Pieci gadi kopš iegruva veikala jumts, paņemot 54 dzīvības. Aculiecinieku stāsti

Sarunā ar "Delfi" glābējs un ūdenslīdējs Juris Blūzmanis, kas strādāja traģēdijas vietā, neslēpj savas emocijas. Viņš un kolēģi joprojām dodas pieminēt trīs bojā gājušos glābējus – Sergeju Ižiku, Vilni Šteinīti un Edgaru Reinfeldu. Juris atceras: "Tajā brīdī, kad strādā iekšpusē, tavs prāts ir pārņemts ar darbībām – zāģēsim, griezīsim, vilksim. Tādas konstruktīvas darbības. Tas cilvēku loks, kas apkārt, aizžogojums, kur cilvēki stāv... Izej ārā un skaties – cilvēki ar svecītēm stāv, ar uzrakstiem, un tas Latvijas karogs..."

Juris sarunas laikā piebilst, ka četrās dienās, kamēr notika glābšanas darbi un cilvēki pārvarēja vispārējo šoka stāvokli, viņš novērojis tādu kā cerības staru, kas izpaudies laipnībā un atbalstā, piemēram, daži taksisti devuši atlaides, cilvēki spējuši būt iecietīgāki pret citiem. Tāpat nenovērtējams atbalsts bijis uz vietas esošie cilvēki, kas bezpalīdzībā stāvējuši un gaidījuši savus tuviniekus. Cilvēki ar savu klātbūtni devuši spēku. Juris atceras meiteni, kas staigājusi ar cepumu groziņu un piedāvājusi gardumu arī glābējam. Viņš saka, ka tas tikai tāds sīkums, bet patiesībā – liels atbalsts.

Savukārt traģēdijā izdzīvojusī Tatjana atklāj, ka viņai paveicies – mazā veikala konstrukcijas pasargājušas. Viņai šobrīd ir invaliditāte, taču sieviete turpina ārstēties un doties pie fizioterapeitiem jeb dzīvot pietiekami pilnvērtīgi. "Labākais veids, kā pieminēt un atcerēties, ir lūgt Dievu šajā dienā par visiem aizgājušajiem," atzīst Tatjana. Īsi pēc notikuma un operācijas viņa slimnīcā saņēma bildinājumu – no sava mīļotā cilvēka Artūra, kurš bija palīdzējis atrast Tatjanu zem gruvešiem. Šogad abi nosvinējuši jau ceturto kāzu gadadienu.

Velta (vārds mainīts) norāda, ka nevēlas, lai līdzcilvēki notikušo saistītu ar viņu, tāpēc arī nevēlas atklāt sīkākas detaļas par sevi – ne veikalu, kurā strādāja, ne citas detaļas, kas varētu atklāt viņas identitāti. Daudzi līdzcilvēki nezina, kur viņa atradās 2013. gada 21. novembrī, un Velta priecātos, ja tā tas arī paliktu. Pieredze ir bijusi pārāk traumatiska, lai atbildētu uz līdzcilvēku jautājumiem, arī saruna ar "Delfi" notika rakstveidā. Runāt par to joprojām ir pārāk grūti.

Pirms pieciem gadiem 21. novembrī Velta strādāja "kādā no mazajiem veikaliņiem". Sieviete raksta: "Mana maiņa bija sākusies pulksten 17, tādēļ veikalā atrados neilgi pirms notikušā. Visspilgtāk atceros to, ko apjēdzu vien pēc notikušā." Nogruvuma brīdī viņai bija jāatrodas pie kases, to paredzējuši noteikumi. Saskaņā ar tiem atstāt savu vietu nedrīkstēja.

Viņas dzīvību izglāba nejauša sagadīšanās: "Biju pagājusies dažus metrus tālāk, maliņā, jo jaunā kolēģe man kaut ko pajautāja par preci, devos viņai atbildēt. Būtībā es nedrīkstēju atiet no kases. Tajā brīdī es biju pārkāpusi darba noteikumus, bet kases zona aizgruva pilnīgi, un tur, kur man bija jābūt, vēlāk bija gruvešu kaudze, kas bija augstāka par manu skatpunktu." Nogruvums Veltu iesprostoja ēkā. "Vēlāk, kad ugunsdzēsēji ieradās mūs atbrīvot, tai pašai gruvešu kaudzei man bija jākāpj pāri. Domāju vien par to, ka man tur bija jābūt apakšā," viņa atceras.

Velta atklāj, ka 21. novembris ir viņas dzimšanas diena. "Kopš 2013. gada tā vairs nav priecīga diena, bet saistās ar ideju, ka man bija jābūt tur, apakšā, zem šīs gruvešu kaudzes, kur palika tik daudz kolēģu un cilvēku, kurus ikdienā redzēju iepērkamies pie sevis. Vai, kā formulē mani tuvinieki, – tagad man ir dubultā dzimšanas diena, jo todien piedzimu otrreiz."

Notikušo pārdzīvot nebija un joprojām nav viegli. Velta izmantoja iespēju saņemt bezmaksas psiholoģisko palīdzību, vairākus mēnešus apmeklēja speciālistu. Tāpat viņai nācās lietot medikamentus – tiesa, tie gan bija jāiegādājas par saviem līdzekļiem. "No grupu terapijas ar saviem izdzīvojušajiem kolēģiem atteicos, nevienu, kas saistās ar bijušo darbavietu, vairs negribēju redzēt," tā Velta. Viņa ir atzīta par cietušo traģēdijā un ar lietas virzību nav apmierināta: "Nav normāli, ka process velkas gadiem. Būsim atklāti – lielvalstīs ar sakārtotu sistēmu tā nenotiktu. Ar manu pārstāvniecību man nav problēmu, bet mans pārstāvis nav visiem zināmais Aldis Gobzems."

Taujāta par to, vai kādreiz ir aizdomājusies par to, kas izraisīja nogruvumus, kas beidzās ar valsts mēroga traģēdiju, viņa raksta: "Es nedomāju par to, kāpēc. Es vienkārši apzinos faktu, ka tas notika. Iemeslu ir simtiem. Kā arī – tā bija katra mūsu, tobrīd veikalā esošā, atbildība celt lielāku trauksmi, nekā tas tika darīts. Ar faktu, ka šo cilvēku ciešanas ir arī mana atbildība, dzīvoju arī es, kaut gan vienlaikus esmu cietusī." Velta piebilst: "Atbildība sākas ar tevi un mani, vienmēr un visur. Neviena augstāka spēka, kas visu atrisinās un mainīs, nav un nebūs."

Tagad, izdzirdot trauksmes signālu, sieviete reaģē nekavējoties: "Bailes ir neaprakstāmas, un vienmēr līdzīgā gadījumā pēc iespējas ātrāk cenšos atstāt ēku." Velta neslēpj, ka notikušais mainīja ne tikai viņas dzīvi, bet arī iekšējo pasauli: "Mani tas ir ļoti iebaidījis un licis zaudēt ticību gan drošības dienestiem, gan valsts iekārtai, gan tiesu sistēmai. Tas ir mainījis mani, manu personību. Esmu skumjāka, nopietnāka, šķiet, tajā dienā novecoju par pāris gadiem ātrāk."

Vieni no redzamākajiem traģēdijas vietā bija tieši glābēji, kas pašaizliedzīgi veica savus pienākumus – atbrīvoja cilvēkus no betona blāķiem. Viņu starpā bija arī enerģiskais glābējs un ūdenslīdējs Juris Blūzmanis. Sarunā ar "Delfi" Juris ir godīgs pret sevi un arī lasītājiem. "Vīrietis neraud," viņš saka, taču kādā brīdī atzīst, ka, atceroties to visu, joprojām acīs sariešas asaras. Juris uz galda "zīmē" shēmas, un viņa stāstījums ir konstruēts, līdzīgi kā Zolitūdes traģēdijas vietā notikušais glābēju, mediķu un policijas darbs – katram sava vieta un pienākums.

Juris atzīst, ka glābēji bieži tiek nopelti, viņu darbs komentēts, jo, īpaši Zolitūdes traģēdijā, tas bija kā uz delnas – katrs varēja atrast kādu aspektu, ko apstrīdēt. Piemēram, to, ka glābēji veikuši darbu maiņās – dažiem tas licies kā sava veida nestrādāšana: "Beigās sapratām, ka visus nevar sūtīt iekšā, tas ir tāpat kā hokejā – uz laukuma nevar būt visi. Cilvēki nogurst, nāk nākamie." Tomēr Juris ir lepns par savējiem: "Es esmu lepns par dienestu, esmu lepns par kolēģiem, kas pašaizliedzīgi glāba cilvēkus. Tāds ir tas dienests."

"Četras dienas tas viss notika. Tīri detaļās tas pagājis kā viens mirklis," atmiņās dalās glābējs. Viņš stāsta, ka grūti atcerēties spilgtas detaļas, jo visa uzmanība bija veltīta konkrētajam pienākumam un prāts burtiski nodalījis emocijas. Pēc notikušā tika izveidots psiholoģiskā atbalsta dienests, ko Juris skaidro tā: "Tā bija nepieciešamība, daži darbinieki tiešām pēc notikuma emocionāli vienkārši sabruka." Viņš piebilst: "Mēs svinam simtgadi, mēs svinam tiešām gaišu notikumu, bet paies trīs dienas – un mēs zinām, ka tad notika kaut kas tāds. Dažkārt pat karadarbībā pilsētās neaiziet bojā," piebilst Juris. "Būs jādodas uz to vietu pieminēt kolēģus, kas gāja bojā. Man agrāk šķita, ka to dara tikai zaldāti, kas piemin kaujas, cīņu biedrus, bet nu mums, ugunsdzēsējiem, miera laikā jādodas un arī jāpiemin savi kolēģi..."

Glābējs stāsta, ka emocionālā puse parādījusies brīžos, kad viņš izgājis ārpus notikuma vietas, aiz nožogojuma: "Tajā brīdī, kad strādā iekšpusē, tavs prāts ir pārņemts ar darbībām – zāģēsim, griezīsim, vilksim. Tādas konstruktīvas darbības. Tas cilvēku loks, kas apkārt, aizžogojums, kur cilvēki stāv, – izej ārā, skaties – cilvēki ar svecītēm stāv, ar uzrakstiem, un Latvijas karogs." Tieši būšanu ārpus notikuma vietas, aiz nožogojuma, Juris min kā emocionālu pieredzi: "Kad izej ārā, tev vienkārši asaras birst. Velc ķiveri, asaras birst, ieej iekšā – asaras nožūst. Un tu atkal strādā."

Juris atceras, ka pirmais nobrukums skāris cilvēkus un darbiniekus veikalā, savukārt otrais – glābējus, kas bijuši iekšpusē. Tomēr bijis vēl arī trešais nobrukums, kas noticis trešajā dienā: "Tas notika pa daļām – pirmā daļa nobruka tieši uz kasēm, pēc tam otrā pa vidu, un tā salātu un augļu nodaļa stāvēja." Glābējs atzīst, ka līdz šim nebija pieredzēts, ka jauna ēka var šādi sabrukt virsū. "Mēs zinām, ka, ugunsgrēkā ejot iekšā, metāls kļūst kā lupata. Mēs zinām, ka, ieejot tādā metāla angārā un konstrukcijās, mums ir jāuzmanās no griestiem. Mēs ejam gar sienām, balstāmies, un arī šeit kolēģi, kuri gāja bojā, tur, kur mēs viņus atradām, atradās pie kapitālām sienām – kā tas ir mācīts Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā," piebilst Juris.

Arī emocionālie pārdzīvojumi katram glābējam izpaudušies citādi – Juris pēc dažām nedēļām jutis, ka dienas šķiet pelēcīgas un negācijām piesātinātas, bijuši arī reiboņi, taču ārsti norādījuši, ka glābējs ir vesels. Juris saņēmis jautājumu: "Vai gadījumā nebiji "Maxima" nelaimes brīdī? Apstiprinošā atbilde norādījusi, ka jāmeklē psiholoģiska palīdzība. Dažkārt joprojām notikums tiek pārrunāts privātā vidē, taču nu jau mazāk. "Cik tad var stāstīt," atzīst Juris. Tomēr viņš atceras bojā gājušos kolēģus: "No tiem kolēģiem, ar kuriem strādāju kopā, citu labāk pazinu, citu mazāk, bet tagad vairs ne tēju padzert kopā, ne padomu pajautāt. Piemēram, Sergejs bija labs būvnieks – vienmēr daļā strādāja, varēja konsultēties."

Spilgtā atmiņā glābējam palicis brīdis, kad bojā gājis kolēģis: "Kā – Vilnis? Re, kur ātrās palīdzības mašīnā, skaties – mašīna kustas, mēģina atdzīvināt. Vienmēr pierasts, ka ugunsdzēsējs, glābējs ir aizsargāts – mums ir aizsargtērps, ķivere, virsnieki vai kāds darbinieks, kas atbildīgs par darba drošību, cimdi. Tu it kā esi tik aizsargāts! Kad redzi, ka biedru nes uz nestuvēm ārā, viss asinīm aptraipīts, ķivere saspiesta, tad redzi, ka tomēr nespēj pasargāt... Es saprotu, ka tā ir vienkārši drēbe, bet tajā brīdī šķiet, ka tas nav godīgi, tas taču ir aizsargtērps, tas mūs aizsargā. Ir spēki, kas ir spēcīgāki par mūsu profesionalitāti."

Taujāts par glābēja pienākumiem notikuma vietā, Juris stāsta: "Atkarībā no notikuma un iesaistīšanās var mainīties funkcijas. Mums notikuma gadījumā vienmēr tiek izveidots tā saucamais štābs. Tur ir štāba priekšnieks, kam jāzīmē shēma ar visu informāciju, jo jāveic uzskaite. Glābšanas darba vadītājs pieņem stratēģiskus lēmumus. Tad ir iecirkņi ar glābējiem un vada komandieri. Vienu brīdi man bija funkcija nodrošināt apgaismojumu, tā arī ir problēma." Citkārt Juris darbojies štābā.

Glābējs stāsta par emocionālāko un spilgtāko brīdi – glābšanas darbu laikā pie viņa atbraucis deviņgadīgais dēls: "Tajā brīdī kaut kā sagribējās puiku redzēt. Kas to zina, kas var notikt." Juris devies ārpusē, redzot un domājot par cilvēkiem un viņu bojā gājušajiem tuviniekiem: "Tajā brīdī es paskatījos no ārpuses uz iekšu – stāv cilvēki ar svecēm un maizītēm, tik bezpalīdzīgi... Man arī tagad raudāt gribas." Līdzīgi kā brīdī, kad viņam glābšanas darbu laikā vajadzēja likt emocijas malā, arī tagad Juris braši turas un piebilst: "Ir pagājuši pieci gadi, un tas spilgtākais brīdis, ko atceros, ir – puika atbrauca."

Juris vairākkārt uzsver ne tikai glābēju, mediķu, policistu un militāro personu kopējo sadarbību un atbalstu, bet arī apkārtējo cilvēku iesaistīšanos, piemēram, atnesto desmaizīšu vai šokolādes veidā. Arī Pestīšanas armija izveidojusi speciālu vietu, kur šo atbalstu pārtikas vai kādā citā veidā aiznest. Tāpat kādā brīdī uz aizžogojuma parādījies Latvijas karogs. Glābējs min, ka nezina, no kurienes tas uzradies, taču tas bijis morāls atbalsts: "Tajā brīdī es uz karogu skatījos nevis kā uz valstisku simbolu, bet kā tādu emocionālu tautas spēka un pozitīvā spēka simbolu. Droši vien tas kaut kādā veidā mierināja: re, kur tev ir atbalsts, tu visu dari pareizi."

Taujāts par to, kā Zolitūdes traģēdija mainījusi glābēju darbu, Juris stāsta, ka agrāk viņi baidījušies iekrist kaut kur iekšā, piemēram, caur dēļu grīdu, taču tagad uzmanīgi pēta virs galvas esošās konstrukcijas. Kādā ugunsgrēkā neilgi pēc traģēdijas glābēji sapratuši, ka ēkā neviena cilvēka nav, tāpēc izvēlējušies lieki neriskēt. "Ja iekšā ir cilvēku kliedzieni, ir jādodas glābt šos cilvēkus," teic glābējs. Joprojām viņš un kolēģi traģēdijas gadadienās piemin bojā gājušos glābējus: "Jāsaka, ka cilvēkam pārdzīvojums ir emocionāla trauma, mums, glābējiem, un daudziem. Citam sadzīst ātrāk, citam vēlāk, bet tāpat paliek rēta. Tai rētai pieci gadi. Atmiņas kļūst blāvākas, bet rēta tomēr atgādina."

Tatjana Ostapenko Vecrīgas kafejnīcā, kurā tiekamies, ienāk, piesardzīgi smaidīdama, un pasniedz trauslu plaukstu sveicienam. No malas uzreiz nepateiktu, ka viņai ir invaliditāte un pirms pieciem gadiem viņas dzīve pilnībā izmainījusies. Jāsaka – ne tikai ciešamajā kārtā "tika izmainīta", bet arī pati jaunā sieviete pēc piedzīvotā savu dzīvi mainījusi, jo izdzīvošana šādā traģēdijā likusi uztvert katru dienu kā dāvanu un notikušo – kā pagrieziena punktu. Bet to sieviete nespētu izdarīt viena – viņas mīļotais cilvēks Artūrs bija tas, kas palīdzēja Tatjanu atrast zem gruvešiem, bija līdzās ceļā uz slimnīcu un pēc operācijas palātā bildināja viņu. Šogad abi nosvinējuši jau ceturto kāzu gadadienu.

Tatjana stāsta, ka todien, 2013. gada 21. novembrī, strādājusi arhīvā un, kā jau ierasts, vakarā ieskrējusi piemājas veikalā iepirkties. Kad iegruvuši tā griesti, viņa bijusi ejā pie kasēm, kur atradušies mazie veikaliņi, – vienā no tādiem pēc griestu iebrukšanas viņa tikusi iesprostota. Apkārt skanējuši kliedzieni, bijusi zemes un betona putekļu smaka. "Man savā ziņā paveicās, jo, kā saprotu, mazā veikaliņa rāmis mani pasargāja. Redzēju gruvešus, tumšas debesis. Man zem tās konstrukcijas bija iesprostotas kājas, bet kaut kā ar vēsu prātu pamanījos izvilkt no somiņas pasi un turēt to rokā, sameklēt telefonu un piezvanīt savam nākamajam vīram Artūram. Man kaut kas bija jādara, lai nedomātu par sāpēm un tām šausmām, kas bija man apkārt," atceras Tatjana. Viņa dzirdējusi arī drausmīgo troksni, kad noticis otrais nogruvums, un atzīst, ka vēl tagad sajūt paniskas bailes, izdzirdot lielus blīkšķus. Savukārt, ejot gar būvlaukumu un sajūtot zemes un betona smaržu, bijuši brīži, kad tīri fiziski uzplaiksnījušas atmiņas par notikušo 21. novembra naktī pirms pieciem gadiem un tās nakts izjūtām, jo tieši šī šķebinošā smaka toreiz vējojusi gaisā.

Pēc vairāk nekā pusotras stundas viņu izglāba, aizveda uz slimnīcu, kur izrādījies, ka lauzts mugurkauls un traumēta kāja. Nākamajā dienā veikta operācija, un Tatjana vairākas nedēļas pavadījusi slimnīcas gultā, kur Artūrs viņu bildinājis, bet viņa piekritusi. Tad sekojusi smaga rehabilitācija Vaivaros. "Man teica, ka jāceļas, jāstaigā. Bet man tik ļoti sāpēja..." atceras Tatjana, piebilstot: "Jāsaka, ka vissmagāk ir zaudēt ko tādu, kas tev ir bijis. Es taču ļoti labi atceros, kā bija, kad visu varēju, kad nekas nesāpēja."

Jaunā sieviete stāsta, ka uzreiz pēc operācijas domājusi: "Pavisam drīz būšu atkal vesela, viss būs kā agrāk." Nebija. Tad cerējusi, ka pēc rehabilitācijas vai vismaz pēc gada viss atgriezīsies ierastajās sliedēs, bet tā nav noticis, un sāpes esot ikdienas sastāvdaļa līdz pat šodienai. Samierināties ar situāciju sieviete esot sākusi vien pēc trim gadiem. "Tā pa īstam jau neesmu samierinājusies, paprasiet man pēc desmit gadiem, varbūt tad būšu," saka Tatjana.

Ik gadu esot jāatjauno invaliditātes grupa, ārstu un fizioterapeitu apmeklējumi ir neatņemama viņas dzīves sastāvdaļa, tomēr viss iegājis savās sliedēs un ir ļoti maz lietu, ko jaunā sieviete nevar. Viņa ik nedēļu apmeklē sporta zāli, cītīgi trenējas. "Man sākumā nepatika, bet tad sāku iet pie trenera, viņš palīdzēja, un tagad man ļoti patīk. Daru to pašu, ko citi, tikai, ja viņi ceļ trīs kilogramus smagas hanteles, es ņemu vienu kilogramu."

Gads pēc traģēdijas Tatjanai bijis grūts, bet arī patīkamām pārmaiņām pilns. Nācies dziedēt ne tikai fiziskās vainas, bet arī morālo traumu. Jau slimnīcā runājusi ar psihologu, bet lielākais atbalsts bijis ģimene un draugi. "Nevaru pateikt, kas man visvairāk palīdzēja, varbūt viss kopā. Psihologs tomēr ir svešs cilvēks, un paiet laiks, kamēr iepazīsti un uzticies. Bet es cenšos par notikušo runāt. Protams, sākumā bija lietas, par ko nevarēju runāt, tomēr, manuprāt, man palīdzēja tas, ka jau slimnīcā, kad nāca draugi un ģimene, es atbildēju uz viņu jautājumiem, stāstīju. Tādas lietas ir jāizrunā, jānorunā nost, tad paliek vieglāk. Ja krātu visu sevī, būtu grūtāk. Vismaz man tā ir."

Bet laiks dziedējot. 2014. gada vasarā Tatjana un Artūrs svinēja kāzas, un šogad jau nosvinēta ceturtā gadadiena. Protams, abi domājot arī par bērniņu. Viņiem patīkot ceļot, un arī mūsu tikšanās reizē Tatjana stāsta, ka tikko atgriezušies no fantastiska ceļojuma pa Nīlu Ēģiptē, bet pirms tam bijis arī īsāks ceļojums uz Tbilisi. Tatjana dzimusi Baltkrievijā, bet visu dzīvi pavadījusi Rīgā un nesen izgājusi arī sarežģīto naturalizācijas procesu, un tagad plānojot ceļojumu arī uz Londonu, kur gribot aiziet uz muzejiem un vēl vairāk uzzināt par Ēģipti – esot aizrāvusies ar šo skaisto zemi.

Pēc ārstēšanās viņa neatgriezās darbā arhīvā, un, kā pati stāsta, tas bijis pagrieziena punkts, jo jau sen gribējies ko mainīt, tāpēc priecājusies, kad saņēmusi piedāvājumu strādāt tūrisma aģentūrā Vecrīgā par sistēmas administratori, turklāt rasta iespēja strādāt pusslodzi, kas esot ļoti labi, jo Tatjana nevarot ļoti ilgi nostāvēt un tieši šāds darba ritms esot viņai ļoti piemērots.

Tā kā vēl joprojām sieviete dzīvo netālu no sabrukušā veikala un turpat dzīvo arī viņas ģimene, katru dienu iznāk šai vietai braukt garām. Atmiņas bieži uzplaiksnījot, bet dzīve turpinoties. Vien esot ļoti skumji, ka nekas šajā lietā tā arī nav atrisinājies. "Nolaižas rokas, par to domājot. Viss tik ļoti velkas." Viņa gaida ne vien spriedumu tiesā, lai šis process beigtos, bet arī to, lai traģēdijas vieta beidzot tiktu pienācīgi sakārtota, taču saprot, ka īpašumtiesības šeit ir sarežģītas.

Gadu pēc traģēdijas Tatjana negāja uz piemiņas pasākumu sagruvušā lielveikala vietā, kur pulcējās cilvēki, pieminot notikušo, bet nākamajos gados gan bijusi tur kopā ar citiem. "Labākais veids, kā pieminēt un atcerēties, ir lūgt Dievu šajā dienā par visiem aizgājušajiem," saka Tatjana.

Protams, Zolitūdes traģēdija cietušajiem bija un ir smags pārbaudījums, tomēr ne mazāk smagi un neaizmirstami šis notikums atmiņā iegravēts arī viņu tuviniekiem, draugiem un, protams, mīļotajiem cilvēkiem. Būt blakus, bet nespēt neko palīdzēt – tas dzen izmisumā. Tādēļ lūdzām atmiņās par notikušo dalīties arī Tatjanas vīru Artūru, kas visu izdzīvoja kopā ar viņu, pirmais bija pie viņas arī pēc negadījuma.

"Tovakar biju mājās un man piezvanīja Tatjana. Teica, ka veikala jumts iebrucis. Sākumā nesapratu, neticēju. Kā tā – iebrucis? Nevar taču iedomāties, ka kaut kas tāds noticis! Nesapratu. Varbūt kāds jumta gabals nolūzis un kaut kur nokritis? Mēs taču katru dienu tur gājām. Dzīvoju netālu, lēcu mašīnā un braucu turp. Kad atbraucu, skats bija nesaprotams, neticams. Puses veikala nebija, nevarēja saprast, kas īsti notiek. Bija jau sanākuši cilvēki, pie durvīm stāvēja apsargs vai varbūt policists, īsti nezinu, un nelaida nevienu iekšā. Piezvanīju mammai, pastāstīju, kas noticis, tad sazvanīju draugu, lai brauc šurp.

Vēlreiz sazvanīju Tatjanu, lai noskaidrotu, kas ar viņu notiek. Zināju, ka veikalam bija arī avārijas izeja un darbinieku ieeja. Kad atbrauca draugs, gājām to meklēt. Otrā pusē neviena nebija, tikai kaut kāds darbinieks, laikam menedžeris, kas arī bija šokā. Atradām kravas rampas un ierāpāmies tur iekšā. Viss bija tumšs, lietus lija, zemes un betona smaka. Tīri instinktīvi, atceros, sajūta bija kā kapos. Bija grūti orientēties, jo tumšs un gruveši, redzēju, ka tur jau bija glābēji, kas glāba kādu vīrieti, tālāk, "Drogas" pusē, kliedza sieviete, bet viņai nebija tik viegli piekļūt. Jā, klusums, tumsa un sievietes kliedzieni.

Sazvanījāmies ar Tatjanu, kopā ar ugunsdzēsējiem tur nokļuvām, viņai jau mēģināja palīdzēt, bet konstrukcijas, kas viņu spieda, bija pārāk smagas. Betona bluķus varēja nocelt, bet tās metāla konstrukcijas bija pārāk lielas. Tad atskanēja milzīgs troksnis – otrs nogruvums... Ugunsdzēsēji skatījās un teica: "Tur bija arī mūsu puiši." Bija skaidrs, ka arī mēs varējām tur būt. Tad viņi sadabūja pneimatiskos instrumentus un dabūja Tatjanu laukā. Mēs ar draugu palīdzējām feldšerim viņu uzlikt uz nestuvēm, viņu pārbaudīja un veda uz slimnīcu.

Tikai pēc tam pa īstam saproti, kas noticis. Aprunājāmies ar glābējiem, bet neko vairāk darīt nevarējām, tāpēc gājām prom. Sazvanīju Tatjanas vecākus, ieskrēju mājās un braucu uz slimnīcu.

Un tad jau sākās pats trakākais laiks. Neviens neko neteica. Grūtākās bija dienas slimnīcā, kad neko nevari darīt, nevari palīdzēt. Tajā vakarā viņu vēl neoperēja, jo ārsti gaidīja, vai neatvedīs kādu smagāk cietušu, kam operācija nepieciešama nekavējoties. Tatjanai operācija bija nākamajā rītā. Iegāju viņas palātā un skatījos kā uz varoni. Viņa tiešām ir varonis – nekliedza, neraudāja ne brīdi, saglabāja vēsu prātu, atrada telefonu, sazvanīja mani. Iedomājieties, visā tajā, kas tur notika, saglabāja vēsu prātu!" par notikušo stāsta Artūrs Ostapenko.

Uz jautājumu, vai jau iepriekš bija domājis bildināt draudzeni, vai tomēr tieši šis notikums pamudinājis, Artūrs saka, ka šāda doma bijusi jau iepriekš, tomēr tieši pēc traģēdijas pa īstam sapratis, cik Tatjana viņam svarīga. "Atcerējos visu notikušo un domāju – vai ir kāds, kura dēļ vēlreiz šādā situācijā tur skrietu? Viņa ir man svarīgākais cilvēks. Pēc operācijas, pēc visa pārdzīvotā lūdzu viņas roku, jo zināju, ka gribu ar viņu būt kopā."

Beigās Artūrs vēl piebilst: "Nedrīkst to visu aizmirst. Saprotu, ka mums paveicās daudz vairāk nekā citiem, mēs esam dzīvi, citiem bija smagāk. Bet tagad ir jādzīvo tālāk, ir jādzīvo tālāk!"