Zeķītes priekšlaikus dzimušajiem - brīvprātīgo darināts pūriņš mazuļiem slimnīcās

Par to, kā aizsākās mazo zeķīšu adīšana, kāds ir "Sirds siltuma darbnīcas" (SSD) galvenais uzdevums, mērķis, izaicinājumi un sasniegumi, sarunā "Cālim" pastāstīja projekta vadītāja Linda Vītoliņa.

Labdarības projekta "Sirds siltuma darbnīca" mērķis ir palīdzēt priekšlaikus dzimušiem mazuļiem un viņu vecākiem, kā arī mazuļiem, kuri tiek atstāti speciāli izveidotajās glābējsilītēs. "Mēs rūpējamies par to, lai katrs bērniņš, kas ienāk šajā pasaule, būtu gaidīts," par "Sirds siltuma darbnīcu" stāsta Linda.

Projekts "Sirds siltuma darbnīca" aizsākās pirms septiņiem gadiem, 2011. gadā, kad priekšlaicīgi piedzima Lindas meita. "Viņa svēra vienu kilogramu, un visas drēbītes, kas bija, vispār nebija iespējams uzvilkt. Tāpat arī vismazākās zeķītes nebija iespējams uzadīt, jo neviens nesaprata, cik tad ir tas vismazākais," stāsta Linda. Pēc tam, iznākot no slimnīcas, viņai tikai domu līmenī esot radusies ideja palīdzēt priekšlaicīgi dzimušiem bērniem. "Man bija skaidrs, ko šādiem bērniņiem vajag," viņa piebilst.

"Ja jāstāsta, no kurienes ir dzimusi ideja, tad tas ir manas meitas nopelns," par SSD pirmsākumiem stāsta tās vadītāja. Viņa piebilst, ka arī projekta logo, kurā ir redzama bērna kājiņa pieauguša cilvēka plaukstā, patiesībā ir viņas meitas pēdiņa. Attēlā, kas tiek izmantots kā "Sirds siltuma darbnīcas" logo, ir skaidri redzams, cik maza ir priekšlaikus dzimuša bērna kājiņa, salīdzinot ar pieaugušā plaukstu.

Vēl viens pamudinājums "Sirds siltuma darbnīcas" izveidei bija tas, ka šāda veida palīdzība Latvijā netiek sniegta, taču ir akūti vajadzīga, jo katru gadu priekšlaikus dzimst aptuveni 1000 bērniņu. Linda stāsta, ka esot meklējusi ko līdzīgu internetā, taču pūliņiem nav bijuši nekādi rezultāti.

"Ir skaidri noprotams, ko tajā laikā izjūt mamma un tētis. Viņiem nav laika domāt vēl par kaut kādām drēbītēm un tādām lietām," viņa skaidro.

Projekts tika realizēts kopā ar Ilzi van Haku, kura mitinājās Nīderlandē un tajā laikā, pirms Linda devās pie viņas ciemos, jau bija noadījusi pirmos komplektiņus. Tie 2011.gadā pirmo reizi tika nogādāti dažās Latvijas slimnīcās. "Tā arī viss viss sācies," turpina SSD vadītāja.

Linda stāsta, ka Ilze ir lieliska adītāja, tādēļ arī tika izvēlēta par palīgu pirmo zeķīšu adīšanai. Arī šobrīd Ilze pati aktīvi iesaistās projekta praktiskajā izstrādē un ada zeķītes, cepurītes un citas bērniņiem nepieciešamās lietiņas, kā arī organizē satikšanās SSD iesaistītajām meitenēm.

Pēc pirmo zeķīšu uzadīšanas pašu spēkiem Linda ar Ilzi nolēma, ka jāiesaista arī citi, tāpēc abas izveidojušas portāla "Draugiem.lv" domubiedru grupu, kurā aicinājušas interesentus viņām pievienoties. Linda atzīst, ka tas bija brīdis, kad projektā aktīvi sāka piedalīties arī citi cilvēki., kuri vēlējās iesaistīties un palīdzēt priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem justies mīlētiem un gaidītiem.

"Sākām ar zeķītēm, pēc tam pārgājām uz cepurītēm, kas veidoja tādu kā komplektiņu. Tad turpinājām jau ar sedziņām un daudz ko citu," stāsta Linda. "Kā tik mums tur nav," viņa piebilst.

Linda stāsta, ka gadu gaitā klāt nākušas ne tikai jaunas idejas par to, kas nepieciešams priekšlaikus dzimušiem bērniņiem, bet arī veco ideju uzlabotas versijas. Piemēram, jau kādu laiku inkubatora pārvalks, ko liek zem bērniņa, tiek darināts sārtā krāsā, kas zīdainim varētu atgādināt mātes vēdera iekšpusi, kur viņš mitinājies vairākus mēnešus. Sieviete atzīst, ka ar idejām ļoti palīdz meitenes, kuras ir atsaukušās un izteikušas vēlmi līdzdarboties. Piemēram, pirmssvētku laikā par godu Latvijas dzimšanas dienai meitenes no Smiltenes ar Ilzi priekšgalā ir uztapinājušas zeķītes un sedziņas Latvijas karoga krāsās.

Tāpat šajos gados ir palielināta arī amplitūda – pašlaik "Sirds siltuma darbnīca" palīdz ne tikai priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem, bet arī tiem mazuļiem, kuri tiek atstāti "BabyBox" jeb glābējsilītē, kas ir vecākiem dota iespēja dažādu iemeslu dēļ anonīmi atteikties no bērniņa. Vairāk par to, kas ir"BabyBox" un kā tas darbojas Latvijā, vari lasīt šeit.

Linda stāsta, ka lielākās zeķītes tiek nogādātas arī bērniņiem slimnīcu onkoloģijas nodaļās, kā arī bērniņiem ar īpašām vajadzībām. Neskatoties uz to, "Sirds siltuma darbnīcas" vadītāja uzsver, ka viņu primārais mērķis ir palīdzēt priekšlaikus dzimušajiem bērniem.

Viens no nosacījumiem, kuru ievēro visas "Sirds siltuma darbnīcā" iesaistītās rokdarbnieces, ir saistīts ar adīšanai izmantojamās vilnas sastāvu. Adīšanai vai tamborēšanai izmantotās dzijas sastāvā ir jābūt vismaz 50 procentiem vilnas. Sintētika netiek izmantota. Linda atklāj, ka šāds nosacījums nav balstīts uz viņu pašu iegribu, bet gan jaundzimušo veselības stāvokli. "Atceros, ka pie manas meitas nāca mikrologopēds un fizioterapeits, kas nesa vilnas zeķīti un ar to masēja visu viņas ķermenīti. Tas ir svarīgi priekšlaikus dzimušā bērniņa asinsritei," skaidro Linda.

Septiņu gadu laikā projektā jau piedalījušies vismaz 1000 cilvēku. Taču ne visi izvēlas iesaistīties ilgstoši. Linda stāsta, ka katru gadu savu roku ilglaicīgi projektā pieliek aptuveni 200 līdz 300 sievietes. "Viņas varbūt kādu gadu izlaiž, bet visu laiku ir projektā," viņa stāsta. Taču Linda atklāj, ka ir pateicīga arī tiem cilvēkiem, kas iesaistās tikai vienreiz: "Tas viens zeķu pārītis sasilda vienu bērnu, kas ir ļoti daudz."

Tāpat viņa stāsta, ka daudzi no 1000 projektā iesaistītajiem dzīvo ārzemēs. Šie cilvēki visbiežāk sūta veikalos iegādātas drēbītes, vai pamperus,arī ada, jo Latvijā šīs lietas tik mazos izmēros ir ļoti grūti atrast. Linda stāsta, ka atbalstu ir saņēmusi ne tikai no sieviešu kārtas pārstāvēm, bet arī viņu vīriem: "Vīri sievām pērk dziju un visādi citādi atbalsta mūsu darbu."

Sieviete atklāj, ka projekta sākumā pati ir devusies pie cilvēkiem, kuri izteikuši vēlmi iesaistīties un palīdzēt, ar mērķi parādīt, cik priekšlaikus dzimis bērniņš patiesībā ir mazs. "Parasti cilvēkiem ir aptuveni skaidrs, cik liels ir bērniņš, kad tas piedzimst pēc deviņiem mēnešiem, taču viņi līdz galam nesaprot, cik mazs ir priekšlaikus dzimis zīdainis," stāsta "Sirds siltuma darbnīcas" vadītāja. "Man bija jābrauc un jārāda, kā izskatījās, kad manā plaukstā gulēja meita. Man bija jārāda, ka mana rādītājpirksta platumā bija viņas kāja."

"Sirds siltuma darbnīcā" tiek piedomāts ne tikai pie nepieciešamo drēbīšu izgatavošanas, bet arī sterilizācijas. Linda uzsver, ka katram darbiņam pirms nonākšanas bērniņa mugurā ir jābūt iztvaicētam un hermētiski iepakotam. "Diemžēl, ja darbiņi iet caur slimnīcas veļas māju, tad pēc tam tie vispār nav lietojami," par zeķīšu, cepurīšu un citu priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem darināto lietu sterilizēšanu stāsta Linda. Šī iemesla dēļ "Sirds siltuma darbnīcas" vadītāji paši sterilizē drēbītes – pasākums ir pārvērties jaukā kopā sanākšanā. "Mēs katru gadu sanākam, kopā pakojam un tvaicējam," viņa atklāj. Šajā pasākumā var piedalīties visi, kuriem ir vēlme palīdzēt un iesaistīties.

Linda stāsta, ka ir arī meitenes, kuras pašas ir iegādājušās hermētiskos maisiņus. Tas nozīmē, ka pēc darbiņu izstrādes viņas tos sterilizē un pašas aizved uz slimnīcu.

Ir arī cilvēki, kas vēlas iesaistīties, taču ar rokdarbiem ir"uz jūs". Šādos gadījumos var palīdzēt arī citādi, piemēram, iepērkot mazo izmēru pamperus.

Tālāk izgatavotie darbiņi un iepirktās lietas nonāk slimnīcās, kur atrodas priekšlaikus dzimušie bērniņi, – Liepājā, Rīgā – Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, Gaiļezera slimnīcā, Rīgas Stradiņu universitātes slimnīcā, Dzemdību namā, kā arī Vidzemes slimnīcā, kas atrodas Valmierā,Daugavpilī un slimnīcā Jēkabpilī. "Savulaik, kad pirmajā vai otrajā gadā saadījām kādus 400 darbiņus, mums katram bērniņam nepietika, līdz ar to nācās tos dalīt pa slimnīcām, taču pēc tam, kad meitenes jau saadīja līdz 2000, tad visiem jau pietika," stāsta Linda.

Viņa atklāj, ka pirmajā nodošanas reizē bija sataisīti 60 darbiņi, kuri tika sadalīti starp Rīgu un Valmieru. Linda gan piebilst, ka tas esot bijis pašā sākumā. Vēlāk, kad projekts esot jau iekustējies, darbiņu skaits ar katru reizi ir audzis pat pa vairākiem simtiem: "Pēc tam jau bija 400, tad 800, un tad jau 2013. gadā bija 1700, bet 2014. gadā bija pāri 2000, 2015. gadā vēl vairāk." Linda stāsta, ka kopš 2013. gada milzīgā izrāviena katru gadu sanāk nodot vismaz 1000 darbiņus. "Ja gadā ir aptuveni 1000 priekšlaikus dzimušo bērniņu, tad vajadzētu būt tā, ka visiem pietiek," piebilst "Sirds siltuma darbnīcas" vadītāja. Viņa gan atklāj, ka uz konkrētu skaitu nekoncentrējas un necenšas sasniegt kādu noteiktu rezultātu. "Nav tā, ka mēs to pārvēršam par konveijeru. Tā vēl aizvien ir labdarība, un, cik cilvēks vēlas, tik viņš dara. Tāpat mēs arī pašas sevi pozicionējam – mums nav jāsasniedz kaut kādi griesti. Tam nav jābūt darbam, kas mums apnīk," stāsta Linda.

Sarūpētie darbiņi tiek ne tikai vesti uz slimnīcām, bet vajadzības gadījumā arī aizvesti māmiņām. "Sirds siltuma darbnīcas" vadītāja atklāj, ka ir bijušas mammas, kuras ir rakstījušas un lūgušas iespēju saņemt šī projekta rokdarbnieču darinātās drēbītes. Taču ir arī jaunās māmiņas, kuras vēršas pēc psiholoģiska atbalsta. "Tad, kad vecāki tiek iemesti tajā virpulī un bērniņš ir priekšlaicīgi piedzimis, visa pārējā pasaule sabrūk." Linda stāsta, ka tajā brīdī mammai ir jāaizmirst par sevi un jāvelta viss laiks, uzmanība, mīlestība un gādība mazulim: "Viņai ir jāaizmirst par sevi, jo viņa ir vajadzīga bērnam, bet tas ir ļoti grūti, sevišķi tad, ja mājās vēl ir citi bērni vai jaundzimušajam ir kādi sarežģījumi."

Linda atklāj, ka bieži vien mammas vai viņu ģimenes locekļi raksta tieši , jo Linda ir gājusi cauri šim procesam un zina, kā tas ir – rūpēties par priekšlaikus dzimušu bērniņu. "Viņām vajag kādu, kas nomierina un pasaka, ka viss būs kārtībā, vai paskaidro, kāpēc viņa tā jūtas, ko viņa var darīt, lai justos citādi," Linda skaidro. Ar šīm māmiņām "Sirds siltuma darbnīcas" vadītāja ir gatava parunāties un palīdzēt.

Taču ne tikai saruna, bet arī "Sirds siltuma darbnīcas" rokdarbnieču veidotie darbiņi sniedz atbalstu un parāda, ka jaunā māmiņa šajā sarežģītajā situācijā nav viena. Linda uzsver, ka šāda veida dāvaniņa no pilnīgi sveša cilvēka parāda, ka tava bērniņa piedzimšana pasaulei ir svarīga.

"Sirds siltuma darbnīca" ir labdarības projekts, kurā bez jebkāda atalgojuma ir gatavi iesaistīties ne tikai cilvēki no malas, bet arī paši vadītāji to dara brīvprātīgi. "Visu šo septiņu gadu laikā neviena no mums nav saņēmusi algu par šo darbu," stāsta Linda. Viņa atklāj, ka daudziem šķiet jocīgi, ka viņa kā valdes priekšsēdētāja par savu darbu nesaņem nekādu atalgojumu, uz ko Linda smejoties atbild: "Nē, es nesaņemu, es vēl piemaksāju!" un arī Ilze nesaņem, un koordinatore Agita nesaņem.Viņa skaidro, ka tad, ja nepieciešams kāds finansiāls atbalsts, tas lielākoties ir nācis no "Sirds siltuma darbnīcas" projekta vadītāju kabatām. Taču jau aptuveni piecus gadus cilvēki var palīdzēt projektam ne tikai adot, šujot vai tamborējot, bet arī ziedojot naudu. Linda atklāj, ka par saziedoto naudu pārbraucienos no vienas slimnīcas uz otru mašīnas tvertnē tiek ieliets benzīns, kā arī iegādāti izejmateriāli, no kuriem gatavot nepieciešamās lietiņas. Tāpat ir saņemts atbalsts no rokdarbu un citiem veikaliem, kuros iespējams iegādāties dziju. Linda stāsta, ka šo gadu laikā vairākas reizes kā ziedojumu saņēmušas izejmateriālus, no kuriem tālāk tiek veidoti darbiņi.

Uzklausot jautājumu, kas, viņasprāt, ir grūtākā šī procesa daļa, Linda nopūšas, ilgi padomā un atzīst, ka nu jau nekas vairs nešķiet grūti, jo viss grūtais jau ir aiz muguras. Viņa gan piebilst, ka šis darbs ir arī ļoti emocionāls. Dažkārt māmiņas, kuras ir saņēmušas kādus darbiņus no "Sirds siltuma darbnīcas", pēcāk ir rakstījušas arī vēstules. Īpaši spilgti Linda atceras kādas māmiņas vēstuli, kurā viņa vēsta, ka, saņemot zeķītes no "Sirds siltuma darbnīcas", mazajam esot bijusi fotosesija slimnīcā, taču pēcāk bērniņš nomiris. Mamma vēstulē esot rakstījusi, ka zeķītes ir saglabājušas bērniņa smaržu, kas palīdz gremdēties atmiņās. "Pat tad, ja bērniņš pēc tam aiziet, viņas ir pateicīgas, ka viņiem ir bijusi iespēja satikties," stāsta Linda. Saņemot šādas vēstules, sieviete secinājusi, ka nekas nav grūti, bet drīzāk jauki un gaiši.

Linda atklāj, ka labdarības projekta attīstībā un darbībā ir iesaistīta visa ģimene. Meita palīdz ar praktiskām lietām, piemēram, saskaita uztaisītos darbiņus, taču brālis ir izveidojis mājaslapu. "Tas, ko mana meita, ienākot pasaulē, skaļi paziņoja – ir jāpalīdz citiem," skaidro Linda.

Sieviete stāsta, ka viņa ir no sirds pateicīga visiem cilvēkiem, kas dažādos veidos palīdz viens otram. "Nevajadzētu visu laiku skriet tajā ritenī, kurā tu esi nelaimīgs un aizņemts, savās problēmās, kuras varbūt nemaz neeksistē, bet gan paskatīties uz to visu no otras puses un saprast, ka patiesībā tev viss ir kārtībā," viņa skaidro. Linda mudina dažādos veidos ieraudzīt vajadzību un palīdzēt, ja tāda iespēja pastāv: "Palīdzēt var dažādos veidos, piemēram, pasveicināt sētnieci no rīta pateicībā par to, ko viņa dara, palīdzēt vecam cilvēkam sakrāmēt pirkumus maisiņā vai palaist sabiedriskajā transportā apsēsties."

Profesionālā aprūpeir ārstu un medicīniskā personāla ziņā, tomēr arī katrs no mums var sniegt savu devumu šajā jaundzimušo cīņā par dzīvošanu. Ja tu proti adīt, tamborēt, šūt, tev ir pietiekami daudz brīva laika un vēlme palīdzēt, tad arī tu esi aicināts kļūt par projekta dalībnieku un sniegt atbalstu tiem, kam tas visvairāk nepieciešams. Linda atklāj, ka netiek pieprasīts konkrēts skaits, cik daudz zeķīšu, cepurīšu vai sedziņu vajadzētu uzadīt, tas viss atkarīgs no katra vēlmēm un spējām.

Darba secība ir šāda:

Tā kā projekts plānots ilgstošs, šim darbam var pievienoties jebkurā sev vēlamā laikā, jo vienmēr būs steidzīgie mazuļi un mazuļi bez vecāku gādības, kuriem būs nepieciešams kaut mazliet sirds un vilnas izstrādājumu siltuma.

Ja vēlies palīdzēt, bet neproti rokdarbus, tu vari palīdzēt ar drēbītēm pirms laika dzimušiem mazulīšiem (30–50 centimetri), kā arī dāvināt dziju "Sirds siltuma darbnīcas" rokdarbniecēm.