Viduvējību kalve? Likuma izmaiņas paredz speciālo novirzienu skolu pārveidi vispārizglītojošās  (158)

Skolas, kurās īsteno kādu no minētajiem novirzieniem, apzinās, ka valstij tās izmaksā nedaudz dārgāk, nekā parastas izglītības iestādes ar vispārējās izglītības programmām, taču ir neizpratnē par Izglītības un zinātnes ministrijas vēlmi visus padarīt vienādus. Turpretim Valsts izglītības satura centra (VISC), kas ir izglītības un zinātnes ministra pakļautībā esoša tiešās pārvaldes iestāde, vadība uzsver, ka diskusijas par gaidāmajām reformām ir bijušas pietiekami plašas, turklāt līdz ar izmaiņu ieviešanu skolām gluži pretēji – sniegta plašāka brīvība.

Lai gan izmaiņas Vispārējās izglītības likumā pieņemtas jau pagājušajā gadā, daudziem to būtība gājusi "gar ausīm", īsti neizprotot, kas tad sagaidāms. Tikai šopavasar, kad reformu aprises iezīmējušās skaidrāk, nākusi apjausma, ka it kā gaidītās reformas konkrētā jomā neko labu nenesīs. Katrā ziņā ne tiem vecākiem, kuri savus bērnus izvēlējušies izglītot specializētās skolās.

Kamēr atsevišķu skolēnu vecāki tikai savā starpā vēl runā, kā mēģināt ietekmēt šo procesu, citi rīkojas aktīvāk – vāc parakstus vai pat jau nosūtījuši vēstuli amatpersonām. Lūk, 8. maijā nosūtītā vecāku vēstule!

"Atklāta vēstule – Ilgai Šuplinskai, Latvijas izglītības un zinātnes ministrei; Raimondam Vējonim, Latvijas Valsts prezidentam; Krišjānim Kariņam, Latvijas Ministru prezidentam; Dacei Melnbārdei, Latvijas kultūras ministrei; Mārtiņam Bondaram, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadītājam, Arvilam Ašeradenam, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājam; visiem 13. Saeimas deputātiem; Jurim Jansonam, tiesībsargam; Trauksmes cēlēju kontaktpunktam; UNESCO Latvijas Nacionālajai komisijai, presei; Dziesmu svētku virsdiriģentiem un visiem, kas dziesmu augstā godā tur.

Vai Dziesmu svētki pēc 20-30 gadiem kļūs tikai par pagātnes atmiņām?

Dziesmai šodien nav liela diena. Šodien ir jautājums, vai mūžu mūžos būs dziesma; vai būs mana dziesma. Jo mazs bērniņš ir nonācis ierēdniecības krustcelēs. Iespējams, tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc.

Pagājušā gada vasarā kopā ar sešgadnieku apmācības idejām, klusi, klusītiņām, īpašu uzmanību tam nepievēršot, tika ielobēti grozījumi Vispārējās izglītības likumā, dzēšot 42. pantu, kas tādējādi paredz visu novirzienu skolu pārvēršanu par parastajām skolām. Ja citas, piemēram, valodu novirzienu skolas, savu iespēju robežās vēl spēs kaut kā lavierēt, tad mūzikas novirziena skolām tas ir nāves spriedums. Jo mūzikas instrumentam nepieciešamas individuālās stundas, tās nevar mācīt kopā visiem bērniem.

Diemžēl, kāda Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņa ašā budžeta mazināšanas ideja ekseļa tabuliņā nozīmē milzīgu un neparedzamu seku pilnu multipikatora efektu. Kāpēc? Jo, ja nebūs bērnu, kas pratīs dziedāt, nebūs nedz Dziesmu un deju svētku, nedz Latvijas kultūras kā tādas. Latvija kļūs par "zemi, kas dziedāja", pagātnes formā. Vēl vairāk – muzikālā attīstība veicina matemātiskās domāšanas attīstību, tas ir vispārzināms fakts, par ko veikti neskaitāmi pētījumi, fakts, kas ir pierādīts un apstiprināts.

Kāpēc gan šiem bērniem turpmāk nemācīties mūzikas skolās? Jo mūzikas skolās brīvu vietu nav! Tās nav paredzētas tādu bērnu pieplūdumam! Piemēram, Ventspils Centra sākumskolā ir sešas muzikālās klases, kopā 161 bērns. Lai iekļautu, papildus jau esošajiem bērniem, tos mūzikas skolā, ir nepieciešams būtisks finansējuma palielinājums mūzikas skolai, kas ir Kultūras ministrijas pakļautībā. Tātad Izglītības un zinātnes ministrijā būs budžeta līdzekļu pārpalikums un to novirzīs Kultūras ministrijai? Pilnīgi noteikti ne!

Rezultātā – uz talantīgo bērnu rēķina ierēdņi (iespējams, tie paši, kas priecājas par sapostiem talantīgiem bērniem uz skatuves dažādos valsts svētkos) būs īstermiņā ieekonomējuši naudiņu, Latvija būs iekļāvusies kaut kādā ārējā rāmī, bet mūsu bērnu un visas valsts nākotne kļūs nabadzīgāka! Nemaz nerunājot par UNESCO mantojumā iekļautajiem Dziesmu un deju svētkiem, kuriem gluži vienkārši pēc 20 gadiem vairs nebūs jaunu dalībnieku. Vai tas ir ceļš, pa kuru vēlamies iet? Vai tiešām mūzika ir kļuvusi par kaut ko elitāru? Vai tas ir ceļš, kā mēs vēlamies veidot izglītotu un daudzpusīgu sabiedrību?

Aicinu aizdomāties atbildīgos ierēdņus par patiesajām vērtībām, nekavējoties grozot kļūmīgo likuma 42. pantu, saglabājot mūzikas novirziena skolas esošajā apmērā. Tās ir 19 Latvijas skolas, kas noklāj visu valsts teritoriju un sniedz vienādas iespējas visiem bērniem, neatkarīgi no to maksātspējas un izcelsmes. Ierēdņi un valsts vadoņi – esiet saprātīgi!

4300 muzikālo bērnu vecāku vārdā, Agnese Pastare, mamma."

Un te vēl viens līdzīga satura ieraksts feisbukā:

Rīgas Centra humanitārās vidusskolas direktore Ineta Rudzīte apliecina, ka ar ministriju, Saeimu un Valsts izglītības satura centru (VISC) par minēto jautājumu runā jau aptuveni divus gadus, taču nav spējuši ietekmēt pieņemto lēmumu. Arī nākamnedēļ viņa došoties uz Saeimas komisiju, kurai skolas vadība adresējusi vēstuli, lūdzot rast iespēju pārskatīt pieņemtos grozījumus. "Mūsu skolas vecāki ir vieglā šokā par gaidāmajām izmaiņām. Tā taču nevar būt – šāda bija viņu reakcija, kad sasaucām skolā sapulci un pavēstījām jaunumus," stāsta Rudzīte. Taču lēmums pagaidām ir tāds, kāds ir. Rudzīte zināja sacīt, ka drīzumā saistībā ar citiem jautājumiem tiks atvērti Ministru kabineta noteikumi, un tā būtu iespēja vēl kaut ko mainīt.

"Kāpēc visiem jābūt vienādiem? Tāds ir mūsu galvenais jautājums. Tā jau kādreiz bija, to piedzīvojām un sapratām, ka nekas labs tas nav. Turklāt tas ir skolu identitātes, nevis mācību programmu, jautājums. Uz šīm skolām iet tie, kas zina, ka vēlas saņemt tieši to, ko tur var iegūt. Mūsu skolai ir gadu desmitiem ilgas tradīcijas, tā ir mūsu skolas pazīme – jebkurā programmā bērniem padziļināti māca svešvalodu. Jā, tas ir nedaudz dārgāk, bet nevaram taču visus pataisīt vienādus," uzsver Rudzīte.

Viņa stāsta, ka VISC vadība, skaidrojot gaidāmo reformu, norāda, ka visiem bērniem esot jāmācās mūzika, svešvalodas un māksla, lai valstiskā līmenī visiem bērniem zināšanas būtu vienādas. Taču, pēc Rudzītes sacītā, izglītība notiek skolā nevis ministrijā, un bieži vien nevienam pat īsti neinteresē, kā izglītības programmas realitātē tiek piemērotas. Jā, VISC atsaucoties, ka pēc reformas skolas pašas varēšot noteikt 10 procentus no satura, ar ko variēt, taču nekur netiekot pieminēts, ka šie 10 procenti ir no mācību priekšmeta. Ja, piemēram, nedēļā kādā mācību priekšmetā ir paredzētas divas stundas, tad "tieši ko ar šiem 0,2 procentiem var iesākt?". Ierēdnieciski viss skanot labi, taču realitātē – ne tik ļoti. Rudzīte arī norāda, ka tādā gadījumā arī ģimnāzijas ir īpašākas, arī tām tiek lielāks finansējums, bet nezin kādēļ cietīs tikai specializēto novirzienu skolas. "Mēs nemetam plinti krūmos. Turklāt, vai tiešām neviens neredz, ka paši vecāki nobalso par mūsu skolām, izvēloties tajās sūtīt savus bērnus," norāda direktore.

Rīgas 6. vidusskolas direktors Haralds Bārzdiņš par gaidāmajām izmaiņām pirmo reizi esot dzirdējis aptuveni pirms divām nedēļām, tādēļ pat vēl nav paguvis īsti par to visu padomāt, kas notiks, ja tiešām reforma būs tāda, kāda paredzēta. "Bet par finansējumu gan jau viss sen tika izlemts, tāpat kā mums valstī tiek rīkoti visi konkursi. Tā arī ar šo lietu – pēkšņi un klusiņām lēmums ir pieņemts, bet gan jau kāds iesauksies: "Bet kur tad tu dzīvo, Bārzdiņa kungs, ka neesi neko dzirdējis?!"" secina Bārzdiņš. Viņš gan esot sapratis, ka bērnam, kurš ir sācis apgūt konkrēto programmu, ļaus to pabeigt līdz 9. klasei.

Lai gan direktors vēl visu nav izsvēris, kā rīkoties, viņš iešot uz Rīgas domi runāt par finansējuma piešķiršanu no pašvaldības mūzikas programmu apguves nodrošināšanai. "Mēs vienmēr esam lepojušies ar Dziesmu un deju svētkiem, bet baidos, ka Eiropas Savienības kontekstā mēs šīs programmas varam zaudēt. Vai iespējams šādas skolas saglabāt valstiskā līmenī? Nedomāju, bet vismaz katrā pašvaldībā vajadzētu vienu divas skolas palīdzēt finansēt," uzskata Bārzdiņš. Viņš gan nedaudz nogaidīšot, vai sabiedrības spiediens tomēr nesniegs kādus pozitīvus rezultātus.

Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolas direktore Aija Neilande atzīst, ka par minēto jautājumu ar ministriju un citiem ierēdņiem cīnās jau trīs četrus gadus, jo sākotnēji Ministru kabineta noteikumos par valsts budžeta mērķdotāciju pedagogu darba samaksai pašvaldību vispārējās izglītības iestādēs un valsts augstskolu vispārējās vidējās izglītības iestādēs bija paredzēts, ka profesionālās ievirzes programmās finansējums tiks samazināts jau ar šo mācību gadu jeb 2018./2019. gadu. Pēc aktīvas cīņas termiņš pārcelts uz 2020./2021. mācību gadu.

"Sākot jauno mācību saturu, kā uzsver ministrija, beidzas arī profesionālo ieviržu programmu finansējums. Bet vēl viņi saka, ka katra skola varēšot realizēt savas noteiktās prioritātes. Tomēr stundu skaitu taču mēs nevaram palielināt! Un tas sit pa vispārējo intelektuālo attīstību. Ar 30 bērniem vienā klasē mēs nevaram strādāt. Tagad ar katra bērna talantu strādājam grupās," norāda Neilande.

Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolas, O. Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolas un Makašānu amatu vidusskolas direktores ir uzrakstījušas kopīgu vēstuli izglītības un zinātnes ministrei, lūdzot pārdomāt gaidāmās reformas iespējamās sekas. "Šīs mūsu trīs skolas ir dibinātas Atmodas laikā ar mērķi attīstīt tautas mākslu. Katrai tautai ir sava mentalitāte, un tie bērni, kuri strādā ar tādu dziņu, kā pie mums, nestrādās kā citas mentalitātes skolēni. Un tikai tā bērni var izpaust savu mentalitāti. Par to būtu ļoti žēl, ja tas viss pazustu. Tautas māksla zaudēs – būtiski un neatgriezeniski. Kā dzīvot tālāk – tas ir liels jautājums," uzskata Neilande.

Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskola atrodas pašā galvaspilsētas centrā, ēka nav liela, tāpēc lielu skolēnu skaitu nevar uzņemt, bet pieprasījums ir liels. Uz nākamā gada sākumu esot pieteikti 90 bērni, bet uzņemt varēs vien 26 līdz 28 skolēnus. Neilande uzsver, ka pieprasījums jau pats par sevi vēsta – vecāki izvēlas bērniem labāko. Pēc 9. klases pabeigšanas daudzi šī skolas bērni turpinot mācības ģimnāzijās, bet vēlāk – studē labās augstskolās, tostarp arhitektūru. "Un tas ir iespējams, tāpēc, ka mūsu bērniem ir attīstītas abas smadzeņu puslodes – radošums ar intelektuālo. Taupot kapeiciņu, mēs pazaudējam vairāk. Nevajag iznīcināt to, kas ir labs un pieprasīts," uzskata Neilande.

VISC vadītājs Guntars Catlaks, komentējot sacelto ažiotāžu, atgādina, cik sarežģīti tapa pamatizglītības standarts, kādas bija cīņas par stundu skaitu, tostarp, mūzikā, literatūrā, kā visi vēlējās vienādu stundu skaitu... Kādas bija skolēnu vecāku demonstrācijas, prasot skolām lielāku brīvību. "To visu apspriedām ļoti ilgi, tad tika atbalstīts arguments, ka nevajag skolas ierobežot. Un tika pieņemts pamatizglītības standarts ar iespēju skolām 10 procentu no mācību satura koriģēt pēc saviem ieskatiem. Tāpat skolām ir garantētas tiesības licencēt savas autorprogrammas. Ja reiz atkal ir neapmierinātība, varam noteikt ierobežojumus, bet tas būs solis atpakaļ," saka Catlaks.

Izslēdzot jau iepriekš pieminēto 42. pantu, patiesībā skolām noteiktas daudz plašākas iespējas, jo līdz šim likums paredzējis izstrādāt tikai pamatizglītības programmu četros veidos, turpretim tagad skolas pašas var licencēt savas programmas vai arī strādāt pēc izveidotā standarta ar iespēju 10 procentu satura pielāgot pēc pašu ieskatiem. "Tagad skolas var veidot visdažādākās programmas – tehnoloģiju- mākslas, mākslas-mūzikas. Izmaiņas likumdošanā gluži pretēji paver plašākas iespējas. Jā, var piekrist, ka šie 10 procenti ir tādi kosmētiski, bet tas ir pie nosacījuma, ka skolas īsteno programmas paraugu nevis standartu, jo standarts nosaka sasniedzamos rezultātus visās jomās, bet programmas paraugs – priekšmetus un stundu skaitu tajos," norāda Catlaks.

Ceļš līdz autorprogrammu licencēšanai nemaz neesot tik sarežģīts, turklāt daļai skolu šādas programmas jau ir izstrādātas, kas vien jāsaskaņo ar izglītības pārvaldi, pašvaldību un jāiegūst VISC atzinums. Protams, ja skola pateiks, ka no visa mācību satura 40 procentus mācīs tikai matemātiku, tad VISC radīsies jautājums, kā bērns iegūs vispārējo izglītību, zināšanas visos priekšmetos. "Ja redzēsim, ka piedāvātā autorprogramma būs vienpusēja, šauri specializēta, tad, protams, nāksies to pārstrādāt, bet mēs neredzam nekādas problēmas saskaņošanai, pie nosacījuma, ja tiek ievērots samērības princips," norāda Catlaks.

Catlaks uzsver, ka itin visā ir jāatrod saprātīgs kompromiss. Turklāt, VISC ieskatā, visiem bērniem ir jābūt vienlīdzīgām iespējām apgūt gan mūziku, gan vēsturi, sportu, literatūru utt. Pie sabiedrības un jomas speciālistu neapmierinātības VISC jau esot pieraduši, un arī šajā reizē gatavi diskutēt un nepieciešamības gadījumā Ministru kabineta noteikumos iestrādāt nosacījumus par autorprogrammu licencēšanu.