10 tēti atzīstas, kas viņus biedē bērnu audzināšanā

Kļūšana par vecākiem iet roku rokā ar satraukumu un raizēm. Ģimenes veselība un labklājība ir tikai viena mikrodaļiņa no tā, par ko satraucas jaunie tēti. Taču šim satraukumam ir pamats – vīrietis kopā ar savu mīļoto ir radījuši dzīvību, kuru tagad viņiem ir jāizaudzina, jāpasargā, par kuru ir jāparūpējas un jādara viss iespējamais, lai atvase izaugtu par lielisku pieaugušo.

Portāls "Fatherly" palūdza 10 tēviem dalīties ar lietām, par kurām viņi visvairāk raizējas, kļūstot par vecākiem. Raižu saraksts ir plašs, sākot ar ģimenes finansiālo stāvokli un beidzot ar attiecību pasliktināšanos ar mīļoto sievieti. Lūk, dažas no lietām, kas visvairāk biedē tēvus!

"Savos jaunības gados biju liels sportists, taču īsts pārgalvis. Sava dēla vecumā biju jau salauzis piecus kaulus. Nekad nebiju centies uz šo situāciju paskatīties no vecāku skatupunkta. Taču tagad ir citādi, jo pats esmu vecāks, un pat doma par to, ka mans bērns varētu satraumēties, mani biedē līdz nemaņai. Sliktākais ir, ka es satraucos nevis par to, ka tas varētu notikt, bet gan par to, kad tas notiks, it kā tas noteikti notiks. Protams, kā jau visi puiši, arī mans dēls ir dažādos veidos ticis pie sasitumiem un skrāpējumiem, taču tas nav bijis nekas nopietns. Un kas zina, varbūt kādu dienu viņš futbola treniņā neveiksmīgi satraumējas un kļūst paralizēts uz visu mūžu. Tā var notikt, bet var arī nenotikt. No vienas puses, mans satraukums par dēla drošību un veselību ir saprotams, un to piedzīvo lielākā daļa vecāku, taču, no otras puses, tas mani satrauc divreiz vairāk, jo zinu, ka sava bērna vecumā, esmu izvedis savus vecākus cauri šai satraukumu ellei," atklāj Gerijs.

"Studiju gados es noteikti nebiju paraugstudents. Biju pietiekami gudrs, taču slinks, uzmanības kārs kretīns. Mūsu dēls šogad uzsāka savas skolas gaitas, un es biju absolūti pārbijies, ka viņš sekos manām pēdām. Atceros, ka vecāki bieži vien lasīja lekcijas par to, kā man vajadzētu kļūt par labāku studentu, taču atzīšos, es viņus ignorēju, jo kārtējie pārmetumi par manu uzvedību un skolas gaitām mani kaitināja. Ja godīgi, man šķita, ka viņi cenšas manu dzīvi padarīt pēc iespējas garlaicīgāku un izbojāt visu jautrību. Tajā brīdī es viņus nesapratu. Šī domu nesakritība kļuva par iemeslu neskaitāmiem strīdiem un radīja lielu caurumu manās attiecības ar vecākiem. Taču tagad, esot vecāka lomā, es saprotu, ka viņi nerunāja tikai par labām sekmēm un izciliem sasniegumiem skolā, bet gan par uzvedības principiem un pieklājību, kas palīdz kļūt labākam cilvēkam, kā skolā, tā ārpus tās. Es negribu, lai man dēls pieļauj tās pašas kļūdas, kuras pieļāvu es, taču tajā pašā laikā nevēlos atņemt viņam šo iespēju – mācīties no savām kļūdām. Es dažādos veidos cenšos noturēt šīs abas lietas balansā," atzīst Džošs.

"Jaunības gados es biju ģimenes melnā avs – bieži iekūlos dažādās problēmās ar policiju, lietoju alkoholu un citas apreibinošas vielas. Tagad, kad es esmu tēvs, mani nomoka jautājums – kā pēc visa, ko es savu bērnu vecumā esmu darījis un piedzīvojis, varu skatīties viņiem acīs un teikt, lai viņi tā nedara? Ir skaidrs, ka nevaru viņiem melot, stāstot, ka biju īsts eņģelītis. Šī situācija man izraisa nemitīgu satraukumu. Esmu par to runājis ar sievu un terapeitu, un viņi abi mani iedrošināja būt atklātam pret saviem bērniem, taču sarunas laikā fokusēties uz to, ko es, darot šīs lietas, esmu mācījies. Manuprāt, viņiem ir taisnība – patiesība apvienojumā ar pareizu taktiku ir piemērotākais risinājums," portālam stāsta Brendons.

"Visvairāk satraucies par sevi vecāka lomā esmu, atrodoties blakus citiem tēviem. Vērojot citus tēvus spēlējoties ar saviem bērniem, vienmēr tiek iedragāta mana pašapziņa, jo no malas izskatās, ka viņi skaidri zina, ko dara, taču jāatzīst, ka es pats tā nebūt nejūtos. Taču, kad tēvi satiekas viens ar otru bez bērniem vai mīļotajām sievietēm, pēkšņi klajā nāk daudzas ķibeles, ar kurām viņi ikdienā cīnās. Tās ir lietas, kuras tu, skatoties no malas, nekad nepateiksi. Es zinu, ka neviens no mums, ieskaitot jaunās māmiņas, nezina, ko viņas dara, taču es ne vienmēr spēju to atcerēties, redzot citus tēvus darbībā," atzīt Liams.

"Sava mazuļa (patiesībā jebkura mazuļa) turēšana rokā man rada lielu stresu. Visu savu dzīvi esmu bijis ļoti neveikls – no manām rokām ir izkritušas simtiem, ja ne pat tūkstošiem, lietu, es vienmēr aiz kaut kā aizķeros un paklūpu vai salaužu lietas. Tas ir kaitinoši, taču līdz šim nav apdraudējis neviena dzīvību. Savukārt ar bērnu ir citādi. Kad kāds mēģina manās rokās ielikt mazuli, es no uztraukuma sāku trīcēt un svīst. Man pašam ir sešus mēnešus vecs bērns, kas nozīmē, ka mazuļa turēšana rokās nu jau ir mana ikdiena. Taču slimnīcā, kad man pirmo reizi vajadzēja turēt rokās jaundzimušo, sievai un māsiņai vajadzēja mani vairāku minūšu garumā uzmundrināt un iedrošināt, līdz es saņēmos to izdarīt. Jāatzīst, ka tagad vairs nejūtu tik lielu satraukumu, turot rokās savu bērnu, taču vēl aizvien jūtos nepārliecināts, turot rokās, ko tik trauslu un dārgu," portālam vēsta Als.

"Nauda, nauda, nauda, nauda. Man augot, mūsu ģimenē nebija izteiktas naudas problēmas, taču, neskatoties uz to, atceros brīžus, kad mamma un tētis centās "savilkt galus kopā", lai samaksātu rēķinus. Atceros arī to, ka tas viņu starpā izraisīja ne tikai daudz stresa, bet arī nesaskaņas. Līdz ar to jāatzīst, ka esmu pārbijies līdz nemaņai par to, kādu finansiālo atbildību uzliek tēva loma. Kaut kur lasīju, ka izaudzināt bērnu Amerikā var izmaksāt ceturtdaļu miljona, un man tik daudz naudas nav. Mēs abi ar sievu strādājam, taču šis skaitlis, kuru nezināmu iemeslu dēļ nevaru izmest no prāta, šķiet neiedomājams un liek man nemitīgi domāt par to, kā spēsim nopelnīt tik daudz naudas. Pagaidām mūsu risinājums ir budžeta plānošana un atteikšanās no spontāniem tēriņiem, taču arī tas ne vienmēr ir iespējams. Jāatzīst, ka nauda vienmēr ir bijusi viena no lietām, kas mani satrauc visvairāk. Esot daļai no ģimenes, šis satraukums katru dienu aug plašumā, " portālam stāsta Džoels.

"Kad biju mazs, mēs ar vecāko māsu viens otru ienīdām. Mēs nekādi nespējām savā starpā saprasties. Šobrīd man pašam ir divi bērni – desmitgadīga meita un septiņgadīgs dēls. Es redzu, ka viņu starpā valda tieši tādas pašas attiecības, un tas mani biedē. Šobrīd mēs ar māsu spējam viens ar otru sadzīvot gluži labi, līdz ar to esmu diezgan pārliecināts, ka arī manu bērnu savstarpējās attiecības pieaugot uzlabosies. Neskatoties uz to, ir tik grūti noskatīties uz to, kā viņi viens pret otru izturas. Viņi pat bez mazākā iemesla var būt tik ļauni viens pret otru. Tas mani satrauc un skumdina, jo zinu, ka viņi nekad vairs neatgūs šo dzīves periodu, līdz ar to nevēlos, lai tas ir pilns ar naidu pret māsu vai brāli. Taču, lai sevi mierinātu, es nemitīgi atgādinu, kā viss izvērsās ar mani un māsu," stāsta Džošs.

"Esmu satraucies par savu laulības dzīvi. Nepārprotiet mani, mēs ar sievu esam ļoti iemīlējušies, un mūsu attiecības ir lieliskas, taču es uztraucos, ka bērna audzināšana kādā brīdi to mainīs. Mēs patiesībā abi par to uztraucamies un darām visu, kas mūsu spēkos, lai tā nenotiktu. Kaut mūsu attiecībās šobrīd nav nekādu lielu problēmu, esam nolēmuši apmeklēt laulību speciālistu. Tas ir gluži kā doties pie ārsta uz kārtējo pārbaudi, lai pārliecinātos, ka ar tavu veselību viss ir kārtībā. Uzskatu, ka tas palīdz," skaidro Džons.

"Ja godīgi, es satraucos par to, vai es patīku saviem bērniem. Zinu, jau zinu, man vispirms jābūt vecākam un tikai pēc tam draugam. Es to saprotu, un man šķiet, ka tā tas arī ir, taču tas nenozīmē, ka nevēlos, lai mani bērni domā, ka esmu foršs un smieklīgs. Šobrīd mani bērni ir pusaudžu vecumā, kas ir laiks, kad viņi lēnām sāk kļūt par pieaugušajiem. Savukārt tas manu satraukumu tikai palielina, jo laiku pa laikam man būs jābūt tam sliktajam, kas viņiem kaut ko aizliegs vai aizrādīs. Kaut saprotu, kāpēc tas ir svarīgi, man tas nebūt neiet pie sirds. Ja godīgi, tad nespēju iedomāties nevienu vecāku, kuram tas patiktu. Tu ar savu bērnu vēlies izveidot visdažādākās attiecības. Piemēram, es gribu, lai viņi mani cienītu un man uzticētos, bet tajā pašā laikā vēlos, lai viņiem es patiktu," atzīstas Kirks.

"Mans vecākais dēls šogad uzsāks mācības augstskolā, kas nozīmē, ka nespēšu viņu pasargāt, kā to darīju visu šos gadus. Viņš ir labs bērns … lielisks bērns, bet arī ar tādiem bērniem var atgadīties kas nelāgs. Vēl ļaunāk – tu vari sekot norādījumiem visu savu dzīvi un būt īsts paraugzēns, taču tas nenozīmē, ka kāds piedzēries idiots neizdomās dzērumā piesēsties pie stūres un nejauši nenotrieks tevi. Tieši tā ir lieta, kas mani visvairāk biedē, ka mans bērns piedzīvos nelaimi, pie kuras viņš pats nav vainīgs. Kaut zinu, ka mūsu ģimene ir pietiekami spēcīga, lai tiktu galā ar visu, kas stājas mūsu ceļā, es vēl aizvien ik reiz, kad viņi nav mājās, baidos saņemt zvanu ar nelāgām ziņām," skaidro Kendals.

Šīs nebūt nav vienīgās lietas, par kurām baiļojas jaunie tēvi. Šeit lasi vēl 15 citas lietas, kas vīriešiem liek aiz stresa svīst, iedomājoties vien, ka drīz kļūs par tēviem. Savukārt te atrodi atbildi uz jautājumu, vai tavs mīļotais vīrietis ir gatavs kļūt par tētuku.