Neārstēt diagnozi, bet bērnu. Kā attīstās rehabilitācijas nozare Latvijā  (2)

Lai gan paveikts ir ļoti daudz, arī plāni nākotnei nav mazāk ambiciozi. Statistikas dati rāda – "Poga" ir vajadzīga. Gadā tajā dažādus pakalpojumus saņem ap 500 bērnu no visas Latvijas, un centrs jau šopavasar plāno izaugt. Par šodienu un rītdienu rehabilitācijas jomā sarunā ar portālu "Cālis" stāsta "Pogas" vadītāja Rūta Dimanta un neirologs Mikus Dīriks.

Rehabilitācijas centrs "Poga" ir bezpeļņas fonds, kas dibināts ar "Ziedot.lv" atbalstu. Fonda mērķis ir radīt izcilu vidi rehabilitācijai un atvest uz Latviju jaunākās rehabilitācijas tehnoloģijas. Būt par atbalstu ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, un palīdzēt valstij rehabilitācijas nozares attīstībā. Centrs darbojas, pateicoties ziedojumiem un cilvēku atsaucībai. Kad 2016. gada februārī "Poga" vēra savas durvis apmeklētājiem Indrānu ielā 13, Rīgā, tika piedāvāti astoņi pakalpojumi, šogad to skaits ir jau 14. Pagājušajā gadā centru apmeklējuši 523 unikālie apmeklētāji, kopumā piedaloties 8489 nodarbībās. Konsultāciju skaits 2018. gadā – 1847, kas ir par vairākiem simtiem vairāk nekā centra pirmajā darbības gadā. "Pogā" pagājušajā gadā strādāja 11 speciālisti – divi ārsti, bet pārējie – funkcionālie terapeiti. 79 procenti no centra finansējuma ir ziedojumi, bet pavisam neliels procents – vecāku līdzfinansējums, pašvaldības piešķirtie līdzekļi un labdarības fondu piešķirtā nauda.

Rehabilitācijas centrs "Poga" izmanto ļoti inovatīvas tehnoloģijas, no kurām daļa nav pieejama citās Latvijas rehabilitācijas iestādēs. Visvairāk speciālisti lepojas ar Šveicē patentēto gaitas robotu "G-EO System" un ASV izstrādāto "4 TheraSuit" metodi, tāpat centrā ir pieejamas divas "tDCS" smadzeņu mikropolarizācijas iekārtas, protams, arī tradicionālais fizioterapijas aprīkojums, taču īpaši tiek izcelts daudzdisciplinārās speciālistu komandas devums. Tas nozīmē, ka, bērnam pirmo reizi ierodoties "Pogā", tiek sasaukts ārstu un speciālistu konsīlijs, lai izveidotu individuālu rehabilitācijas plānu, pēc kura arī tālāk tiek strādāts. Ja kādā posmā redzams, ka nodarbības bērnam nenāk par labu, speciālisti uzreiz piemeklē nākamo iespēju, ko šajā brīdī var piedāvāt.

Savulaik labdarības organizācija "Ziedot.lv" lielus līdzekļus piešķīra, lai ģimenes savus bērnus varētu aizvest uz rehabilitāciju ārvalstīs, bet nu tas viss pieejams tepat, Rīgā. "Mēs "Pogā" ceļam standartu, cerot, ka vecāki arī citur ies un prasīs to pašu. Soli pa solītim jau ejam uz priekšu. Savulaik "Ziedot.lv" vāca ziedojumus un lielus līdzekļus piešķīrām, lai bērni rehabilitācijas pakalpojumus varētu saņemt Igaunijā, jo tur bija robots, Lietuvā, Vācijā, Čehijā un daudzās citās valstīs. Taču ir ļoti grūti ar slimu bērnu braukt uz ārzemēm, turklāt ir valodas barjera, tu esi prom no mājām. Tas bija iemesls, kāpēc to visu gribējām Latvijā. Izpētījām, kuras terapijas ģimenēm interesē ārvalstīs, un nolēmām atvest tās šeit," stāsta Dimanta. Kā piemērs ir "4 TheraSuit" metodes pieejamība, un tieši pēc šī pakalpojuma ģimenes savulaik brauca pat uz ASV, bet tagad tas ir izmantojams Rīgā. Turklāt tas panākts ar ziedojumiem, kas savulaik tika vākti pasaules apceļotājam Jānim Vaišļam, kurš diemžēl mira. Viņa tuvinieki Jānim saziedoto naudu nodeva "Pogai".

Kā atzīst neirologs Dīriks, rehabilitācija kļūst arvien modernāka un ir pilnīgi skaidrs, ka robottehnoloģijas nākotnē būs tās, kas noteiks toni. Vaicāju, kādas vēl pasaulē noskatītas metodes "Poga" vēlētos piedāvāt savā centrā tuvāko gadu laikā, un neirologs ilgi atbildi nemeklē: "Šobrīd ir tehnoloģijas, kuras būtu nepieciešamas mūsu bērniem, piemēram, ergoterapijā – roku funkciju uzlabošanai. Ir vēl arī citas – ar kustību sensoriem, kas rada atgriezenisko saiti, proti, lai bērnu vairāk iesaistītu terapijā, lai to padarītu draudzīgāku. Lai bērns nejustos kā klīnikā, bet kā atnācis uz rotaļu laukumu." Tāpat "Poga" vēlētos piedāvāt kvalitatīvas ortozes vai apavus, lai gan neirologs apliecina, ka arī šajā jomā pēdējo divu gadu laikā ir vērojami būtiski uzlabojumi.

Dimanta uzsver: "Mums šīs ģimenes rūp, tāpēc gribas piedāvāt visu to labāko, Latvijas bērni to ir pelnījuši. Ja Vācijas, Šveices vai citas valsts zinātnieki ir izstrādājuši kādu jaunu metodi, tad vēlamies, lai tā Latvijas bērniem būtu pieejama nevis pēc 30 gadiem, bet vienlaikus ar vāciešu, šveiciešu bērniem." Tieši tāpēc "Poga" iegulda gan savu darbinieku apmācībās, gan meklējot iespējas atvest uz Latviju vismodernākās metodes rehabilitācijas jomā.

Neirologs stāsta, ka "Pogas" centrs vairāk piedāvā rehabilitācijas pakalpojumus bērniem ar kustību traucējumiem, taču atsevišķi pakalpojumi ir arī pieaugušajiem. Centrā var saņemt fizioterapijas, ergoterapijas, audiologopēda pakalpojumus, tāpat ir pieejamas masāžas un robottehnoloģijas. Fizioterapijā ir iespējamas nodarbības pēc "4 TheraSuit" metodes, kur lieto speciālu tērpu. "Latvijā līdz šim neesmu dzirdējis, ka kāds nopietni strādātu ar šo metodi, izmantojot šo tērpu. Bērniem ar kustību traucējumiem, izmantojot šo metodi, nodarbības notiek katru dienu ik pa trim stundām," stāsta Dīriks.

Tāpat gana plašs "Pogas" klientu loks ir bērni ar cerebrālo trieku, un šādu bērnu Latvijā ir ļoti daudz, bet viņiem fizioterapija ir pieejama arī Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, Vaivaru rehabilitācijas centrā, Vidzemes slimnīcā, arī Liepājā, taču daudz bērnu izvēlas braukt uz "Pogu". Dīriks pieļauj, ka šādu risinājumu ģimenes izvēlas, jo "Pogā" katrs pacients saņem individuālu pieeju. "Ne tikai vingrojam un strādājam ergoterapijā, bet arī pielāgojam palīglīdzekļus. Mums ir speciālistu loks, kuri strādā ārpus "Pogas", esam tādā kā tīklā. Kad nepieciešams, viņus varam piesaistīt – ja bērnam, piemēram, nepieciešamas ortozes vai apavi," skaidro neirologs.

Vēl viena pacientu grupa ir bērni ar autiskā spektra traucējumiem. Pagaidām īpašas nodarbības šādiem bērniem "Pogā" nav pieejamas, bet par šādu piedāvājumu tiekot domāts nākotnes perspektīvā. Neirologs Dīriks apliecina, ka pacientu grupa ar autismu Latvijā pieaug. "Līdz šim diagnostika ir bijusi nepietiekama. Mums apkārt staigā ļoti daudz autistu, kuriem nav noteikta diagnoze. Nākotnē būs arvien vairāk autistu, bet ne jau tāpēc, ka viņu kļūst vairāk, bet tāpēc, ka paplašinās iespējas atklāt šo diagnozi. Mums pagaidām nav terapijas autistiem, bet šiem pacientiem "Pogā" patlaban ir pieejama konsultācija pie neirologa, un mēs sniedzam arī visu informāciju, kur un kādas terapijas pacients var saņemt, piemēram, ABA terapiju. Pacientiem ar autiskā spektra traucējumiem "Pogā" patlaban ir pieejama ergoterapija, kā arī audiologopēds," stāsta Dīriks.

Jauna lieta, kas pieejama centrā, ir galvas smadzeņu elektriska stimulācija jeb "tDCS" smadzeņu mikropolarizācijas iekārta. "Tā ir jauna lieta, ko pielieto bērniem ar kustību traucējumiem. Pētījumi par to, ka šī metode sniedz būtiskus uzlabojumus, vēl nav plaši, bet varam izvērtēt katru bērnu un kā papildu terapiju pielietot, piemēram, fizioterapijas laikā. Arī valodas attīstības traucējumu gadījumā var pielietot šo stimulāciju. Liels jautājums ir, vai šo metodi varētu pielietot arī darbā ar autistiem," stāsta neirologs.

Viens ir iekārtas un augsti kvalificēti speciālisti, bet šajā komandā tikpat svarīgi ir bērna vecāki. "Daudz jāstrādā ar vecākiem, lai arī viņi būtu iesaistīti, lai viņi būtu informēti par mērķiem, veidiem, kā tos sasniegt. Ir pacienti no laukiem, un viņu vecāki nereti nobīstas no Rīgas burzmas, tāpēc ir svarīgi katram no viņiem izsniegt tādu kā ceļa karti, kur viņam jāzvana, kā tur nokļūt, lai saņemtu vienu vai citu pakalpojumu. Bieži mēs iedodam līdzi ārsta rekomendācijas, bet tikpat bieži šie vecāki nezina, ko ar tām tālāk darīt," pieredzē dalās Dīriks.

Ārsts atzīst, ka vecāki bieži neiedomājas, ka var palūgt palīdzību arī sev, ka arī viņi var tikt apkalpoti. "Poga" piedāvā muguras masāžas vecākiem – kamēr bērni atrodas nodarbībās, vecākiem ir iespēja saņemt masāžu. Smagi slimie bērni ir jācilā, tas ir grūti gan fiziski, gan morāli, un vecākiem neatliek laika sevi restartēt. "Bet, ja vecāki būs veselīgi un laimīgi, arī bērns tāds būs. Ir svarīgi vecāku dabūt šajā rehabilitācijas komandā. Bieži vecāki bērnu ved uz rehabilitāciju cerībā, ka viņš staigās, bet bieži ir tā, ka viņš nestaigā. Un šādos gadījumos vecāki ir jāsagatavo, ar viņiem jāstrādā. Ja vecākam dodam nepareizas gaidas no rehabilitācijas kursa, tad viņš vienā brīdī salūst, un bērns vairs nesaņem gandrīz neko. Tāpēc tas ir jāvada, vecāks ir jāinformē, kāpēc mēs to darām, kāpēc mēs to nevaram, un šīs sarunas bieži vien ir grūtas, tās ir asaras. Bet tas ir ceļš, kas ir jāiziet, tā ir realitāte," uzsver neirologs.

Strādājot ar ģimenēm, kurās aug smagi slimi bērni, speciālisti novērojuši, ka bieži vien ļoti trūkst psiholoģiskās palīdzības vecākiem. Lai viņi pieņem šo diagnozi un lai viņus labāk uz mērķi tendētu.

"Mūsu pakalpojumu standartā vecākiem ir pieejamas muguras masāžas, kamēr bērnam notiek rehabilitācijas nodarbības. Bet, ja vecākam vajag neirologa vai cita speciālista konsultāciju, mēs rodam šādu iespēju. Ja mamma ir no laukiem un viņai, piemēram, speciālists ir Stradiņa slimnīcā, mēs pa to laiku pieskatām bērnu. Tādējādi "Poga" un "Ziedot.lv" ir nesaraujami – ja mammai nepieciešama muguras operācija, palīdzam apmaksāt, tieši tāpat kā psihoterapiju," stāsta Dimanta.

"Pogas" vadītāja uzsver, cik ļoti ir svarīga šī psiholoģiskā palīdzība – kāpēc tas ir noticis ar mani un kā to pieņemt. "Protams, sākumā ir ļoti grūti – ir noliegums, dusmas, aizvainojums, un tikai tad mēs varam iziet cauri pieņemšanai. "Mans bērns ir tāds, un ko es maksimāli varu izdarīt." Ja mēs zinām, ka bērns var staigāt, tad mūsu komandas uzdevums ir darīt visu, lai tas notiktu. Ja mēs zinām, ka bērns tikai sēdēs, tad darīt maksimumu, lai tā arī būtu. Mēs vēlamies sniegt katram maksimālo individuālo varēšanu," centra darbību skaidro Dimanta.

"Nav vairāk nogurušu vecāku par smagi slimu bērnu vecākiem. Man kā nemediķim rodas pārdomas – mēs bērnu izglābjam dzemdībās, bet vai dodam līdzi ģimenei resursu tālāk par šo bērnu rūpēties? Šādu bērnu audzināšana no ģimenes prasa gan lielu emocionālu, gan finansiālu resursu. Manuprāt, tā ir arī sabiedrības atbildība – ne tikai izglābt dzīvību, bet nodrošināt arī tās kvalitāti. Man ir būtiski, kāda ir šo ģimeņu dzīves kvalitāte. Diemžēl ir arī teiciens, kas ir pierādījies, – par to, ka smagi slims bērns noved ģimeni nabadzībā. Parasti viens no vecākiem nevar strādāt, bet izdevumi ir ļoti lieli.

Veselības aprūpe bērniem ir bez maksas, bet medikamenti nav par velti, ap 10 valsts apmaksātām masāžām gadā bērnam ar funkcionāliem traucējumiem ir daudz par maz. Tāda netaisnība pastāv – valsts piešķirtās kvotas, piemēram, masāžām, neatšķiras bērniem ar funkcionāliem traucējumiem vai bērnam bez diagnozes. Šīs lietas noteikti ir jāattīsta. "Poga" saprot, ka bērni, kuri ir piedzimuši tagad, nevar gaidīt, kad sistēma valstī sakārtosies. Skaidrs, ka kādreiz tas notiks, jo arī tagad lietas, kas pirms 10 gadiem bija jāveic tikai ar ziedojumu palīdzību, ir valsts apmaksātas. Arī bērniem ar AST pirms dažiem gadiem vēl nebija neviena valsts apmaksāta pakalpojuma rehabilitācijas jomā, bet tagad pamazām tas sakārtojas, lai gan pagaidām ABA terapija nav iekļauta valsts apmaksāto pakalpojumu grozā. Viena ABA terapijas nodarbība maksā ap 30 eiro, un nedēļā bērnam nepieciešamas trīs nodarbības un visu gadu, tie ir lieli izdevumi. Tas, ko sabiedrība vienmēr var darīt, – vērst uz to uzmanību, bet, no otras puses, palīdzēt šeit un tagad," mudina Dimanta.

Veidojot šo centru, tika domāts par to, lai bērns "Pogā" nejustos kā klīnikā, kur personālu var sastapt baltos halātiņos, bet gan kā mājās, kā aizejot pie draugiem ciemos. Taču, kā norāda Dīriks, bieži vien bērns iziet no centra, bet ārpusē vide atkal ir citāda. ""Pogā" bērns zina, ka tur viņu saprot, pieņem, un mērķis ir, lai pats bērns savā veidā audzina vecākus, kuri savukārt tālāk nodotu signālus sabiedrībai, ka mums šiem bērniem ir jāpalīdz,­ vide ir jāiekārto. Ja bērnam būs pieejama vide, atbilstoša viņa funkcionālajām spējām, rehabilitācija turpināsies arī ārpus "Pogas". Tā ir nozīmīga lieta," norāda Dīriks.

"Mēs, veselo bērnu vecāki, arī bieži vien, pat pašiem nemanot, šos neērtos bērnus izspiežam no sabiedrības – piemēram, skolas. Bet tas notiek tāpēc, ka nav piemērotas vides, nav asistentu, kas nodarbotos ar šo bērnu. Bieži vien šiem bērniem ar intelektu viss ir kārtībā, viņi varētu būt nākamie einšteini, bet mēs, nevēloties mainīt savu ierasto kārtību, palaižam to garām, taču vecākam jau bērns nekur nepazudīs. Bet ir skaidrs, ka ir grūti iejusties otra ādā. Veselo bērnu vecākiem vienmēr saku – kad jūsu bērns saslimst ar gripu un jums ir jāatceļ visa dienas kārtība, jāmēģina salikt, kurš bērnu aizvedīs pie ārsta, jūs nevarat sazvanīt ārstu, iegūt izmeklējumus, tiem vecākiem tās ir 365 dienas, kad ir jāsakārto visa dzīve tā, ka kāds bērnu visu laiku pieskatīs. Tā nav nedēļa, kad var sakost zobus un paciest šo laiku."

Tieši tāpēc arī "Ziedot.lv" ir programma šādām ģimenēm, lai reizi nedēļā nodrošinātu auklīti ģimenēm, kurās ir īpašs bērns. Arī to dažreiz sabiedrībai ir grūti izprast. Ja ģimenē ir arī vesels bērns, vecāki var aiziet ar šo bērnu uz kādu pasākumu. Vecāki arī savas attiecības var sakārtot. Ja nebūs stipras ģimenes, arī bērns nevarēs justies laimīgs. Bieži šajās ģimenēs nepievērš uzmanību veselajiem bērniem, otrai pusei, un, ja izjūk šis ģimenes līdzsvars, tad bērns ar funkcionāliem traucējumiem jūtas vainīgs. Kamēr bērns ir mazs un viņu var paņemt rokās, viss ir kaut cik saprotams, bet, tiklīdz sākas skola, pusaudžu gadi, šis bērns pats apzinās savu atšķirību no citiem, tad ir smagas depresijas, motivācijas trūkums. Tad ir nepieciešams psiholoģiskais atbalsts. Tāpēc tuvākajā nākotnē "Pogā" būs arī psihologs un uztura speciālists. Bieži vien nevaram nošķirt, vai bērnam ir tikai fiziski traucējumi, vai arī garīgi. Tāpēc jābūt komandai, kas var raudzīties uz situāciju kopumā. "Redzēt bērnā nevis diagnozi, nevis ārstēt katru no trim diagnozēm, bet ārstēt to kopumā."

Kā uzsver neirologs Dīriks, 70–80 procentiem bērnu, kuriem ir kustību traucējumi, vecāki ir asistenti, kuri neattīstās savā karjerā. "Ja viņi neattīstās, tas nozīmē, ka arī savam bērnam nesniegs to, ko viņi varētu. Tur ir tāds riņķis. Normāli būtu, ja valsts piedāvātu kvalitatīvu, valsts apmaksātu asistentu. Bērns no rīta tiek paņemts, izvadāts pa nodarbībām, skolu, bet tikmēr ģimene turpina normālu savu attīstības ceļu, neuzskatot, ka bērns ir tik ļoti slims, bet viņam ir nedaudz citas vajadzības, bet mammai ir tikai divas rokas, lai gan būtu nepieciešamas četras un sešas," runājot par rūpēm, audzinot īpašu bērnu, saka Dīriks. Un ir skaidrs, ka problēmu vēl ir gana daudz, lai šādas ģimenes spētu dzīvot maksimāli kvalitatīvu dzīvi.

Dimanta apliecina: "Tā nav tikai subjektīva sajūta. Arī Valsts kontrole, kura pētījusi rehabilitācijas pakalpojumu izdevumus, atzinusi, ka rehabilitācijai pēdējos gados diezgan daudz naudas ieplūst no valsts budžeta, bet nav īsti skaidrs, kur tā paliek. Nav arī īstas izpratnes par rehabilitāciju. Protams, viens ir piešūt kāju, bet cilvēkam no jauna ir jāmācās staigāt. Jā, operācija varbūt ilgst astoņas stundas, bet cilvēkam pēc tam gadi jāpavada rehabilitācijā, lai atgūtu iepriekšējo funkcionalitātes līmeni. Tas ir tas neredzamais darbs, un visā pasaulē rehabilitācija ir ļoti dārga. Bet, ko man gribētos no jaunās valdības sagaidīt, – ka mēs apsēstos un izrēķinātu, kā izdevīgāk ieguldīt bērnos, kamēr viņi ir sasnieguši septiņu astoņu gadu vecumu. Ieguldīt vairāk, lai pēc tam būtu mazāk jāiegulda – lai bērni varētu mācīties vispārizglītojošās skolās, kas ir lētāk sabiedrībai, lai varētu darīt darbu, nevis būtu pabalstu saņēmēji. Paskatīties uz to racionāli.

Gribētu, lai arī rehabilitācijā nauda sekotu bērnam. Svarīgs ir arī tarifs. Ja paskatās, par kādu atalgojumu ir jāstrādā ar smagi slimiem cilvēkiem, fizioterapeitam tas ir ārkārtīgi zems par stundas darbu. Nevar labus speciālistus ilglaicīgi noturēt, jo tas ir smags darbs. Mēs arī mūsu funkcionālajiem speciālistiem nodrošinām supervīzijas, jo tas ir emocionāli smagi, tu izdedz. Tāpat kā šo bērnu vecāki, arī speciālists diendienā strādā, un progress ir salīdzinoši mazs, un tas ir ļoti grūts darbs, ko vajadzētu kvalitatīvi atalgot."

Vienlaikus Dimanta uzsver, ka daudzviet pasaulē ir pieņemts, ka sabiedrība piedalās, jo tikai no nodokļiem nodrošināt rehabilitāciju ir ļoti grūti. Taču Latvijā patlaban esot sajūta, ka visiem, kuru ģimenē ir īpašs bērns, vajadzētu dzīvot Rīgā, jo galvaspilsētā ir pieejami speciālisti. "Bet, ja ģimene dzīvo nelielā pagastā, tur nav pieejams pat fizioterapeits, pat ja ir nauda, ko maksāt. Skaidrs, ka katrā pagastā nodrošināt fizioterapeita pieejamību nav iespējams, bet reģiona attīstības centros tas gan ir iespējams. Mēs būtu laimīgi, ja mūsu speciālisti, kuri ar bērnu strādājuši trīs nedēļas, iedodot līdzi rekomendācijas, būtu pārliecināti, ka vietējais speciālists turpinās iesākto. Pašvaldības tagad šādus centrus veido un pie mums brauc konsultēties, kā tos veidot. Citādi ir bezjēdzīgi izmesta nauda, ja reizi gadā kaut ko iedod, bet pa vidu nekas nenotiek, jo nav pieejams speciālists," secina Dimanta.

Kā jau minējām, "Pogā" pakalpojumus galvenokārt saņem ģimenes, kurām naudu ir saziedojuši līdzcilvēki, kā arī lielāki ziedotāji – uzņēmumi. "Skaidrs, ka ir jau ļoti grūti arī lūgt ziedojumus. Lai nauda nebūtu jāvāc katram bērnam, jau otro gadu "Ziedot.lv" ir sadarbība ar "Maxima" veikaliem, kuros ir izvietotas ziedojumu kastītes, kā arī ar citiem uzņēmumiem, no kuru pārdotās produkcijas kāda daļa aiziet "Pogai". Divu gadu laikā šādā veidā ziedojumos "Pogai" ir savākti 300 000 eiro," stāsta Dimanta.

Savukārt Dīriks paturpina: "Man kā ārstam ir svarīgi, un tas ir arī sociāli atbildīgi, ka saziedotā nauda bērnam adekvāti tiek izlietota. Dažreiz nāk vecāki un prasa, ka grib to un vēl šo, bet tad es saku, ka jums to tagad nevajag, mēs lēnām plānojam, lai viss efektīgāk tiktu izmantots. Tā ir atbildība, aiz katra centa stāv cilvēka roka. Milzīgs paldies par uzticību. Varbūt mazas "Pogas" būs pašvaldību līmenī izveidotas. Tā ir laba sabiedrības iesaiste. Bet tas vienlaikus ir arī mūsu dzīvesveids."

Dimanta stāsta, ka "Ziedot.lv" biežāk vēršas tie, kuriem kaut kā nav laimējies – vai nu nav izveidojies kontakts ar ārstu, kas ir ļoti būtiski, vai arī tie ir sarežģītie gadījumi, kurus Latvijā neuzņemas ārstēt. "Bet ir arī jāsaprot, Latvija kā maza valsts nevarēs visu ietvert budžetā, svarīgi ir, lai sabiedrība to saprot un atsevišķos gadījumos nāk palīgā. Ja mums būtu jāvāc ziedojumi paracetamolam, tas būtu bēdīgi, taču, ja jāvāc kādai īpašai terapijai, tad to var pieņemt. Ja Lietuva vai Igaunija spēj kaut ko samaksāt, bet mēs ne, tad nav argumentu. Mēs esam kaimiņzemes, cita lieta, ja mums priekšā ir Francija un līdzīgas valstis... Tomēr attieksme pret šādām ģimenēm liecina par politikas prioritātēm, kur ieguldīt līdzekļus. Ja tos neiegulda sabiedrības veselībā, tad arī tautsaimniecībā tos atpakaļ nedabūsim. Slima sabiedrība nevar ražot nekādu pievienoto vērtību. Kamēr Labklājības ministrija un Veselības ministrija būs sadalītas, nekas uz priekšu neies, jo šīs abas ministrijas nekad nesatiekas un notiek tāda deķīša vilkšana. Viena ministrija atbild par invaliditātes piešķiršanu, otra par palīglīdzekļiem..." uzskata Dimanta.

Nav noslēpums, ka Latvijā ir gana daudz ģimeņu, kuras audzina īpašu bērnu un nolemj pārcelties uz citām valstīm, kur šādu bērnu aprūpei tiek veltīts vairāk līdzekļu. "Jā, medicīnas tūrisms pastāv – salīdzinoši liels skaits šādu cilvēku ar diagnozēm brauc prom, kļūstot par citu valstu rezidentiem, bet ir arī, kas brauc uz Latviju. Piemēram, Īrijā, kur dzīvo salīdzinoši liels skaits mūsu valsts pilsoņu, sūdzas, ka tur, lai nokļūtu pie neirologa, ir ļoti garš ceļš ejams, un viņi brauc uz Latviju, uzskata, ka tur par viņiem nerūpējas. Latvijā palīdzība ir ļoti laba, bet tā ir psiholoģiski normāla pozīcija – vācieši brauc uz ASV – meklē visu laiku to šķietami labāko, tas ir grūtā lēmuma pieņemšanas veids," skaidro Dīriks. Viņš min kādu pavisam "svaigu" piemēru: "Pacientiem ar diagnozi "spinālā muskuļu atrofija" patlaban ir parādījies jauns medikaments – gadā tas pacientam izmaksā 700 000 eiro. Polijā tas ir, Dānijā ir, Vācijā arī ir apmaksāts, bet Latvijai naudas nav, un pacienti mēģina kļūt par rezidentiem šajās valstīs. Un tikpat skaidrs ir, ka šādos gadījumos Latvijā neviens nevar palīdzēt – ne ziedotāji, ne valsts, tikai migrācija."

Dimanta atzīmē, ka katrai valstij ir kāda specializācija, Latvijā, piemēram, ir ļoti laba kardioloģijas specializācija. Vācijā ir vairāk specializēto centru, augsti kvalificētu onkoloģijas speciālistu. "Tā ir tā Eiropas Savienības unikalitāte – ar šīm īpašajām Nacionālajā veselības dienestā izsniegtajām veidlapu formām savam pacientam atrast tā brīža labāko iespēju. Princips ir ļoti pareizs: ja mēs nevaram savam rezidentam nodrošināt kādu specifisku ārstēšanu, tad mēs apmaināmies ar naudu, nevis veidojam pie sevis centru. Tāpat ir ar plaušu transplantāciju. Mums nav tik daudz pacientu, lai attīstītu to kā augsti kvalificētu pakalpojumu. Labāk mūsu pacientus aizsūtīt uz Vīni (Austrijā) vai Igauniju, samaksājot naudu par dažiem gadījumiem," uzskata "Pogas" vadītāja.

Kā uzsver Dimanta, trīs gados no maza pilotcentra "Poga" ir izveidojusies par ārstniecības iestādi, taču centrs vēlas vēl augt. Drīzumā tikšot sākta jauna kampaņa "Palīdzi "Pogai" izaugt!". Praksē esot redzams, kas bērniem vajadzīgs. "Lai viņš justos nevis kā ārstniecības iestādē, bet viņam būtu savs skapītis, kur atstāt drēbes, zīmējumus, varbūt arī nedarbus, lai ir pieejama virtuve, kur starp terapijām var paēst, lai ir rotaļu istaba. Mums šīs ģimenes rūp, tāpēc gribas piedāvāt visu to labāko, Latvijas bērni to ir pelnījuši," saka Dimanta.

Ap maiju "Poga" no Indrānu ielas 13 pārcelsies uz trīsstāvu ēku Sēlpils ielā 2 c, Rīgā. Patlaban jaunajā ēkā norit remontdarbi. Ēka iegādāta kredītā, savulaik tajā strādāja "MicRec". Dimanta uzsver, ka pašreizējā ēka jau krietnu laiku ir kļuvusi par mazu, turklāt jaunajā ēkā ir arī lifts, kas ir ļoti būtisks priekšnosacījums. "Apzināti sākām ar mazu modeli, un patlaban saprotu, ka varam būt labs paraugs un stimuls citiem rehabilitācijas nozares spēlētājiem. Ir ļoti svarīgi, ka mums ir savi atbalstītāji – gan uzņēmumi, gan iedzīvotāji. Bez kopīgās sajūtas, ka bērni ir svarīgi, nekas nenotiktu. Ja mums būtu iedots kāds budžets, droši vien mēs nebūtu tik azartiski," tā Dimanta.

Jaunajā, lielākā "Pogā" iecerēts piedāvāt arī jaunus pakalpojumus – psihologa un uztura speciālista konsultācijas, tāpat tiks domāts par nodarbību ieviešanu bērniem ar autismu, bet vēl tālākā nākotnē – par ūdens procedūrām. Dimanta smejas, ka delfīnus uz Latviju nevedīšot, šī terapija ir pieejama vien 400 kilometru attālumā no Rīgas, un ir bērni, kuri to izmanto, bet mazu baseiniņu gan "Poga" sev gribētu.

"Pogas" kolektīvs arī vēršas pie ģimenes ārstiem, lai viņi apzinātu tos bērnus, kuri saņem nepietiekamu rehabilitāciju, un nozīmētu viņus vizītē pie centra speciālistiem. Ar ģimenes ārsta norīkojumu pirmā konsultācija, kas patiesībā ir visu ārstu un speciālistu konsīlijs, ir pieejama bez maksas. Dimanta arī atgādina, ka ģimenēm no lauku reģioniem, kurām nav, kur palikt pa nakti Rīgā, bez maksas tiek nodrošināta viesnīca. Gan Dimanta, gan Dīriks uzsver, cik ļoti svarīgi ir ar bērnu strādāt tieši līdz sešu septiņu gadu vecumam, gan bērniņiem ar autismu, gan citiem... "Bērniem ar kustību traucējumiem – no diviem līdz sešiem gadiem – aktīva fizioterapija ir nepieciešama, jo šajā laikā spējam sasniegt to funkcionalitātes līmeni, ko dažos gadījumos vēlāk vairs nevar sasniegt," skaidro Dīriks, aicinot nebaidīties un jebkādos šaubu gadījumos vērsties pēc palīdzības, kaut vai tikai uzdodot jautājumus.

Dīriks stāsta, ka ir daudz bērnu, kuri ir apmeklējuši nodarbības "Pogā" un atgriežas. "Kolektīvā ir milzīgs prieks, par ko mēs apmaināmies ar īsziņām, kad kāds bērniņš ir pirmo reizi pārgājis pāri telpai. Tas ir milzīgs stimuls. Vecāki bieži vien tam nav ticējuši, arī mēs varbūt, bet šie panākumi liek atkal iet uz priekšu un darīt," priecīgs par bērnu mazajiem un lielajiem panākumiem ir neirologs.