Bērnu uzvedības traucējumi un tiesības uz izglītību drošā vidē  (6)

Vai to var novērst, nemainot izglītības organizācijas kārtību? Manuprāt, nē. Pieņemu, ka pedagogi zina, kādi apstākļi būtu nepieciešami, lai labāk mācītu bērnus ar uzvedības traucējumiem, jo viņi to praktiski dara. Pieņemu, ka ierēdņi, kuru pienākums ir censties nodrošināt pedagogiem nepieciešamos apstākļus, to nezina, jo viņu pēdējo gadu reformas apgrūtina visu bērnu apmācību un bērnu traumatisms aug. Pieņemu, ka daļa vecāku, kurus bērni komandē lielveikalā un kuru bērni trokšņo vai skraida izrādes laikā operā, nezina, kā bērnu sagatavot izglītības sistēmai.

Lai ierēdņi un palaidņu vecāki uzzinātu, vēlos rosināt publisku diskusiju par bērnu ar uzvedības traucējumiem apmācību.

Bērns ar īpašām vajadzībām un uzvedības traucējumiem, kā mājās pieradis, kā mamma skaidro, ''jokojot, netīšām'' iekož blakussēdētājam. Citā reizē ''jokojot, netīšām'', sviežot ar zābaku, draudziņam pārsit degunu tā, ka asiņošanas dēļ jāmeklē palīdzība. Ja saskaras ar ierobežojumiem, piemēram, negrib krāsot uz papīra, grib krāsot galdu, – ''jokojot, netīšām'' sit pedagogam līdz zilumiem.

Pirmo klašu skolēns ar īpašām vajadzībām un uzvedības traucējumiem ''jokojot, netīšām'' met skolotājai ar somu. Skolotāja zaudē līdzsvaru, neveiksmīgi krīt un gūst smadzeņu satricinājumu.

Šādi un līdzīgi ir pacientu un paziņu stāsti. Man nav pamata tos apšaubīt.

Ja bērns ar īpašajām vajadzībām dara kādam pāri "jokojot un netīšām", vai tas ir pieļaujami? Vai tas vieno sabiedrību, liek bērniem ar īpašajām vajadzībām kļūt ieredzētākiem, labāk izprotamiem un pieņemtiem? Vai nedroša mācību vide bērniem dod kādu labumu? Manuprāt, nē.

Uzvedības traucējumus mēdz izraisīt impulsu kontroles traucējumi, kad bērns nespēj atturēties, piemēram, no vēlmes sviest kādam citam ar priekšmetu, tiklīdz tāda ideja rodas. Šādu bērnu nav daudz.

Lielai daļai bērnu uzvedības traucējumi rodas kā neveiksmīgas audzināšanas sekas, kad bērns spēj atturēties un medicīniskās komisijas priekšā arī atturas no sociāli nepieņemamas iegribas pārkāpt jebkuras robežas, bet, nonākot mācību vidē, kur viņam ir mazāk uzmanības, iesviež ar zābaku draudziņam, jo tas šķiet jautri. Tāds bērns parasti negrib pakļauties pedagoga vadībai un mācību procesa radītajiem saprātīgajiem ierobežojumiem. Piemēram, kamēr tu izkrāso zīmējumu, sēdi pie galda, neskrien apkārt ar krāsu trauciņu pa telpu, jo tu paklupsi un krāsa izlīs pa grīdu.

Visiem bērniem – gan veselajiem, gan ar īpašajām vajadzībām, ir tiesības uz izglītību. Un ikvienam bērniem ir tiesības saņemt izglītību drošā vidē.

Bēdas sākas tad, kad šīs tiesības neapdomīgas mācību procesa organizēšanas dēļ viena otru izslēdz.

Mūsu valstī pirmsskolas un skolas vecuma bērnu apmācība notiek tā, ka viens pieaugušais māca lielu skaitu bērnu, jo tā ir lēti. Tas var sekmīgi notikt vienīgi tad, ja apmācāmie bērni ir ar līdzīgām zināšanām, uztveri un domāšanas spējām un, visbūtiskāk, viņiem nav uzvedības traucējumu.

Ja ir jāapmāca 20 audzēkņu, un pedagogs skaidro visiem bērniem vienādi ilgi, tad katras stundas laikā katram bērnam individuāli viņš var pievērsties ne vairāk kā trīs minūtes, kuru laikā bērnam ir jāpaspēj saprast pieaugušā paskaidrojums un jāpiekrīt sekot norādījumiem. (60 min dalīt ar 20 bērniem = 3 min uz bērnu/stundā). Jo skolotājs ilgāk pievēršas bērnam ar uzvedības traucējumiem, jo pārējiem bērniem paliek mazāk laika.

Līdz mirklim, kad pedagogs bērnam pievērsīsies, viņam ir jāvar noturēt uzmanību nodarbības tēmai un pacietīgi gaidīt uz atbalstu un individuālu skaidrojumu ne mazāk kā 57 minūtes, kuru laikā pedagogs pievēršas citiem bērniem, vai visai klasei kopumā (60 - 3 = 57 minūtes/stundā). Pat visi pieaugušie tik ilgi nespēj paciesties. Vai šāda vispārējās izglītības sistēma ir piemērota bērnu ar īpašajām vajadzībām vai uzvedības traucējumiem izglītošanai? Nē.

Ja mēs bērnu ar traucētu domāšanu, redzi vai dzirdi cenšamies apmācīt apstākļos, kas ir paredzēti veselu bērnu apmācībai, bērns ar īpašajām vajadzībām nespēj sekot līdzi. Nesaprotamais skolotājs viņu drīz pārstāj interesēt. Bērns ir ilgas stundas spiests klusi sēdēt bezdarbībā. Turklāt, ja viņš būs arī ar uzvedības traucējumiem, tad viņš ne tikai pats nemācīsies, kas ir slikti, bet arī traucēs pārējo bērnu apmācību, kas ir vēl sliktāk. Ja bērni ar uzvedības traucējumiem klasē būs vairāk par vienu, viņi apdraudēs savu un apkārtējo drošību.

Ja mēs vispārējo izglītības sistēmu pielāgosim bērnam ar īpašajām vajadzībām, veselais bērns saņems maz jaunu zinību un, visu sapratis ar pirmo reizi, izniekos neatgūstamo laiku garlaikojoties.

Kā šo dilemmu risina elitāras izglītības iestādes? Atlasot īpaši spējīgus audzēkņus, kam pieskaņo mācību programmu, tā lēti iegūstot labu apmācību. Tie, kuri nespēj sekot līdzi, saņem neapmierinošu vērtējumu un meklē citas skolas.

Tā kā veselo bērnu ir vairākums, tad vispārējai izglītības sistēmai pēc taisnības būtu jāpaliek pieskaņotai viņu uztveres spējām, citādi veselo audzēkņu zināšanu un prasmju līmenis kritīsies.

Kad, piemēram, veselie bērni ar ūdenskrāsām zīmē kļavas lapu, kā priekšā rāda pedagogs, bērni ar domāšanas traucējumiem parasti garlaikojas un rāmi sēž, otu sažņauguši dūrē, vai, ja domāšanas traucējumi ir smagi, slepus ēd krāsu.

Bērni ar uzvedības traucējumiem rāmi sēž tikai līdz pirmajai impulsīvajai domai, piemēram, uzkrāsot blakus sēdētājam seju tā, kā mammai, kad viņa sapošas. Labi, ja ota uzreiz netrāpa acī. Tas, ka izlīst gan paša, gan blakussēdētāja ūdens un krāsu trauciņi, viņu neuztrauc.

Kad kāds bērns mēģina sevi izklaidēt, nodarot pāri blakussēdētājam, skolotājam viņš ir jāaptur, pirms rodas miesas bojājumi, jo skolotājs atbild par katra bērna drošību. Tāpēc palaidņus parasti mēdz sēdināt pirmajos solos. Bērns, manot ka skolotājs tuvojas, sapriecājas, jo saprot, ka bezjēdzīgā sēdēšana ar otām, vai šķērēm ir beigusies, jo sākas patiesa jautrība, spēlējot pazīstamo, labi saprotamo, tāpēc aizraujošo ''es mukšu, tu mēģini mani noķert'' spēli ar skolotāju, kura uzmanība šobrīd tik tiešām ir pievērsta viņam vienam. Un tas ir sevišķi patīkami, jo veseliem bērniem plānotā izglītības modelī skolotāja nedalītu uzmanību audzēknis saņem maz. Teorija vēsta, ka veseli bērni labprāt klausās jaunu stāstu, ja to saprot. Viņi arī viegli iegaumē to, kam pievērš uzmanību skolotājs, tāpēc individuāli daudz un ilgi skaidrot nav nepieciešams.

Bērns mūkot neparedz sekas, tāpēc viņš ir jānoķer, pirms skrienot cik spēka ap galdiem ar otu vai šķērēm rokā, gadās trauma. Jums man jātic, ka pat pieredzējušam pedagogam vienam ātri noķert pirmskolnieku nav viegli, bet jaunākā skolas vecuma bērnu ar īpašajām vajadzībām, kurš izturas kā parasts palaidnis, bet nemācās no savām kļūdām – diemžēl biežāk ir neiespējami.

Šādi tiek pārkāptas visu bērnu tiesības uz izglītību drošā vidē. Bērni, kam ir traucēta uztvere vai domāšana, bet nav uzvedības traucējumu, vispārējā izglītības sistēmā iemācās maz un parasti neapdraud citus. Tāpēc pārējie bērni var netraucēti apgūst zināšanas un prasmes, kas ļaus viņiem vēlāk konkurēt darba tirgū un caur nodokļiem nolīdzināt sabiedrības pieļauto netaisnību pret bērniem ar īpašajām vajadzībām. Gudrajiem un darbspējīgajiem ir jāuztur visi, arī izglītību neieguvušie darbnespējīgie klasesbiedri. Tāpēc vispārējās izglītības līmeni pazemināt nedrīkst.

Bērnu ar īpašajām vajadzībām tiesības uz izglītību tiek pārkāptas, jo šos bērnus vispārējās izglītības sistēmas ietvaros sekmīgi apmācīt nav iespējams. Jaunumus savā tempā viņi apgūs pēc stundām individuālās konsultācijās. Viņu mācību diena būs divtik gara, un pedagogiem ar viņiem būs divkāršs darbs. Vai pedagogiem arī maksās divreiz vairāk? Vai kādu tas interesē?

Šie bērni ir jāmāca individuāli, viņiem pielāgotā tempā un apjomā, ar atbilstoši pielāgotiem uzskates līdzekļiem. Viens speciālais pedagogs var individuāli sekmīgi apmācīt vienu bērnu ar īpašām vajadzībām. Tas ir laikietilpīgi, tāpēc dārgi, bet nepieciešami, jo samazina sabiedrības izdevumus, uzturot personu ar invaliditāti.

Bērnu sekmīga apmācība grupā prasa zināmu pašdisciplīnu. Bērniem ir atšķirīga spēja koncentrēties. Ja kāds stundas laikā sāk staigāt pa klasi, tad daļa audzēkņu ar uzmanības noturības traucējumiem viņam pievērš lielāku uzmanību, nekā skolotāja stāstītajam. Tas viņiem neļauj apgūt mācību vielu, tāpēc audzēkņu staigāšana pa klasi stundas laikā nav vēlama, bet bērniem ar uzvedības traucējumiem tā nešķiet. Viņi, saskaroties ar jebkuriem ierobežojumiem, bieži izturas neparedzami, destruktīvi un agresīvi, nepakļaujas pieaugušā vadībai. Tāpēc katram no viņiem ir nepieciešams asistents.

Tad, kad bērns pakļaujas impulsam, kas apdraud apkārtējos, traucē mācības, vai bojā inventāru, asistents viņu no tā centīsies atturēt. Viņš, atšķirībā no skolotāja, paspēs, jo būs blakus. Bērns, kurš nav mācīts vai nespēj pakļauties pieaugušā vadībai, ja tiek ierobežots kliedz, sit, kož vai svaida mantas, lai pievērstu savai iegribai uzmanību un nepieļautu ierobežojumus. Šāda izturēšanās var ilgt pat stundu un atkārtoties vairākas reizes dienā. Lai pārējie bērni varētu turpināt mācības, bērns, kurš atsakās vai nespēj pakļauties pieaugušo vadībai, ir jāizved no mācību telpas uz psihologa kabinetu, kur atrodas glābiņš – smilšu kaste ar cilvēku un zvēru modeļiem, kas parasti pārslēdz uzmanību un nomierina ikvienu.

Veicas, ja bērns piekrīt iet. Ja viņš nepiekrīt, tad spēcīgākiem bērniem ir vajadzīgi divi pieaugušie, kas bērnu saudzīgi ved katrs aiz savas rokas. Pat pirmsskolas vecuma bērnam, ja viņu ved, turot pie vienas rokas, kad viņš pretojas, krīt gar zemi vai cenšas izrauties, var palikt zilumi. Mācību vietā audzēknim, pedagogam vai asistentam iegūt miesas bojājumus nav pieļaujams. Tāpēc uz katru bērnu ar uzvedības traucējumiem ir jābūt diviem pieaugušajiem.

Ja asistents katram bērnam ir tikai viens, tad ar uzvedības traucējumiem klasē nedrīkstētu būt vairāk par vienu bērnu, lai skolotājs justos pārliecināts par situāciju arī tad, kad novērš skatu. Neviens nesitīs pa galvu, jo asistents bērnu ar uzvedības traucējumiem pieskatīs. Kad īpašais bērns sāks traucēt mācību procesu un apdraudēt sevi vai citus un asistentam radīsies grūtības viņu pierunāt atstāt klasi, skolotājs varēs palīdzēt, bērnu pieturot aiz otras rokas. Tas novērsīs iespēju ar brīvo roku sist asistentam, un spēks uz katru roku sadalīsies vienmērīgi. Kamēr audzinātāja un asistents nogādā bērnu ar uzvedības traucējumiem līdz psihologam, pārējos bērnus nedrīkst atstāt vienus, tāpēc ir jābūt vēl kādam brīvam pieaugušajam, ko pieaicināt palīgā.

Prakse un pūļa uzvedības pētījumi rāda, ja bērns, kurš noraida ierobežojumus, atrodas daudzu mierīgi sēdošu bērnu vidū, viņa vēlme skriet apsīkst. Un otrādi, ja bērni ar uzvedības traucējumiem ir divi vai vairāk – pēc pašreizējā ierēdņu plāna – līdz trīs katrā klasē, viņi cits citu ierosina un iedrošina pārkāpt robežas, un viņiem vēl piebiedrojas kāds, kurš citos apstākļos uzvestos mierīgi. Tāpēc mācības nenotiek, bet traumas notiek biežāk, kas nav pieļaujams.

Manuprāt, šī brīža prakse, kas nosaka, ka pirmsskolas izglītības iestādei uz audzēkņa piemērotības mācību iestādei atkārtotu izvērtēšanu un asistenta piešķiršanu ir jāgaida vairāki mēneši, ir nepieņemama. Gaidīšanas oficiālais pamatojums – vispirms ir jādod bērnam laiks adaptēties, varbūt tomēr kaut kā varēs iztikt bez asistenta, kas izmaksātu mazāk. Par pārējo bērnu tiesībām pārbaudes laikā mācīties drošā vidē neviens nav iedomājies.

Tā kā bērnu grupās ir daudz, tad gadījumā, kad pedagogs redz, ka bērnam ir uzvedības traucējumi, viņam kopā ar psihologu būtu jāsaņem asistents ne vēlāk kā divu nedēļu laikā, jo ir jāsaprot, ka šāds bērns pilnībā izjauc mācības pārējiem bērniem un apdraud drošību. Pēc trīs mēnešiem komisija var pārvērtēt asistenta nepieciešamību, ja pedagogs un psihologs atzīst, ka bērns ir labi iekļāvies grupā un pieņēmis iekšējās kārtības noteikumus, bez kuriem droša un sekmīga bērnu apmācība pēc pašreizējā modeļa nav iespējama.

Ja grupā ir paredzēti vairāki bērni ar uzvedības traucējumiem, tad uz katru no viņiem ir jābūt diviem asistentiem. Divi pieaugušie var saudzīgi ierobežot bērnu un ticami liecināt par notikušo skolas vadībai un izsauktajiem bērna vecākiem.

Ir jāsaprot, ka runājot ar medicīniski pedagoģisko komisiju, bērns izturas citādi nekā vienaudžu grupā. Viņš pieaugušo vidē ir piesardzīgāks, viņam ir pievērsta nedalīta uzmanība, tāpēc viņam uzmanība nav jāizcīna. Viņu lēni izjautā, pacietīgi uzklausa. Saruna nenotiek tā, kā darba apstākļi izglītības iestādē paredz – centies patstāvīgi izprast pedagoga stāstīto, saņem uzdevumu tūlītējai rīcībai kopā ar pārējiem. Pēc iespējas patstāvīgi izpildi. Ja ko nesaproti, gaidi, tev individuāli paskaidros pāris minūtēs. Ja tu nespēj saprast ātri, nāc uz konsultāciju pēc stundām, kad tev vienam skaidros lēni un tik ilgi, cik nepieciešams.

Skaidrs, ka pedagoga individuālu pievēršanos visātrāk var panākt, apdraudot citus bērnus Un viņu jau komisijā nav. Tāpēc komisijas vērtējums par bērna spēju mācīties grupā un izpildīt pieaugušā uzdevumus bieži izrādās kļūdains. Bērnam piemērotāko apmācību veidu – lēto kolektīvo vai dārgo individuālo – vislabāk var noteikt pedagogs, kurš ar bērnu diendienā strādā esošajos apstākļos. Ierēdņi, kuri izdomā izglītības kārtību, šos apstākļus, acīmredzot, nepārzina.

Nav pareiza šī brīža kārtība, kas pieļauj vecākiem atteikties no specializētas apmācības un pieprasīt bērnu izglītot vispārējā kārtībā. Tādējādi bērns nesaņem nepieciešamo individuālo apmācību. Tas ir pret bērna interesēm, kaut arī vecāki to, iespējams, nesaprot.
Kā vecāki varētu bērnam atvieglot iekļaušanos vispārējā izglītības sistēmā?

Pirms sūtīt bērnu izglītības iestādē, mājās iemāciet viņam piecas nepieciešamās prasmes:

1. Paņem, paskaties, bet, pirms ņem ko citu, šo noliec vietā. Tas novērsīs iespēju, ka mašīnas atslēgas būs jāmeklē miskastē. Un pirmsskolas izglītības iestādē bērni mazāk klups pār pamestām rotaļlietām. 20 hiperaktīvi un robežas nezinoši bērni piecās minūtēs var izbērt uz grīdas vairāk rotaļlietu nekā vienīgā auklīte stundas laikā salikt atpakaļ plauktos.

2. Kad tevi mamma vai pazīstams pieaugušais uzrunā un saka: "Beidz", tad ir jāpārtrauc darīt tas, ko tu šajā mirklī dari.

3. Kad tev mamma vai pazīstams pieaugušais – audzinātāja, skolotāja vai asistents – saka, ka ir jānāk un mierīgi jāpasēž blakus uz krēsla, lai nomierinātos, tad tā arī bez pretošanās ir jādara, tas novērsīs lieku stīvēšanos un nepieciešamību bērnu vest ārā no mācību telpas ar spēku, lai īstenotu pārējo bērnu tiesības uz izglītību. Sākt diskutēt varēsi, kad mierīgi sēdēsi blakus.

4. Ja vien nav draudu dzīvībai, mācību vidē neapmierinātību un dusmas ir pieņemami izrādīt tikai vārdiem. Strīdus izšķir, ja mamma vai pedagogs tai brīdī nav aizņemti. Pacieties, pagaidi, kad pieaugušais atbrīvosies, tad droši saki savu vajadzību.

5. Ēst, darboties ar šķērēm, krāsām, zīmuļiem un plastilīnu var tikai pie galda. Ja vairs negribi ēst, griezt vai krāsot, pats ej, bet ēdiens, šķēres un krāsas paliek.

Šos pašus ierobežojumus nosakiet mājās un prasības atbalstiet ar pozitīvu attieksmi – kad bērns izpilda to, ko jūs viņam mācāt, ieprieciniet viņu. Stāstiet, kā viņš nupat ir saprātīgi rīkojies un paslavējiet, samīļojiet vai ieprieciniet ar kopīgu rotaļu, izlasītu stāstu vai paretam ar garšīgu cienastu, vai ko citu, kas tobrīd būtu piemērots un bērnam patīk.

Neļaujiet bērnam sevi vai kādu citu sist, kost, spārdīt vai grūstīt. Ja viņš to dara, stingri saņemiet aiz rokas un mierīgi sakiet: "Beidz". Neko vairāk nešķiet, lai bērns sajūt stāvokļa nopietnību un pieturot ierobežojiet viņu tik ilgi, līdz viņš sāk justies neomulīgi. Tad laidiet vaļā. Ja viņš dara to pašu, pieturiet mazliet ilgāk. Turpiniet, līdz bērns pārtrauc.

Ja jūs bērnam lūdzat kaut ko darīt, neatkārtojiet lūgumu vairāk kā vienu reizi. Otrajā reizē, vienlaikus ar laipni atkārtoto lūgumu, maigi ņemiet aiz rokas un dariet kopā. Slavējiet bērnu par to, ka viņš jūsu lūgumu ar jūsu atbalstu pilda. Tad bērns sāks jūsu teikto ievērot.

Nelūdziet, ja jūs pieļaujat, ka lūgums var netikt izpildīts, tā jūs zaudējat spēju bērnu labvēlīgi ietekmēt.

Jo vecāks bērns, jo ilgākus patstāvīgi darāmus darbiņus viņam uzticiet.

Neveiksmes ir neizbēgama mācību procesa sastāvdaļa, tām nepievērsiet uzmanību, rīt mēģiniet atkal, līdz sanāk. Ja saprotat, ka jums ir vajadzīgs padoms vai palīdzība, nekautrējieties to meklēt. Profilakse vienmēr ir patīkamāka par ārstēšanu."