Psiholoģiska rakstura bailes, kas var nogalināt pāra attiecības

Lai savlaicīgi atpazītu tuvojošos draudus, tie jāatpazīst sejā. Portāls "Adme" stāsta par visizplatītākajām potenciālajām briesmām attiecībās un veidiem, kas varētu palīdzēt mīlestību nosargāt.

Šīs bailes bieži parādās pirmajos iemīlēšanās etapos, un tās parasti nāk līdzi jau no bērnības – mīlestības nepietiekamības vai cieņas trūkuma dēļ no vecāku puses. Daudzi cenšas šos "caurumus" aizpildīt, uzsākot attiecības ar pretējā dzimuma pārstāvi. Tie, kuri ir jutušies atgrūsti un nenovērtēti, baidās no jaunām sāpēm un izjūt lielu vajadzību pēc sirds siltuma. Tieši tāpēc viņiem ir grūti novērtēt pašiem sevi, partneri un situāciju.

Ko darīt?

Pavaicā sev: "Vai patiešām es nederu šim cilvēkam? Kāpēc?" Atbildēs, visticamāk, tu redzēsi maksimālismu. No tā jau sen kā laiks būtu atbrīvoties un pārstāt kontrolēt katru savu vārdu un soli. Nezināmais vienmēr cilvēkos raisa trauksmi. Bet, piekritīsi, pārmērīga paredzamība liedz izbaudīt dzīves krāsainību.

Mīlestībā ir svarīgi dot un ņemt: rūpes, laiku, jūtas un citus resursus. Bieži vien šis līdzsvars tiek sagrauts: cilvēks kaut ko līdz galam neatdod vai nesaņem. Nākamajās attiecībās cilvēks centīsies tikt pasargāts no vēl vienas neveiksmes un uzvedīsies jau daudz piesardzīgāk.

Vieni skaitīs dāvanas un komplimentus, citi noslēgsies sevī. Trešie vispār nolems izvairīties no spēcīgas pieķeršanās. Mati var celties stāvus, domājot par to, vai šīs attiecības atkal nekļūs par kārtējo vilšanos.

Ko darīt?

Aizdomāšanās par vientulību diezin vai sniegs labvēlīgu rezultātu. Produktīvāk būtu apspriest ar partneri jūsu abu attiecību nākotni, saskaņot gaidas un padalīties ar bailēm. Svarīgi ne tikai verbalizēt savas domas, bet arīdzan saklausīt partnera pozīciju.

Šis punkts ir cieši saistīts ar iepriekšējo. Cilvēks kļūst neaizsargāts: personīgās telpas ir arvien mazāk, bet atbildība arvien lielāka. Sveša cilvēka (lai tas arī būtu bezgalīgi mīlēts partneris) teritorija ir jāciena. No turienes arī uzrodas nepārliecība par saviem spēkiem un gatavību tuvām attiecībām.

Ko darīt?

Tāpat kā pirmajā pieminētajā punktā – ar skaidru galvu paraudzīties uz situāciju un saprast: iepriekšējā pieredze nenosaka nākotni. Nebaidies ļaut sev kaut ko jaunu un dzīvot pa īstam.

Ikviens baidās, ka viņa mīļotā laiva var tikt sasista vētras laikā. Raksturu nesaderība, miega režīms un laiks, ko pavada nomodā, ēšanas ieradumi – šķietami elementāras lietas, kas tomēr ir sagrāvušas ne vienas vien pāra attiecības. Kad mēs sadzīvi sākam dalīt ar kādu citu, mēs baidāmies sagraut savā galvā izveidojušos dzīvesveidu – savu vai otra partnera.

Ko darīt?

Nesteidzieties sākt kopdzīvi. Noderīga prakse – kopīgs atvaļinājums, turklāt vietas izvēle nav tik svarīga. Tā var būt atpūta pludmalē, nedēļu ilgs pārgājiens vai kaut kas cits – viss atkarīgs no vēlmēm un iespējām. Cits variants – kādu laiku padzīvot divās mājās.

Šīs bailes parādās līdz ar attiecību attīstību. Uzskatu sakritība un kopīgu vērtību, interešu esamība ir pamats, uz kura veidojas drošas un ciešas sasvstarpējās attiecības. Protams, atrast cilvēku, kurš domā tieši tāpat, kā tu, nav iespējams. Taču ir nepieciešams raudzīties vienā virzienā.

Ko darīt?

Iemācies sarunāties ar partneri līdz laulībām, dalīties ar to, kas tevī izsauc negatīvas un pozitīvas emocijas, pievēršot uzmanību partnera reakcijai. Iemācies vienoties un panākt kompromisus, paraudzīties uz problēmām no dažādiem skatpunktiem.

Ilgstošas attiecības paredz kaut kā kopīga, kāda "augļa" parādīšanos. Jauna dzīvesvieta, bērni, pārvākšanās, radošs projekts – tas var būt jebkas. Tas ir loģisks kopdzīves turpinājums. Un tas viss var radīt šaubas un nedaudz iedragāt pārliecību par savu izvēli.

Ko darīt?

Šajā etapā tiek pārbaudīta divu cilvēku savienības izturība ārējo apstākļu ietekmē. Pacenties godīgi sev atbildēt uz jautājumu: vai tevi šīs attiecības apmierina un vai tu tici to nākotnei? Ja jā, turpini rūpēties par tām, turklāt šajā etapā jo īpaši uzmanīgi.

Šādas bailes visbiežāk rodas partneriem, kuri ir kopā vairāk nekā 10 gadus. Savienība izveidojusies, bailes pazudušas. Un rodas melīga sajūta, ka partneris ir iekarots uz visiem laikiem un nevar bez tevis dzīvot. Ja pārim ir bērni, viņi sāk pieaugt un dzīvot savu dzīvi. Vecāki mēdz sev uzdot jautājumu: "Vai tas, ar kuru es dzīvoju, ir tas pats cilvēks?" Ne katrs sevī spēj atrast spēkus sniegt pozitīvu atbildi, kāds cer kaut kad nākotnē satikt to, kā pašam šķiet, īsto mīlestību. Un tas var novest pie nepatīkamām sekām.

Ko darīt?

Ilgtermiņa attiecības var zaudēt novitātes un maģijas elementu. Šķiet, ka jūtas ir kā nostāvējušās, neviens tās neatjauno. Sniedz tām impulsu: pārsteidz mīļoto, izdomā svētkus, pārsteidz. Lai cik banāli tas neizklausītos, bet tas strādā.