"Dvīņi. Šobrīd nu jau "normāla parādība". Bet, ja tu savā pārliecībā dzīvo un nemaz neiedomājies par tādu iespējamību, tad tāds paziņojums no dakteres spēj sagraut pamatu zem kājām. Laime nelaimē," savā blogā dzenite.wordpress.com atklāti par pirmajām sajūtām, kas viņu pārņēmušas, uzzinot, ka kļūs par māmiņu diviem, raksta Kristīne. Viņa savā pieredzē labprāt piekrita dalīties arī ar "Cālis" lasītājiem.
"Laime nelaimē – tā vienā rakstā es lasu bērnu ārsta teikto par dvīņiem. Tā tas man iekritis prātā un sirdī. Teiksiet skarbi? Kā tā vispār var teikt? Var! Zinu, ka nesapratīsiet tās sajūtas, kad jums paziņo par diviem mazuļiem, kuri aug un attīstās tavā puncī. Bet atpakaļ ceļa nav. Šoks. Asaras. Panika.
Es šaubos, ka tāda emociju gamma ir ģimenēm, kuras gaida vienu mazuli. Emocijas, kas "it kā" nemaz nepiedien just, bet, ja tomēr it tādas sajūtas, tad par tām nemēdz runāt. Jo kā gan var izjust skumjas, ja runa ir par veiksmīgu grūtniecības sākumu un par bērniem.
Vai pa vidu visam bija prieks? Gan jau. Varbūt. Nezinu! Bet ziniet, pamatā visas emocijas bija balstītas uz bailēm, uz neziņu. Pirmās domas – ko mēs ar diviem darīsim? Kā? Vai mēs esam gatavi? Vai mēs vispār varam atļauties divus bērnus? Dzīvoklī taču nav tik daudz vietas! Un kur mēs izrausim tik ļoti slavinātos palīgus? Auklēm arī "jāpiķo"! Un par dvīņiem neviens jau tev dubultā naudu nepiešķirs. Mēnesī plus 171 eiro un dzīvo laimīgs.
Labi, štrunts ar naudām, lielākās bēdas, aizdomājoties par (protams, mūsuprāt) netaisnību. Ja ģimene apzināti plāno divus mazulīšu pēc kārtas, tad ar pirmo mazuli mamma kopā var pavadīt līdz pat trīs gadiem mājās. Dvīņu vecākiem nekā tamlīdzīga. Viss kā vienīšiem. Tik daudz domu, kas liek skumt un priecāties reizē. Tāda tā pirmā ultrasonogrāfija.
Dvīņi. Šobrīd nu jau "normāla parādība". Bet, ja tu savā pārliecībā dzīvo un nemaz neiedomājies par tādu iespējamību, tad tāds paziņojums no dakteres spēj sabrucināt pamatu zem kājām. Laime nelaimē. Es vēl joprojām atceros tās sajūtas, un aprakstot asarām ilgi ceļš nav jāmeklē.
Tagad, kad tās bailes ir garām, mēs zinām, ka bijām un esam gatavi diviem. Zinām, ka varam atļauties. Jā, ir šauri, bet visam savs laiks. Jā, ir grūti. Brīžiem ļoti, ļoti grūti, tik ļoti, ka pastaigas laikā valdi asaras no noguruma. No domas vien, ka tūlīt jāstiepj rati iekšā (vairākos piegājienos), bet tik ļoti negribās. No tā, ka vispār neko, neko negribās darīt. No apziņas, ka atpūta vēl ilgi nespīd, jo, ja pat tad, kad vīrs ir mājās, es atpūsties nevaru – jo viņi ir divi, tātad, vismaz viens tāpat paliek man. Tik daudz domu, tik skumju un noguruma pilnu… Jau atkal pretī nāk nezināmais, ar platu smaidu sejā saucot: "Māte varone!" Atmetu tik ar galvu, paldies, un eju tālāk. Dažreiz smaidīgāk, dažreiz galvu nodūrusi, bet vienmēr pilnu sirdi, skatoties uz viņiem.
Bieži man nācies aizdomāties, kā būtu, ja būtu...
- Kā būtu, ja mana pirmā grūtniecība būtu "vienbēbīga"?
- Kā būtu, ja mans puncis būtu mazāks?
- Kā būtu, ja es varētu pati dzemdēt?
- Kā būtu, ja pati spētu barotu visu "bēbjlaiku"?
- Kā būtu, ja par diastāzi un citiem "bonusiem" man nebūtu jāsatraucas?
- Kā būtu, ja būtu aukles apkārt?
- Kā būtu?
Un vienmēr man uz tādām domām prātā ir tikai viena atbilde – ja tantei būtu riteņi, viņa būtu autobuss. Nu tad tā lai arī paliek!
Lai paliek jautājumi bez atbildēm. Lai paliek tas viss tikai domās, jo viss ir tā, kā ir – bez krūtsbarošanas, bez iespaidīgas atgriešanās ar skaisto vēderu, bez iespējām apmaksāt aukles, bez visa tā, kā es biju uzzīmējusi savās fantāzijās.
Man jāmācās būt pateicīgai, ka pirmā grūtniecība man dāvāja divus dēlus, ka mans ķermenis bija tik spēcīgs nest viņus zem savas sirds 37. nedēļas, ka mans ķermenis tik viegli reaģēja uz nopietnu operāciju – ķeizargriezienu un, ka tas atguvās ātrāk nekā jebkurā rokasgrāmatā būtu rakstīts.
Pašai neticas, ka to rakstu, bet paldies arī par pieredzi ar diastāzi. Es nekad nebūtu bijusi noturama tik ilgi mierīga, ja ne diastāze. Kāpēc paldies? Jo tas man deva ilgāku laiku mierā, atpūtinot sevi un veltot laiku viņiem, maniem vikingiem.
Paldies par pieredzi, ka ne vienmēr krūtsbarošana ir pozitīva pieredze. Spēt to pieņemt ir grūti, ļoti grūti. Nevainot sevi un visu pasauli nav viegli. Ir viegli teikt: "Samierinies". Ir viegli atbildēt: "Samierinājos," bet dziļi sirdī tas ir un paliek.
Paliek mazliet žēl, ka, iespējams, nekad dzīvē nepiedzīvošu dabīgas dzemdības un krūtsbarošanu. Bet, kas zina, jo tikai domās es atkal varu zīmēt mūsu nākotnes ceļus, un tad atkal vai nu priecāties par to, kā ir, vai skumt, ka jau atkal ir citādāk.
Pieaugt. Saprast. Pieņemt. To jāmācās man. Labi, ka blakus ir divi pacietīgi skolotāji, kuri nesagurdami pieņem mani tādu, kāda es esmu ...mamma!
Bieži vien ar draugiem, paziņām runājot par kāzām, bērniem nonācām pie secinājuma – vēl nē, nevaram atļauties, vēl jāpastrādā. Bērni jau tāds šiks ir. Protams, jo mēs katrs saviem bērniem gribam dot visu to labāko, lai nekā netrūktu. Arī mēs, tāpēc izlēmām, ka sāksim ar vienu, un tad jau skatīsimies, kā būs. Tobrīd domājām, ka vienu nupatiešām varam atļauties. Atļāvāmies… katrs pa vienam. Un kopā četri laimīgi putni. Katrs ar saviem putniem, bet manējie!
Un ar katru dienu arvien vairāk viņi manī sēj laimi, ar katru dienu teiktais "laime nelaimē" paliek aizmirstībā, jo tā ir laime būt ar viņiem, redzēt katru rītu viņus smaidam, ieraugot mammu. Smaidi, kas dod spēku. Smaidi, kas liek miegam izgaist un jau atkal ļauj mesties iekšā ikdienas virpulī.
Atkāpe:
Nekad jau nebūs gana, ne naudas, ne laika. Tikai – cik ilgi krāsi? Cik ilgi gaidīsi?
Tu vari nopirkt reklāmu "Instagram", bet tu nevari nopirkt laiku, ko tu zaudē, ierauts tajā virpulī – pelnīt/tērēt!
Netērēt laiku, bet pavadīt to ar ģimeni. Es gribu lai tā ir vērtība! Lai laime pārāka par nelaimi. Jo jāmācās laime un laimīgam būt par to, kas ir, par to, kā ir!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
