Daudzbērnu mātes atklāsme: audzināt vienu bērnu ir grūtāk nekā četrus

2013. gadā veiktās aptaujas, kuru aizpildīja 7164 mammas Amerikā, dati liecina, ka trīs bērnu māmiņas ir pakļautas lielākam stresam nekā tās, kuras ikdienā audzina vienu, divus vai pat vairāk nekā trīs bērnus. Taču, neskatoties uz šo un vēl citiem pētījumiem, četru bērnu māmiņa Melisa portālam "Parents" atklāj, ka viņai visgrūtāk bija audzināt vienu bērnu. "Nepārprotiet mani, pāreja no viena bērna uz diviem nebija viegla un arī no trīs uz četriem, taču jāatzīst, ka pirmā bērna ienākšana ģimenē manu dzīvi sagrieza kājām gaisā daudz vairāk nekā pārējo," viņa skaidro.

"Pirms es kļuvu par māti, mana dzīve grozījās ap mani. Taču tad piedzima mana pirmā meita, un kopš tās dienas mana dzīve grozījās ap viņu. Gluži kā visām jaunajām māmiņām, mana ikdiena bija pakārtota bērna vajadzībām – es cēlos tad, kad viņa bija gatava uzsākt savu dienu, ēdu, gāju uz tualeti un dušā tikai tad, kad viņa man to ļāva. Man nebija vairs laika uzkrāsoties, nemaz nerunājot par gulēšanu karstā vannā ilgāk par piecām minūtēm.

Naktis, kuras pavadīju, satiekot draudzenes un smalki malkojot vīnu, pārvērtās par naktīm, kad ik pēc divām stundām man vajadzēja barot savu mazuli. Dzīve, kuru es dzīvoju pirms tam bija pārmainījusies līdz nepazīšanai. Un jāatzīst, ka nebiju sagatavojusies šādai realitātei. Sacīt, ka man bija grūti pielāgoties jaunajiem apstākļiem, būtu maigi teikts.

Es atceros, ka kādu brīvdienas dienu kopā ar vīru un mazo meitiņu aizbraucām iepirkties uz lielveikalu. Tajā brīdī es sāku raudāt, jo sapratu, ka tā ir aizraujošākā lieta, ko mēs darīsim šajās brīvdienās.

Man patīk būt par māti, bet man nebija ne jausmas, kādas pārmaiņas tas ienesīs manā dzīvē. Atceros, ka bija periods, kad es izmisīgi ilgojos pēc pilnvērtīgām sarunām ar pieaugušajiem un lielākiem dzīves mērķiem nekā nolikt gulēt mazuli un izmazgāt veļu.

Taču es biju arī ļoti stingra pati pret sevi – gribēju būt labākā mamma pasaulē. Līdz ar to es uzliku uz sevi milzīgu spiedienu un nostādīju nesasniedzamus mērķus, lai visu izdarītu perfekti. Piemēram, es stingri turējos pie mūsu ierastā miega režīma un ne reizi savu meitu nenoliku gulēt vēlāk kā septiņos vakarā līdz viņas trīs gadu vecumam. Pat svētku dienas nebija izņēmums.

Tad es paliku stāvoklī un kļuvu par divu burvīgu meiteņu māti. Draugi mani brīdināja, ka pāreja no viena bērna uz diviem būs brutāla, tāpēc es sagatavojos sliktākajam. Taču velti, jo pēc otrā bērna piedzimšanas man jau vairs nebija pašai savas dzīves, līdz ar to manas ekspektācijas nu jau līdzinājās realitātei. Jau divu gadu garumā es biju dzērusi aukstu kafiju ar bērnu uz rokām, tā vietā, lai zvilnētu dīvānā un malkotu siltu dzērienu. Citiem vārdiem, es biju adaptējusies pie mammu dzīves, līdz ar to viss patiesībā šķirta vieglāk nekā pēc pirmā bērna nākšanas pasaulē. Es zināju, ko man sagaidīt no mazuļa, un kādas pārmaiņas viņš nesīs. Piemēram, ka pirmajā dzīves gadā mana miega daudzums saruks līdz minimumam. Tā visa rezultātā arī mans mērķis visu izdarīt perfekti lēnām sabrauka, un esmu pateicīga, ka tā notika. Tā vietā, lai būtu par perfekto mammu, es darīju visu, lai abi mani bērni vienkārši būtu drošībā un veseli.

Tad, ka mana pirmdzimtā pieauga līdz tādam vecumam, kad viņa varēja spēlēties ar savu mazo māsiņu, viss kļuva vēl vienkāršāk. Man vairs nevajadzēja kopā ar viņu būvēt mājās vai tēlot ļauno princesi. Tagad viņa varēja rotaļāties kopā ar māsu. Kad piedzima trešais bērns, situācija bija līdzīga, bet nu jau man bija divi mazie palīgi.

Vecāki bieži vien saka, ka, kļūstot par daudzbērnu māmiņu, dzīve pārvēršas haosā. Manā dzīvē noteikti ir bijuši neskaitāmi daudz brīžu, kas līdzinās haosam, taču kopumā es pamanīju, ka līdz ar trešās meitas piedzimšanu manas spējas pasmieties par šo haosu un neuztvert to kā lielāko traģēdiju palielinājās. Iespējams, tas ir tāpēc, ka es samazināju savus standartus, taču man labāk patīk doma, ka es beidzot spēju pilnībā pielāgoties māmiņu pasaulei. Es iemācījos izbaudīt mazās lietas, piemēram, bērna pirmo smaidu, tā vietā, lai uztrauktos par miega režīmu. Palīdzēja arī tas, ka es skatīju dzīvi no perspektīvas, ka viss ir pārejoši – bērns visu savu dzīvi trijos naktī nemodīsies un nelūgs, lai tu guli viņam blakus. Kā jau teicu, viss ir pārejoši.

Būt par trīs bērnu māmiņu nozīmēja, ka man vienmēr līdzās bija kāds mazais palīgs. Pat paši mazāki bērni var palīdzēt atsevišķās lietās, piemēram, padot mammai autiņbiksītes. Meitenēm pieaugot, viņas varēja un arī gribēja uzņemties vairāk atbildības, līdz ar to arī vairāk palīdzēt man. Nu jau viņas visas trīs ir pietiekoši lielas, lai sakārtotu savu istabu un uzsmērētu sviestmaizi.

Esot četru bērnu māmiņai, es esmu pieņēmusi faktu, ka man apkārt vienmēr valdīs skaļums, māja būs nelielā nekārtībā un man vēl kādu brīdi nebūs laika, lai mierīgi apsēstos un paēstu. Taču tā vietā, lai par to satrauktos un visiem spēkiem centos būt par pasaulē labāko mammu, es cenšos izbaudīt dzīvi kopā ar saviem bērniem un parūpēties, lai viņi ir tīri, paēduši un laimīgi."

Ja vēlies uzzināt ko vairāk par dzīvi pēc bērna piedzimšanas un attiecībām ar partneri, 11. aprīlī atnāc uz portāla "Viņa" rīkoto pasākumu "Sarunas pa spēkam", kur sertificētas ārstes-psiholoģes Gunta Andžāne un Ingrīda Rateniece pastāstīs par attiecībām pēc bērna piedzimšanas. Sīkāku informāciju meklē te.