Izlasu virsrakstu: "Pamošanās". Tātad tiešām ir laiks pavasarim. Dzimšanai. Acu atvēršanai pēc ziemas nakts. Plaukšanai. Radīšanas degsmei. Priekam. Mīlestības gudrībai. Gaismai sevī un pasaulē. Laiks sievietei un sievišķībai. Visas šīs tēmas autore aicina atcerēties un atvērt sevī kā pērļu gliemežvākus. Atvērt savu sirdi visdārgākajam: Zemei un Debesīm, Dzimtai, Ģimenei, pašam Sev, savai Dvēselei, Lūgšanai un Dieva svētībai.
Vieglāk to var paveikt, dodoties pa savu unikālo dzīves ceļu pie rokas viediem, sen pazīstamiem, mīļiem skolotājiem: Lielajai Mātei un Lielajam Tēvam, Erceņģeļiem, Svētajai ģimenei, sievišķīgām un daiļām dievietēm. Uzticoties Viņiem, iespējams īstenot tik daudz brīnumainu procesu: atvērt templi sevī, atgriezties pie savas Gaismas būtības, apstāties un būt pateicībā, atvērt sirds ziedu, būt uz Zvaigžņu ceļa, kļūt par Zvaigzni sev, iemīlēt savas bailes, atgriezties pie pilnības, pabeigt kādu nepabeigtu stāstu, būt kā bērnam, radīt sevi, atgriezties pie Avota, mosties kopā ar putniem, ticēt, piedot, dziedināt, uzdrīkstēties, būt mīlošam, lidot, vienkārši dzīvot un būt!
Vai var būt vēl smalkāka, bagātīgāka un vērtīgāka mums atvēlētā laika pavadīšanas instrukcija? Atbildes ir sirdī, apgalvo Maija Kadiķe, kura arī pati ir īsts pavasara Gaismas, mīlestības un dievišķas sievišķības iemiesojums, un manā grāmatas eksemplārā ieraksta veltījumu, kas ir reizē pārliecinošs apgalvojums: "Ar katru mirkli mīlestības tevī ir arvien vairāk un vairāk!" Vai nav daudzsološi?
No rītiem, kad mostos kopā ar putniem un gatavojos atvērt "Sievietes svētību", lai izlasītu lūgšanu savai topošajai dienai, allaž sajūtu krūtīs patīkamu nepacietību – interesanti, kādu padomu man šodien ir sagatavojusi Gaismas pasaule? Kaut arī varbūt jau sen pazīstu šo lūgšanu vai vēstījumu, katru reizi, to lasot, es it kā dzimstu no jauna, saskatot jau pazīstamajos vārdos kādu iepriekš neuztvertu, pārsteidzošu atklājumu, gudrību, iespēju. Lai tev ir tāpat!
Lūk, fragments no grāmatas. Atvērsim sirdis Sievietes svētībai!
Es mācos mīlēt
Mīlestība nav ciešanas.
Ciešanas sagādā iedomātā nenotikšana. Tātad ilūzija.
Jo mazāk ilūziju, jo vairāk patiesuma.
Patiess prieks ir tas, kas ved pie mīlestības.
Ja mīlestība sagādā ciešanas, tad tā nav patiesa dievišķa mīlestība. Tāpēc ir svarīgi godīgi atzīt sev, ka ciešanas sagādā ne jau mīlestība, bet paša ego radītais pieprasījums pēc mīlestības.
Ja kaut kas nav tā, kā ego ir izdomājis, tad tam sāp.
Mīlestībai jau nesāp. Jo tā spēj piedot, pieņemt un pateikties par visu.
Ja to vēl nevaram pilnīgi paveikt, tad ir jaatzīst sev – es mācos mīlēt.
Visas situācijas un cilvēki ir iedoti tāpēc, lai apgūtu šo galveno zemes mācību – mīlestību.
Pienāk brīdis, kad varu pateikt sev – ar katru mirkli mīlestības manī ir arvien vairāk un vairāk.
Es dzīvoju, es elpoju, es mīlu!
Veselības prakšu un seno zināšanu festivālā "Spīdolas salidojums" 11. maijā eņģeļu praktiķi Maiju Kadiķi varēsi sastapt klātienē un piedalīties viņas nodarbībā "Eņģeļu prakses un zīmes no Eņģeļiem".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
