Pieredzes stāsts: pieci iemesli, kāpēc ir forši būt strādājošai mammai  (5)

Laiks, ko māmiņa pavada bērnu kopšanas atvaļinājumā, ir saspringts, bet tajā pašā laikā prieka pilns, taču tas nevar ilgt visu atlikušo mūžu. Ir sievietes, kuras darba gaitas uzsāk ātrāk, bet citām vēlme atgriezties darbā ir mazāka, tāpēc viņas to pēc iespējas ilgāk atliek. Neatkarīgi no tā, kurā no šīm situācijām esi tu, Māras bloga ieraksts "Pieci iemesli, kāpēc ir forši būt strādājošai mammai", iedvesmo.

"Protams, vienīgais brīdis, kad par šo beidzot uzrakstīt, ir piektdienas vakars, jo nedēļas vidū vienmēr iestājās viens brīdis, kad galīgi tā nešķiet. Savukārt nedēļas nogales paskrien tik strauji, ka pat nepamani – pēkšņi jau mājās sākās svētdienas gulētiešanas rituāli. Tad nu paliek piektdiena – bērni pēc nedēļas saguruši un kaut cik laicīgi aizmieg, savukārt māja vēl nav savandīta tik ļoti, ka tas ir vienīgais, par ko spēju vakarā domāt (tas ir true story par sestdienu, svētdienu vakariem).

Es daudz gremdējos atmiņās, atceroties ik pa laikam, kā "tieši pirms gada šajā laikā" dzīvojos mājās ar Billi (un regulārās Feisbuka atmiņas nepalīdz). Bet vienlaikus ir vesela rinda plusu un foršu lietu, kas ir tagad, atgriežoties darba vidē. Un tad par dažām no tām, kas man svētdienas vakarā liek ilgoties, kad atkal apsēdīšos pie sava darba galda un dzirdēšu savas domas.

Pārspīlēju, bet tomēr ar meitenēm mājās vienā brīdī es noteikti varētu sākt lasīt ziņas "vieglajā valodā". Nav tā, ka es ar bērniem runāju deminutīvos vai tikai par vienradžiem un varavīksnēm, bet tās tāpat nav intensīvas pieaugušo sarunas. Protams, nav arī tā, ka iepriekš es diendienā redzēju tikai savas meitenes un vienīgās pieaugušo sarunas būtu bijušas ar vīru. Ar Billi dzīvojot, manuprāt, pat ļoti daudz drasēju apkārt, ar viņu padusē, bet tas ir pavisam citādi nekā runāt ar īstiem, pieaugušiem, gudriem cilvēkiem katru dienu. Nopietni. It īpaši, kad tiec pāri pirmo nedēļu miglai un spēj prātā atrast arī tematus, kas nav saistīti ar bērnkopību, un tad beidzot vari sākt iesaistīties diskusijās.

Un kaut piecas reizes dienā. Es atļaušos teikt, ka laikā ar mazuli "netraucēti izdzert karstu kafiju" apzīmē vairāk nekā tikai – izdzert karstu kafiju, bet gan pabūt brīdi ar savām domām vai vienkārši apstāties uz mirkli tajā momentā, kad to vēlies, nevis, kad sanāk. Ok, protams, ne vienmēr tas izdodas arī tagad, jo, piemēram, šodien divas reizes kafija paspēja atdzist arī uz darba galda, bet kopumā es atkal atceros, ka karsta kafija ir visgaršīgākā. Aaa, un arī uz tualeti vari aiziet viens pats, un no durvju apakšas nelien mazi pirkstiņi. Sīkums, bet patīkami.

Izaugsme – o, kas par vārdu, ne? Izaugsmi noteikti piedzīvoju, arī dzīvojot mājās, jo, citi vecāki man neļaus samelot, bērnu audzināšana noteikti ir kaut kur trakāko izaicinājumu augšgalā. Bet tas ir kaut kas pavisam cits, kā tā sajūta, kad katru dienu aizej gulēt, jūtot – dienas notikumi slāni pa slānim krājas, dodot kaut kādu pieredzi. Vienalga, bijusi mierīga vai traka diena, kaut kāds sausais atlikums, ko sev pieņemt zināšanai, vienmēr paliek. Nerunājot nemaz par standarta lietām – jauni, izpētīti temati, satikti cilvēki, piedzīvoti notikumi. Tas viss kaut kādā līmenī notika arī "mājas" dzīvē, bet temps tagad ir pavisam cits.

Tas moments, kad ienāc mājās, un tev pretim skrien divi sajūsmināti sīkie – priceless. Teikšu godīgi, mans pilnīgi noteikti mīļākais dienas brīdis. Protams, fonā uzreiz sākās nepārtraukta Kates vārīšanās par dienā piedzīvoto, Billes brēcieni, ja es atļaujos samīļot arī Katrīnu, un nepārtraukts "tagad es atradīšos tikai metru rādiusā ap tevi", bet nekas neatsver to sekundes simtdaļu, pirms veru mājas durvis, un sekundes simtdaļu, kad viņas skrien man pretim. Jaunās nianses, ko pamani, jo neesi bijusi blakus nepārtraukti un nedēļas nogalēs vispār brīnies, kas tie par diviem viltniekiem. Taisnības labad – citreiz pat ir sajūta, ka gandrīz vai jāzvana auklei, jo neko nesaprotu, kāds Billei režīms, ko viņa grib un kad ies gulēt pusdienlaiku.

Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt – zelta teiciens, vai ne? Un ik pa laikam pienāk brīdis, kad atkal tas pierādās. Skaidrs, ka laika mājas lietām paliek daudz mazāk, bet pēkšņi izrādās, ka brīvdienās var pagūt tik daudz. Un vakaros var pagūt tik daudz. Un no rītiem var pagūt tik daudz. Nu tā, ka sākumā šķita, ka tas nereāli, visu kaut cik kvalitatīvi apvienot, tad tagad jau man gribētos teikt, izdodas sabalansēt pēc labākās sirdsapziņas. Lai to izdarītu, es nopietni strādāju pie saviem ieradumiem, kas patiesībā ļoti atvieglo ikdienas dzīvi – sākot no ēdienreižu plānošanas, drēbju salikšanas vakarā, svētdienas vakara rituāli, lai nedēļu iesāktu mierīgi – sīkumi, kas neprasa daudz laika, bet padara ikdienu daudz ērtāku. Tagad, domājot, kā vēl vasarā dzīvoju mājās, nesaprotu, ko es ar visu to laiku darīju. Klasiski."