Piedzimu ar dupsi uz leju: pieredzes stāsts par dzemdībām tūpļa guļā  (5)

Dažas nedēļas vai pat dienas pirms dzemdībām jaunā māmiņa, uzzinot, ka viņas mazulis vēl aizvien vēderā atrodas ar dupsi uz leju, var izjust bailes, satraukumu un neziņu par dzemdību procesu, kā arī savu un mazuļa veselību. Visbiežāk šādās situācijās ginekologi iesaka veikt ķeizargriezienu, taču vecmāte Aija Mikova uzsver, ka, viņasprāt, iegurņa guļa nav pataloģija un tas nav iemesls, lai veiktu ķeizargriezienu: "Parasti to iesaka ginekologi, kuri paši nav pieņēmuši tāda veida dzemdības." Neskatoties uz to, gluži kā visu dzemdību laikā, arī, dzemdējot tūpļa guļā, var rasties dažādas komplikācijas, piemēram, plīsumi un citi dzemdību sarežģījumi. Dzemdības ir grūtākas arī mazulim, jo nepieciešams ilgāks laiks, var nospiesties nabassaite, sākt trūkt skābeklis. Taču Mikova uzsver, ka risks ir pilnīgi visās dzemdībās: "Piemēram, ja ir kāju guļā, plīstot agrīni augļa ūdens pūšļiem, var izkrist nabassaite. Var aizkrist rociņas aiz galvas."

Taču, ja māmiņa, par spīti visam, ir nolēmusi laist bērniņu pasaulē pati, vecmāte uzskata, ka šādas dzemdības vajadzētu pieņemt pieredzējušam ārstam, kurš savas profesionālās darbības laikā jau ir pieņēmis līdzīga rakstura dzemdības: "Galvenais atrast speciālistu, kas to prot vadīt, jo diemžēl jaunos speciālistus tāda veida dzemdībām nesagatavotu praktiski. Tāpat svarīgi ir atrast vietu, kur pret tāda veida dzemdībām izturas labvēlīgi." Tāpat viņa uzsver, ka tām nevajadzētu būt mājdzemdībām: "Jādzemdē stacionārā, lai nepieciešamības gadījumā varētu pāriet uz ķeizargriezienu."

Ar dzemdībām, kad bērns atrodas tūpļa guļā, ir saistīti daudz mīti un nepatiesības. Kā viens no tiem ir tas, ka, ja māmiņa izvēlas dabīgā veidā dzemdēt puiku, kurš viņas vēderā ir šādi iegulies, viņš var būt neauglīgs. Vecmāte uzsver, ka tā nebūt nav: "Neviens ar oliņām pa priekšu nedzimst."

Taču Mikova uzsver, ka katrs gadījums ir individuāls. To pašu varētu teikt arī par Aneti, kura vecmātes iedrošināta nolēma laist savu bērniņu pasaulē dabiskā veidā. Māmiņa ar savu dzemdību un gaidīšanas laika pieredzi dalījās portālā Dzemdibumaja.lv .

"Gaidot savu otro bērniņu, jau pašā sākumā zināju, ka šoreiz visu vēlos pavisam savādāk kā pirmajā grūtniecībā. Ar pirmo bērniņu – dēliņu, kuram nu jau 3,7 gadi visu uztvēru kā pašu par sevi saprotamu, arī dzemdības, un lielajam notikumam īpaši negatavojos, un rezultātā pēc dzemdībām, protams, likās "nekad vairs". Biju pārgurusi un nomocījusies, jo nepratu ne pareizi elpot, ne atslābināties un pat ne izstumt bērniņu, kā nākas, bet nu viss labs, kas labi beidzas. Puika piedzima vesels – 3250 gramus smags un 50 centimetrus garš.

Ar otro bērniņu jau visu grūtniecības laiku gatavojos lielajam notikumam – meditēju, mācījos atslābināt gan ķermeni, gan prātu, apmeklēju jogas nodarbības, daudz staigāju (tas gan vairāk uz pašām beigām). Līdz pat 35. nedēļai biju pilnīgi pārliecināta, ka man būs ļoti harmoniskas, mierīgas, vieglas un dabiskas dzemdības. Diemžēl manu pārliecību satricināja paziņojums, ka mazulis atrodas ar dupsi uz leju. Tad jau mani pārņēma neliels satraukums, jo pirmais, ko daktere ieteica, bija ķeizargrieziens. Man tas bija kā ledains ūdens uz galvas, jo šī procedūra man vienmēr ir likusies kā ļaunais bubulis, ko es noteikti nevēlētos piedzīvot ne sevis, ne bērniņa dēļ, jo tā tomēr nav tik nevainīga, kā tiek slavināts, arī ķeizaram ir daudz riski.

Par laimi, jau tad biju satikusies ar vecmāti Aiju Mikovu un pieļāvu iespēju, ka viņa varētu būt mūsu vecmāte. Par cik mūsu tikšanās reizē mazliet pieskārāmies tēmai par tūpļa guļu, zināju, ka viņa šādas dzemdības uztver tikpat normāli kā, ja bērniņš dzimst ar galviņu pa priekšu, un to neuzskata par kaut kādu anomāliju.

Pēc satraukuma pilnās vizītes pie dakteres, zvanīju Aijai un pastāstīju par situāciju. Šī telefonsaruna mani ļoti nomierināja un iedvesmoja. Tā nu es biju nomierinājusies un sapratusi, ka mazulis ar dupsi uz leju nav pasaules gals, tomēr dziļi sirdī vēl cerēju, ka viņš apgriezīsies. No tā brīža sāku mēģināt dažādas metodes, lai mazulīte apgrieztos – pildīju vingrojumus, runājos ar mazuli. Tētis un brālis arī mēģināja pierunāt punča iemītnieku, lai maina savu pozīciju, spīdināju gaismiņas un liku austiņas uz vēdera lejasdaļas, lai radītu interesi griezties tajā virzienā.

Vakaros mazulis bija tik aktīvs, ka katru dienu šķita, ka nu tik tūliņ būs, bet tomēr līdz vizītei pie dakteres, 37. nedēļā, bērniņš savus plānus nebija mainījis. Man piedāvāja doties uz ārējo apgrozīšanu, no kā es uzreiz atteicos. Šī procedūra, manā skatījumā, ir pārāk brutāla. Kad ierunājos savai ginekoloģei, ka es taču varētu mēģināt dzemdēt arī pati, tad es tiku sabiedēta, ka tā nu galīgi nav laba doma, un pastāv maza iespēja, ka bērniņš piedzimšot vesels, ka ir milzīgs risks gūt dzemdību traumas, nu, katrā ziņā, viņa neuzņemtos tādu atbildību. Prasot, kas ir tie riski, kur ir tā lielā problēma, kāpēc tas ir tik bīstami, tādu skaidru un argumentētu atbildi nesaņēmu. Tūpļa guļā labāk esot ķeizargrieziens, un punkts. Šī reize atkal manī ieviesa šaubas un satraukumu, atkal sazvanījos ar Aiju, un sirdsmiers atkal atgūts.

Pēc nedēļas, tas ir 38. nedēļā, jau atkal mazliet galvā iezogas satraukums, vai es varēšu, vai viss būs labi, kaut iekšēji tik ļoti gribu, lai bērniņš dzimst pats, bet tomēr atkal šaubos, jo apkārtējo spiediens bija tik nomācošs – visi tikai biedē, sakot, ka tā nav prātīga doma.

Šoreiz nolemjam satikties ar Aiju. Izrunājām visus mani satraucošos jautājumus, visus riskus, un nu manī beidzot iestājās miers. Es pārstāju cerēt par apgriešanos, jo man pat likās, ka es savu mazuli nomoku ar nemitīgo cenšanos, ka es ar varu gribu uzspiest mazulim savas vēlmes, nedomājot par viņu. Pieņēmu faktu, ka mans bērniņš ir izvēlējies šādi nākt pasaulē, un tam ir kāds, tikai viņam zināms iemesls. Mazuļi taču ir gudri un zina, kā viņiem būs labāk. Tagad tikai bija jāgaida lielā diena.

29. marta naktī pamodos, lai aizietu uz tualeti. Kad ielīdu atpakaļ gultā, sajutu tādu nelielu sāpi, sapratu, ka nu, laikam, beidzot būs, un nepagāja ne minūte, kad jutu, kā sāk tecēt ūdeņi, modināju vīru. Pulkstenis bija 2.30. Uzreiz sazvanīju Aiju un norunājām, ka lēnām posīsimies uz Siguldas slimnīcu, par cik ceļā mums paiet stunda. Sazvanījām Omīti, lai brauc pie mums un paliek ar dēliņu, tā nu mēs 3.30 iekāpām mašīnā un devāmies uz Siguldu.

Sāpītes nāca ik pa septiņām līdz 10 minūtēm, bet vēl diezgan vieglas. Pēc nepilnas stundas jau bijām slimnīcā. Mazulis jutās labi, un atvērums jau bija četri centimetri. Sāpītes pagaidām tāpat. Pēcāk dodamies uz savu istabiņu, tā stunda paiet ļoti ātri, un nu jau sāpes arī palikušas stiprākas. Aizejot uz apskati, secinām, ka atvērums tajā brīdī tikai 4,5 centimetri. Es mazliet saskumu un nodomāju: "Tā, šitas būs ilgi." Pulkstenis tad bija nedaudz pirms septiņiem. Norunājām nākt paklausīties sirds tonīšus pēc pusotras stundas. Dodamies uz istabiņu, un tad tik sākās, šķita, ka sāpes nāk visu laiku, tad mazliet atlaiž, bet tomēr sāp diezgan. Nebija tādas īstas atpūtas starp kontrakcijām. To pusotru stundu pavadīju, cītīgi elpojot un mainot pozīcijas.

Šoreiz man īpaši neprasījās nemitīgs vīra atbalsts un čubināšana, kā pirmajās dzemdībās, tagad es vairāk iegāju sevī. Ļoti labi jutos, stāvot kājās un ar elkoņiem atbalstoties pret sienu, vai arī tupot uz ceļiem un atstutējoties pret bumbu. Pēdējās 15 minūtes pavadīju dušā, kas ļoti palīdzēja. Ūdenī sāpes bija daudz panesamākas.

Bija laiks doties uz tonīšiem, bet kontrakcijas bija tik sāpīgas un nogurdinošas, ka vairs īsti nevarēju paiet – pie pirmajiem soļiem uzreiz metos atkal pie sienas, lai atslābinātos. Tā nu uz tonīšiem aizbraucu ratiņkrēslā, kas tagad liekas tik komiski, nu vai tad tiešām nevarēju pati aiziet, bet tad likās, ka nu nevaru gan. To redzot, Aija ierosināja doties uz dzemdību zāli. Atgūlos, lai klausītos tonīšus, un, par laimi, tad jau sāpes kļuva panesamākas, jo izrādās, ka jau praktiski ir pilns atvērums.

Jutos ļoti atvieglota, ka viss tik ātri tomēr noticis. Guļot tajā gultā, mazliet pārņēma satraukums un pat nedrošība, vai tiešām es to varēšu, bet, par laimi, skaļi to neizteicu. Drīz arī jutu, ka nāk spiedošā sajūta, un nu jau varēja kāpt vannā (biju izvēlējusies dzemdēt ūdenī). Tā bija kā svētlaime, ūdenī uzreiz jutos daudz labāk. Tas brīdis bija tik skaists – es guļu siltā vannā, vīrs pie pleca, vecmātes drošās rokas arī tepat, skatos ārā pa logu un redzu skaistu saulainu rītu, kā es to biju izsapņojusi, un gaidām sāpīti.

Neskaitīju, cik reizes bija jāspiež, bet likās, ka tas notika tik ātri, pat brīdī, kad mazā jau bija ārā, es izbrīnā jautāju: "Jau viss? Tiešām?" Izstumšanas periods bija vien 13 minūtes. Meitiņa piedzima uz 10 ballēm, sveika un vesela – 3420 grami un 51 centimetri, un ar dupsi pa priekšu tieši 41. nedēļā."

Ja arī tavs bērniņš, tuvojoties dzemdību noliktajam datuma, vēderā atrodas tūpļa guļā, tad te vari apskatīt vingrinājumus, kuri palīdzēs mazulim mammas vēderā iegulties pareizi.