Pirms dažiem gadiem, kad organiski bija beidzies kāds manas dzīves posms, taču nebija vēl skaidrs jaunais, man nācās pieņemt lēmumus dažādās dzīves jomās vienlaikus. Neziņa par to, kas notiks tālāk, izraisīja milzīgu stresu. Sajūta bija tāda, ka esmu izlēmusi mesties no klints, taču nezinu, kur un kā piezemēšos. Brīvajā kritienā paspēju pieņemt vēl lēmumu mainīt darbu, kas bija pussolis atpakaļ pie mana ierastā dienas ritma un iluzori pieturēja pie sajūtas, ka nekādas lielas izmaiņas manī nav notikušas.
Taču, līdzko ierados jaunajā birojā, kur mani sagaidīja ar lielu prieku, uzreiz sapratu, ka šeit nenostrādāšu pat līdz nedēļas beigām. Trīs dienas mana sajūta tikai auga augumā, un zemapziņas stress bija nokaitējis ar manu ķermeni līdz nepazīšanai. Kaut kas nebija pareizi, lai gan apstākļi bija pilnīgi normāli. Jau otrajā dienā man pirmo reizi mūžā radās nesaprotamas problēmas ar kuņģi. Aptiekā uzmeklēju pieejamās zāles un nepatīkamās sajūtas veiksmīgi apklusināju divu dienu laikā. Tomēr tajā liktenīgajā piektajā dienā jaunajā darbā es nejauši sasitu kāju pret krēslu. Trieciens nebija nozīmīgs, taču kāja uzreiz sāka svilt, pampt. Sāpes dažu stundu laikā tapa tik nepanesamas, ka, vadot auto, pēdu knapi varēju uzspiest gāzes pedālim.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
