Stāsts par bērniņa zaudējumu tiek publicēts sadarbībā ar portālu "Dveseludarzs.lv", kas veidots, lai vecākiem, kuri zaudējuši mazuli, būtu īpaša vietne, kur satikties, uzzināt citu ģimeņu pieredzes un saņemt informāciju, kā rīkoties tik traģiskā dzīves brīdī. Lūk, šīs māmiņas pieredze, kura dzīves laikā zaudējusi divus bērniņus, kurus tagad sauc par saviem enģelīšiem.
"Sākšu no paša sākuma.
Man bija knapi 18, kad pirmo reizi paliku stāvoklī. Abi ar tā brīža draugu bijām nobijušies, bet drosmīgi pieņēmām lēmumu – bērniņu saglabāsim! Tā, ka tai laikā dzīvoju viena, tad nebija, kam īsti padomu pajautāt. Attiecības ar ģimeni nebija tās labākās (pie tā nu gan vainojama biju es pati), biju novilkusi jau līdz ceturtajam mēnesim un vēl arvien nebiju apmeklējusi ārstu, lai stātos uzskaitē. Muļķīgi, bet tā ir, kad bērnam "piedzimst" bērns.
Atceros kā šodien – gāju cauri Centrālajai stacijai, kad briesmīgi sāka sāpēt vēderiņš (nepatīkami vilka). Pēc telefoniskas konsultācijas ar mammu nopirku nošpu (naudiņas gan nepietika, bet aptiekāre, redzot manu izmisumu, piemeta klāt) un devos mājās atpūsties.
Ap pusnakti parādijās spilgtas asinis, izsaucām ātros… Visspilgtāk man prātā palika dispečeres saruna ar ātrās palīdzības māsiņu: "Vedam uz slimnīcu, sācies spontānais aborts." Negulēta nakts un no rīta USG – mazulim apstājusies attīstība un līdz ar to sirsniņa – pirmā un pēdējā reize, kad savu mazo dēliņu redzēju.
Pēc pusstundas no satraukuma sāka noiet ūdeņi, sākās dzemdības – tai mirklī es neko nesapratu, māsiņu attieksme bija "Ko tu te piecūko gaiteni, ej tak pasēdi uz poda". Tā nu sēdēju drausmīgi aukstā un vecā (gan remonta, gan tehnoloģiju ziņā) kabinetā uz vienreizējā autiņa (paldies jaukajai apkopējai) un raudāju, jo nesapratu, kas un kādēļ, neviens neuzskatīja par vajadzīgu man paskaidrot, kas notiek. Tai brīdī man visvairāk bija bail piedzemdēt vienai…
Atnāca ārste, uzbļāva, lai kāpju uz galda, ievadīja anestēziju…. Kad pamodos, viss bija beidzies. Ielika mani palātā ar sievietēm, kas nāca veikt abortus. Kā es visas viņas ienīdu!!! Galu galā slēdziens – tā notiek!
Pagāja laiks – pieci gadi, daudz kas bija mainījies – gan draugs, gan apstākļi, gan es pati. Biju satikusi savu mīļo vīriņu, pabeigusi skolu un iekārtojusies labā darbā. Abi nolēmām, ka varētu sākt domāt par mazuli, bet, kamēr mēs runājām un domājām, viņš atnāca pats.
Bijām neizsakāmi laimīgi, viss bija ideāli…līdz 24. nedēļas USG. Ārste ieraudzīja, ka mazajam ir palielināts urīnpūslis (viņa uzreiz man teica, ka cerības līdzinās nullei), lieki piebilst, ka viņa bija valsts apmaksāta.
Iznācu no kabineta un raudāju. Vīriņš neko neteica, bet visu saprata. Kādu stundu nevarēju pateikt pilnīgi neko…tikai raudāju.
Par tālākajiem diviem mēnešiem pastāstīt īsti nevaru, jo viss ir miglā tīts. Visus ārstus, izmeklējumus utt. organizēja vīrs, pat uz ārstu jautājumiem atbildēja viņš. Kur tik mēs nebijām, ko tik mēs nedarījām, lai atrastu kaut vienu cerības stariņu, bet nekā – atklājām mazajam arvien jaunas un jaunas problēmas. Ar katru nedēļu bērniņam palika arvien sliktāk un sliktāk. Un rezultātā ģenētikas centrā paziņoja, ka viņš mokās un mirst (plaušas kuru katru dienu sāks darboties kā jaundzimušajam), un maksimāli izdzīvos nedēļu vai divas.
Mums deva nedēļas nogali, lai atvadītos… Nonācu Dzemdību namā. To, ka stāšos iekšā un būšu kopā ar vīru, zināju uzreiz, bet to, kāda būs ārstu un māsiņu attieksme, pat nenojautu! Neiedziļināšos, kas un kā, bet tai momentā, kad ārstu nolaidības dēļ man bija sākusies smaga infekcija, mēs piesaistījām pazīšanos, viss krasi mainījās, un nevienam neizraisīja izbrīnu arī tas, ka vīriņš piedalījās dzemdībās. Domāju, ka tā bija pirmā un pēdējā reize, kad šāda veida dzemdībās atļauj piedalīties tēvam. Cik tas bija man vajadzīgs tai brīdī!
Mūsu eņģelītis piedzima ātri un viegli, bija tikai 500 gramus smags… Es ļoti gribēju viņu redzēt un nenožēloju ne mirkli. Viņam bija tik burvīgas mazas pēdiņas…
Mūsu mazo eņģelīti nosūtīja uz sekciju, lai vēlāk sadedzinātu krematorijā un apglabātu Dvēseļu dārzā. Nezinu vai tas tā notika, bet ir lietas, ko vienkārši nevajag zināt. Bija tik grūti iziet no Dzemdību nama ar tukšām rokām un tukšu sirdi…
Kad atnācām mājas, bija jau klāt Ziemassvētki… tā bija pirmā reize dzīvē, kad šos svētkus ignorējām… mums vienkārši negribējās. Ziemassvētku dienā aizbraucām uz Dvēseļu dārzu, un nolikām svecīti par mūsu mazo eņģelīti.
Pienāca marts un ģenētikas centrā bija gatavs slēdziens – gēnu mutācija (fraser syndrom), kas uz doto momentu nav ārstējama un grūtniecības laikā to nav iespējams noteikt. Latvijā 10 gadu laikā pāris reizes tik šis sindroms konstatēts. Sindroms un tā izraisītās sekas bija pilnīgi pretrunā ar to, ko noteica USG un ģenētikas centrā. Tobrīd sapratu, ka uzticēties USG nevar!
Un kā "saldais ēdiens" – tikai 75 procenti tiek doti, ka mums būs normāls bērniņš un vēl tas, ka pirmajā reizē viss nogāja greizi… Citējot ģenētiķi: "Ar citiem partneriem jums būtu normāli bērniņi". Nākošo reizi mēģināt atļāva ne ātrāk kā pēc gada.
Ziņas nebija patīkamas… sākām apsvērt, ko lai dara. Atradām, ka ASV ir iespējams veikt analīzes, bet, kamēr mēs meklējām, nemaz nepamanījām, ka mans cikls (kurš vēl arvien nebija normāli līdz galam atjaunojies) bija pazudis pavisam. Secinājums – nevar būt, bet es atkal esmu stāvoklī! Biju nobijusies kā diegs – pagājuši tikai četri mēneši, ko teiks ārsti, vai mans organisms gan fiziski, gan psiholoģiski izturēs. Bet tā, kā mazulis bija nolēmis par visām varītēm ierasties šai pasaulē, mums variantu nebija!
Grūtniecība bija perfekta – nevienu brīdi nebija ne slikti, ne grūti. Dienu pirms dzemdībām bērnistabā zīmēju zālīti gar sienas apakšu. Mazulis piedzima dienu pēc noteiktā datuma, dzemdības bija sāpīgas, bet tas viss bija to vērts. Puišelis bija liels – četri kilogrami 630 grami un 56 centimetri .
Esmu laimīgākā mamma pasaulē, jo man ir divi eņģelīši debesīs un viens tepat uz zemes.
Šis bija mans stāsts līdz 2013. gada februārim, jo gadu un mēnesi pēc pirmā puišeļa piedzimšanas, sagaidīju savu otro puišeli (interesanti, jo manam otrajam bērniņam, kurš aizgāja bojā, noliktais datums bija 13.februāris, mans otrais dēliņš piedzima 13.februārī – manā dzimšanas dienā). Dzīve atņem vienu, bet dod vietā ko daudz vairāk."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
