Kad mamma un tētis uzzina par cukura diabētu savam bērnam, vecākiem nepieciešams laiks fakta izsērošanai, jo nekas nevar būt bēdīgāks un satraucošāks par bērna veselības un dzīvības apdraudējumu. Ģimenei tā ir īsta krīze. Vecāki var justies vainīgi, ka tā ir noticis, un uztraukties, ka bērnam nebūs iespējama normāla dzīve. Par to, kā būt vecākiem, kuru bērns slimo ar cukura diabētu, atklāj psiholoģe Dr. Ilona Sprūģe.
Viena no svarīgākajām lietām ir meklēt palīdzību un atbalstu. Brīdī, kad bērnam tiek konstatēts cukura diabēts, ģimene satiek daudzus speciālistus - bērnu endokrinologu, ģimenes ārstu, pediatru, medicīnas māsu, dietologu vai uztura speciālistu. Visi iepriekš minētie speciālisti var būt nozīmīgs atbalsta avots un palīdzēt ģimenei pieņemt bērna slimību, kas palīdzēs samazināt un attālināt cukura diabēta sarežģījumus, kā arī nodrošināt bērna attīstību kopumā. Svarīga ir sadarbība ar visiem speciālistiem, un tam palīdz, ja visi kopā ir orientēti uz nepārtrauktu izziņu, jo arī mediķi piedzīvo plašu emociju amplitūdu, esot kopā ar slimu bērnu.
Jau pagājušā gadsimta vidū tika konstatēts, ka bērna, kas nonāk slimnīcā ar ketoacidozi (dzīvību apdraudošs pirmā tipa cukura diabēta sarežģījums), emocionālajām vajadzībām jāpievērš tikpat liela uzmanība, kā vajadzībai pēc ēdiena vai zālēm. Nevienam vairs nav šaubu, ka vismaz vienam vecākam šajā brīdī jābūt blakus bērnam, lai savai atvasei sniegtu mīlestību un tik nepieciešamo atbalstu. Ja neviens no vecākiem laikā, kad bērns atrodas slimnīcā, nespēj viņam būt blakus, atvase var piedzīvot bailes tikt pamestam, kas viņam izraisa lielāku stresu nekā pati saslimšana.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
