"Skaisti tas skan – bērnu kopšanas atvaļinājums. Atvaļinājums? Vai tiešām šis ir īstais vārds?," savā blogā "Mani putni" raksta Kristīne. Viņa akcentē to, cik svarīgi ir starp netīru pamperu mainīšanu, podu beršanu un rotaļlietu vākšanu atrast laiku sev, ne tikai lai atpūstos, bet arī lai kļūtu par labāku sievieti, mammu un sievu. "Ilgstoši noguris cilvēks nespēj normāli funkcionēt, nerunājot jau par efektīvu funkcionēšanu. Tieši tāpēc mammas uz pilnu slodzi ir bīs-ta-mas. Mammām vajag atelpu," viņa raksta.
Kristīne piekrita savās pārdomās dalīties arī ar "Cālis" lasītājiem un iedrošināt māmiņas veltīt kaut mirkli atpūtai. Lūk, ko viņa raksta!
"Katrai sievietei pienāk dzīvē posms, kad viņa kļūst par mammu uz pilnu slodzi. Darbu ir nomainījis kas īpašs – rūpes par savu bērnu/-iem. Skaisti tas skan – bērnu kopšanas atvaļinājums. Atvaļinājums? Vai tiešām šis ir īstais vārds? Ja iepriekš es tam nepievērsu uzmanību, tad tagad iesmeju – es tak atvaļinājumā un vēl vismaz gadu būšu, paspēšu vēl atpūsties. Pareizi sapratāt – sarkasms. Man šis pagaidām noteikti ir garākais un grūtākais atvaļinājums, kādā esmu bijusi un jel kad būšu.
Ierasts, ka atvaļinājumus mēs pavadām kopā ar kādu, nevis vientulībā. Arī šajā dzīves posmā man, par laimi, ir divi dēli, ar kuriem es dalu šo skaisto, bet tiešām grūto atvaļinājumu. Stundu no stundas, dienu no dienas, mēnesi pēc mēneša. Šis ir ļoti grūts darbs. Darbs bez ieplānotām pauzēm, bez atpūtas brīžiem. Principā vispār bez saviem plāniem, jo tavā vietā plānus koriģēs kāds cits – bērni.
Man gada nogale atnesusi īpaši lielu pārbaudījumu, atstājot mani vienu ar diviem zīdaiņiem visas šī 'mierpilnā' mēneša darba dienas. Jā, es zinu, ka daudz apkārt māšu mātes, kurām asinīs plūst, smalkiem burtiem ieausts, 'es tak māte', bet tas nav par mani. Nepārprotiet, es dievinu savus dēlus. Man viņi ir labākie, pacietīgākie, iecietīgākie bērni. Un protams, viss ir izturams, caur zobiem paciešams un caur asarām izdusmojams. Arī es to visu izturu. Jau otro nedēļu, vēl divas priekšā. Bet brīžiem es vienkārši nejūtos labi. Jūtos izpumpēta, izsūkta, bet pēc brīža jau enerģijas pilna un gatava izberzt arī kaimiņu dzīvokļus. Tad jau atkal dusmīga, pēc mirkļa "uci puci " laime pilnīga. Īsāk sakot, emocionāli nestabila.
Brīžiem es vienkārši jūtos slikti. Ir labākas dienas, ir sliktākas. Bet tāda mamma nav vajadzīga bērniem, tāda sieva nav vajadzīga vīram, un galu galā es sev neesmu vajadzīga tāda sieviete! Tieši tāpēc es uzskatu, ka mamma uz pilnu slodzi ir bīstama (skaļi teikts, bet citu vārdu nevaru piemeklēt) sev un apkartējiem.
Sievietei, arī mammai, viņai ir pirmkārt jābūt sievietei – laimīgai, starojošai, enerģiskai un mīlošai. Kāpēc ir tādas sievietes, kuras redzot, paliek skumji? Viņas … pelēkas un nelaimīgas, jo no A līdz Z ziedo sevi. Ziedo un atdod sevi visiem citiem, bet ne sev. Bet, kurš cits parūpēsies par mani, ja ne es pati?
Rakstu vīram: "Es reāli sajukšu prātā! Es negribu 30 gados izskatīties uz 50!" Un jums man nav jāsaka, ka es gadu varu viena ar pieciem bērniem, diviem suņiem un trim kaķiem. Es arī varu, bet negribu. Es negribu sevi tādu. Es uzskatu, ka mamma uz pilnu slodzi agrāk vai vēlāk kļūst (palīdziet piemeklēt citu vārdu, man nesanāk) bīstama. Cilvēks noguris ir bīstams vadot auto. Kāpēc mamma un nogurums nevar tikt traktēts kā bīstams savienojums? Arī mamma, kura ir nogurusi 'vadot' savu ģimeni kļūst bīstama. Ātri aizkaitināma, kas noved pie dusmām, dusmas noved pie negatīvo emociju izkliegšanas, kliegšana noved pie strīdiem vai raudošiem bērniem. Raudoši bērni atkal noved pie dusmām. Tad tavas dusmas uz bērniem noved līdz tam, ka tu sāc dusmoties uz sevi, ka dusmojies uz viņiem. Un tā uz apli. Beigās visu šo emociju virpuli dabūn uzklausīt vīrs un viss, strīds ir gatavs. Vai tas nav bīstami? Ir!
Ilgstoši noguris cilvēks nespēj normāli funkcionēt, nerunājot jau par efektīvu funkcionēšanu. Tieši tāpēc mammas uz pilnu slodzi ir bīs-ta-mas. Mammām vajag atelpu. Sievietēm vajag atelpu. Kaut vai pāris stundas. Vienalga kur un vienalga kā. Vienkārši izbraukt pilsētu ar auto. Aizraut uz treniņu vai manikīru. Vienalga, galvenais, ka tu uz mirklīti esi ārā no šī ikdienas virpuļa. Tu smelies jaunas emocijas, tu satiec jaunus cilvēkus. Un galvenais – tu ieelpo, mierīgi, nedomājot par to, vai autiņbiksītes nomainītas, vai pēc 20 minūtēm jau jābaro bērni, vai trauki tīri, vai drēbes izmazgātas utt. Bieži vien es savas 'izmukšanas' laikā neko nepalaižu garām. Jo aizbraucu pēc bērnu pabarošanas un atgriežos pirms nākamās ēdienreizes, bet arī tas ir noderīgi. Es gribu atpakaļ. Es gribu samīļot savus vīriešus. Sabučot un smaidīt viņiem. Tas ir galvenais, kāda es atgriežos! Nomierinājusies, smaidīga un enerģijas pilna. Mammām jau daudz nevajag, mūsu baterijas ir ātri lādējamās. Tu atnāc pie saviem bērniem un tā mīlestība, kas tevī ir atgriezusies ir neatsverama. Tas ir vērtīgākais, ko vari dot sev un citiem – mīlestību.
Es nerunāju par tām, kuras cieši turas pie sava 'es tak māte' un ar tādu moto arī dzīvo. Kurām rādīt TV bērniem ir kā skatīties ellē, kurām jebkuri palīglīdzekļi, kā rotaļu lelles, knupīši, ir velnu radīti, lai tikai sačakarētu mūsu bērnus. Nē, nē, par šīm es nerunāju. Tā ir cita pasaule, kuru es nekad neizpratīšu un nevēlos. Varbūt viņas sapratīs mani tad, kad pašām piedzims dvīņi (vai vairāk). Tad gan es gribētu redzēt, kā viņas iztiktu bez visiem šiem palīglīdzekļiem, ja blakus nav arī mammu un vecmammu. Jo es nebeigšu atkārtot to, ko katra dvīņu mamma teiks – nekad viena mazuļa mammas nesapratīs dvīņu mammas. Un, nē, tas nav tas pats, kas bērni ar mazu vecuma starpību.
Tu tam pirmajam (vecākajam) jau vari palūgt minimālu, bet tomēr, palīdzību. Jo viņš māk staigāt, turēt, ēst, dzert. Tu vari palūgt kaut vai elementāros padod, atnes, izslēdz, ieslēdz – un viņš ar lielāko prieku to darīs. Protams, klāt nāk citas grūtības, bet tās nevar salīdzināt. Ko es varu saviem viena vecuma mazuļiem pateikt? Pagaidi mazliet ar to pilno pamperu, jo es tagad brālim mainu. Tūlīt arī tev tiks nākamā karotīte biezeņa, nekliedz. Viņam vienalga. Viņš to šobrīd nesaprot. Viņi abi ir zīdaiņi, abi ar zīdaiņu vajadzībām.
Vēl ir tās mātes varones, kuras pašas izgājušas cauri ellei, audzinot bērnus, un viss, ko pateiks kāda cita, tiks uztverts kā žēlošanās, čīkstēšana. Jo viņa tak cieta un vēl trakāk. Tagad davaj, cīnies, ko čīksti.
Ziniet?! Es nedzīvoju šo dzīvi ar domu, ka tik man būtu grūtāk. Es gribu dzīvot, būt laimīga, skaista, mīlēta. Es gribu mīlēt, bet vairāk par visu, es gribu no sirds dāvāt savu mīlestību savam vīram un bērniem. Ciešanas, lai paliek tām, kuras ir radušas tādai dzīvei. Es labāk uz mirkli kļūstu vāja, pačīkstu, mani pažēlo, uzmundrina, un maucu tālāk ar atlocītām piedurknēm un smaidu sejā.
Novēlu katrai mammai atrast savu atelpas brīdi. Katrai iespēju sarunāt uz pāris stundām vecmammas, aukles, vīrus, māsas, brāļus. Jo tas ir tas, kas glābs ne tikai tavu veselo saprātu, bet arī ģimenes attiecības.
Atkāpe: sievieties principā ir bīstamas, īpaši tās, kuras nav dabūjušas vienalga ko – atpūtu, brīvdienu, kurpes, vīrieti. Tādas sievietes var ne tikai nobesīt savai ģimenei, bet arī pilnīgi svešiem cilvēkiem, ar kuriem tīši vai netīši nākas saskarties virtuālajā pasaulē. Es domāju, ka katrs ir ar ko tādu saskāries, īpaši sociālajos tīklos. Tāpēc dodiet sievietei atpūsties. Sieviete – dod sev atpūsties. Un viss kļūs pozitīvāks, arī atstātie komentāri interneta tīklos."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
