Ne tikai tiesības. Kādi ir likumā noteiktie bērna pienākumi?  (19)

Tiesības un pienākumi ir savstarpēji ļoti cieši saistīti, uzskata Laila Grāvere. Viņa apgalvo, ka katram bērnam ir jāzina savi pienākumi, bet viņam jābūt audzinātam tā, ka viņš šos pienākumus pilda, pat nezinot, vai tie ir rakstīti likumā un vai par to nepildīšanu paredzēts sods. Par to galvenie atbildīgie ir vecāki un otri atbildīgie – pedagogi, kam arī esot likumā noteikts audzināšanas pienākums. "Bērns būtu jāaudzina tā, lai normatīvie akti, šīs ārējās normas, kļūst par viņa paša iekšējām normām. Tā vajadzētu uz bērnu pienākumiem skatīties – kā uz tādu audzināšanas rezultātu," atzīst Grāvere.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 22. pants paredz, ka bērnam ir pienākums atbilstoši savam vecumam apkopt sevi un piedalīties mājas darbos. Tāpat šis pants paredz, ka bērnam jāizturas ar cieņu pret saviem vecākiem (adoptētājiem) un citiem ģimenes locekļiem, pret aizbildņiem un audžuģimenes locekļiem.

Grāvere norāda, ka bērna cieņas izrādīšana pret citiem ir cieši saistīta ar to, kādā ģimenē viņš ir uzaudzis. "Kā noteikts ANO Bērnu tiesību konvencijas preambulā, bērnam ir jāaug ģimenē laimes, mīlestības un izpratnes gaisotnē. Bērns, kas aug laimē un mīlestībā, nesitīs otram. Ticiet man, viņš nebūs agresīvs," pārliecināta Tiesībsarga biroja pārstāve.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 23. pantā teikts, ka bērns ir pilntiesīgs sabiedrības loceklis, un viņa pienākumi pret sabiedrību pieaug atbilstoši vecumam. Pants nosaka, ka bērnam ir pienākums mācīties atbilstoši savai fiziskajai un garīgajai attīstībai. Mācību laikā viņam jāievēro izglītības iestādes iekšējās kārtības noteikumi. Tāpat tajā atzīmēts, ka bērnam atkarībā no viņa vecuma un brieduma pakāpes ir pienākums sargāt savu veselību.

23. pants paredz arī to, ka bērnam jāizturas ar cieņu pret valsti, tās simboliem un jāievēro likumi. Bērnam jāievēro sabiedrībā pieņemtie uzvedības noteikumi. Bērns nedrīkst, izmantojot savas tiesības, aizskart citu bērnu un pieaugušo tiesības un likumīgās intereses, kā arī bērnam ir pienākums saudzīgi izturēties pret apkārtējo vidi.

Grāvere skaidro, ka 23. pantā minētās sabiedrības normas ir vienlīdz saistošas kā bērnam, tā pieaugušajam. Konkrētas definīcijas par to, kas ir šīs normas, likumā gan neesot. "Visām normām nebūt nav jābūt rakstītām. Ir principi un nerakstītās normas, kas ir jāieaudzina," teic Tiesībsarga biroja pārstāve. Kā piemērus nerakstītajiem uzvedības noteikumiem viņa min sasveicināšanos un atvadīšanos, pateikšanos un ģērbšanos atbilstoši situācijai. Tāpat likumā nav minētas pašsaprotamas lietas, kā nerādīt ar pirkstu vai nepārtraukt otru, kad viņš runā. Grāvere piebilst, ka šie uzvedības noteikumi ir mainīgi. Kas esot bijis nepieņemami pirms gadsimta, tas šobrīd ir pieņemami, un otrādi.

Visiem skolēniem Latvijā saskaņā ar Izglītības likumu ir tiesības uz valsts vai pašvaldības apmaksātu pirmsskolas izglītības, pamatizglītības un vidējās izglītības ieguvi. Ja skolēnu neapmierina sniegtā izglītība, viņš var vērsties valsts un pašvaldību institūcijās un aizstāvēt savas tiesības.

Izglītības likuma 54. pantā noteikti šādi izglītojamā pienākumi:

1) apgūt pamatizglītības programmu;
2) ievērot izglītības iestādes nolikumu vai satversmi un iekšējos normatīvos aktus, tajā skaitā iekšējās kārtības noteikumus, un ar savu rīcību nediskreditēt izglītības iestādi;
3) ar cieņu izturēties pret Latvijas valsti, tās Satversmi, vēsturi, sabiedrību, valsts simboliem un latviešu valodu;
4) ievērot pedagogu, izglītojamo un citu personu tiesības un intereses;
5) nepieļaut emocionālu un fizisku vardarbību;
6) neapdraudēt savu un citu personu veselību, drošību un dzīvību;
7) būt pieklājīgam izglītības iestādē un ārpus tās;
8) atrasties izglītības iestādē iekšējiem normatīvajiem aktiem, tajā skaitā iekšējās kārtības noteikumiem, atbilstošā apģērbā;
9) piedalīties izglītības iestādes vides uzkopšanā un sakārtošanā.

Panta 9. punkts varētu mulsināt vairākus vecākus, taču Grāvere noliedz, ka ar izglītības iestādes vides uzkopšanu būtu jāsaprot grīdu mazgāšana un podu tīrīšana. "Te ir jāskatās uz šīs normas mērķi. Mērķis ir audzināšana. Mums ir arī audzināšanas vadlīnijas, kurās ir 12 tikumi, kādi izglītības procesā ir jāizkopj un jāattīsta. Viens no šiem tikumiem ir arī centība, kas izskaidro, ka tas ir čaklums, rūpība un griba jebkuru darbu veikt pēc iespējas kvalitatīvāk un produktīvāk," skaidro Grāvere. Viņa apgalvo, ka mērķis nekādā gadījumā nav līdzekļu taupīšana skolas uzkopšanai. Taču nomazgāt savu solu vai notīrīt tāfeli, varbūt pat grābt lapas pagalmā talkas ietvaros – tā esot audzināšanas procesa sastāvdaļa, lai bērnā attīstītu darba tikumu. "Protams, tas nedrīkst traucēt mācību procesam," piebilst Grāvere.

Bērnam jāievēro visi likuma 54. pantā minētie pienākumi, un Grāvere norāda, ka par atsevišķu pienākumi nepildīšanu var tikt piemērots administratīvais sods. Piemēram, par pienākumu nepieļaut emocionālu un fizisku vardarbību. "Ja kādam ir nodarīti pat maznozīmīgi miesas bojājumi, par to var piemērot administratīvo sodu pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa, jo maznozīmīga miesas bojājumu nodarīšana ir sodāms nodarījums," pauž Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja.

Tomēr valsts politika pašlaik atkāpjas no šīs sodīšanas politikas, vairāk pievēršoties audzināšanas virzienam, skaidro Grāvere. 2016. gadā stājušies spēkā grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā, nosakot, ka par administratīvo pārkāpumu bērnam piemēro audzinoša rakstura piespiedu līdzekli. Tikai tad, ja tas nav efektīvi, piemēro administratīvo sodu. "Redziet, mērķis ir mainīt bērna uzvedību, un naudas sods to nesekmēs," apgalvo Grāvere. Šī mērķa sasniegšanai bērnam tiekot izstrādāta uzvedības korekcijas programma, vispirms noskaidrojot, kāpēc viņš tā uzvedas un ko viņš tādējādi sauc palīgā.

Par Bērna tiesību aizsardzības likuma neievērošanu bērnam kriminālatbildība, administratīvā atbildība vai jebkāds cits likumā noteiktais sods nepienākas. Taču tas nenozīmē, ka par likumā noteikto pienākumu nepildīšanu bērns ir pilnībā atbrīvots no jebkādas atbildības. Likums aizliedz vecākiem bērnu fiziski sodīt, bet likuma 25. pants nosaka vecāku tiesības ierobežot bērna brīvības.

Tātad – vecāki drīkst ierobežot bērna tiesības uz privāto dzīvi, biedrošanās un vārda brīvību atkarībā no viņa brieduma pakāpes, lai nodrošinātu bērna attīstību un aizsargātu viņa veselību un dzīvību, aizsargātu sabiedrisko kārtību, iedzīvotāju tikumību un veselību, kā arī aizsargātu citu personu tiesības un brīvības.

Grāvere gan atzīmē, ka 25. pantā teiktais nav uzskatāms par sodu no vecāku puses: "Tā ir tiesību ierobežošana bērna paša labā." Kā piemēru viņa min aizliegumu bērnam apmeklēt kādu pasākumu, ja vecāki zina, ka tajā tiks lietots alkohols. "Vecāki saka "nē, tu neiesi" bērna paša labā. Tev tas nenāks par labu, un tāpēc es tev nelaidīšu," skaidro Tiesībsarga biroja pārstāve.

Runājot par to, cik ļoti vecāki drīkst ierobežot bērna brīvību, Grāvere atzīst, ka robeža ir starp vienu galējību un otru – starp visatļautību un vardarbīgu kontroli. "Ja vecāki neierobežo bērna brīvības un saka "ej, kur gribi, tiecies, ar ko gribi, nāc mājās, cikos gribi", tas nav pareizi un bērna interesēm atbilstoši. Tā ir vecāku pienākumu nepildīšana un nolaidība," pauž Grāvere. Kā otru galējību viņa min situāciju, kad vecāki vardarbīgi kontrolē bērnu katru minūti, prasot bērnam par visu atskaitīties: "Kur tu esi, ar ko tu esi? Pagājusi jau pusstunda, kad tev bija jābūt mājās!"

Grāvere atgādina – ja bērns uzskata, ka vecāki noteikuši nepamatotus ierobežojumus vai radušās citas domstarpības viņu attiecībās, viņš var griezties pēc palīdzības bāriņtiesā. Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas valdes priekšsēdētāja, Smiltenes novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Aurika Zīvere norāda, ka līdz šim viņas praksē šādi gadījumi gan neesot bijuši. Viņa piebilst, ka neesot arī dzirdējusi par to, ka bērni būtu vērsušies bāriņtiesā šajā jautājumā pie viņas kolēģiem citās pilsētās. Tāpat neesot bijuši gadījumi, kad vecāki vēršas bāriņtiesā ar iesniegumu par to, ka viņu bērns nepilda savus pienākumus. Zīvere tomēr piebilst, ka ir gadījumi, kad vecāki netiek galā ar bērna uzvedību, bet tur ieslēdzoties citi mehānismi, jo nepieciešama sociālā palīdzība.

Ir vairāki faktori, kas mudina bērnu nepildīt savus pienākumus, taču vienmēr problēmas sakne meklējama vecāku rīcībā. Viens no iemesliem ir vecāku nekonsekvence, pauž "Centrs Dardedze" psiholoģe Daina Dziļuma. Tā novērojama tad, ja bērns regulāri sastopas ar situāciju, kad ir dienas vai periodi, kad pieaugušie prasa pienākumu izpildīšanu, bet tad atkal ir dienas, kad vecāki nepievērš uzmanību pienākumu izpildei. Ja noteikumi, prasības un pienākumi ir neregulāri un mainīgi, nevar pretī sagaidīt vienīgi paklausību no bērna.

"Nevaram sagaidīt, ka bērns pats izdomās vai kaut kur uzzinās savus pienākumus," skaidro Dziļuma. Viņa uzsver, ka vecākiem ir korekti, cieņpilni un regulāri tie jāizskaidro un par tiem bez agresijas jāatgādina. Tāpat vecākiem jāsaprot, ka bērns mācās no vecāku rādītā piemēra. Jo mazāks bērns, jo vairāk lietu visiem jādara kopā. Psiholoģe ir pārliecināta – ja paši kaut ko nepildām, tad varam būt droši, ka arī bērns kaut ko negribēs pildīt un viņu būs grūtāk motivēt.

Pieaugušajam ir svarīgi saprast, ko no kura vecuma bērna var sagaidīt atkarībā no katra vecumposma īpatnībām. Dziļuma atzīst, ka "ir vecāki ar zemām ekspektācijām, un ir arī tādi, kuri sagaida par daudz". Vecākiem jāņem vērā un jāsaprot, ka bērnam var būt arī citas intereses, tādēļ viņam nepieciešams pieaugušā atbalsts, lai ieviestu pienākumu pildīšanu ikdienas rutīnā.

Panākumu atslēga atbildīga un paklausīga bērna izaudzināšanai nav tālu jāmeklē. To var panākt, saprotot katra bērna stiprās puses, no maza vecuma darot pienākumus kopā, kamēr bērns iemācās tos veikt patstāvīgi, kā arī izmantojot pozitīvas disciplinēšanas metodes, atklāj Dziļuma.

"Nav jau noslēpums, ka arī pieaugušie ne vienmēr ir dedzīgi pildīt visus savus pienākumus. Tāpat arī bērnam var rasties nevēlēšanās to darīt. Nevajag gaidīt, ka tā būs bērna prioritāte," skaidro psiholoģe. Gadījumos, kad bērns nevēlas pildīt savus pienākumus, palīdzēs mierīga, konsekventa saruna un paskaidrošana. Ja nepieciešams, vairākkārtēja un pat regulāra. Dziļuma atgādina, ka visiem vienu rekomendāciju sniegt nevar. Tāpat ir svarīgi atcerēties, ka situācijās, kad bērnam nav nekādu pienākumu, viņš zaudē pašaprūpes spējas – nepiedzīvo izjūtu, ka pats saviem spēkiem var kaut ko izdarīt.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 3. panta pirmajā daļā norādīts, ka bērns ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu. Izņēmumi ir tās personas, kuras saskaņā ar likumu izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.

Bērna tiesības un brīvības valsts nodrošina visiem bērniem bez jebkādas diskriminācijas — neatkarīgi no bērna, viņa vecāku, aizbildņu, ģimenes locekļu rases, tautības, dzimuma, valodas, partijas piederības, politiskās un reliģiskās pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, dzīvesvietas valstī, mantiskā un veselības stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem.

Vairāk par bērna tiesībām lasi te.