Franciskāņu ordeņa mūks, praktizējošais katoļu priesteris Ričards Rors ir viens no mūsdienu aktīvākajiem garīgajiem skolotājiem, kura vēstījums sasniedz daudzu sirdis un prātus. Viņa mācībā par garīgo pilnveidi teoloģijas vērtības apvienotas ar izpratni par mūsdienu cilvēka dzīves grūtībām. Tās labi pazīstot, šis skolotājs tomēr spēj pārliecināt, ka garīgums un ikdienas dzīve var kļūt viens veselums, ne pretpoli. Ņūmeksikas štatā (ASV) Ričards Rors nodibinājis Darbības un kontemplācijas centru, savukārt viņa grāmatas un priekšlasījumi izplatījušies tālu visā pasaulē.
Jaunās grāmatas centrā ir doma par kontemplāciju jeb apceri, kas mums ļauj saskatīt patiesību tās veselumā. Autors māca, kā atbrīvoties no ierastā domāšanas veida, kas saistīts ar kreisās smadzeņu puslodes virskundzību. Šāda domāšana ir bināra – tā liek atmest daudzus iespējamus variantus, palikt pie diviem un parasti identificēties ar vienu no tiem, līdz ar to mūsu skatījumu padarot virspusēju.
Ričards Rors mudina un māca apgūt apcerīgo, dziļi intuitīvo domāšanas veidu, kas ļauj realitāti skatīt daudz plašāk un tajā pastāvēt jēgpilnāk un priecīgāk. Lielākajai daļai no mums tas nav dots no dabas, toties, kā uzskata autors, katrs to spēj iemācīties, tikai nepieciešami regulāri treniņi.
Grāmata labi uztveramā formā atklāj, kā meditācija un lūgšanu prakse veido mūsu prasmi apjaust realitātes skaistumu katrā ikdienas brīdī. Šāda prasme ved uz patiesu sirdsmieru. Vai tas nav brīnišķīgs mērķis, uz ko tiekties?
Apgāds "Lietusdārzs" līdz šim latviski laidis klajā Ričarda Rora darbus "Lūgšanas spēks", "Ar elpu zem ūdens", "Kritiens augšup". Autors ar lekciju viesojies arī Latvijā.
Tavai uzmanībai – fragments no grāmatas.
Pārdzīvot Dievu
Jūsu dzīve nav stāsts par jums; jūs esat stāsts par Dzīvi. Jūs esat vispārēja, pat mūžīga, modeļa piemērs. Tā Dzīve, kuru daudzi no mums sauc par "Dievu", dzīvo jūsos pati par sevi – dzīvo caur jums un kā jūs!
Šī apjausma ir īsta zemestrīce smadzenēs, viesuļvētra sirdī, Kopernika revolucionārais atklājums prātā un monumentālas pārmaiņas apziņā. Tomēr, šķiet, lielāko daļu no mums tas nemaz neinteresē. Tas ir pārāk iespaidīgi, lai to iztēlotos; to var atklāt tikai palēnām: jūs nekad neesat bijis šķirts no Dieva, kā tikai vienīgi savā prātā.
Pamazām jūs aptverat, ka dzīvības formu miriādes visumā ir pilnīgi atšķirīgas un tajā pašā laikā vienādas – gluži kā Trīsvienība, kuru varētu dēvēt par "sevi absolūti mīlošu dažādību", kas rada Vienumu.
Mēs visi "pārciešam Dievu", kura galvenais uzdevums ir visas realitātes vienošana. "Vienošana" ir jauks vārds, kuru aizņēmos no lēdijas Norvičas Juliānas laika angļu valodas, lai aprakstītu šķelšanās un duālisma pārvarēšanu, ko mākslīgi radījuši prāts un ego.
Pēc šādas atziņas jums vajadzētu sajust, kā no pleciem noveļas milzu nasta. Vienīgais, ko jūs varat darīt – ar prieku tajā piedalīties! Dzīvi Garā jūs vairāk izjutīsiet kā aizraušanos ar konkrētu doktrīnu, nevis mācīšanos par to.
Sākot no šī brīža, lai jūsu motivācija un dzinējspēks ceļā uz svētību un veselumu ir tikai neizmērojama pateicība – par to, ka jau esat šeit!
Dzīve kā līdzdalība
Patiesībā dvēsele, apziņa, laiks, mīlestība un Svētais Gars ir viens un tas pats. Katra no nosauktajām komponentēm ir daļa no kaut kā lielāka, vienota ar Dievu, visuresoša un pat mūžīga – un atklājas caur mums!
Svētums nenozīmē, ka cilvēki būtu psiholoģiski vai morāli nevainojami (tipisks pārpratums), bet gan to, ka viņi spēj visu saredzēt un par to priecāties daudz "pilnīgāk" un līdzdalīgāk arī tad, ja viņiem pašiem reizēm kaut kas neizdodas.
Viens no maniem iemīļotākajiem pareizticīgo svētajiem tēviem, Sirdsskaidrais Simeons Jaunais Teologs (949–1022), ir teicis: "Es esmu redzējis Pilnību. Es to būtībā neesmu saņēmis, bet esmu tajā piedalījies."15 Viņš nesaka: "Es esmu Dievs." Neviens nespēj vai negrib tiekties tik augstu! Viņš saka, ka mēs objektīvi piedalāmies Dieva Absolūtajā Dzīvē (panenteisms ierastā panteisma vietā).
Post-Einšteina pasaulē, kur enerģija ir konstanta, nevis izolēta substance, mēs esam ievērojami labāk sagatavoti izprast šo izteikumu. Mēs neveidojam savu pamata identitāti ar labu uzvedību, sakramentiem vai Bībeles lasīšanu. Mēs to tikai atmodinām, ļaujot mīlošiem cilvēkiem izpausties caur mums, pieņemot Svēto Vakarēdienu, ar prieku piedzīvojot absolūti sakramentālu visumu un skaidri saskatot Dieva tēlu visos radījumos bez izņēmuma.
Mēs kļūstam par to, ko vēlamies redzēt. Svētums nozīmē dzīvošanu atspoguļotā un atspoguļojošā visumā!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!