Kā es ieraudzīju pasauli caur vibrāciju. Pieredzes stāsts

Pirms dažiem gadiem, kad organiski bija beidzies kāds manas dzīves posms, taču nebija vēl skaidrs jaunais, man nācās pieņemt lēmumus dažādās dzīves jomās vienlaikus. Neziņa par to, kas notiks tālāk, izraisīja milzīgu stresu. Sajūta bija tāda, ka esmu izlēmusi mesties no klints, taču nezinu, kur un kā piezemēšos. Brīvajā kritienā paspēju pieņemt vēl lēmumu mainīt darbu, kas bija pussolis atpakaļ pie mana ierastā dienas ritma un iluzori pieturēja pie sajūtas, ka nekādas lielas izmaiņas manī nav notikušas.

Taču, līdzko ierados jaunajā birojā, kur mani sagaidīja ar lielu prieku, uzreiz sapratu, ka šeit nenostrādāšu pat līdz nedēļas beigām. Trīs dienas mana sajūta tikai auga augumā, un zemapziņas stress bija nokaitējis ar manu ķermeni līdz nepazīšanai. Kaut kas nebija pareizi, lai gan apstākļi bija pilnīgi normāli. Jau otrajā dienā man pirmo reizi mūžā radās nesaprotamas problēmas ar kuņģi. Aptiekā uzmeklēju pieejamās zāles un nepatīkamās sajūtas veiksmīgi apklusināju divu dienu laikā. Tomēr tajā liktenīgajā piektajā dienā jaunajā darbā es nejauši sasitu kāju pret krēslu. Trieciens nebija nozīmīgs, taču kāja uzreiz sāka svilt, pampt. Sāpes dažu stundu laikā tapa tik nepanesamas, ka, vadot auto, pēdu knapi varēju uzspiest gāzes pedālim.

Nākamās dienas bija mokošas, jo kāja piepampa tik milzīga, kļuva zila un neciešami svila. Tā kā staigāt vairs nevarēju, nācās doties uz slimnīcu un lūgt pēc palīdzības. Te nu bija interesants pavērsiens. Ārsts uzreiz konstatēja kaiti vārdā Roze. Medikamentus, izņemot streptocīda pulveri, nekādus neizrakstīja. Šī esot kaite, kurai nav medicīniska rakstura, ir tikai bioloģisks izskaidrojums, bet medikamentu neesot. Ārsts, sirms kungs ar laipnu smaidu, teica: "Es tev gribētu palīdzēt, meitēn, bet šī slimība rodas galvā, tavā attieksmē. Ārsti tā nedara, bet es tev ieteiktu vērsties pie pūšļotāja, kurš ar zilu papīru un krītu kaiti var noņemt."

Bez šā ieteikuma ārsts vēl paskaidroja, ka roze ir iekaisums ar īpašu raksturu. Ja ķermenis ir milzīgā stresa stāvoklī, mazākā iegūtā trauma liek tajā esošajam streptokokam reaģēt uz to savdabīgi, un iekaisums nav saistīts ar klasiskām izpausmēm. Ja rozi esi ieguvis, tā visdrīzāk paliekot uz mūžu, jo ķermenis uz stresa pamata aktivizē streptokoku jau ierastajā stresa stāvoklī. Roze atkāpjas tikai tad, ja cilvēks maina savu stresu – to, kā to sevī vadām.

Pie pūšļotāja nolēmu neiet. Cilvēkam ar sevi jātiek galā pašam. Tā vietā atgriezos mājās un sāku meklēt informāciju par to, kas ir roze, kā ar to rīkoties. Precīzas instrukcijas neatradu. Sapratu, ka šo kaiti pūšļotājs noņem, dziļi cilvēka zemapziņā iekodējot zilo krāsu, kura nomierina un ir antiseptiska. Krāsa? Antiseptiska? Hmmm... Turpināju meklēt informāciju par zilo krāsu, bet nu jau ārzemju populārzinātniskos rakstos. Nonācu līdz informācijai par to, kā strādā redze, par to, ka krāsa ir vibrācija, kuru acs receptori uztver, bet smadzenes interpretē.

"Mēģināts nav zaudēts! Ir sajūta, ka šeit ir kas tāds, kas man dod cerību!", nodomāju un uzmeklēju mājās visu, kas man ir precīzi tādā tonī, par kuru uzzināju internetā. Sev par pārsteigumu, skapī atradu lakatu, segu un džemperi šādās krāsās. Izklāju dīvānu, satinu kāju, sadedzu sveces un trīs dienas veltīju meditācijai uz krāsu. Pirmās dienas beigās bija sajūta, ka viss kļuvis tikai trakāk. Aiziet līdz virtuvei vai tualetei man prasīja milzu mokas, tā kā lēkt uz vienas kājas nevarēju, jo jebkura kustība rozes skartajā kājā bija kā milzīga sāpīga atbalss. Tagad atskatoties, es nevaru saprast, kas nostrādāja vairāk – mana vēlme būt veselai (mana programma), vai zilās krāsas vibrācija, taču otrajā dienā es pamodos labi izgulējusies, un dedzināšana kājā bija pierimusi. Nolēmu turpināt.

Meditējot otrajā dienā, manas domas lēnām pieklusa, emocijas kļuva plūstošākas, fiziski jutos labāk. Vakarā bez sāpēm piecēlos kājās. Lai gan kāja joprojām bija zila un sapampusi, tā vairs nešķita kā tā daļa, kas neesmu es, no kuras baidos. Jo vairāk apzinājos dziedniecisko efektu, jo intensīvāk strādāju, ļaujoties visam, kas ar mani notiek.

Trešajā meditācijas dienā jaunajam darba devējam paziņoju, ka uz darbu vairs neatgriezīšos. Tuvāko dienu laikā gan priekšnieks vēl zvanīja un jautāja, vai neesmu pārdomājusi, bet mans lēmums šķita tik pašsaprotams, pārdomāts un dabisks, ka es ne mirkli nešaubījos par savu atteikumu.
Kaut kas manī bija mainījies – es it kā biju pavērsusi savu vaigu uz realitāti, kur nav ar prātu izdomātas sakarības. Uz turieni, kur valda instinkti un lietas pēc patiesās būtības.

Tur nu es sēdēju, viesistabā uz paklāja, pavisam mierīga un ar visu savu būtību uztvēru to, kas notiek – kaimiņi augšstāvā aizcērt durvis, uz ielas raud bērns, pēc mirkļa aizbrauc ātrās palīdzības mašīna ar skaļu sirēnu, kāds nāk mājās no darba un kāpņu telpā runājas ar līdzi nācēju... Visa diena pagāja pilnīgā bez-emocionālā vērošanā. No visa es uztvēru tikai vibrācijas – caur mūri, caur ādu, caur acīm un pakausi. Viena vibrācija tika tuvāk, cita palika tālāk. Es varu droši teikt, ka šajās dienās es apzinājos vēl vienu maņu, kas man vienmēr ir bijusi. Tikai apzinājos. Tā nav ne tauste, ne redze, ne dzirde, ne garša. Tas ir kā viss kopā. To jūt ar visu ķermeni. Es pasauli ieraudzīju ar citu maņu, un šeit viss iepriekš nesaprastais kā iztrūkstošais puzles gabaliņš palīdzēja saprast kopainu.

Ar šo maņu mēs jūtam ne tikai krāsu un skaņu vibrāciju, mēs jūtam cilvēku vibrācijas, citu savstarpējās vibrācijas, notikumu rezonansi. Arī tev tāda maņa ir! Dzirdi? Un zinu, ka ļoti daudzi šo maņu jau ir sev atklājuši. Ne vienmēr mums jāiziet cauri milzīgām sāpēm, lai šo maņu atrastu, bet lielākajā daļā gadījumu tas tā ir. Tas ir kā mums, latviešiem, pirms simt gadiem – krīzes situācijā atrodam spēku un noticam tam, kas tepat acu priekšā stāv. Kad krīzes nav, nav arī motivācijas.

Toreiz, vēl pirms trim dienām, es biju nobijusies, lai arī cik apņēmīga un pārliecinoša izskatījos no malas. Ar visu savu zemapziņu es kliedzu pēc atbildēm, un man tās tika dotas. Caur manu draudzeni Rozi. Jā, draudzeni! Mēs sadraudzējāmies, es viņu samīļoju, pateicos par pieredzi un ļāvu tai iet. Viņa nekad vairs pie manis nav bijusi, vien potītes daļā atstājusi vēsu lauku, kuru šad tad apzināti piesildu ar mīļām domām. Tā bija mana modinātāja Roze, kura bija iemesls man ieraudzīt pasauli citādi.

Un kas ir tavs modinātājs, lasītāj? Vai tu apzinies, ka viss savā starpā ir saistīts? No sirds uz sirdi, no plūsmas uz plūsmu. Vai sajūti, ka ir situācijas, kuras vēlies izskaidrot ar "es vienkārši to jūtu!"? Mijiedarbības nekad nebeidzas. Tās padara mūs par unikālu daļu no visa. Šīs sajūtas nevar atrast gudrās grāmatās, dodoties pie guru vai smeļoties svešās zināšanās. Vibrāciju maņa ir tikai tevī. Atliek to tikai ieraudzīt. Taču, lai to ieraudzītu, vajag tā pa īstam apstāties un būt gatavam sajust.

Ja esi gatavs, tev noteikti izdosies!