Mammas stāsts par traģēdiju: mazuļa ratiņos aizdegas 'bēbīšu rācija'

Toreiz ārsti Vēsmai teikuši: "Priecājieties, ka jūsu bērns ir izdzīvojis, jo arī no šoka var nomirt. Taču jums ir tāls un grūts ceļš ejams." Kā atzīst mamma, toreiz viņa šo vārdu īsto jēgu nav apzinājusies, taču tagad gan. Un ceļš patiešām vēl tāls un grūts ejams. Un tāds tas ir jau 12 gadus, jo meitai Mārai plašie ķermeņa apdegumi radījuši vēl daudz citu veselības problēmu. Šo gadu laikā meitene piedzīvojusi jau 16 rekonstruktīvās ķirurģiskās operācijas, bet tuvākajā laikā Vēsmai esot jāsaņemas un jāpieraksta viņa uz kārtējo operāciju.

Vēsmai jau bija divi bērni – meita un dēls, kuriem nu jau ap 30 gadiem, kad pirms 12 gadiem apzināti izdomāja, ka vēlreiz grib kļūt par māmiņu. "Es tā gribēju vēl vienu mazu bumbulīti. Kad tu esi vecumā pie 40, tu jau ar citādām sajūtām gaidi to mazuli nekā 20 gados. Kad Māra piedzima, man bija 40 gadu. Cik laimīga es staigāju visus tos deviņus mēnešus, izbaudot katru mirkli. Kad viņa piedzima, biju ārkārtīgi laimīga. Man grūtniecības laikā nekādu sarežģījumu nebija, 40 gados iznēsāt bērniņu bez jebkādām problēmām – tā ir laime. Māriņai piedzimstot, pēc Apgara skalas viņa tika novērtēta ar atzīmi 10, bet pēc diviem mēnešiem piedzīvoju skalas galējo punktu – nelaimi," stāsta Vēsma.

Un tad... "Izdzirdēju bērna raudas, pieskrēju pie loga un ieraudzīju šausmu skatu – ratiņi liesmās. Es skrēju, cik spēju, atceros, ka bļāvu kā negudra, skrienot saucu pēc palīdzības, lūdzu, lai steidzīgi izsauc ātro palīdzību. Toreiz šķita, ka ātrā palīdzība brauc ilgi, man laiks bija apstājies. Ātrajai palīdzībai atbraucot, sirēnām skanot, traucāmies uz Rīgu, bija dienas vidus, karsts laiks, Rīgā sastrēgumi. Šīs sirēnu skaņas manī ir atstājušas rētas, vēl šodien nespēju būt vienaldzīga. Toreiz un vēl ilgi pēc šīs nelaimes, kad ceļā nācās redzēt ātrās palīdzības mašīnas ar sirēnām steidzamies, man bija jāstādina savs auto malā, jo tas man atsauca atmiņā tās šausmu stundas. Tādos brīžos es nespēju vadīt auto, nācās stāties malā, jo nespēju valdīt asaras," atmiņās dalās Vēsma.

Ratiņi bija vienās liesmās. Visvairāk cietusi bija gan ratiņu, gan bērna ķermeņa labā puse, kur atradās rācija. Tam sekoja zibenīga reakcija, lai izsauktu mediķus, un Māras glābšana slimnīcā, kur Māra nonāca vasaras sākumā, bet izrakstīja no tās viņu rudenī. Tad sekoja rehabilitācija Vaivaros, un mājās mamma ar mazo meitiņu tika tikai decembrī.

"Mani divi vecākie bērni izauga bez rācijām, pēc tā dēvētajām vecajām metodēm, bet trešo mazuli gribējās pieskatīt pastiprināti, izmantojot mūsdienu iespējas, tādēļ tika iegādāta šī ierīce, kas solījās palīdzēt mājas solī. Rācija man šķita būtiska – jutīšos droši, ka bērns tiek pieskatīts. Ja vien es to būtu paredzējusi... Bet bija kā tajā teicienā: "Gribēju kā labāk, sanāca kā vienmēr,"" skumji atzīst Vēsma.

"Biju tik laimīga, bet diemžēl neiznāca ilgi izbaudīt šo periodu. Pēc nelaimes bija brīži, kad negribēju no rīta mosties, bet gulēt gāju tikai tādēļ, lai aizmirstos. Bija arī laiks, kad baidījos iet gulēt, baidījos, ka naktī atkal piedzīvošu murgus. Man rādījās sapņi, ka kamīnā deg uguns un tajā iekšā ir bērns, es gribu viņu izraut ārā, bet kāds mani tur un nelaiž to izdarīt. Šausmu sajūtas turpinājās sapnī – tu gribi izglābt savu bērniņu, bet nevari," stāsta mamma.

"Nevar jau tā teikt, bet mēs diemžēl dzīvojam Latvijā – un neviens netika saukts pie atbildības par iespējamo rācijas brāķi. 10 gadu garumā tiesājos, bet rezultāta nekāda. ASV šāda nelaime būtu izskanējusi ar milzu būkšķi, bet ne jau pie mums. Tiesvedība noslēdzās ražotājam par labu, tā ir spēcīga kompānija ar lielu naudu. Eksperti – fiziķi un ķīmiķi – atzina, ka tieši ierīce izraisīja ugunsgrēku, taču tiesā vinnēja, iespējams, nauda," pieļauj Vēsma.

Mārai pēc nelaimes konstatēja 2. un 3. pakāpes ķermeņa apdegumus, visvairāk tā labajā pusē, vissmagāk skarot labo roku, bet apdegumi bija gan uz vaidziņiem, gan vēdera, kājām un galvas. Vienu labās rokas pirkstu mazulīte zaudēja jau drīz pēc nelaimes, tas jau bija kļuvis pavisam melns, un turpinājās cīņa par katra pirksta glābšanu. Operācijas Mārai bija katru gadu, kopumā 16. Rētas dzīst, bet bērns aug, un operāciju laikā kauli tiek burtiski lauzti, lai pastieptu ādu. Māriņai ir bijušas daudzas bīstamas operācijas, tostarp cīņā par to, lai labā roka nepārstātu augt. Ādas pārstādīšana no vienas ķermeņa vietas uz citu, apdegušo, tādas manipulācijas bijušas vairākas.

"Lielas pūles tika ieguldītas, lai iekustinātu labo roku – izstieptu rētas tā, lai plauksta sāk locīties, lai pirksti sāk kustēties, pēc tam tikpat daudz nācās strādāt, lai panāktu, ka bērns vispār atzīst labo roku. Ir tik svarīgi, lai mazulis izietu katru attīstības posmu – sēdēšanu, rāpošanu, bet Māra negribēja lietot labo roku. Tad ar visādiem vingrinājumiem piespiedu viņu labo rociņu likt lietā. Raudāju es, raudāja Māra, lai tikai rociņu pastieptu," atceras Vēsma. Labā roka joprojām meitai ir sava veida bubulis, labāk izmanto kreiso, un var jau arī saprast, jo šī roka ir ļoti traumēta. Patlaban labās rokas spējas ir visai ierobežotas. Mārai ar to ir tikai pincetes tvēriens – tiek izmantoti tikai divi pirksti. Līdz ar to arī muskuļu grupa darbojas slikti, un šo labās rokas nevarību meitene cenšas kompensēt ar kreiso ķermeņa pusi. Tā kā Mārai labāk darbojas kreisā ķermeņa puse, pamazām veidojas skolioze. "Bet to var apstādināt, jā, nevar atgriezt stadijā, kad tās vēl nebija, bet ar speciāliem rehabilitācijas pasākumiem apstādināt ir iespējams," uzsver meitenes mamma.

Šo gadu laikā ir visādi gājis. Kā norāda mamma, Mārai apdegumu radītās sekas "aizgāja ķēdītē" tālāk, radot vēl dažādas citas veselības problēmas. "Nav jau nekāds brīnums. Mārai, gūstot tik plašus apdegumus mazotnē, tika pārlietas asinis, un tā arī ir iespēja iegūt lietas, kādu pašu ģimenē nekas nav bijis. Laicīgi atklājām, ka viņai ir celiakija. Ievērojām ļoti stingru diētu, kas bija dārgs prieks, un ar ēdināšanas nodrošināšanu grūti gāja tieši bērnudārzā, bet pēc laika Māru "noņēma no celiakijas diētas"," stāsta Vēsma.

Patiesībā atslābt nav bijis iespējams nevienu brīdi, jo Māra visu laiku jāvadā uz dažādām nodarbībām, kas viņai palīdz uzlabot gan fizisko, gan garīgo veselību. Arī tagad mammai esot jāieplāno, kad varētu pieteikties plaukstas operācijai. Iepriekšējās operācijas veiktas vispārējā narkozē, bet šo dakteri gribot taisīt ar vietējo narkozi, lai Māra savā ziņā tajā piedalītos. Meitenes labās rokas plaukstiņa pamazām kļūst kā zirnekļa tīkls – pirkstiņi jāatbrīvo no rētaudiem, kuros tie pamazām ieaug. Tas nozīmē – Māras veselības uzlabojumi vēl turpināsies. Kad viņa beigs augt, būs jādomā par plastiskajām operācijām, lai likvidētu apdegumu radītās sekas, kas savukārt palīdzēs meitenei atgūt arī pašapziņu.

Māra kā bērns ir daudz cietusi – tik daudz sāpju, vizīšu pie ārstiem un dažādiem rehabilitācijas pasākumu speciālistiem... Viņa ir nervoza, ļoti jūtīga, turklāt vienaudžu atstumta. "Lai gan skolā Māru palaidu atbilstoši vecumam, šobrīd viņa mācās 6. klasē, es jau 1. klases laikā sapratu, ka esmu pārsteigusies, Māra vēl nebija gatava skolai. Viņa nedaudz atpaliek. Māra vēl dzīvo bērnībā. Viņa nav paguvusi iziet cauri visiem bērna attīstības posmiem, piemēram, rotaļāšanās etapam. Kamēr citi bērni spēlējās, Māra brauca pie dakteriem. Bet bērnam visi posmi jāizdzīvo. Ārsti gan saka, ka nevajag Māru raut ārā no šīs kavēšanās agrīnā bērnībā, jo tas savā ziņā viņai palīdz izturēt visu pārējo," stāsta mamma.

Vēsma atminas, ka bijis brīdis, kad viņas automašīna bijusi kā māja – tajā varēja atrast visu – maiņas apģērbu, autiņbiksītes un citas lietas, jo nemitīgi abas kaut kur brauca – no viena speciālista pie otra, uz tādām nodarbībām un citām.

"Es domāju, ka Mārai attīstībā ir nobīde par diviem gadiem. Runājot par mācībām, viņai ilgtermiņā ir grūti koncentrēties. Māra ik pa laikam aizdomājas par savām sāpēm, draudzeņu viņai nav, un šis fons izsit no līdzsvara, kas kavē mācību vielas apguvi. Mārai ne visai padodas matemātika un latviešu valoda, toties viņa ir ļoti radoša. To arī pieļauj speciālisti – tā kā viņai labāk ir attīstīta ķermeņa kreisā puse, vairāk izpaužas mākslinieciskums," skaidro Vēsma.

Pirms sākt mācības 1. klasē, Vēsma apzināti izvēlējusies nelielu skoliņu, domājot, ka tajā emocionālais mikroklimats būs patīkamāks, taču nācies vilties. Vienā klasē piedzīvojot sarežģījumus attiecībās ar vienaudžiem, mamma panāca, ka Māru pārceļ paralēlklasē, bet arīdzan tur nekas nemainījās. "Diemžēl bērni ir nežēlīgi. Pagājušajā gadā situācija bija tik smaga, ka baidījos, vai viņa neiekritīs depresijā. Viņa man pat uzdeva jautājumus par depresiju. Mārai skolā it kā bija parādījusies viena draudzenīte, taču viņa pārdomāja un nolēma, ka nedraudzēsies ar Māru, pārmetās pretējā pusē un pat uzkūdīja citus bērnus. Šobrīd apzināti daru visu, lai paplašinātu Māriņai sociālo vidi, lai viņai ir iespēja atrast draugus, lai viņa var justies labāk, un tas vainagojas ar panākumiem. Lēnām, bet Māriņa iegūst draugus, kuri viņu pieņem tādu, kāda ir," priecājas Vēsma.

Nav viegli nedz Mārai, nedz mammai, bet cīņa jāturpina. Taču tas ir regulārs, pastāvīgs darbs, kas no meitenītes prasa milzīgu pacietību, uzmanību, paklausību. Lai gan ģimene no saviem līdzekļiem Māriņai apmaksā psihiatra konsultācijas, psihoterapeitu, mākslas terapiju, sporta nodarbības, mūzikas terapiju, peldēšanas nodarbības, masāžas, reitterapiju, atveseļošanās izmaksas ir lielas, visu terapiju izmaksas segt ģimenei nav pa spēkam.

Labdarības organizācija "Ziedot.lv" savā mājaslapā atvērusi projektu Māras atbalstam. Ģimene lūdz ziedotāju palīdzību, lai Māra 2019. gadā varētu saņemt:

Lai nodrošinātu Mārai rehabilitācijas pakalpojumus, gadā nepieciešami 3800 eiro, no kuriem 309 eiro jau ir pieejami no 2016. gada saziedotās, bet vēl neizmantotās summas. 2019. gadā no ziedotājiem tiek lūgts 3491 eiro.

Kā skaidro Vēsma, osteopāta palīdzība nepieciešama, lai traumu skartajā zonā uzlabotu asinsriti, mazinātu saspringumu, mazkustīgumu labā apakšdelma, plaukstas un pirkstu rajonā, lai uzlabotu replantēto pirkstu kustīgumu, mazinātu ādas transplantācijas zonu rētu mazkustību un sekojoši uzlabotu audu kustīgumu. Savukārt fizioterapija ar Šrotas metodi nepieciešama, lai apstādinātu skoliozi, kurai šobrīd ir tendence attīstīties.

Ja tev ir iespējas un vēlme palīdzēt Māriņai, to vari izdarīt šeit.

Ir pilnīgi skaidrs, ka visas nelaimes nav paredzamas, taču daudzas no tām būtu novēršamas, ja vien vecāki, audzinot bērnus, īpaši līdz trīs gadu vecumam, iepriekš mēģinātu paredzēt situāciju vienu solīti uz priekšu.

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu ķirurgs Džeimss Rozītis sarunā ar portālu "Cālis" apliecina, ka zina tikai šo vienu gadījumu, kad "bērnu rācijas" tehnisku bojājumu rezultātā notikusi tāda nelaime. Taču apdegumu gadījumu skaits bērnu vidū diemžēl ir gana liels. Vecuma grupā līdz trim gadiem tie veido divas trešdaļas no traumu gadījumiem, pārsvarā tās radušās, bērnam sev virsū uzgāžot trauku ar verdošu šķidrumu.

Vienlaikus Rozītis atgādina, ka jebkurai ierīcei – mehāniskai vai modernākas tehnoloģijas – nebūtu jāatrodas blakus bērnam, jo tehniskas problēmas var rasties pavisam neplānoti. "Bērni ir zinātkāri, un tas nepavisam nav slikti, bet viņi izjauks jebko, kam pieaugušajam pietrūks pacietības, taču ne bērnam. Ieteiktu bērniem sarežģītākas rotaļlietas dot tikai pieaugušo klātbūtnē," tā ārsts.
Visvairāk traumu gūst bērni tieši līdz trīs gadu vecumam, bet vismazāk – pirmsskolas vecumā. Savukārt pusaudži traumas ar apdegumu sekām visbiežāk gūst, eksperimentējot ar degšķidrumiem.