"Sākumā es vārdu "vēzis" nevarēju pat izrunāt, skaņa fiziski nenāca ārā," saka zēna mamma Mareta Bērziņa-Meirāne, kura tagad, kad kopš ārstēšanās beigām apritējuši teju pieci gadi, arī nesteidz sacīt, ka "vēzis ir uzvarēts", medicīniski to dēvē – remisija. Jā, Niklāvs tagad dzīvo pilnvērtīgu dzīvi, izmeklējumu rezultāti ir labi, taču ģimenē to dēvē par "stabilu remisiju". Lai neizraisītu kāda augstāka spēka dusmas, lai pateiktie vārdi neizspēlētu kādu negantu joku... Dzīve jau iepriekš esot parādījusi savu raksturu. "Ne mums lemt par uzvaru, par to lemj augstāki spēki, tādēļ mums ģimenē nav saukļa – uzvara."
Tagad Niklāvam ir 15 gadu, viņš mācās vienā no Rīgas prestižākajām ģimnāzijām, kur iestājies pēc paša gribas, ne vecāku mudināts, un bez īpašas sagatavošanās. Tiesa, pilnībā aizmirst par onkoloģisko slimību viņš nevar, jo ik pēc trim mēnešiem, bet atsevišķu izmeklējumu gadījumā ik pēc pusgada viņam jādodas uz pārbaudēm. Kopš 2014. gada maija terapijas beigām viņam ir stabila remisija. Niklāva slimība ģimenē ienesusi vairākas pārmaiņas, par to arī šajā stāstā – par diagnozes noteikšanu, šoku, asarām, kas atnāk kaut kad vēlāk, dzīvošanu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) 20. nodaļā, par operācijām, ķīmijterapiju, MIBG terapiju, kaulu smadzeņu transplantāciju, atveseļošanos, prieka brīžiem...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
