"Kļuvām par audžuģimeni pirms gada, bet tāda doma mums bija sen, jau bērnībā. Tajā laikā gan nebija konkrētas domas par audžuģimeni, vairāk par to, ka varētu adoptēt kādu bērniņu," stāsta Zane. Viņas vīrs kādreiz strādājis kā brīvprātīgais bērnunamā, tāpēc arī viņam šī pasaule neesot bijusi sveša. Pāris nolēma kļūt par audžuģimeni, jo pašiem jau bijis savs bērns un uz adoptēšanu bijis jāstāv ilgi rindā. Viņi apzinājās, ka bērnunamos ir bez aprūpes palikuši bērni, un vēlējās kādam palīdzēt tur nebūt.
Kad lēmums bija pieņemts, Zane ar vīru devās uz bāriņtiesu, solīti pa solītim savāca visus nepieciešamos dokumentus, un izgāja atbalsta programmas "Plecs" organizētās audžuģimeņu apmācības. "Pēc apmācībām nokārtojām eksāmenu, un bāriņtiesa mums piešķīra audžuģimenes statusu. Kad statuss bija saņemts, mums sāka piedāvāt bērniņus. Piedāvājumu par mūsu audžudēliņu mēs saņēmām caur "Plecu". Viņam viena audžuģimene jau bija bijusi, bet pēc diviem mēnešiem viņu jau atdeva atpakaļ, jo viņam ir veselības problēmas, kuru dēļ viņi īsti nebija tikuši galā," skaidro Zane. Viņa piebilst, ka bāriņtiesa šo puisīti nemaz neesot viņiem piedāvājusi, arī "Pleca" darbinieki vairījušies mazuli piedāvāt citām audžuģimenēm, baidoties, ka situācija varētu atkārtoties un bērns varētu tikt "mētāts apkārt". Bāriņtiesa piedāvājusi citus bērniņus, bet tiem ātri atradušies aizbildņi no savas ģimenes vidus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
