Piecas svarīgas dzīves mācības, ko varam aizgūt no saviem bērniem

Bērna ienākšana mūsu dzīvē ir prieks, kas ļauj paraudzīties uz dzīvi no citu izjūtu perspektīvas –atsevišķos mirkļos bērns var būt arī mūsu skolotājs. Nemaz nemanot, mēs mācāmies bērniem līdzi gan praktiski, gan vērtību ziņā – mācot uzvedības normas, pieklājību, cieņu, sirsnību, piedošanu un piekāpību, mēs atgādinām šīs lietas arī sev un augam kopā ar bērniem.

Ne tikai mēs esam viņu paraugi, padomu sniedzēji un atbalsts, bet arī viņi ir tie, no kā varam bezgala daudz mācīties. Zemāk ir uzskaitītas tikai piecas no daudzām svarīgām dzīves mācībām, ko varam aizgūt no saviem bērniem, patiesībā to ir daudz vairāk, atliek tikai spēt tās saskatīt un nepalaist garām.

Kas ir pirmā lieta, ko bērni dara, kad viņi ir noskumuši? Raud. Tā ir dabas iestrādāta reakcija uz skumjām, kuru pieaugot mēs visiem spēkiem cenšamies apslāpēt. Taču jāatzīst, ka pēc kārtīgas izraudāšanās mēs bieži jūtamies daudz labāk. Lai gan pieaugot mēs vairs neraudāsim par nobrāztu celi, mums vajadzētu ļaut vaļu asarām par tām lietām, par kurām mēs no sirds pārdzīvojam.

Raudāšana ir viens no patiesākajiem veidiem, kādā mēs varam izpaust savas negatīvās emocijas un skumjas. To ir apstiprinājuši arī zinātnieki, pierādot, ka asaras izdala ķīmiskus elementus, kas ķermenim asociējas ar stresu un emocionālo nestabilitāti, minēts portālā “Independent”.

“Kamols” kaklā, kad tu visiem spēkiem centies aizturēt asaru jūru, ir pazīstams ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Vienīgā atšķirības starp mums un viņiem ir tāda, ka mazie to nekaunas izrādīt, taču mēs cenšamies noslēpt savu vājumu un, ja arī ļaujam varu asarām, tad darām to vietā, kur neviens mūs neredz.

Ir lietas, kuras mēs nespējam aprakstīt vārdiem, bet nereti ir situācijas, kad asaras izsaka vairāk nekā simtiem vārdu. Tās parāda, cik ļoti aizskarts, satraukts vai norūpējies tu šobrīd esi. Dažkārt mēs to varam teikt miljoniem reižu, bet tiksim saklausīti tikai tad, kad ļausim “bumbulim kaklā” vaļu.

Pieaugušie vēlas sevi pierādīt un parādīt pasaulei, ka visu spēj sasniegt pašu spēkiem. Tas šķiet nedaudz amizanti, sevišķi tāpēc, ka mēs skaidri zinām – tas nav iespējams, un mums ir vajadzīgi citi cilvēki, lai sasniegtu iecerēto. Pieaugot mēs uzskatām, ka palīdzības lūgšana ir vājuma pazīme, kaut tā nebūt nav. Bērni to zina, un ir laiks arī mums to iemācīties un saprast. Mēs esam tikai cilvēki un nevar zināt, prast un izdarīt visu, tāpēc ik pa laikam mums ir nepieciešams lūgt palīdzību apkārtējiem.

Nākamreiz, kad tev rodas sajūta, ka nespēj tikt ar visu galā, lūdz pēc palīdzības draugiem, partnerim, vecākiem vai jebkurai citai uzticības personai. Iespējams, kāda acīs tu vairs nebūsi mamma varone vai tētis supermens, taču arī tā ir dzīves mācība, kuru varam aizgūt no saviem bērniem – mazāk satraukties, ko par tevi domā citi.

Bērni noteikti prot priecāties par ikdienišķiem mirkļiem daudz vairāk un sirsnīgāk nekā pieaugušie. Mums ir tendence daudzas lietas uztvert par pašsaprotamām. Aizgūstot šo prieku par šķietamiem sīkumiem, mēs varam iekrāsot savu dzīvi.

Vai esi pamanījis prieku bērna acīs, ieraugot mēnesi, zvaigznes, jūru, smiltis vai citas mums tik pašsaprotamas lietas? Viņi prot izbaudīt arī aukstumu, sniegu un lietu, no kā lielāka daļa pieaugušo labprāt slēpjas savos mitekļus, zem siltas segas ar tējas krūzi vienā un televizora pulti otrā rokā.

Kad bija pēdējā reize, kad tu no sirds priecājies par lietu, sniegu, jūru, smiltīm, mēnesi vai zvaigznēm, kuras debesīs redzam katru vakaru? Mēs mākam priecāties par īpašiem mirkļiem, bet mums jāmācās no bērniem, kā priecāties par ko ierastu, bet tomēr tik īpašu.

Portālā “Purpose Fairly” divu bērnu māmiņa Tenille raksta, ka jau no divu gadu vecuma savam vecākajam dēlam ļāvusi izvēlēties drēbes pašam. “Kādā vasaras dienā, kad dēls bija sasniedzis trīs gadu vecumu, mēs nolēmām doties uz tuvējo veikalu pēc saldējuma. Kad bija pienācis laiks doties ārpus mājas, viņš nolēma, ka šodien vēlas vilkt gumijas zābakus, šortus un Ziemassvētku džemperi. Jāatzīst, ka nebiju sajūsmā par viņa izvēli, taču ļāvu viņam šādā paskatā doties pēc saldējuma. Pa ceļam uz veikalu ne viens vien garāmgājējs uz viņu atskatījās, smaidīja un daži pat viegli ķiķināja, taču viņam šāda pastiprināta uzmanība ļoti patika. Puika bija apmierināts ar sevi un savu izskatu. Viņam bija vienalga, kurš par viņu smējās vai pat rādīja ar pirkstu. Mans dēls bija viņš pats un jutās absolūti labi par to. Tā bija diena, kad bērns man iemācīja, cik svarīgi ir būt pašai un nesatraukties par to, ko par mani domā citi,” atzīstas Tenille.

Miegam ir liela nozīme cilvēka dzīvē. Pieaugot mēs dienas laikā cenšamies izdarīt pēc iespējas vairāk, piepildot dienu ar darbiem, taču mēs nereti mēdzam aizmirst par pašu svarīgāko – atpūtas brīžiem. Pat stundiņa miega, atnākot mājās no darba, var palīdzēt tev atbrīvoties no negatīvajām emocijām, kas sakrājušās dienas laikā. Pamostoties pēc diendusas, mēs jūtamies gluži kā citi cilvēki – pilni spēka, enerģijas un vēlmes izdzīvot atlikušo dienu ar prieku, gluži kā bērni, kas pamodušies pēc labi izgulēta pusdienlaika.

Līdzīgi ir ar apskāvienu. Cilvēka pieskāriens mūsos atbrīvo hormonu, ko sauc par oksitocīnu, tas gan pats par sevi, gan izraisot citas ķīmiskas reakcijas, ietekmē daudzus procesus mūsu ķermenī, prātā un emocijās, kas atbild par izdzīvošanu un dzīves kvalitāti. Tas veicina ķermeņa atpūtu un atjaunošanos, veselību, ilgu mūžu, mieru un spēju baudīt dzīvi, kā arī emocionālu tuvību. Ikviens no mums ir pieredzējis, cik daudz var manīt mīlestības pilns un ciešs apskāviens.