Daži no mums vispār neko neatceras par savu bērnību – ne labu, ne sliktu. Iespējams, šāda aizmāršība ir sevis pasargāšana no pagātnes? Un, vai šādā gadījumā ir jācenšas atgriezt zaudētās atmiņas?
"Brālis ar prieku stāsta par to, kā mēs cēlām štābiņu vasarnīcā, atceras mūsu strīdus, kā mēs turējām noslēpumā no vecākiem to, ka pabarojām klaiņojošu suni... Man nav nevienas bērnības atmiņas," brīnās 34 gadus vecā Elizabete, kura ar jautājumu vērusies psihologu veidotajā portālā "Psychologies".
Psihofiziologs Jurijs Grinčenko atgādina, ka galvas smadzenes fiksē visu, kas ar mums notiek: "Šī informācija turpina krāties un nekur nepazūd". Kāds tad ir iemesls šai "amnēzijai"?
Pārdzīvojumi, kas ievaino
"Nespēja atcerēties, kā likums, ir saistīta nevis ar atmiņas zudumu, bet neapzinātu vēlēšanos aizmirst bijušo," skaidro bērnu psiholoģe Natālija Zujeva. "Aizmiršanās pasargā no piedzīvotā bērnībā – kauna vai pazemojuma, skumjām vai vientulības. Pasargā arī no patīkamām sajūtām, kas atrodas aiz atslēgas".
Tā, piemēram, var tikt "aizmirsta" seksuāla vardarbība, piedzīvotais rotaļu laikā ar brāli vai māsu, bet kopā ar to tumsā pazūd arī pati spēle, un visa tā diena, bet dažreiz pat daudz lielāks laika sprīdis. Ja šādas atmiņas "uzpeldēs", tās būs sāpīgas pieredzes pavadītas.
Apzināta atteikšanās
Atteikšanās atcerēties pagātni var būt arī apzināta izvēle, ja cilvēks viena vai cita iemesla dēļ vēlas izsvītrot no savas dzīves kādu dzīves periodu.
"Līdz 7. klasei es biju īsts autsaiders," atminas 30 gadus vecā Jūlija. "Pēc tam mēs pārcēlāmies uz dzīvi citur, un jaunajā skolā, kur mani neviens nepazina, es stingri nolēmu, ka vairs nevienam neļaušu ar sevi slikti apieties. Es no atmiņas izdzēsu iepriekšējos savas dzīves septiņus gadus un visu sāku no jauna".
- Vēl par to, ko mums pastāsta mūsu pašu bērnības atmiņas, lasi šajā rakstā, kur par minēto tematu runā ārste psihoterapeite Gunta Andžāne un psiholoģe Anna Plesko.
Ģimenes noteikumu spēks
Vēl viens iemesls šādai "aizmāršībai" – ģimenē pieņemti uzvedības noteikumi.
"Kad mājās pastāv noslēpumi, bērns mācās, vērojot vecākos, neuzdot jautājumus par pagātni, bet tas nozīmē – nekrāt atmiņas," stāsta Natālija Zujeva. "Viņš neapzināti pakļaujas šiem komunikācijas noteikumiem un attiecina tos arī uz savu pagātni". Klusēšanas zonā, piemēram, var nonākt liecības par to, ka kāds no tuviniekiem bijis cietumā, par vecāku iepriekšējām laulībām, ārlaulības bērniem vai slimībām...
Tomēr "katrs no mums ir mūsu dzīves vēstures liecība", akcentē Zujeva. "Un, ja mēs no tās kaut ko izsvītrojam, tad dzīvojam tikai ar daļu no sevis un nespējam pasauli pieņemt visā tās pilnībā". Atjaunojot sevī atmiņas, mēs atgūstam arī savu integritāti.
Ko darīt?
Būt uzmanīgākam pret savām emocijām
"Kaut kādi pagātnes notikumi vai pārdzīvojumi var nodarīt tik stipras sāpes, ka tu neapzināti centies tos neatcerēties. Pamēģini atrast robežas piemirstajam. Pavaicā sev, kas tevī izsauc spēcīgas jūtas. Šīs emocijas var būt saistītas ar esošo situāciju, bet varbūt, ka tās jau ir sastaptas pagātnē. Kad, kāpēc? Mērķis – pakāpeniski pasekot līdzi piedzīvotajām negatīvajām emocijām līdz pašai bērnībai," rekomendē Zujeva.
Atgriezties bērnības vietās
"Atdzīvini atmiņas ar asociāciju palīdzību," iesaka Grinčenko. "Tās var izsaukt no bērnības saglabāti priekšmeti, rotaļlietas vai grāmatas... Ja tev tas izdevās, apmeklē tās vietas, kur augi." Pavēro bērnus. Meitenīte rotaļu laukumā, kura raud, kamēr citi bērni braukā ar ragaviņām, un tev sažņaudzas sirds? Šo pārdzīvojumu būtība tev atklāsies, ja ielūkosies paša bērnībā.
- Šajā rakstā lasi kognitīvā neirologa Endela Tulvina portālam "Psychologytoday" stāstīto, kā atšķetināt savu bērnības atmiņu paslēptās mācības, un atklāj trīs soļus, kas jāņem vērā par šīm atmiņām.
Dalies ar jūtām un uzklausi citus
Bet pat šāds subjektīvs izklāsts palīdz mums aizpildīt mūsu stāstu tukšumus, uzskata Zujeva. Īpaši, ja mums izdodas sev uzdot jautājumus vai salīdzināt dažādas versijas. Pakāpeniski paplašinot pagātni, mēs sākam vairāk sevi pieņemt.
Pieredze:
Elēna, 29 gadus veca referente-tulkotāja:
"Man nekad nav paticis atcerēties bērnību. Atmiņā tā izskatījās kaut kā drūmi: dusmīgas audzinātājas bērnudārzā, pagarinātā grupa skolā, nogurusi mamma – turklāt viņa bieži slimoja, un priekš manis viņai praktiski vairs neatlika spēka. Bet vienreiz es nodomāju: tā nevar būt! Ja man pagātnē viss būtu bijis tik bezcerīgi melns, es vienkārši nevarētu uzaugt par normālu cilvēku... Un es piespiedu sevi atcerēties.
Sākumā bija ļoti grūti un nepatīkami. Bet pakāpeniski radās arī citas ainas: kā es pirmo reizi bju teātrī, kā mēs ar mammu braucām uz jūru... Es tā arī nenoskaidroju, kāpēc šie apveidi tik ilgi nenāca pie manis, bet ar pārliecību varu teikt: man kopš brīža, kad izdevās atjaunot atmiņā kaut ko no bērnības, kļuva daudz vieglāk dzīvot."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
