No pagaidu darba līdz kāzām. Latviete par dzīvi Vācijā un ilgām pēc dzimtenes  (21)

Pirmoreiz Marija Vācijā bijusi, būdama vēl pavisam maziņa. Esot otrreiz ceļojumā, sapratusi, ka vēlas šeit atgriezties. "Pirmo reizi es biju ciemos pie māsas, kura studēja Vācijā, otro reizi – pie brāļa. Mums ģimenē ir pierasts, ka studiju laikā brauc arī uz ārzemēm, paceļo, piemēram, programmā "Erasmus". Kad sāku studēt, jau domāju, ka gribētu aizbraukt uz ārzemēm. Izdomāju, ka braukšu uz Vāciju," stāsta Marija.

Tajā laikā viņa uzsāka studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē, bet nozares izvēle esot bijusi nepareiza un sagādājusi daudz sirdēstu. Sapratusi, ka kaut kas jāmaina, Marija devās uz Lietuvu brīvprātīgo darbā, jo gribēja strādāt ar bērniem. "Pēc tam es vēl nevarēju saprast, ko vēlētos studēt."

Marija nolēma doties uz ārzemēm, lai kādu laiku pastrādātu par auklīti, kas dzīvo ģimenē. "Biju par to izlasījusi dažādus veiksmes stāstus. Sākumā gribēju braukt uz Franciju, man gribējās iemācīties franču valodu, man patika Francija, cilvēki, bet tur nebija tik labu piedāvājumu." Iespējas strādāt bijušas, bet tikai laukos – tālu no pilsētām. Viņa sapratusi, ka tāda vieta nebūs piemērota.

Sākusi skatīties piedāvājumus citās valstīs, Marija atrada auklītes darbu Vācijā – Štutgartē. Ģimene, kurā būs jādzīvo, iepatikusies, tā arī izlēmusi turp doties. "Tajā laikā, kad tur biju auklīte, iepazinos ar savu pašreizējo vīru Kītu. Nebija uzreiz tā, ka domāju – braukt atpakaļ vai sākt te dzīvot. Tad mēs sākām draudzēties ar Kītu. Tie bija trīs gadi, pēc tam apprecējāmies. Tad, protams, bija skaidrs – es pārcelšos uz Vāciju." Lai arī agrāk Marija vēlējusies dzīvot ārzemēs, tomēr, laikam ritot, viņas domas mainījušās. "Man nebūtu problēmu pārcelties atpakaļ, es arī gribētu."

Marijas gadījumā galvenā motivācija pārcelties uz Štutgarti bija laulības ar Kītu, kuram Vācijā bija prestižs un labi apmaksāts darbs. Pārceļoties uz Latviju, viņam būtu grūti atrast līdzvērtīgu darbu. "Latvijā automobiļus neražo, kā arī būtu grūti atrast līdzvērtīgu darbu, ko viņš gribētu darīt. Protams, nav arī tā, ka viņš nākotnē nevarētu kaut ko citu darīt. Situācija bija tāda, ka man vajadzēja pārcelties. Es tieši biju pabeigusi studijas, un man bija laiks pārcelties," stāsta Marija. Viņa Latvijā ieguva pirmsskolas un sākumskolas pedagoga izglītību.

Vaicājot Marijai, kādas bija viņas pirmās sajūtas, pārceļoties uz Štutgarti pavisam, viņa pauda: "Sākumā man likās, ka esmu ciemos. Mēs tikko bijām sākuši kopā dzīvot, viss jauns, sveša māja, jauna vieta, nevienu nepazīsti. Bija jocīgi. Man liekas, ka pirmos trīs mēnešus es nemaz nestrādāju, man bija totāli garlaicīgi mājās. Tad es sapratu, ka nespēju nestrādāt. Es pat nevarēju izdomāt, ko lai mājās dara, lai gan mums te visu laiku jāremontē vai kas cits jādara. Nogarlaikojos mājās, tad gan sāku meklēt darbu."

Darbu Marija atrada ļoti viegli, jo viņa runāja vācu valodā. Bija labi, ka prata kaut cik arī angliski runāt. "Bērnudārzā trūkst darbinieku. Tāpat kā Latvijā, trūkst audzinātāju. Ja tu vismaz runā angliski, tad ir labi, ar to arī pietiek. Vāciski es pārsvarā runāju tikai ar kolēģiem un vecākiem."

Darbs atrasts, vieta, kur dzīvot, ir, bet Marija tomēr aizsapņojas par dzīvi Latvijā. "Visu laiku sapņoju – kā būtu, ja varētu. Varbūt jāuzraksta tāds plāns, kā tas varētu izskatīties. Ja viss sakristu, varētu pārcelties. Kīta darbs būtu viens no priekšnoteikumiem, pat ne tā, ka viņam vajadzētu strādāt Latvijā. Tas varētu notikt ar interneta starpniecību. Tad mēs noteikti pārceltos uz Latviju."

Atrast īstu rupjmaizi ārpus Latvijas ir ļoti grūti. Ir vairākas lietas, produkti, kuri ir pieejami tikai Latvijā. Arī Marijai pietrūkst kaut kā no latviešu labumiem. "Ik pa laikam pietrūkst kādu specifisku ēdienu, piemēram, rupjmaizes. Man ļoti garšo "Lāču" burkānu maize. Man arī tagad tā maize ir saldētavā. Tāpat arī sieriņi "Kārums" – tie arī ir saldētavā. Tikai ārkārtas situācijās izņemu no saldētavas. Dažreiz pati atvedu sev no Latvijas gardumus, dažreiz arī ģimene, kā kuru reizi." Ēdiens gan nav vienīgā lieta, kā latvietim var pietrūkt, dzīvojot ārzemēs. Marija atzīst, ka pietrūkst ģimenes un ne tikai. "Man liekas, mums ir diezgan "ģimeniska" ģimene. Kad dzīvoju vai tagad esmu Latvijā, mēs nedēļas nogalēs satiekamies, tiek rīkotas dzimšanas dienas. Ar māsām bieži sazvanāmies "Skype", ir ģimenes čats. Ja vēlos aizbraukt uz Latviju, izmantoju visas savas atvaļinājuma dienas. Ja ir kādas brīvdienas, svētku dienas šeit Vācijā, tad mēs parasti braucam uz Latviju." Viņai pietrūkstot arī jūras, jo tā ir tālu.

Ir pagājis tikai pusotrs gads, dzīvojot Vācijā, bet Marijas balsī jau nedaudz jaušams akcents. Arī viņa pati atzīst, ka brīžiem tomēr sāk aizmirsties vai jukt vārdi latviešu valodā. "Dažreiz vienkārši kaitina, ka no manis sagaida, ka es vāciski vai angliski runāju perfekti. Man bieži vien aizmirstas lietas, vārdi latviešu valodā. Dažreiz ir tā, ka vakaros vairs nevaru parunāt, jo viss jau jūk."

Marijai darbu atrast nebija grūti, toties Vācijā nokārtot dokumentus bijis sarežģīti un laikietilpīgi. "Dažās profesijās vajag diploma atzinumu, lai strādātu. Process ir tik kaitinošs, tik ilgi tas viss notiek. Teorētiski vajadzēja būt vienam gadam, bet šobrīd jau eju otrajā praksē – skolā ar vienu bērnu, kuram ir īpašas vajadzības. Tas ir kaitinoši, ka te trūkst audzinātāju, bet uzliek vēl šķēršļus, lai gan es runāju vāciski un angliski. Dokumentu kārtošana ir dārga un laikietilpīga," pauž Marija.

Runājot par izmaksām, Marija stāsta, ka veselības apdrošināšana Vācijā esot ļoti dārga, tomēr viņa tajā saskata arī savus plusus. "Veselības tēma ir ļoti īpaša. Veselības apdrošināšana te ir nenormāli dārga, un tā ir obligātā apdrošināšana, visiem ir jāmaksā. To aprēķina pēc tā, cik tev ir liela alga, bet vienalga tas ir ļoti dārgi. No vienas puses, tas nav labi, bet, no otras puses, ir labi. Kad biju slimnīcā, man nekas nebija jāmaksā, jo apdrošināšanā visa samaksa ir jau iekļauta."

Katrai mentalitātei ir savas īpatnības, arī pati Marija tādas esot ievērojusi Vācijā. Par dažām viņa ir priecīga, bet dažas vēl cenšas saprast un pieņemt. "Vācijā cilvēki ļoti ievēro likumus. Ir cilvēki, kas pieturā uz tevi dusmīgi paskatīsies, ja kaut ko pateiksi nepareizi. Viņi nekautrējas to darīt. Vecāki cilvēki ļoti bieži jauniešiem aizrāda par kaut ko. No vienas puses, tas ir forši, jo kurš gan vēl tev pateiks, ka neuzvedies normāli, jo vecāki jau nevar vienmēr būt klāt. No otras puses, lieciet viens otru mierā. Dažreiz tas tiešām kaitina.

Man ļoti patīk, ka Vācijā daudz cilvēku brauc ar riteni uz darbu, gan priekšnieki, gan vīrieši uzvalkos. Vācieši ir diezgan sportiski. Vēl viena lieta, ko esmu novērojusi, – cilvēki nekautrējas ņemt pusdienas līdzi uz darbu. Latvijā dažkārt liekas, ka cilvēkiem kauns par to. Vācijā teju visi skolēni ņem līdzi ēdienu. Ja kāds tomēr vēlas ēst skolā, tad tas ir speciāli jāpiesaka," atklāj Marija.

Krīzes gados Latvijā bija novērojama izteikta tendence cilvēkiem izbraukt no valsts. Šobrīd tas ir samazinājies, kā arī ir pieaudzis to cilvēku skaits, kas atgriežas. Par latviešu emigrēšanas iemesliem komentāru sniedz Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Inese Šūpule.

"Lielākais aizbraucēju vilnis bija pēdējās ekonomiskās krīzes laikā. Tad tiešām migrācijas plūsma bija liela, pēc tam tā mazliet samazinājās. Šobrīd ir pieaugusi to cilvēku plūsma, kuri atgriežas. Statistikas pārvalde savos datos, protams, nespēj notvert visus, kas aizbrauc vai atgriežas, jo ne visi cilvēki deklarējas vai izdeklarējas ārzemēs," stāsta pētniece.

Visbiežāk latvieši dodas uz Lielbritāniju, neskatoties uz situāciju saistībā ar "Brexit". "Tik un tā Lielbritānija latviešiem ir topā. Vienlaikus pēdējo piecu gadu laikā ir pieaudzis migrantu skaits uz Vāciju, Zviedriju, Norvēģiju. Pēc krīzes samazinājās braucēju skaits uz Īriju."

Eksperte pauda arī, ka cilvēki, kuri aizbraukuši labākas dzīves meklējumos uz ārvalstīm, emigrē atpakaļ, tomēr pēc kāda laika atkal aizbrauc uz ārzemēm. "To ietekmē ļoti daudz faktoru. Liela aptauja notika 2014. gadā, tā deva iespēju ļoti detalizēti pētīt modeļus, kā cilvēki pārvietojas. Aptauja parādīja, ka aptuveni 40% atgriežas uz kādu laiku, tad atkal aizbrauc. Tas ir saistīts gan ar to, ka, atgriežoties Latvijā, neizdodas īstenot iecerēto, gan arī, iespējams, nav paveicies atrast darbu vai izveidot savu biznesu," pauž Šūpule.

Krīzes laikā cilvēkiem iemesls atstāt valsti bija nespēja nomaksāt kredītus, nepietiekami līdzekļi, lai izdzīvotu. Šobrīd viens no iemesliem ir darba tirgus piedāvājums Latvijā. "Daudziem bija kredīti, mainoties atalgojumam, nevarēja nomaksāt, viņi bija spiesti braukt projām. Daļa šo cilvēku ir atgriezusies, bet daļa ir pārdevusi savus īpašumus Latvijā, nomaksājusi kredītus un palikusi ārzemēs. Protams, ekonomiskais stāvoklis ir būtisks iemesls. Otrs iemesls ir finansiāla piespiedu situācija. Cita situācija ir, ka Latvijā var izdzīvot, bet algu atšķirības ir tik milzīgas, ka tās iespējas, ko piedāvā lielās, bagātās valstis, ir daudz pievilcīgākas. Aptauju dati arī parāda, ka tā ir drošība par darbu. Tādā ziņā, ka tad, ja pazaudē darbu, tu esi pārliecināts, ka atradīsi citu darbu, kurš būs tikpat labi apmaksāts. Latvijā tas ir daudz sarežģītāk, darba tirgus ir mazs, darba piedāvājumu ar labām algām ir nedaudz. Trešais būtiskais faktors vairāk svarīgs jauniem cilvēkiem. Tiem, kuri ir kvalificēti speciālisti, ārvalstis piedāvā daudz lielākas iespējas. Tā ir attīstības perspektīva, iespēja sevi īstenot. Tipiski jauniešiem ir braukt mācīties uz ārvalstīm un visbiežāk tur arī palikt," skaidro speciāliste.

Pētniece stāsta, ka ir pieaudzis to cilvēku skaits, kuri atgriežas dzimtenē. Tie ir ne tikai latvieši, bet arī mazākumtautību cilvēki no Latvijas. "Viens no galvenajiem faktoriem, kāpēc atgriežas, ir tās saites, kas palikušas ar Latviju. Ļoti būtiski, ka paliek radinieki. Var būt visādi ģimenes faktori, kas liek atgriezties, piemēram, ir vecāki, kas noveco, saslimst un kuriem nepieciešams atbalsts. Tie, kam ir ļoti nozīmīgs latviskums, kādā brīdi saprot, ka šo latviskumu ārzemēs ir grūti uzturēt. Īpaši ir jāskatās uz tiem, kuriem ir piedzimuši bērni. Tie, kuriem ir svarīgi, lai viņu bērni paliek latvieši, pieņem lēmumu atgriezties. Vēl viens faktors – ilgas pēc mājām. Protams, kad cilvēki nodzīvo ārzemēs vairākus gadus, viņi sāk novērtēt Latvijas dzīves kvalitāti – tīra, ekoloģiska vide, tuvu jūra."