumu klausīsies tikai četri skolotāji, par ko viņa bija vēl pārsteigtāka. "Kāda jēga vispār spēlēt tukšai zālei? Tā nebija sarunāts," sašutumā sacīja Marija. Beigu galā tomēr piekrita uzspēlēt arī četriem," smej Kristīne.