Pirmā pasaules kara neizdzēšamais nospiedums: emancipācija, darba duna un vienkārša mode  (4)

Šā brīža pasaulē sieviete var viegli pārvietoties, veikt līdzvērtīgus lēmumus vīrietim, vadīt milzīgas korporācijas, valkāt bikses un kliedzošus apģērbus – būt tāda, kā pati vēlas. Tomēr vēl 20. gadsimta sākumā situācija bija pretēja – ģimenē lēmumus pieņēma vīrietis, augumu apņēma reizēm žņaudzoša korsete, tērpi bija smagi un ļāva vien lēnīgi staigāt. Savukārt galvenās sievietes rūpes bija par mājas saimniecību, vīru un bērniem.

Modes muzeja izstādes "1918. Brīvības šiks" atklāšanā modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs uzsvēra lielākos atslēgas vārdus, kas saistīti ar dāmu dzīves izmaiņām – sieviešu emancipācija, korsetes stāvoklis un brīvā apģērbu forma, kas cieši saistīti ar Pirmo pasaules karu. "Atgādinu, ka Pirmais pasaules karš bija karš, kurā gāja bojā četras lielas impērijas Eiropā – Austroungārijas, Krievu, Vācu un Osmāņu. Šo impēriju sabrukuma rezultātā izveidojās daudzas valstis, piemēram, Latvija, Lietuva, Igaunija, Polija, Rumānija," tā modes vēsturnieks.

Tādas izmaiņas kā emancipācija vai sievietes nokļūšana jaunā darba pasaulē rosina pārvērtības ne tikai modes un stila nozarē, bet arī skaistumkopšanas ieradumos. Piemēram, kara laikā un pēc tā dāmas atsakās no garajiem matiem. Vasiļjevs atklāja, ka tos bijis grūti mazgāt un kopt, tāpēc modē nāk īsu matu frizūras. Tāpat sievietes mainījušas ierastās un sarežģītās Jūgendstila kleitas, kuras var aizdarīt tikai no mugurpuses, kas bijis īpaši sarežģīti, pret daudz vienkāršākām un tādām, kuras pašas var uzvilkt un novilkt.

Ja vīrieši Pirmo pasaules karu saista ar militāro jomu, stratēģiskiem gājieniem un kara šausmām, tad sievietēm tas ir par gaidām pēc mīļotajiem, rūpēm par saimniecību bērniem un, protams, arī līdzvērtīgāka stāvokļa iegūšanu sabiedrībā. Tomēr nevarētu teikt, ka emancipācija uzplauka uzreiz pēc kara, tas drīzāk bija process, kas noveda pie neskaitāmiem uzlabojumiem.

"The New York Times" norādīts, ka pēc kara prese uzsvērusi – sievietes spēks nav viņas intelekts vai ekonomiskais ieguldījums, bet gan pievilcība. Tomēr sieviešu tiesībām būtiski pieaugot, arvien vairāk valstu deva atļauju arī dāmām piedalīties vēlēšanās, taču ne visas tūlītēji atbalstīja jaunās dvesmas. Piemēram, Francijā sievietēm tikai 1945. gadā atļāva piedalīties vēlēšanās.

Kamēr pasaulē katrā nostūrī emancipācija attīstās citā līmenī, Latvijā ir salīdzinoši labāka situācija. Tūlīt pēc kara vēl norit "Brīvības cīņas", taču drīz pēc tam notiek Latvijas valsts pamatu likšana un pirmās saeimas vēlēšanas. Saeimas oficiālajā mājas lapā likumdevēju vēstures sadaļā norādīts, ka 1922. gada 7. un 8. oktobrī notikušas pirmās vēlēšanas, kurās varēja piedalīties visi balsstiesīgie iedzīvotāji – tai skaitā arī sievietes. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, piemēram, iepriekš pieminēto Franciju, Latvija ir soli priekšā sieviešu tiesību atbalstīšanā.

Savukārt 4. Saeimas deputātu sarakstā atrodama pirmā ievēlētā deputāte, kas bijusi sieviete – Berta Pīpiņa. Sakritība vai nē, taču Pīpiņa cīnījusies par sieviešu tiesībām. Arī tautā mīlētā rakstniece Aspazija jeb Elza Pliekšāne tuvu stāvējusi politiskajām kaislībām – viņa ievēlēta Satversmes sapulcē vairākus gadus pirms Pīpiņas iekļūšanas starp simts deputātiem. Aspazija tiek dēvēta pat par feminisma ideju ciltsmāti Latvijā, un viņas darbi joprojām ir bieži pētīti dažādās jomās, tostarp – feminisma.

Pirms Pirmā pasaules kara sieviešu dzīvi raksturo dzīve mājās līdzās vīram, saimniecībai un bērniem. Modes vēsturnieks Aleksandrs Vasiļjevs trāpīgi skaidrojis, ka pirms kara sievietēm bija vairāk laika: "Ja viņas bija arī turīgas, tad vēl vajadzēja rūpēties par bērnu auklēm un kalpotājiem. Tas bija laiks, kad sievietēm bija laiks nemitīgi pārģērbties." Dāmām varēja būt komplekts no sešām vai septiņām kleitām, ko dienā vairākas reizes mainīja.

Smagie, neērtie Jūgendstila apģērbi garderobē pildīja funkcijas, lai sieviete varētu katrā no kādām atpūtas, pastaigas, vakariņu vai operas apmeklējuma reizēm, izskatīties citādāka. Tāda bija pieņemtā norma, ja komplektā nav bijušas attiecīgās kleitas, tad dāma varēja skaitīties kā pietiekami labi neapģērbta. "Eksistēja dāmas, kas pārģērbās vēl biežāk nekā 10 reizes, tad 20 kleitas sievietei bija minimums," tā modes vēsturnieks.

Tāpat mode pirms kara iekļaujas gaišos toņos, kleitas ir garas, apjomīgas un ar sarežģītām detaļām, taču Pirmais Pasaules karš ievieš vajadzīgās pārmaiņas. "No sešām pārģērbšanās reizēm dienā sievietes nonāca līdz vienai pārģērbšanās reizei dienā. No rīta un vakarā valkājot vienu un to pašu. No visa lielā un smagā sievietes atteicās ļoti ātri," atklājis Vasiļjevs.

Attīstoties arī sabiedriskajam transportam, piemēram, tramvajiem un metro lielākās pilsētās, garie tērpi bija īpaši neparocīgi. Tāpat nostrādājuši arī citi iemesli, kāpēc kleitu un tērpu garumi būtiski samazinājās, piemēram, neparocīgā iešana. Savukārt rūpnieciskā vide, kur strādāja arī sievietes, neērtības ar apģērbu mazgāšanu, veicināja atteikšanos no gaišo toņu tērpiem. Kara laikā un pēc tā dāmas pievēršas melnajam un tumši zilajam tonim, kas dominē darba apģērbos un arī vakartērpos.

Tāpat notiek pilnīga atteikšanās no visa liekā, sarežģītā un neērtā. "Pirms pirmā pasaules kara sievietēm bija vīrs, guvernante, arī pa kādam mīļākajam, kas var palīdzēt ar kleitas aizmuguri – visas kleitas Jūgendstilā var aizdarīt tikai uz muguras," teicis Vasiļjevs. Viņš norādījis, ka, ja sieviete pazaudējusi šo sava veida palīdzību, tad apģērbties praktiski nav bijis iespējams. Tāpēc kara laiks ļauj dāmām pievērsties visam tam, kas ir ērts, viegli uzvelkams un izmantojams – vienkāršas formas un piegrieztnes.

Aleksandrs Vasiļjevs izstādes atklāšanā norādīja: "Līdz Pirmajam Pasaules karam sievietes varēja dzīvot nestrādājot. Viņas varēja dzīvot tikai pateicoties savam vīram un nodarboties ar mājas lietām, bērniem, virtuvi." Savukārt kara laikā, kad neskaitāmi vīrieši devās cīnīties frontē, atbrīvojās darba vietas. Tās aizpildīja uzņēmīgas sievietes, kas burtiskā veidā "iekāpa vīriešu kurpēs".

BBC veiktajā pētījumā atklājas, ka Lielbritānijā kara laikā sievietes aizpildīja "tukšās vietas" vairākās nozarēs, piemēram, civilajā servisā – mašīnrakstītājas, transportā – tramvaju vadītājas, rūpnīcās – munīcijas darbinieces. Savukārt modes vēsturnieks Vasiļjevs pieminējis arī sekretāres, mašīnistes un telefona sakarnieces. Par spīti tam, ka dažas nekad nebija strādājušas, jaunās profesijas dāmām labi padevušās.

Savukārt aizņemtajā darba dunā palīdzējis ne tikai nu jau ērtais un vienkāršais apģērbs, kas lieliski pielāgojies ikdienai, bet arī skaistumkopšanas tendences, piemēram, īsu matu frizūra. "Dažādi ārējie apstākļi, darba vide un neiespējamība regulāri mazgāt matus. Visas agrākās garās matu frizūras pārvērtās īsos matos, jo tos varēja ātri izmazgāt, ātri izžāvēt un bez īpašas gatavošanās mazliet sagatavot," tā modes vēsturnieks. Līdz ar īsajiem matiem arī cepuru mode mainījās līdz nepazīšanai – grandiozās galvassegas nomainīja mazas cepures, kas turējās pie galvas nevis matiem.

Pirmā Pasaules kara vēsturniece Margarēta Makmilana "BBC" norāda: "Karš mainīja sieviešu dzīvi, un dažos veidos uz labo pusi. Viņas parādīja sabiedrībai, ka spēj veikt vīriešu darbus un ir intelektuāli spējīgas iesaistīties sabiedrības notikumos." Tomēr pēc kara beigām neskaitāmām sievietēm nācās atstāt savas darba vietas, kas pienācās pēc kara pārnākušajiem vīriešiem. Lai arī tas bija solis atpakaļ, emancipācija jau bija sākusies, un sievietes bija guvušas vajadzīgo pārliecības devu, ka viņas ir līdzvērtīgas sabiedrības locekles.