Kad mamma un tētis uzzina par cukura diabētu savam bērnam, vecākiem nepieciešams laiks fakta izsērošanai, jo nekas nevar būt bēdīgāks un satraucošāks par bērna veselības un dzīvības apdraudējumu. Ģimenei tā ir īsta krīze. Vecāki var justies vainīgi, ka tā ir noticis, un uztraukties, ka bērnam nebūs iespējama normāla dzīve. Par to, kā būt vecākiem, kuru bērns slimo ar cukura diabētu, atklāj psiholoģe Dr. Ilona Sprūģe.
Viena no svarīgākajām lietām ir meklēt palīdzību un atbalstu. Brīdī, kad bērnam tiek konstatēts cukura diabēts, ģimene satiek daudzus speciālistus - bērnu endokrinologu, ģimenes ārstu, pediatru, medicīnas māsu, dietologu vai uztura speciālistu. Visi iepriekš minētie speciālisti var būt nozīmīgs atbalsta avots un palīdzēt ģimenei pieņemt bērna slimību, kas palīdzēs samazināt un attālināt cukura diabēta sarežģījumus, kā arī nodrošināt bērna attīstību kopumā. Svarīga ir sadarbība ar visiem speciālistiem, un tam palīdz, ja visi kopā ir orientēti uz nepārtrauktu izziņu, jo arī mediķi piedzīvo plašu emociju amplitūdu, esot kopā ar slimu bērnu.
Jau pagājušā gadsimta vidū tika konstatēts, ka bērna, kas nonāk slimnīcā ar ketoacidozi (dzīvību apdraudošs pirmā tipa cukura diabēta sarežģījums), emocionālajām vajadzībām jāpievērš tikpat liela uzmanība, kā vajadzībai pēc ēdiena vai zālēm. Nevienam vairs nav šaubu, ka vismaz vienam vecākam šajā brīdī jābūt blakus bērnam, lai savai atvasei sniegtu mīlestību un tik nepieciešamo atbalstu. Ja neviens no vecākiem laikā, kad bērns atrodas slimnīcā, nespēj viņam būt blakus, atvase var piedzīvot bailes tikt pamestam, kas viņam izraisa lielāku stresu nekā pati saslimšana.
Pirmajā gadā pēc cukura diabēta diagnozes nereti jaunākiem skolas vecuma bērniem tiek novēroti depresijas un trauksmes simptomi. Taču no tā ir iespējams arī izvairīties. Lai bērns slimības dēļ neieslīgtu depresijā, nepieciešams jau savlaicīgi meklēt atbilstošu palīdzību.
- To, kā atpazīt depresijas izpausmes bērna uzvedībā, lasi šajā rakstā.
Mūsdienās bērni var saslimt arī ar otrā tipa cukura diabētu. Tas vairāk ir sastopams to bērnu vidū, kuri cieš no palielinātas ķermeņa masas. Ja ārsts konstatējis otrā tipa cukura diabētu, ģimenei nekavējoties ir jāmaina savi ēšanas paradumi, kā rezultātā slimība ietekmē ne tikai bērnu, bet visu ģimeni. Varētu pat teikt, ka par pacientu kļūst visi ģimenes locekļi.
Nereti, rūpējoties par slimo bērnu, mammas rūpēm pievienojas pašas neatpazīta trauksme un bailes, un bērns tiek apkalpots un appuišots neatbilstoši sava vecuma vajadzībām, tāpat tiek pārlieku kontrolēts, liedzot viņam pašam atklāt pasauli un līdz ar to attīstīties. Ja mamma ir baiļu pārņemta, viņa neredz, ka bērns kaut ko var arī pats. Tā ir hiperaprūpe jeb pāraprūpe, kas var nākotnē radīt pārāk lielu atkarību no citiem un bezspēcību dzīves izaicinājumu priekšā, no kuriem viens no lielākajiem ir būšana kopā ar hronisko slimību. Svarīgi bērnam jebkurā vecumā dot tik daudz brīvības, cik viņš spēj pats tikt galā.
Pusaudži un cukura diabēts
Kā iemācīt pusaudzi ar cukura diabētu par sevi rūpēties? Šim dzīves posmam raksturīgā eksperimentēšana, dumpošanās, protests pret visu pasauli un riska uzņemšanās saistīta ar attīstībai tik ļoti nepieciešamo vēlmi pašam kontrolēt savu likteni. Tas var pasliktināt cukura (glikozes) līmeņa kontroli asinīs un slimības gaitu. Tāpat arī konflikti ģimenē un ģimenes disfunkcija slimības gaitu tikai pasliktina.
Pusaudži ar augstāku pašcieņu un iekšējās kompetences sajūtu labāk pārvar grūtības pie hroniskām slimībām. Pie augstāka glikohemoglobīna līmeņa pusaudžiem biežāk novēro depresiju. Nepietiekama glikozes kontrole un ketoacidoze (glikozes līmeņa asinīs paaugstināšanās virs 15-20 milimoliem uz litru, kas var novest pie ketonvielu veidošanās (acetons urīnā) un diabētiskas komas ar bezsamaņu) var būt rādītāji, ka pusaudzis un ģimene neizprot slimību. Tāpat ēšanas traucējumi, kas kļūst aktuāli šajā vecuma grupā, īpaši meitenēm, slimības norisi pasliktina.
Vairums jauniešu iemācās aprūpēt sevi saistībā ar cukura diabētu, bet tikt galā ar depresiju un ēšanas traucējumiem, kā arī piedzīvot atkārtotu ketoacidozi viņi paši nespēj.
Biežākās ģimenes disfunkcijas pazīmes:
- Bērna neiešana uz skolu,
- Emocionāla nevērība ģimenē (neinteresēšanās, neieklausīšanās, vienaldzība, visas atbildības uzlikšana uz pusaudzi, priekšlaicīgs mudinājums pusaudzim būt patstāvīgam glikozes kontrolēšanā),
- Atkārtotas ketoacidozes situācijas.
Lai pusaudzim būtu vieglāk pārvarēt emocionālo kāpinājumu, kuru izraisa slimība, ir svarīgi, lai ģimene būtu viņam blakus un atbalstītu, kad tas ir nepieciešams. Tāpat nevajadzētu prasīt viņam būt perfektam attiecībā pret glikozes kontroli, neizdarīt spiedienu un ļaut pusaudzim lēnām virzīties autonomijas virzienā, kur tempu nosaka viņš pats.
Gana laba cukura kontrole asinīs ir atkarīga no laba psiholoģiskā mikroklimata ģimenē. Sirsnīgi un vienlaikus stingri vecāki var nodrošināt labāku cukura diabēta kontroli bērniem un pusaudžiem. Ģimenei nepieciešams apzināt savus resursus un arī vājās vietas. Ja ir nepieciešamība, nevajadzētu baidīties šādās situācijās doties uz konsultāciju pie psihologa, kognitīvi biheiviorālo terapiju, ģimenes sistēmas terapiju un psihodinamisko psihoterapiju. Tās var uzlabot ne tikai emocionālo līdzsvaru ģimenē, bet arī glikozes kontroli bērniem ar pirmā tipa cukura diabētu. Tādēļ cukura diabēta aprūpē bērniem īpaši svarīgi piesaistīt arī mentālās veselības speciālistus - psihologus, psihoterapeitus, psihiatrus un sociālos darbiniekus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
