Piedzimt caur mammas vēderu. Ko ķeizargrieziena laikā izjūt bērniņš  (2)

Psiholoģijas centra "Līna" vadītāja un veidotāja, psiholoģe Vita Kalniņa laidusi klajā grāmatu "Pirmās attiecības cilvēka dzīvē". Jau iepriekš portāla "Cālis" lasītājiem bija iespēja ieskatīties grāmatas fragmentā, kurā tika runāts par vīrieša bailēm un sievietes gaidām no partnera grūtniecības laikā. Šo rakstu atradīsi te. Savukārt šoreiz vari lasīt par ķeizargriezienu un to, ko šādas nākšanas pasaulē laikā izjūt mazulis.

"Tas, kā jūtas sieviete, atkarīgs no dažādiem faktoriem. Viens no tiem: vai ķeizargrieziens bijis plānots – kā ārsta ieteikums vai sievietes izvēle. Ja tā, tad mammai lielākoties ir bijusi iespēja noskaidrot, kas un kā notiks, kā arī emocionāli tam sagatavoties. Tas parasti atvieglo spēju pieņemt notiekošo. Tomēr arī šādā situācijā iespējams, ka ne visam viņa ir bijusi gatava, un var piedzīvot izbīli. Pieņemot lēmumu, ir vērts uzdot sev un arī ārstam nozīmīgus jautājumus – kādi būs ieguvumi, kādi riski un kādas ir alternatīvas?

Manā praksē ir bijušas vairākas klientes, kas izvēlējušās šādi laist pasaulē bērniņu pēc ļoti smagām iepriekšējām vaginālām dzemdībām. Dažām šī iespēja bija kā emocionāla dziedināšana, kas ļāva piedzīvot daudz priekpilnākas attiecības ar bērnu nekā iepriekšējā reizē. Nereti pēc tam šīs sievietes pat apsvēra iespēju nākamo bērniņu atkal dzemdēt pašas. Kāda cita mamma tomēr atzina: ja viņa būtu zinājusi atsevišķas nianses par sajūtām ķeizargrieziena laikā, iespējams, to tomēr neizvēlētos. Katra sieviete, katra situācija ir unikāla, tāpēc ir vērts izvērtēt lēmumus un nepieņemt tos pavirši vai pēdējā brīdī.

Viens no iemesliem, kāpēc sievietes pieņem lēmumu par ķeizargriezienu bez medicīniska iemesla, ir bailes no sāpēm. Manuprāt, atkal būtiska ir adekvāta informācija, jo, uzzinot vairāk, taps skaidrs, ka, lai arī pašas operācijas laikā sāpju nav, tās tomēr bieži ir ļoti spēcīgas un saglabājas ilgāku laiku pēc tam.

Plānota ķeizargrieziena gadījumā, rūpējoties par mazuli, der apsvērt vismaz divas lietas – pēc iespējas nogaidīt bērniņa gatavību dzimt, ko viņš rada, pats uzsākot dzemdības. Piedzīvojis kaut dažas kontrakcijas, viņš saņem tik nozīmīgos hormonus, kas palīdzēs viņam justies drošāk un veiksmīgāk veidot pirmās attiecības. Otra lieta, kas ir īpaši būtiska, ja nav iespējama pirmā, – gatavot bērniņu šim lielajam notikumam. To, kas un kā notiks, mazulim saprotamā veidā, īsos teikumos stāstīt jau laikus, kad mamma jūt, ka bērniņš ir nomodā. Plānotajā dienā vēlreiz pastāstīt, kas un kā notiks, un pirms pašas operācijas mazo pamodināt. Ir pierādīts: ja bērniņš no mammas vēdera tiek izņemts, esot nomodā, viņa šoka reakcijas par notiekošo ir mazākas, un viņš ātrāk piemērojas notiekošajam.

Mazulim viens no grūtākajiem aspektiem, dzimstot caur mammas vēderu, ir milzīgais ātrums, kādā tas notiek. Tas reizēm iekšēji var sastindzināt šausmās uz daudziem mēnešiem vai pat gadiem, izpaužoties arī lielās pielāgošanās grūtībās, bailīgumā, pārmērīgā jūtīgumā, ķermeniski pārmērīgā aktivitātē, saspringumā vai, gluži pretēji, pasivitātē.

Varbūt varat iztēloties, kā būtu, ja nakts vidū jūsu guļamistabā pēkšņi iebrāztos svešinieki, ieslēgtu spožas gaismas un izrautu jūs laukā no gultas? Ja iepriekš jau saņemat informāciju par to, ka drīzumā kaut kas tāds varētu notikt, un tieši pirms svešinieku ierašanās tiekat maigi pamodināti, lai pārsteigums un izbīlis ir mazāki, izjūtas tik un tā būtu satraucošas, taču ne tik šokējošas.

Gan mammai, gan mazulim citāda ķeizargrieziena pieredze parasti ir, ja tā seko pēc tam, kad dzemdību laikā notiek kaut kas ārkārtējs un tiek izlemts, ka ir jāglābj viena, otra vai abas dzīvības. Kā abi to piedzīvos, atkarīgs no tā, kas noticis līdz tam, kā arī no tā, kā šo situāciju skaidro mediķi."

Vitas Kalniņas grāmata ir nopērkama visās grāmatu tirdzniecības vietās Latvijā, kā arī psiholoģijas centrā "Līna", savukārt sīkāku informāciju par grāmatā pieejamo informāciju var lasīt te un te.