Skolotāja: Latvijā pedagogus ciena vairāk nekā Krievijā  (2)

Lūk, Elenas viedoklis par skolotāju darbu Latvijā!

"Krievijā strādāju Centrālajā bankā, bet vakaros lasīju vieslekcijas studentiem, galvenokārt par ekonomiku un banku vadību. Kad pārcēlos uz dzīvi Latvijā, sākotnēji valodas barjeras dēļ nevarēju atrast darbu. Sāku mācīties valodu un paralēli darbojos kā tulks – rediģēju tekstus krievu valodā. Kādā brīdī draugi man palūdza, vai nevarētu viņu bērniem palīdzēt ar krievu valodas apguvi kā privātskolotāja. Sāku to darīt un man ļoti iepatikās, pieteicās arī citi draugi, un kopumā to darīju trīs gadus. Tā kā manā ģimenē jau trīs paaudzes bijušas saistītas ar izglītību – vectēvs bija filozofs, vecmāmiņa – bioloģe, tēvs – vēstures un angļu valodas pasniedzējs, bet mamma – ekonomikas pasniedzēja, arī mani vienmēr ir saistījusi šī nozare. Šķiet, ka pedagoga profesija var būt arī iedzimtība. Šobrīd jau trešo gadu strādāju skolā un paralēli studēju pedagoģiju.

Kā krievu valodas skolotājai mans mērķis ir mainīt attieksmi pret šo valodu. Jāsaka godīgi, krievu valodas kā svešvalodas grāmatas Latvijā ir briesmīgas – tajās ir stāstīts tikai un vienīgi par Krieviju. Kā lai bērniem rodas interese mācīties, ja grāmatās lielākoties ir stāstīts tikai par valsti, kurā liela daļa no viņiem nav bijusi un par kuras agresīvo politiku viņi dzird ziņās. Esmu opozicionāre, tas bija arī viens no iemesliem, kādēļ aizbraucu no Krievijas, un gribu iemācīt bērniem, ka valoda nevienam nepieder.

Mācību stundās es tikpat kā neizmantoju mācību grāmatas, bet veidoju pati savus materiālus, daļēji balstoties uz angļu valodas mācību grāmatām. Tās ir daudz interesantākās, par dažādām tēmām, piemēram, modi, ēdienu, hobijiem u.tml. Tas bērniem ir daudz lietderīgāk, tāpēc tulkoju uzdevumus, pielāgoju tos krievu valodai un izmantoju stundās. Mēs daudz mācāmies un runājam par literatūru un mākslu, un visu, ko apgūtam krievu valodā, cenšos sasaistīt arī ar Latviju, Latvijas kultūru un latviešu valodu. Gramatiku mācāmies caur līdzībām (kontrastīvā metode), lai bērni vienlaikus atsvaidzinātu zināšanas arī citās valodās.

Uzskatu, ka pedagogs ir ļoti radoša profesija. Ikreiz, kad redzu kaut ko jaunu un interesantu, uzreiz domāju, kā to varētu izmantot stundās. Priecājos, ka skolas vadība dod tik lielu rīcības brīvību, pedagogiem tā ir ļoti nepieciešama, jo ar vienu un to pašu uzdevumu nevar ieinteresēt visus bērnus. Piemēram, ar klasi, kurā bija daudz meiteņu, mēs varējām mācīties Puškina dzeju, bet ar klasi, kurā lielākoties bija pusaugu puiši, skaidri zināju, ka tas nebūs piemēroti. Viņiem veidoju uzdevumus, kuros runājām par krievu repu, par mūziķiem un viņu dzīvi, un jauniešiem bija interesanti.

Mēs esam ļoti radoši – dažu uzdevumu ietvaros apmeklējam izstrādes, rakstām haikas, tādējādi izdzīvojot krievu valodu. Ar lellēm veidoju video, kuros ar humoru tiek izspēlēti dažādi sadzīviski dialogi, pēc tam kopīgi klasē tos skatāmies, aprakstām, bērni atbild uz jautājumiem un paši mēģina izveidot ko līdzīgu. Pakāpeniski redzu, kā mainās bērnu attieksme pret valodu, un rādu arī savu attieksmi pret viņu dzimto valodu un Latviju. Ar katru dienu aizvien labāk apgūstu latviešu valodu, pirms 18. novembra es atnācu uz skolu tautastērpā un lasīju bērniem savu dzeju par Latviju. Viņi to ļoti novērtēja. Tā mēs iepazīstam viens otru, dažādas valodas un kultūras.

Skolotāja darbs ir nepārtraukts meklēšanas process. Salīdzinot abas valstis, varu teikt, ka Latvijā skolotājus ciena daudz vairāk nekā Krievijā un arī paši skolotāji uzvedas citādāk. Latvijā skolotāji ir tuvāk bērniem, viņi vairāk iedziļinās katra bērna personībā un meklē individuālu pieeju. Un tas ir ļoti pareizi, jo skolotājam nevajag veidot distanci ar bērniem. To cenšos ievērot arī darbā ar savu audzināmo klasi. Kad man tikko piešķīra 7. klasi, bija tāda sajūta, kā staigājot tumsā, bet šobrīd pakāpeniski veidojam ciešāku saikni. Es vēlos pavadīt šos jauniešus līdz pat skolas absolvēšanai, vēlos izaugt kopā ar savu klasi.

Man pedagoga darbā ir lielisks piemērs, mans kolēģis Kaspars, kura audzināmā klase viņu ļoti ciena, viņam ar jauniešiem ir ļoti spēcīga saikne. Apzinos, ka es, būdama sieviete, nevaru īstenot daudz ko tādu, ko var mans kolēģis, piemēram, doties pārgājienā pie dabas ar nakšņošanu, jo gluži vienkārši viena pati nespēšu garantēt jauniešu drošību. Skolotāja dzimums ir būtisks darbā ar pamatskolas vecuma bērniem, jo šajā posmā ir svarīgs tieši rakstura spēks un jāspēj savienot draudzīgums un disciplīna. Vidusskolas vecumā jaunieši skolotāju jau vērtē pēc zināšanām, nevis dzimuma. Taču, raugoties uz pedagoga profesiju kopumā, jāatceras, ka tā ir altruistiska profesija, un to vienmēr der atcerēties.''