Ilgas pēc mazuļa dzen izmisumā. Draudzenes izveido atbalsta grupu 'Brīvais klēpis'  (20)

Abas sievietes ir draudzenes jau daudzus gadus, taču kādu laikposmu viņu ceļš vijās pa dažādām pasaules vietām, līdz abas atkal satikās. Abas saprata, ka viņas vieno ne tikai senas draudzības saites, bet arīdzan kopīga ilgošanās – radīt bērnu. Tā tika izveidota atbalsta grupa "Brīvais klēpis", un arī nosaukuma rašanās ir saistīta ar dziļu filozofisku domu. Kā skaidro Katrīna, ir termins "mātes klēpis". Tā ir vieta, kur bērns tiek iznēsāts. Ja tas ir tukšs, ir skumjas, tukšums, bet brīvs klēpis simbolizē brīvību, gatavību saņemt to, ko sniedz Dievs un dzīve. "Ir viegli noslēgties sevī, bet ikvienam ir iespēja būt atvērtam, lai gan, protams, tas sāp – ka nesagaidi šī klēpja piepildīšanos," skaidro Katrīna. "Brīvais klēpis – tas ir atvērts – ja vēlies, nāc. Tukšais vairāk asociējas ar "man nav, man vajag". Taču brīvais klēpis ir kā cerība, ka mazulis atnāks un klēpis būs piepildīts," draudzeni papildina Inga.

Ar Katrīnu tiekos klātienē, viņas mājās, bet Ingas stāstu uzklausu telefonintervijā. Viņa uz Rīgu atbrauc aptuveni divas reizes mēnesī, kad ir kārtējās atbalsta grupas tikšanās reizes. Grūtības palikt stāvoklī ir gana daudzās ģimenēs, šī problēma plešas tikai plašumā, ko apliecina milzu interese par valsts apmaksātām mākslīgās apaugļošanas procedūrām, ir labdarības akcijas, kurās tiek vākti līdzekļi neauglības ārstēšanai, pēdējos gados kā sēnes pēc lietus aug klīnikas, kurās reproduktologi mēģina atrast cēloņus, kādēļ bērniņš nepiesakās, un palīdz tikt līdz gaidītajam rezultātam. Arī portāls "Cālis.lv" regulāri raksta par neauglību un tās ārstēšanas iespējām, tāpat "Cāļa" forumā ir daudz diskusiju, kurās ģimenes dalās savā pieredzē un sniedz atbalstu citiem.

Katrīna un Inga ir gatavas pastāstīt savus stāstus, tādā veidā iedrošinot arī citas sievietes savos emocionālajos pārdzīvojumos nemocīties vienatnē, bet meklēt domubiedrus, kas uzklausīs, sapratīs, atbalstīs, kopā būs gatavas paraudāt un plānot turpmāk veicamos soļus. Turpinājumā atradīsi stāstus par Ingu un Katrīnu, kā arī viņu izveidoto atbalsta grupu "Brīvais klēpis".

Pagāja kāds laiks, un Inga uzzināja, ka Latvijā pēc ilgākas prombūtnes ir atgriezusies viņas draudzene Katrīna, turklāt viņai bija radusies ideja par emocionālā atbalsta grupu veidošanu sievietēm, kuras ilgstoši nevar palikt stāvoklī vai jau uzzinājušas skaudro diagnozi – neauglība. Pēc Ingas domām, apzināties, ka ģimene nevar tikt pie mazuļa, emocionāli vissmagāk ir tieši sievietei. "Izstāstīt savas sajūtas, atbalstīt ārstēšanās procesā, pamēģināt kādu no citu sieviešu izmēģinātajiem ieteikumiem – to mēs darām atbalsta grupā," stāsta Inga. Turklāt, kā viņai nācies piedzīvot ne reizi vien, sievietes pašas nemaz nezina, kas notiek viņu ķermenī, tāpēc ar laiku, ja grupas dalībnieču skaits pieaugs, plānots arī aicināt speciālistus.

Tā kā viņa ir kristiete, vaicāju, vai nav kādu brīdi sadusmojusies uz Dievu par to, ka ģimene nevar piepildīt savu sapni par bērniņu. "Dusmu nav, bet ir tāda sajūta – ko es daru nepareizi? Kas man vēl būtu jāizdara? Varbūt esmu nepacietīga? Tajā izmisuma brīdī lūdzu Dievu – ja tu mani esi radījis kā sievieti, man ir vīrs un es to ļoti gribu, tu man liec ilgoties, bet nedod, tad, lūdzu, atņem šo neprātīgo gribēšanu, un tā arī notika. Tagad manī ir zināms miers," saka Inga. Tomēr viņa atzīst, ka vēlme laist pasaulē bērnu sievietei ir ielikta no dabas, bet, ja sieviete saka, ka nevēlas radīt bērnus, visticamāk, kaut kur dziļāk ir jāmeklē kāda sāpe. Inga vēl varot saprast sievietes, kuras izlēmušas nedzemdēt un nav meklējušas atbildes, kāpēc viņas to nevēlas, taču satraukumu viņā radot tās, kuras izvēlas veikt abortu. "Tā ir dzīvība. Tad laid pasaulē un iedod mazuli kādam, kurš to ļoti vēlas. Esmu par dzīvību," stingru pārliecību abortu jautājumā pauž Inga.

Viņai pašai ir māsa un divi pusbrāļi, vīrs saviem vecākiem ir vienīgais bērns, bet viņam ir vēl pusmāsa. Kad abi sāka kopdzīvi, saprata, ka viņiem ir ilgas pēc ģimenes un vairākiem bērniem, vismaz diviem. Vai sapni izdosies piepildīt, rādīs laiks. Bez ģimenes plānošanas, saprotams, abi ir aktīvi cilvēki. Inga savulaik studējusi personālvadību, nedaudz arī sociālo darbu, tomēr vairāk sevi veltījusi veselīga dzīvesveida ievērošanai un tā popularizēšanai. Patlaban viņa strādā telemārketinga jomā, piedāvājot klientiem uztura bagātinātājus, bet vēl vada vingrošanas nodarbības domubiedru grupai. Inga kā mācekle kādu laiku roku rokā sadarbojusies ar fizioterapeitu, tādēļ sevis un paziņu labā reklamē fizisko aktivitāšu nozīmi. Ārpus darbiem Inga esot grāmatu tārps, kā arī viņai patīk parakāties pa dārzu, bet vīrs labprāt dodas makšķerēt. Kopā abi apmeklē dievkalpojumus un paceļo pa Latviju, kā arī paskatās filmas un, protams, kopīgi cer uz brīnumu. Lai izdodas!

"Izaugšu liela, būšu mamma. Tā domāju es un droši vien lielākā daļa mazu meiteņu, kuras tobrīd nedomā lielas domas," bērnību atminas Katrīna. Taču acīmredzot stāsts sākās jau tad. Pēc vidusskolas viņa iestājās Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē, ko arī pabeidza, bet jau pēdējā kursā sāka domāt, ka šīs studijas burtiski lauž viņas personību, viņa tajā neatrada sevi. Atsakoties no rezidentūras un kļūšanas par ārsti, Katrīna aizbrauca uz Ameriku, kristīgās misijas skolu. Ritēja trešā diena jaunajā vietā, kad viņa iepazinās ar savu vīru, kurš vēlāk atzinies – uzreiz sapratis, ka grib būt kopā ar Katrīnu. "Sākām draudzēties un pēc kāda laika domājām par ģimeni, par bērniem. Ap to laiku arī sāku pastiprināti lasīt literatūru par bērniem un nodomāju: varbūt tas ir mans aicinājums, nevis medicīna. Sapratu, ka vēlos sevi labāk ielikt bērnu audzināšanā," stāsta Katrīna.

"Tas tā ietekmē tavu pašvērtību. Tā apziņa, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Vīrs spermogrammu nav nodevis, jo to var izdarīt tikai ar masturbācijas palīdzību, kas viņam nav pieņemami," saka Katrīna. Japānā jaunā ģimene nodzīvoja vienu gadu, līdz nolēma atgriezties Latvijā. Portugāle esot laba brīvdienām, bet šeit, Latvijā, ļoti daudzas lietas esot labāk sakārtotas, tāpēc izvēle bija par labu Katrīnas dzimtenei kā mājām. Tiesa, Katrīnas vīram ļoti pietrūkstot dzimtenes, īpaši viņu neapmierinot Latvijas klimats. Sniegs ir baltās šausmas, arī cilvēki ir nekomunikabli, sabiedriskajā transportā neviens nesarunājas, vīra iespaidus par Latviju atstāsta Katrīna. Pirms atgriešanās Latvijā abi nemaz nezināja, ko šeit darīs, bet tagad pāris strādā veģetārā uztura veikalā. Gan Katrīna, gan viņas vīrs ir vegāns, un abiem ir tuvs veselīgs dzīvesveids. Turklāt Katrīnai bez endometriozes ir arī citas veselības problēmas – celiakija un artrīts, un, pēc viņas teiktā, vegānu uzturs viņiem liek justies labāk un palīdzot.

Tomēr, lai ko Katrīna ar vīru nedarītu savas veselības labā, divu gadu laikā viņai nav izdevies palikt stāvoklī. "Ir grūti būt absolūtas gatavības domāšanas stadijā, tas izsmeļ daudz enerģijas. Pagaidām savu problēmu, ja tā varētu teikt, esmu nolikusi malā, ieguldot savu enerģiju atbalsta grupu organizēšanā," saka Katrīna.

Pārvarot cīņu ar iekšējiem pārdzīvojumiem, Katrīna pirms atgriešanās Latvijā sapratusi, ka nevēlas tikt ierauta rutīnā – darbs, lai nopelnītu iztiku, un mājas, viņa gribēja darīt kaut ko vērtīgāku. Sākumā domājusi par atbalsta grupu organizēšanu ģimenēm, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām, aizbildņu ģimenēm, taču apzinājusies, ka viņai taču nav pieredzes, viņa par šīm jomām neko daudz nezina, viņa nevarēs līdz galam izprast šos cilvēkus, jo pati neko tamlīdzīgu nav piedzīvojusi.

Katrīna ar vīru – atšķirībā no Ingas ģimenes – tomēr apzinās, ka nejūt aicinājumu audzināt pieņemtu bērniņu, tādēļ pagaidām domu par adopciju vai cita veida statusa iegūšanu, kas ļautu ģimenē uzņemt mazuli, nedomā. Interesanti, ka abi ar vīru nāk no četru bērnu ģimenēm un abi ir vecākie bērni. Papildus darbam veģetārā uztura veikalā Katrīna un viņas vīrs pasniedz privātstundas dažādu svešvalodu apguvē. Piemēram, Katrīnas vīrs pārzina vairākas valodas – portugāļu un vācu viņam esot dzimtās, bet vēl viņš zina angļu, spāņu, franču valodu, kā arī vēl dažas, bet tās nepārzina pilnībā.