Solis tuvāk tuvībai. Pieredzes stāsts par mazuļiem, kuri zīda krūti ķeizargrieziena operācijas laikā  (2)

"Ir pasperts solītis tuvāk tam, ka nošķirtības brīdis mammai no bērniņa ķeizargrieziena laikā ir vien dažas minūtes. Divi "ķeizarpuikas" laimīgi zīda krūti vēl operācijas laikā!" tā savā priekā dalījās Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas vecmāte Linda Mātere. Atklājam, kā šī pieredze notika, ko tas dod un to, kā jūtas viena no māmiņām, kas varēja ātrāk būt tuvākā kontaktā ar bērnu.

Vecmāte stāsta, ka jau agrāk ar kolēģiem tika spriests, kā ķeizargrieziena operācijā padarīt īsāku mātes un bērna nošķirtības laiku, veicināt zīdīšanu un kontakta veidošanos. Ir valstis, kur bērniņa tētis, piedaloties ķeizargrieziena operācijā, var pat pārgriezt nabassaiti, bērniņš drīz pielikts pie krūts u.tml.

Taču šādas iespējas Latvijā palikušas ieceru līmenī, līdz 19. decembrī pienāca kāda no plānotajām ķeizargrieziena operācijām. "Parasti bērniņu pēc izcelšanas ārsts iedod man, es viņu pielieku mammai pie vaiga, nomēru un nosveru, uzvelku cepurīti un zeķītes, ietinu sedziņā un, ja ir tētis, sniedzu viņam, vēlams uzliekot pliku mazuli uz kailām tēta krūtīm, pēc tam mazo sasedzot. Mūsu slimnīcā tētis paliek turpat blakus pie mammas galvas," stāsta vecmāte.

Viņa atklāj, ka šajā reizē mazulis tik ļoti gribējis zīst, ka vecmāte instinktīvi pielikusi viņu pie mammas krūts. "Šķita, ja neliktu, bērns pats no segas izrāptos ārā un aizlīstu līdz krūtij," atceras vecmāte. Mazais pie krūts tika pielikts slīpi, tā, ka varēja tikt pie pretējās krūts. Mātere piebilst, ka arī ārste, kas veica operāciju, Maira Jansone, esot atbalstījusi vecmātes lēmumu. Pielikts pie krūts, mazais uzreiz atradis krūti un sācis zīst. Tas vecmāte un arī bērniņa mamma atklāj, ka tas esot bijis pārsteidzoši, jo daudziem bērniem krūts zīšana padodas tikai ar lielām grūtībām. "Ar meitu mums abām bija jāmācās, kā to procesu novadīt. Viņai – kā zīst, man – kā viņai šo darbu atvieglot. Bet šoreiz bija sajūta, it kā mēs jau to iepriekš abi būtu samēģinājuši," priecājas mamma.

Zīdīšanas ABC: viss par mazuļa barošanu ar krūti, ar to saistītajām problēmām un risinājumiem.

Balstoties uz iepriekšējo pozitīvo pieredzi, nākamajā ķeizargrieziena operācijā šādā pašā speciālistu komandā vecmāte, uzreiz pēc izcelšanas, paņēma jaundzimušo un pielika pie mātes krūts, un arī šis mazulis labprāt sāka zīst. "Tas, protams, nav gluži tas pats kā uzlikt mazuli mammai un pie krūts uzreiz pēc piedzimšanas – jo dažas minūtes šeit aizņem obligātie darbi, – tomēr tas ir jau minūtes 20 līdz 25 ātrāk nekā ierastā praksē," vērtē Mātere.

Grāmatas "Dziedinošās dzemdības" tapšanas laikā, runājot ar daudzām sievietēm, kuras piedzīvojušas ķeizargrieziena operāciju vai kurām, visticamāk, vajadzēs to veikt, tieši šis atšķirtības moments viņām šķitis viens no sāpīgākajiem. Turklāt citviet tētis reti var būt blakus ar mazo, un līdz brīdim, kad mamma varēs ieraudzīt bērniņu, var paiet pat stundas.

Pirmais mazulis, kurš tik ļoti gribēja uzreiz zīst, ir Evijas Mežbortes otrais bērniņš, kurš dzimis ar ķeizargrieziena operācijas palīdzību. "Meita pirms sešiem gadiem ar ķeizargrieziena palīdzību piedzima pulksten 10 no rīta, un tikai pievakarē man viņu atnesa (kaut nebija pilnā narkoze). Mazo atnesa jau tīru, sakoptu. Es tādu dabīgu, kāds viņš piedzima, īsti pat neredzēju, cik nu uz minūti virs aizslietņa paceltu augšā. Toreiz man teica – nesīs mazo man tad, kad es varēšu viņu paņemt. Paļāvos uz to, un nebija drosmes prašņāt, lai bērnu dod ātrāk. Šoreiz gan domāju, ka tik ilgi negaidīšu un prasīšu, lai ātrāk mazo dod man. Tomēr, vadoties no iepriekšējās pieredzes, nebiju arī gaidījusi, ka dēliņu uzliks man tik ātri. Tas bija pārsteigums," par notikušo stāsta Evija.

Paula Stradiņa slimnīcā ierastā kārtība ir tāda, ka, tiklīdz vēders aizšūts, tātad apmēram 20 līdz 25 minūtes pēc operācijas uzsākšanas (ja nav sarežģījumu), mamma tiek aizvesta uz palātu ar bērniņu, kur mazais divas stundas atrodas āda-āda kontaktā, tas ir kails mazulis uz kailas mammas, sasegts. Mazulim par 20 līdz 25 minūtēm ātrāk būt drošībā un ar vispazīstamāko – mammu, kā tas bija abos šajos piemēros, ir liels ieguvums.

Mamma Evija stāsta, ka vēl mazais bija viņai pie krūts vēl operācijas laikā. Vēlāk slimnīcas personāls abus pārvedis uz palātu, kur māmiņa un viņas jaundzimušais varējuši piedzīvot āda-āda kontaktu. Evija gan atzīst –, kad palikusi viena ar bērnu, esot nedaudz apjukusi: "Tomēr, kad personāls aizgāja, un ne vīra, ne draudzenes man līdzi nebija, apjuku, – ko darīšu, ja mazais knosīsies, pakustēties, jo pagaidām varēju kustināt tikai rokas." Taču, par spīti tam, viņa šo pieredzi atceras pozitīvi.

Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas ginekoloģe un dzemdību speciāliste Maira Jansone, kura veica abas minētās ķeizargrieziena operācijas, stāsta, ka šis ir viens no soļiem, lai īstenotu ieceres – organizēt arvien bērnam draudzīgāku dzemdību aprūpi, tostarp ķeizargrieziena operācijas laikā. "Tas nav nekas neiespējams, varbūt ir mazliet neērtāks organizēšanas process, mammai ir neērta piespiedu poza un vecmātei jāpacenšas, jāpalīdz," viņa komentē.

Dzemdību speciāliste atzīst, ka viņas praksē līdz šim šādi gadījumi nav bijuši: "Bija bērniņi, kam sniegts āda-āda kontakts – ar tēti vai mammu, bet ne notikusi zīdīšana uzreiz pēc nabassaites pārgriešanas."

Taču viņa uzskata, ka tas ir tikai sākums, un ir vēl tāls ceļš ejams līdz mazulim draudzīgākai dzemdību aprūpei: "Mums ir vēl kur attīstīties, piemēram, lai pirmo kontaktu veidotu jau tad, kad nabassaite vēl nav pārgriezta. Šīs operācijas laikā mamma ir piespiedu pozā un nodalīta no mazuļa piedzimšanas un līdz ar to arī no pirmās saiknes ar bērnu. Kāds posms izpaliek. Esam redzējuši, kā to risina citās valstīs, piemēram, izveidojot speciālu atveri palagā, pa kuru vecmāte padod bērnu uzreiz mammai, kamēr nabassaite pulsē." Taču viņa piebilst, ka Latvijā pagaidām to vēl nespējam īstenot. Ir jāizdomā, kā šo procesu organizēt un padarīt par iespējamu.

Jautāta, vai vecāki tagad, plānojot ķeizargrieziena operāciju "Stradiņos", var runāt par iespēju jau operācijas laikā mazuli likt uz mammas un/vai pie krūts, ārste atbild: "Mums droši vien pašiem par to jārunā, kādreiz gan laika limits ierobežo iespēju visu izrunāt. Protams, vecāki var teikt, ja vēlas gūt šādu pieredzi."

Kamēr pagaidām šādi gadījumi, kad bērniņš uzlikts operācijas laikā uz mammas āda-āda kontaktā un tiek zīdīts jau operācijas laikā, ir tikai divi, jau labi iekopta prakse "Stradiņos" ir mazuļa nodošana tētim pēc izcelšanas un apskates, piedāvājot viņam sniegt āda-āda kontaktu, proti, tētis mammai sēž pie galvas un var kailu mazuli likt uz savām kailajām krūtīm, bet mazulis tiek apsegts.

"Nevaru teikt par visām vecmātēm, bet es šo iespēju tētiem vienmēr piedāvāju. Man liekas, ka diezgan maz tētu par to zina," stāsta vecmāte Mātere. Viņa atklāj, ka, esot kopā ar tēti, kura balsi mazulis dzirdējis arī grūtniecības laikā, mazulis jūtas droši, ne pamests, kā tas būtu, guļot apsildītā gultiņā. Tieši kailas ādas-ādas kontakts nodrošina visoptimālāko temperatūru bērnam, turklāt siltums sniedz drošību.

Varbūt pirmajā brīdī var šķist – kas gan ir 20-25 minūšu atšķirtība no mātes vai tēva, taču šie jautājumi ir pētīti un ir virkne faktoru un risku, kas tiek mazināti, nodrošinot pēc iespējas ātrāku kontaktu ar bērnu. Piemēram, vieglāk veidojas mātes un bērna emocionālā saikne, jo tā netiek pārtraukta, mazāk ir zīdīšanas grūtību, tiek nokopēta mājinieku – mātes vai tēva – mikroflora, nevis slimnīcas mikroflora.

Un pamēģiniet tīri cilvēcīgi iedomāties, kā jūs varētu justies, izvilkts no savas ierastās siltās, pustumsas vides pēkšņā vēsumā, neierastā plašumā un bez pazīstamas balss… Pamesti, vai ne tā?

Ilva Elnebija grāmatā "Pieskaries man! Taktilās komunikācijas nozīme bērna attīstībā" raksta: "Piesaistes veidošanos pirmajās dzīves stundās veicina abu āda-ādas saskare, acu kontakts starp bērnu un māti, viņam pazīstama balss. Bērns pirmajās divās stundās redz labāk nekā nākamajās divās trīs dzīves nedēļās.

Vairāk par ādas-ādas kontaktu un tā nozīmīgumu uzzini šajā rakstā.