Bērnu pazemošana internetā: vecāku pienākums ir pasargāt savas atvases

Atbildes uz šiem un daudziem citiem jautājumiem sniedz mobilo sakaru operatora "Bite" aizsāktās iniciatīvas "Iekod pirkstā!", kuras mērķis ir veicināt atbildīgu mobilo ierīču lietošanu un mazināt kibermobingu, eksperts Dainis Dembovskis, Latvijas Universitātes (LU) profesore Zanda Rubene un psiholoģe Gunita Kleinberga.

Attīstoties tehnoloģijām, cilvēki arvien biežāk īsteno savstarpējo saziņu digitālajā vidē, jo tā ir ērtāk, ātrāk un vienkāršāk. Īpaši raksturīgi tas ir bērniem un pusaudžiem, kuri pamatā "sarunājas" ar dažādu mobilo ierīču palīdzību, līdz ar to – viņu socializēšanās prasmes veidojas no pastarpinātās komunikācijas.

"Cilvēki tehnoloģijas uztver dažādi – vecākajām paaudzēm tas ir papildu komunikācijas rīks, bet jaunākās paaudzes to izvēlas kā primāro komunikācijas kanālu. Ja pieaugušie nopietnas sarunas vada klātienē, bērni un pusaudži virtuālajā vidē izvēlas gan atzīties mīlestībā, gan nodot arī sliktas ziņas, piemēram, pārtraukt attiecības. Problēmas sākas, kad jārisina patiešām nopietnas konfliktsituācijas, jo viena lieta ir to darīt, sūtot ziņas, bet otra – "aci pret aci". Tas ir brīdis, kad sociālo prasmju trūkums liek par sevi manīt visvairāk," skaidro Rubene.

Līdzīgi domā arī Kleinberga, norādot, ka raksturīgākā bērnu un pusaudžu reakcija, saņemot naidpilnas īsziņas, ziņas dažādās savstarpējās saziņas vietnēs, negatīvus, apvainojošus komentārus sociālajos tīklos, ir tūlītēja atbilde pāridarītājam: "Visbiežāk bērni nolemj, ka labākā rīcība ir sūtīt atpakaļ tik pat skarbas vai pat skarbākas ziņas, kas, protams, nav risinājums, jo konfliktu tikai padziļina. Bravūrai stāties pretī ar bravūru nevar – domstarpības ir jārisina sarunu ceļā!"

Šādās situācijās nozīmīga loma ir savstarpējās komunikācijas tradīcijām ģimenē, kuras ir jāveido ļoti mērķtiecīgi. Proti, ja bērnam vieglāk ir sarunāties caur ierīcēm, vecākiem viņš ir jāiedrošina runāt par savām ikdienas gaitām un arī emocijām klātienē, tā ne tikai stiprinot atvases sociālās prasmes, bet arī radot bērnam sajūtu, ka vecākiem nav vienalga, kas ar viņu notiek. Labs veids ir runāt ar bērnu par viņa aktivitātēm, stāstot par savējām.

"Mēs dzīvojam digitālā laikmetā – šobrīd tehnoloģijas piedāvā virkni iespēju, kas atvieglo mūsu ikdienu. Taču tāpat kā reālajā dzīvē, arī virtuālajā vidē bezatbildīga rīcība var radīt dažādus riskus. Ir acīmredzams, ka tehnoloģiju nozīme nākotnē tikai pieaugs, tāpēc tā vietā, lai pretotos visam jaunajam un nezināmajam, ir vērts sekot šim progresam, tostarp lauzt novecojušus stereotipus, pielāgoties un apgūt atbildīgu mobilo ierīču un interneta lietošanu, kā arī iemācīt to bērniem," ir pārliecināts Dembovskis.

"Savās lekcijās vecākiem bieži vaicāju, vai viņu bērni spēlē datorspēles. Saņemot apstiprinošu atbildi, jautāju, kādas spēles spēlē jūsu bērni? Uz šo jautājumu vecāki parasti atbildēt nevar – viņi nezina spēļu nosaukumu, kā arī nespēj izskaidrot bērnu iecienītāko spēļu būtību. Tas nozīmē, ka pieaugušajiem nav piekļuves videi, kurā bērni dzīvo, vai arī tā ir ļoti ierobežota," secina LU profesore.

Arī Kleinberga uzskata, ka pieaugušie reizēm negribīgi pieņem pārmaiņas, kā arī nevēlas iedziļināties jautājumos, kurus paši līdz galam neizprot, kas rada vairākus riskus: "Pirmkārt, bērns pakāpeniski sāk pieņemt, ka vecākiem viss ir vienalga. Otrkārt, viņam rodas pārliecība, ka vecāki neko no virtuālās pasaules nesaprot. Tādējādi starp viņiem rodas plaisa, kas tikai palielina iespējamību, ka bērns, nonākot kibermobinga situācijā, nevērsīsies pie vecākiem, jo neuzticēsies, baidīsies būt nesaprasts."

Tādēļ eksperti uzsver, ka pieaugušajiem vairāk ir jāinteresējas par jaunākajām tehnoloģijām un digitālajiem risinājumiem, kurus ikdienā izmanto viņu bērni. Piemēram, ir vērts sekot līdzi tehnoloģiju ziņām medijos, kā arī pievērst uzmanību aktualitātēm bērnu iecienītākajās savstarpējās saziņas un sociālo tīklu platformās. Viens no veidiem: tā vietā, lai katru dienu tincinātu bērnu par to, kā viņam ir gājis skolā, dažkārt var pajautāt, kas labs notiek "Facebook" vai ko jaunu atvase publicējusi savā "Instagram" kontā. Tas ļaus identificēt un novērst problēmas savlaicīgāk.

Digitālo bērnu izpratne par to, kas ir vai nav atļauts virtuālajā vidē, nav viennozīmīga. Ņemot vērā, ka internets nodrošina zināmu anonimitāti, sarunbiedra reakciju un emocijas uzreiz novērtēt ir teju neiespējami, daudziem šķiet, ka rakstīt var jebko. Taču visa informācija, kas tiek publicēta internetā, tur arī paliek – to nevar izdzēst, padarīt par nebijušu.

"Digitālo bērnu vidū valda pieņēmums, ka virtuālajā vidē aizskaroša komunikācija ir pieņemamāka, jo sarunbiedrs nav redzams, savukārt tās sekas nav jūtamas uzreiz. Tomēr jāņem vērā, ka rakstītam vārdam vai vizuālam pazemojumam nav emociju vai intonācijas, tāpēc vēstījums ir vieglāk pārprotams un saņēmējs to uztver sāpīgāk," norāda Rubene.

Tas ir iemesls, kāpēc kibermobings nereti aizsākas kā nevainīgs joks, kas pārvērš upura dzīvi ļaunā murgā, jo emocionālā vardarbība internetā notiek 24/7.

"Ļoti daudzi domā, ka izķēmota bilde ir labs iemesls jautrībai. Tomēr šādu attēlu publiskošana interneta vidē rada sniega bumbas efektu – katrs nākamais tā saņēmējs var ne tikai piezīmēt kaut ko klāt, bet arī nosūtīt to vēl vairākiem desmitiem vai pat simtiem adresātu. Cietušais bērns ļoti bieži pēc tam vairs negrib iet uz skolu, ir spiests mainīt mācību iestādi vai pat dzīvesvietu. Taču tas ne vienmēr palīdz, jo informācija jebkurā brīdī var parādīsies apritē atkārtoti," tā Kleinberga.

Tādējādi eksperti ir vienisprātis – pieaugušo uzdevums ir skaidrot bērniem bezatbildīgas rīcības sekas un radīt viņos pārliecību, ka nepieciešamības gadījumā var un vajag vērsties pēc palīdzības pie vecākiem, pedagogiem u.tml.

"Nenoliedzami, arī paši bērni neapdomības dēļ var izprovocēt kibermobinga situācijas, piemēram, izplatot attēlus, kuros redzami divdomīgās situācijās. Taču tas nav iemesls nedz tam, lai vienaudži par viņiem ņirgātos, nedz arī tam, lai pieaugušie viņu par to vainotu," piebilst psiholoģe.