Pēc ugunsgrēka dzīvoja teltī: kā Rudīte un mārupieši palīdzēja senioru pārim  (24)

Rudīte ir trīs bērnu māmiņa, ka ieguvusi izglītību biznesa mārketingā un menedžmentā. Viņas dēlam ir 10 gadu, bet meitas ir deviņus un sešus gadus vecas. "Visas mammas zina, kā ir, kad bērni sāk slimot… viens pēc otra," par pārmaiņām dzīvē pēc bērnu piedzimšanas raksta Rudīte, "līdz ar to birojā atgriezties nevarēju. Sāku nodarboties ar konditorejas izstrādājumu ražošanu un realizāciju. Pēc tam piepildīju sen loloto sapni." Rudīte apguva florista-dekoratora prasmes.

"Tad nu tagad cepu tortes, dekorēju pasākumus, un veidoju ziedu pušķus, un dekorācijas. Ļoti mīlu to, ko daru. Gaidu, kad mazulīte nākamgad aizies skolā. Vēlos atgriezties pieaugušo sabiedrībā, un strādāt ikdienā ar pieaugušiem cilvēkiem," atzīst Rudīte. Agrāk viņa ļoti daudz nodarbojusies ar labdarību, pat bijusi nominēta balvai "Latvijas lepnums". Rudīte gan piebilst, ka palīdzības sniegšanā parasti iesaistās ļoti daudz cilvēku, nevis tikai viņa.

"Ļoti bieži kāds ko prasa. Pa šo laiku esmu iemācījusies izvērtēt situācijas, un saprast, kam tiešām vajag palīdzēt, un kurš vienkārši dzirdējis kaut ko, un sāk lūgt pilnīgi neloģisku palīdzību. Tādiem diemžēl nākas atteikt, iesakot griezties pie savas pašvaldības Sociālā dienesta, jo arī tur strādā pilnīgi saprotoši cilvēki, kuri ir gatavi palīdzēt. Ikdienā ne ar ko šādu nenodarbojos. Ņemu vienu noteiktu projektu, un novedu to līdz galam."

Šoruden Rudītes un citu mārupiešu atbalsts un entuziasms palīdzēja kādam senioru pārim – Inārai un Dzintaram –, kas ugunsgrēkā bija zaudējuši mājokli. "Tur situācija bija tāda, ka viņu māja bija nodedzināta, kamēr abi 60 gadīgie vecīši nebija mājās. Viens suns, kopā ar sešiem kaķiem, aizmuka, bet otrs, kurš bija pie ķēdes, apdega. Abiem padzīvojušajiem cilvēkiem nebija, kur likties, pārcēlās tuvāk ceļam uz telti, un būdiņu, kur nekad dzīvam cilvēkam nevajadzētu dzīvot," skaidro uzņēmīgā sieviete.

Par nelaimi viņa uzzināja, izlasot ierakstu sociālā tīkla domubiedra grupā. ""Ko jūs domājiet par to pāri, kurš dzīvo teltī Mārupē?" Tā kā ārā bija -14 grādu, biju izmisumā, un sapratu, lai kā arī būtu jau atteikusies iesaistīties šādos pasākumos, te vajag palīdzēt. Brīdināju savus bērnus, ka uz brīdi māja pārvērtīsies par noliktavu, izskaidroju situāciju, un ķēros klāt." Nākamās dienas rītā pēc bērnu aizvešanas uz skolu, devusies uz notikumu vietu. Senioru pašu tur nebija, bet Rudīte sastapa divas sievietes, kas arī bija ieradušās palīdzēt – Irinu un Natašu. Īpašumā atradies arī ugunsgrēkā apdegušais suns.

Rudīte ar Natašu un Irinu vienojušās, ka viņa atgriezīsies pusdienlaikā un atvedīs siltu ēdienu. "Kad braucu jau prom, ienāca zvans, ka abi esot atnākuši. Griezos apkārt, piebraucu, un sākām runāt kas un kā, un ko varam darīt lietas labad. Ināra bija kategoriski pret to, lai viņai atņemtu dzīvniekus." Nataša Rudīti iepazīstinājusi ar kādu sievieti, kas ļoti mīlot dzīvniekus un ir atradusi mājvietu ļoti daudziem nelaimē nonākušiem mīluļiem. Šo sievieti sauc Jeļena, un viņa pazinusi Gundegu, kam pieder biedrība "Ķepu ķepā".

"Tālāk jau pa gabaliņam vien tā ķēdīte sanāca kopā. Sazinājos ar Gundegu, izrunājām visas detaļas. Gundega ar viņas mammīti Ivetu bija ar mieru paņemt Ināru, Dzintaru, un visus viņu dzīvniekus uz dzīvi pie sevis, ar norunu, ka palīdzēs apkopt tur nonākušos suņus un kaķus. Ātri tika uztaisīts posts mārupiešiem ar lūgumu palīdzēt, kā nu kurš var, un ko vispār vajag. Cilvēki atsaucās ļoti ātri. Tā kā Dzintaram ugunsgrēkā bija sadeguši dokumenti, viņam bija iesniegti papīri pasei. Ināras pasi bija izņēmuši, Dzintara pasei nebija pietikusi naudiņa. Tad nu aizvedu viņu uz pasu daļu, nokārtojām pasi, apbraukāju Mārupi, savācu cilvēku ziedotās drēbes, un jau nākamajā rītā braucām abus pakot un vest uz jaunajām mājām," atceras Rudīte.

"Pēc tam pāris nedēļas ļoti daudzi cilvēki iesaistījās, lai turpinātu dot kas kuram dodams, lai palīdzētu šiem cilvēkiem un Ķepām." Iedzīvotāji aizdevuši arī busu lielāku mantu pārvadāšanai. "Tad jau atradām gāzes plīti, ledusskapi, veļasmašīnu, un mums tika dota kolosāla iespēja aizgādāt daudz vairāk mantu, un lielos gabarītos. Fantastiski, ka ir apkārt šādi cilvēki," priecājas Rudīte."Ināra bija ļoti gaidījusi manu atbraukšanu. Kad piebraucām, viņa, jau atkopusies, tīrās un labās drēbēs, burtiski lidoja man pretī. Samīļoju, un visā šajā vislabākā alga ir īstas pateicības asaras cilvēka acīs. Abi ar Dzintaru izskatās nu jau daudz, daudz labāk, nekā tad, kad paņēmām viņus no sasnigušā lauka."

"Kopš man ir piedzimuši trīs bērni, tik lielās labdarības akcijās iesaistīties nav viegli, jo bērniem vajag savu mammu. Un ir grūti sadalīt sevi starp darbiem, ģimeni, un vēl svešiem cilvēkiem. Iesaistīts tiek simtiem cilvēku, kuri ir gatavi mesties palīgā kādam. Bet, tas viss ir jāsaorganizē, lai katrs zinātu savu darbu un vietu, kur, kad un cikos. Tas paņem visu brīvo laiku (un pat ne brīvo)," atklāj Rudīte.

Arī līdz šim viņai ir izdevies palīdzēt ļoti daudziem cilvēkiem, un tas sniedzot gandarījumu. "Prieks redzēt pēc gada, diviem vai pieciem sociālajos tīklos, vai saņemt vēstules no ģimenēm, kurām reiz bijis ļoti smags laiks viņu dzīvēs, un esmu bijusi viena no daudzajiem, kura palīdzējusi viņus izstumt cauri kupenai, un ar laiku viņu dzīves ir tik ļoti uzlabojušās, ka prieks skatīties."

No visiem labajiem darbiem Rudītei atmiņā visspilgtāk palicis kāds pasākums Sarkandaugavā, kas organizēts 60 maznodrošinātu bērnu un viņu ģimeņu atbalstam. "Tas bija kaut kas prātam neaptverams. Visa Latvija sūtīja naudiņu, mantas, utt. Zināju, ko katrs bērniņš vēlas Ziemassvētkos. Saorganizēju, lai katrs saņem saldumu paku un kāroto dāvanu. Vecākiem atsevišķā telpā bija drēbes, apavi, grāmatas, ko varēja ņemt, cik vien vajag, sev un savām ģimenēm. Bija vakara vadītāja, Ziemassvētku vecis. Ļoti milzīgs pasākums sanāca. Tolaik tas viss tika rīkots caur Cālis.lv, un jaunajām māmiņām."

Jautāta par to, kur viņa smeļas motivāciju labajiem darbiem, Rudīte atbild: "Mani motivē līdzjūtība pret apkārtējiem. Ir skumji noskatīties, ka ģimenes var dzīvot mierīgi, un pēkšņi nodeg māja ar visiem dokumentiem, un visu, kas dzīves laikā sastrādāts. Paliek bez jumta ar maziem bērniem, un jāsāk viss pilnīgi no nekā." Viņai daudz palīdzot organizatores spējas. Rudīte ir ļoti aktīva arī citās jomās un iesaistās arī savu bērnu dzīvēs: "Viņi ir mani lielākie fani un atbalstītāji. Prieks redzēt, ka esmu iemācījusi viņiem būt līdzjūtīgiem pret apkārtējiem, cienīt tos. Viņiem mamma ir viss. Kā jau katrai mammai – aug buciņš, aug radziņi. Reizēm ir ļoti grūti, jo nesaprotu, kurš kuru pāraudzinās."

Darbojoties labdarības jomā, Rudītei ir izdevies iepazīt gan brīnišķīgu laipnību un labestību, gan ne pārāk tīkamus ļaudis. "Latvijā ir liela daļa fantastisku cilvēku, kuri gatavi atdot pēdējo, lai tikai palīdzētu. Ir arī ļoti daudzi, kuriem skauž, kuri traucē rīkoties. Vienkārši ļauni cilvēki. Bet, man āda jau tik bieza uzaudzēta, ka es neļauju negatīvajiem pārspēt pozitīvi domājošos. Nelaižu slikto sev klāt. Palīdz visi un no katra Latvijas nostūra. Laikam tāpēc, ka jūt, ka tas saliedē. Saliedē visus. Redzot, kas apkārt notiek, šķiet, katram sevī iezogas maza baile par rītdienu, kas var notikt ar viņiem un vai būs kāds tāds, kurš sadzirdēs, uzklausīs, palīdzēs."

Rudīte norāda, ka viņai apkārt ir brīnišķīgi cilvēki. Viņai pašai neesot "viegls" raksturs, tāpēc vēl vairāk vienot līdzcilvēkus, kas viņu pieņem tādu, kāda viņa ir. "Lai neviens un nekad nebūtu vientuļš. Lai visiem dzīves būtu tādas, ka nevajadzētu tādus, kā es, kam vajadzētu lūgt palīdzēt sākt visu no sākuma. Bet, arī no tā nevajag baidīties. Kamēr nepalūgsiet, citi neiedomāsies, ka ir tik slikti. Parasti jau vislielākie smaidi ir tiem, kuriem iekšā vislielākā sāpe," raksta Rudīte.