Piederību meklējot jeb Kā viens otru meklē un atrod mammas pamesti bērni  (2)

Šis būs stāsts par vienas ģimenes brāļiem un māsām, kurus mamma ir pametusi dažādos vecumposmos, bet lielāko daļu – tūliņ pēc dzimšanas. Taču bērnu stāstā nav domas nosodīt, viņi mammai jau sen kā piedevuši, turklāt viņa taču visiem devusi pašu galveno – dzīvību. Sarunā piedalās Sigita un Anna, bet brāļi Aigars un Kaspars, kuri arī nu jau iepazinušies ar jaunāko no māsām, no šī temata – savas patiesās piederības – izvēlas norobežoties, nerunāt. Neviens nezina, cik tieši brāļu un māsu ir šajā ģimenē, bet, pēc Annas veiktajiem "pētījumiem", mamma laidusi pasaulē astoņus vai deviņus bērnus. Par vēl vienu brāli ir zināms, ka viņš ir adoptēts franču ģimenē. Māsas cer, ka kādreiz izdosies atrast visus, kurus vieno vienas mātes gēni.

Bet šoreiz par to, kā noritēja Sigitas bērnība, kā viņa ilgi, ilgi, ļoti ilgi gaidīja mammu, kura atnāks pakaļ uz slimnīcu, bet nesagaidīja. Kā viņai kopā ar brāli dzīve ritēja internātskolā, kā paveicās ar dažiem labiem cilvēkiem, kuri pagadījās dzīves ceļā, kā Annu, tikko pamestu dzemdību nodaļā un pārvestu uz Bērnu slimnīcu, vienā sekundes simtdaļā iemīlēja medmāsa un vēlāk adoptēja. Kā Anna meklēja un atrada lielo māsu, tad arī lielos brāļus... Kas notiek māsām sirdī? Nē, naida tur nav, neesot arī izdevies izdomāt, ko viņas vaicātu mammai, ja reiz sastaptu uz ielas, ja pazītu... Sigitai pat nav nevienas bērnības bildītes...

Iepazīstinu – Sigita ir vecākā no bērniem, kurai tagad ir 38 gadi, Aigaram – 33, Kasparam, – 32, bet Annai – 22. Kā smejas Sigita – kas to būtu domājis, ka viņai ir tik "maza" māsiņa! Lai gan viņas satikušās vien pēc 22 gadiem, redzams, ka abas vieno kāda nepārraujama saikne, arī līdzība atsevišķos sejas pantos manāma. Nu, skaidra lieta – viņas taču ir māsas, abas jau arī pašas ir mammas! Kā šķetinājies vienas ģimenes stāsts par to, kas notika pirms 38 gadiem un šajā starpposmā, kā satikās tie, kuriem jāsatiekas noteiktā laikā, par to turpmāk. Jāpiebilst, ka stāsta varoņu vārdi ir īsti, bet neminēsim uzvārdus, arī mammas. Mums nav iespējas parunāt ar šo sievieti un uzzināt viņas stāsta pusi. Nevienam, nezinot patiesību, nav tiesību nosodīt!

Sigita stāsta, ka piedzimusi Limbažos, bet, kad viņai bija aptuveni divi gadi, abas ar mammu atbēgušas uz Rīgu, tas, protams, pēc mammas stāstītā. Kad Sigita paaugās un mammai vaicāja par omīti un opīti, viņai iestāstīts, ka visi vecvecāki ir miruši. Tikai daudzus gadus vēlāk Sigita nenoticēja, ka viņai, izņemot brāli Aigaru, uz šīs pasaules nav neviena radinieka, un viņa pati sāka tos intensīvi meklēt. Un atrada. Arī otru brāli Kasparu, kuru viņa savās mājās, lai gan patiesībā pašiem savu īstu māju nemaz nebija, atceras fragmentāri, uz īsu brīdi. "Ar brāli Aigaru bijām kopā visu mūžu. Mājās kā zīdainīti atceros arī Kasparu. Atminos, ka vienreiz, kad gribēju pabarot, viņam pa pieri trāpīju ar stikla pudelīti. Es tā pārbijos, un Kaspars ļoti raudāja. Pēc kāda laika Kaspara vairs nebija. Ko es kā bērns varēju zināt vai saprast, kur viņš palika," atceras Sigita.

Pienāca diena, kad Sigitas mamma ar abiem bērniem pārcēlās pie sava jaunā drauga. Sigita gan nesaprata, kāpēc pēkšņi jāmaina dzīvesvieta, bet bērniem toreiz neviens nevaicāja, ko viņi grib. Jaunā mājvieta Sigitai neesot patikusi, arī pagalmā bērni īsti viņus ar brāli nav pieņēmuši. "Šķiet, ka viņi zināja – esam piedzīvotāji, mūs apsaukāja, un tikai daži gribēja ar mums kopā spēlēties," atminas Sigita. Tieši tāpēc viņa pagalmā nemaz nav gribējusi iet, bet bieži, kad devusies ārā no mājas, pastaigājusies vienatnē, sarunājoties ar puķēm, kokiem. Brālis vēl bija mazs, un īsti nav bijis, ar ko parunāt, jo ar mammu tādu īstu, sirsnīgu sarunu neesot bijis. Skolā Sigita joprojām netika sūtīta. Viņa neatceras, cik ilgi dzīvojuši šajā vietā, bet atkal sekoja citi jurģi – pie cita mammas drauga. Arī šajā mājvietā Sigita ar brāli un mammu neuzturējās ilgi, jo mamma apzagusi savu jauno draugu, tāpēc nācās atkal pārcelties. Tikai šoreiz – uz nekurieni.

Neviens televīzijā redzētais izdzīvošanas šovs nelīdzinās tam, ko piedzīvoja Sigita un viņas brālis. Lai gan Sigitai par šo dzīves periodu ir dalītas jūtas – no vienas puses, bija labi būt visiem trim kopā, bet, no otras puses, bērniem dzīvot uz ielas īsti jauki nav gan. Mammai dažreiz bija nauda, tad visi nakšņoja viesnīcā, bet pārējās naktis – uz ielas. "Mamma nestrādāja, cik zinu, viņa to nekad nav darījusi," atzīst Sigita. Taču vasarā viss bija kaut cik normāli, jo visi augām dienām dzīvojās pa mežu, lasot ogas un sēnes, kuras pārdotas uz ielas, pie veikaliem Rīgā. Kad pienāca rudens un meža ražas sezonas beigas, bija grūtāk, bet Sigita atminas, ka tad gājuši uz kapiem zagt ziedus, kas arī vēlāk tirgoti uz ielas. Sigita atminas, cik pazemojoši jau toreiz viņai šķitis tas, ka mamma uzrakstīja zīmīti "Vientuļā mamma lūdz palīdzību" un Sigitai bija jālūdz nauda svešiniekiem. Tāda arī bijusi Sigitas pirmā saskarsme ar baznīcu – viņa pieļauj, ka ar šo zīmīti apstaigājusi teju visas baznīcas Rīgā, un mācītāji lielākoties iedevuši naudu. "Zināju, ka tie visi ir meli, un man ļoti nepatika staigāt ar to zīmīti, bet vēl vairāk gribējās ēst un pagulēt siltumā – gultā, nomazgāties, paskatīties multfilmu, kuras toreiz taču rādīja noteiktos laikos," stāsta Sigita. Tomēr viņa par vislielāko tā laika gardumu sauc karašiņu – apaļu maizīti, ceptu no pelēkiem miltiem. To dažreiz nācies dalīt trīs daļās, tās garšu viņa atminas vēl šodien.

Kā tur bija, kā ne, bet pienāca laiks, kad viesnīcas istabiņas nebija iespējams noīrēt, un ģimene visu laiku dzīvoja uz ielas, arī ziemā. Naktis tika pārlaistas kādā kāpņu telpā Rīgas nomalē, tad visiem trim nācies saspiesties cieši jo cieši. Pa dienu notika sirošana pa veikaliem, lai kaut ko nozagtu, ko pēcāk pārdot Centrālās dzelzceļa stacijas laukumā. Ja izdevās ko notirgot, vakarā varēja nopirkt karašiņu. Tā dienu no dienas, līdz bērni ar utīm un kašķi nonāca Bērnu slimnīcā. "Savam deviņus gadus vecajam dēlam par šo savas dzīves periodu esmu stāstījusi, un viņš uzreiz uzķēra domu: "Mammu, jūs bijāt bomži?" Patiesībā bijām, ar visām no tā izrietošajām sekām," saka Sigita.

Sigita un Aigars nokļuva slimnīcā, katrs, protams, savā palātā – bija meiteņu un zēnu palātas. Pirmās dienas mamma katru dienu abus apciemoja. Bija 1993. gada janvāra vidus, un pienāca diena, kad abus gribēja no slimnīcas izrakstīt. Sigita stāvēja gaitenī pie loga un gaidīja. Vienu, divas, trīs dienas, bet mamma nenāca. Sigitai toreiz bija 13, brālim – septiņi gadi. Pa dienu, kad abi bērni satikās, par tematu "kur ir mamma" netika runāts. Patiesībā ar brāli šis temats līdz sirds dziļumiem nav izrunāts arī tagad, kad abi jau pieauguši un katram ir sava ģimene, bērni... "Nezinu, kādēļ tā ir, bet bērniem ir nenormāli liels kauns, taču viņi jau nav vainīgi... Es arī ilgi kautrējos no tā, ka man nav nekā – ne vecāku, ne skaistu mantu, ne māju, nekā," atzīst Sigita, taču... Mammu bērni toreiz tā arī nesagaidīja. Slimnīcā bērni pavadīja daudzus mēnešus, līdz tika aizvesti uz Rēzeknes logopēdisko internātskolu. Šāda izvēle acīmredzot bija tādēļ, ka Sigita raustīja valodu. Runas traucējumi viņai radās pēc tam, kad sešu gadu vecumā viņu notrieca mašīna. Toreiz Sigitai Rēzekne šķita kā pasaules mala, un dienu pirms došanās ceļā Sigita slimnīcas vannasistabā sirsnīgi lūdza Dievu, lai nesūta viņu prom. Ar Dievu Sigita bija iepazinusies nejauši. Slimnīcā bijusi meitene, kura apmeklēja "Prieka vēsts" draudzi, un kādudien Sigita aizgāja viņai līdzi uz dievkalpojumu, pēc kura iepazinās ar Olitu, kurai viņas vēlākajā dzīvē bija visai liela nozīme. Olita bija vienīgais cilvēks uz pasaules, kuram bija patiesa interese par to, kas notiek ar šiem diviem mammas pamestajiem bērniem.

Lūdzies Dievu vai nē, bērnus uz Rēzekni aizveda. Tur viņiem pārbaudīja zināšanu līmeni. Pārsteidzoši, bet Sigitu uzreiz ieskaitīja 7. klasē atbilstoši viņas vecumam un neraugoties uz faktu, ka viņa skolā vispār nebija gājusi. Brālim Aigaram bija jāsāk mācības 1. klasē, bet mācību gada vidū viņu pārcēla klasi augstāk. Abi bērni bija gudri, un mācības padevās viegli. Par skolas laiku Rēzeknē Sigitai ir tikai labas atmiņas – gan attiecības ar skolotājiem, gan citiem bērniem bija labas. Neviena slikta vārda, īpaši viņa izceļ latviešu valodas un literatūras skolotājas lielo devumu, kura pratusi vienkārši un saprotami izskaidrot sarežģītos gramatikas likumus. Tiesa, kā jau visi bērni, arī Sigita kopā ar citiem blēņojās, īpaši paticis kaitināt naktī dežurējošo auklīti. Tāpat viņa atzīstas, ka raksturā nebija nekāds pūkainais kaķēns. "Patiesībā biju kā mežonēns. Bet nav jau nekāds brīnums, patiešām dzīvoju uz ielas," tagad ar smaidu atceras Sigita. Spītīga, kas uz mēles, tas ārā, bez cieņas pret citiem un gatava acis izskrāpēt, ja sajuta, ka kāds grib kaut ko nepatīkamu izdarīt vai pateikt, – tāda Sigita bijusi toreiz, un tagad jau ir pilnīgi skaidrs, kāpēc bērns bija tāds un ne citāds. Tagad Sigitai ir žēl to, kuriem nodarīts pāri, bet bija jau arī citādas attiecības, bija arī draugi, bija jaukās skolotājas – klases audzinātāja Olga un jau pieminētā latviešu valodas un literatūras skolotāja. Ar dažiem tā laika skolasbiedriem retu reizi satiekoties joprojām. Kad Sigita saņēma diplomu par iegūtu pamatskolas izglītību, vidējo izglītību viņa nolēma apgūt vienlaikus ar arodu, mācoties friziermākslu.

Liels cilvēks vai mazs, ļoti svarīgi ir just, ka tu kādam esi vajadzīgs, ka ir vismaz viena vieta uz pasaules, kur tevi gaida. Sigitai ar brāli kāršu namiņš mammas un daudzo mājvietu veidolā jau sen bija sagruvis, bet jau minējām sievieti Olitu, kura vienmēr Sigitas sirdī būs īpaša. Tieši viņa parūpējās, lai kāds no draudzes šos divus bērnus skolas brīvlaikos, svētkos uzņemtu savās mājās, savā ģimenē. Normunds un Ilona Āboliņi bija īpaši – neraugoties uz to, ka pašiem bija nepilnu gadu vecs bērns un dzīve ritēja divistabu dzīvoklī, viņi reizi pa reizei uzņēma ciemos arī Sigitu ar brāli. Tieši pie šī pāra Sigita ciemojās arī tad, kad bija jau pieaugusi, bet, pirms satika šo ģimeni, pabija daudzās. Lai gan viņa jūtas pateicīga ikvienam, kurš bija gatavs kaut īslaicīgi dalīties ar mājas pavarda sajūtu, tomēr viņu joprojām nepamet tā sajūta, ko nākas piedzīvot, kad bērni nonāk kā uz izsoles galda. "Kurš tevi paņems, kuram es būšu gana laba?" – briesmīga sajūta, ko piedzīvo bez vecāku gādības palikušie bērni. Sigita bijusi laimīga, kad beigusies šī mētāšanās pa dažādām viesģimenēm, jo ar savu raksturu bijis grūti pielāgoties katru reizi jauniem noteikumiem. Ilona un Normunds bija īstie, un arī tagad Sigitai tā ir kā dubultā ģimene, kurai ir ļoti pateicīga.

Sigita par frizieri strādāja neilgu laiku. Viņa bija iestājusies augstskolā, lai studētu žurnālistiku, un jau pirmajā kursā sāka strādāt tolaik populārā laikrakstā. Šajā arodā viņa nostrādājusi ilgus gadus, tagad nedaudz nolēmusi izmēģināt roku citā jomā. Viņai ir ģimene – vīrs un deviņus gadus vecs dēls, sava māja, divi brāļi un tagad arī "mazā" māsa.

Anna piedzima 1996. gada 18. augustā, dzemdību zālē mamma viņai deva vārdu Magda, un tas arī bija viss, ko sniedza viņas īstā māte. "Mani atstāja uzreiz, piecēlās un aizgāja, neuzrakstot pat atteikumu no manis. Bet man paveicās. Tiku aizvesta uz Bērnu slimnīcas novietni Gaiļezerā un ievietota intensīvās terapijas nodaļā, kur strādāja mana mamma (sieviete, kura mazo meitenīti vēlāk adoptēja – aut.). Kā viņa mani ieraudzīja, tā no pirmās dienas man ir blakus," stāsta Anna.

Tiesa, tā kā bioloģiskā mamma oficiāli nebija atteikusies no bērna, sākotnēji Anna ievietota silītē, Inčukalnā, kur nodzīvojusi aptuveni gadu, kamēr medmāsa nokārtoja dokumentus, jo bez atteikuma uzreiz nevarēja atdot ģimenē. "Viņi meklēja māti, bet neatrada," tā Anna. Viņu adoptēja, iedeva citu vārdu un uzvārdu, ģimene dzīvoja un joprojām dzīvo Vangažos.

"To, ka esmu adoptēta, uzzināju 12 vai 13 gados. Vangažos to neuzzināt ir nereāli, sākumā 4. klasē man sāka teikt – tu esi no bērnunama, bet tad man vēl bija tāds vecums – mamma pamīļoja un es viņai noticēju. Vēlāk, pati ziņkārīga būdama, dokumentos atradu to, ko vēlējos uzzināt. Tur vairs nebija ko slēpt," atminas Anna.

Zīmīgi, ka īstā māte dzemdību zālē viņai deva vārdu Magda, bet adoptētāju ģimene ir ticīgi cilvēki un Annu nokristīja, dodot viņai kristāmo vārdu Magdalēna.

Kad Anna uzzināja patiesību, viņas māsai (meitenītei, kura dzima adoptētāju ģimenē – aut.) bija aptuveni gads. Pēc šādiem jaunumiem Annā pamodās gan greizsirdība, gan citas jūtas. 13–14 gadu vecumā vairākas reizes arī aizbēgusi no mājām, bet viņai bija, kur patverties un justies labi, – tā bija omīte, pie kuras Anna bēga, jo nespēja tikt galā ar sajūtām. Kļūstot vecākai, situācija uzlabojās, taču 16 gadu vecumā Anna jau sāka dzīvot atsevišķi, tiesa, pavisam netālu no savas mammas. Un nedz tad, nedz arī tagad nejūtas ģimenē kā svešiniece, lai gan tagad jau zina savu bioloģisko izcelsmi.

Kad jau vairs nebija nekā slēpjama, Anna sāka mammu rūpīgāk iztaujāt. Cik mamma zināja, pastāstīja, arī to, ka zināms – Annai ir vecāka māsa, kā arī 2002. gadā dzimis brālis. Kad viņš piedzimis, iestādes zvanījušas mammai, lai piedāvātu ģimenē paņemt vēl vienu bērnu, Annas brāli, bet mamma vēl pasmējusies: "Es taču nevaru visus Bērziņus (uzvārds ir mainīts – aut.) paņemt!"

Kad Annai bija 17 gadu, viņā pamodusies milzu vēlme uzzināt patiesību. "Gribēju zināt, kam es esmu līdzīga, bet bija arī bail uzzināt patiesību, ieraudzīt kaut ko sliktu. Taču pagājušā gada jūnijā es nolēmu, ka šis jautājums ir jāatrisina. Mammai papīru nebija, rakstīju pieprasījumus visām iestādēm, lai atsūta kopijas par manu adoptēšanu. Kad tos saņēmu, redzēju, ka mātei nav personas koda, kas, protams, visu arī apgrūtināja. Noskaidroju, ka ar tādu vārdu un uzvārdu ir ap 20 sieviešu Latvijā. Zināju, ka mamma mani dzemdēja 38 gadu vecumā, bet tas neko nedeva," stāsta Anna.

Annas vīrs ieteicis piezvanīt Mārtiņam Ziebergam, Krievijas televīzijas raidījuma "Gaidi mani" brīvprātīgajam palīgam Latvijā. Tas bijis pērn 15. augustā. 18. augustā Anna svinēja dzimšanas dienu, bet dienu pirms tās bija ilgi gaidītais zvans: "Zvana man 17. augustā no paša agra rīta Mārtiņš. Bija jau septiņi neatbildēti zvani, sapratu, ka neba jau tāpat vien, atzvanu, un Mārtiņš man saka: "Ko guļam? Atradu tavu māsu un divus brāļus." Es nebiju gaidījusi uzreiz šādu informāciju. Nosauca numuru, lai zvanu Sigitai. Uzspiežu numuru, bet nevaru piezvanīt, skraidu šurpu turpu pa dzīvokli. Tā bija mana dāvana dzimšanas dienā – satikšanās ar Sigitu."

Anna zvanījusi mammai, lai pastāstītu par satraucošajiem jaunumiem, un arī viņa vairs nav varējusi rast mieru. Tā abas māsas satikās – dienu pēc Mārtiņa zvana. Anna atzīstas, ka bijis bail no šīs tikšanās, uz to viņa brauca kopā ar savu mammu, kura arī bijusi galvenā runātāja, pati pārsvarā klusējusi. "Viņa vispār runā?" toreiz nodomājusi Sigita, kura pati sevi sauc par pļāpu. Anna piebilst, ka Sigitai nokritusi kā zvaigzne no debesīm, taču uzņemšana bijusi ļoti mīļa. Ar brāļiem Anna iepazīstināta citā reizē.

Savukārt par Kasparu māsa Sigita uzzināja 2008. gadā. Tā kā viņa nenoticēja mammas stāstītajam, ka viņiem citu radu nav, sākot strādāt žurnālistikā, 2002. gadā sāka intensīvi meklēt jebkādus radus un atrada – Juglā dzīvojošu mammas māsīcu, kā arī vēl vienu māsīcu no Ozolaines Limbažu pusē. No radiniecēm uzzināja, ka viņai ir vēl viena māsa, kas dzimusi 1991. gadā un kā zīdainis adoptēta. Bet par Kaspara radniecību uzzināja savā dzimšanas dienā, kad viņai uz žurnāla redakciju piezvanīja Kaspara mamma jeb sieviete, kuras ģimenē viņš tika adoptēts. Sigita savu stāstu bija aprakstījusi presē, un Kaspara mamma, to izlasot, saprata, ka šis ir stāsts par viņas dēlu.

Vēl Sigita uzzināja, ka par viņu gadu jaunāks brālis ir adoptēts, bet no Annas uzzināja vēl citus jaunumus par māsām un brāļiem, jo pēc 1993. gada, kad mamma viņus ar Aigaru pameta, informācijas ķēdīte bija pārtrūkusi. Viens brālis, kurš dzimis 1995. gadā, ir adoptēts uz Franciju. Tur bija jānonāk arī Annai. Toreiz, kad viņa piedzima un tika pamesta, iestādes franču ģimenei piedāvāja ģimenē uzņemt arī māsu, jo tur jau bija brālītis, taču medmāsa ar paziņu palīdzību izkārtoja, ka Anna tomēr paliek Latvijā. Tā nu māsas skaita un skaita, nespējot tikt skaidrībā, cik brāļu un māsu īsti dzimis no vienas mammas. Astoņi vai deviņi – pie šāda skaitļa viņas apstājušās, apzinot niecīgās informācijas druskas.

Kad kāds taujā, vai šī māte bija dzērāja, Sigita kļūst dusmīga. Nē! Kādēļ tad visi bērni pamesti? To neviens nezina. Ar šodienas prātu Sigita domā – varbūt mammai nav kaut kas kārtībā ar psihisko veselību, bet tikpat iespējams, ka viņai vienkārši nav mātes gēna. "Esmu kristiete un pirms kādiem padsmit gadiem izvēlējos neturēt sāpi – tā notika un viss. Man nav nekādu sajūtu, es jebkuru dzīves notikumu uztveru kā faktu. Es skatos tikai uz priekšu. Ja mammu satiktu pirms 20 gadiem, domāju, pateiktu visu... Tagad es pat nezinu, ko viņai sacītu. Droši vien novērtētu situāciju, vai viņa vispār ir psihiski adekvāta," saka Sigita.

Arī Anna nav barga pret mammu: "Nezinot patiesību, nevaru viņu nosodīt. To nav darījusi arī mana mamma, kura mani uzaudzināja. Man vīrs arī ir audzis bērnunamā, viņam vecāki visu mūžu ir dzēruši... Kad satiku Sigitu, sapratu, ka neko nesaprotu. Ja viņu satiktu, paldies pateiktu, ka mani atstāja vismaz slimnīcā. Pajautātu, cik mūsu ir," atzīstas Anna, un Sigita piebilst, ka pēdējais jautājums interesē viņus visus.

Bet, kā saka Sigita: "Ir jāsatiekas tiem, kuriem jāsatiekas, un īstajā laikā." Visai interesants ir fakts, ka netālu no Ropažiem, kur bieži pie omītes ciemojusies Anna, dzīvo arī Sigitas labākā draudzene, pie kuras arī Sigitas ģimene bieži braukusi ciemos. Tā māsas, iespējams, viena otrai pa zīmīgo tiltiņu pagājušas vai pabraukušas ar velosipēdu viena otrai garām, nezinot, cik tuvas patiesībā ir. Un vēl – Sigita dzīvo Ādažos, bet Anna – Vangažos. Attālums niecīgs, bet māsas nebija satikušās...

Abas māsas, kurām katrai liktenis piespēlējis savu dzīves toni, uzsver, cik svarīgi bērniem ir augt ģimenē. Piemēram, Annas vīrs arī nāk no bērnunama, ar brāļiem ticis šķirts astoņus gadus, jo pats dzīvojis bērnunamā Vangažos, bet vecākie brāļi – Daugavpilī. Viņu ģimenē nolemts, ka trešais bērniņš tiks adoptēts. Pagaidām abiem ir nepilnus divus gadus veca meitiņa, Anna pēc pāris gadiem vēlas pasaulē laist otru mazuli, bet trešo – pieņemt. Sigita arī pieļauj – ja dzīve piespēlētu situāciju, ka "uz sliekšņa stāvētu bērniņš, kuram vajag mājas", tad tas notiktu, bet pagaidām viņas vīrs vēl nav gatavs šādam solim. "Es prasu: "Kāpēc? Es tev nepatīku?"" smejoties sarunu ar vīru atstāsta Sigita.

Vistrakākais ir nepiederības sajūta, kad tu mētājies pie viena, pie otra... Ar šādu Sigitas atziņu stāstu noslēgsim, cerot, ka būs turpinājums. Mārtiņš solījis meklēt arī citus brāļus un māsas. Un, kas zina, iespējams, tam arī būs savs laiks.

Jau minējām, ka šajā konkrētajā gadījumā gan mātes, gan pārējo brāļu un māsu skaita apzināšanu apgrūtina fakts, ka mātei nav nedz pases, pat ne personas koda. To māsas ir noskaidrojušas, bet citos gadījumos meklējumi var vainagoties ar panākumiem.

Ja bērns ir adoptēts, tad ziņas gan par bērna bioloģiskajiem vecākiem (arī par bērna tēvu, ja, reģistrējot bērna dzimšanas faktu, tas tika norādīts), gan par adoptētājiem var iegūt no dzimšanas reģistra ieraksta. Tad adoptētajai personai jāraksta iesniegums.

Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 36. pants noteic, ka dzimšanas reģistra ierakstu papildina, pamatojoties uz likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu:

1) par adopcijas apstiprināšanu, ja adopcija apstiprināta Civillikuma 171.pantā paredzētajā kārtībā;
2) par adopcijas atcelšanu, ja adopcija atcelta Civillikuma 175.pantā paredzētajā kārtībā.

Dzimšanas reģistra ierakstā adoptētājus neieraksta kā vecākus, ja tas noteikts tiesas spriedumā. Pamatojoties uz tiesas spriedumu, dzimšanas reģistra ierakstu papildina, ja anulēts ieraksts par bērna vecākiem vai vienu no viņiem, kā arī ja apstiprināta vai atcelta adopcija.