Daļa vecāku, kuru bērni nepakļaujas un nepieņem robežas, nezina, ko darīt, un pārdzīvo, citi par to pat jūtas lepni. ''Manējais vakar izlamāja skolotāju, nu, vai nav ziķeris?''. Bērnu paciesties un pakļauties vadībai īsā laikā iemācīt nav iespējams. Tāpēc droša apmācība esošajos apstākļos bieži vien nav iespējama. Ierēdņi, kas nosaka mācību procesa kārtību, to neņem vērā. Pret skolotājiem ir rosinātas tiesvedības.
Bērnu ar uzvedības traucējumiem skaits vēl nav liels, bet tas aug, un viņi jau tagad rada traumas un traucē mācības. Tāpēc izglītības iestāde no vietas, kur mācīties jaunas zinības un prasmes, pārvēršas par vietu, kur pedagogs cenšas nepieļaut traumas, jo par tām viņam pārmet vairāk nekā par audzēkņu nesekmību. Oponenti saka ''tās smagās traumas, nu tās jau gan, par laimi, tik bieži negadās''. Cik traumēti bērni mēnesī, jūsuprāt, ir tā robeža, kas jāpārsniedz, lai par šo jautājumu ''drīkstētu'' sākt runāt? Jūsu salīdzinājums ''skolotājs – videoiekārta'' ir trāpīgs. Skolotājam nebūtu jāstrādā par uzraugu un jāatbild par ierēdņu kļūdainu lēmumu sekām. Skolotājam būtu jāmāca tie bērni, kuri grib mācīties. Par tiem, kas negrib vai nespēj pieņemami uzvesties, būtu jāatbild skolotāja palīgam, asistentam, vai speciālajam skolotājam, kuram piemērotos apstākļos viņš būtu vienīgais audzēknis.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
