Šamanis Pīts: bungas ir mans liktenis

Pīt, vai pastāstīsi nedaudz par sevi?

Labprāt! Perkusijas sāku spēlēt jau piecu gadu vecumā – bungāju pa galdiem, mēbelēm un paša ķermeni. Desmit gadu vecumā viesojos Dienvidāfrikā, iepazīstot arī zulu kultūru. Tur dzimusi mana māte. Gluži vai iemīlējos bungu skanējumā! Vienmēr esmu apjautis – bungas ir mans liktenis. Tomēr perkusiju pielietojumu šamanisma tradīcijās apzinājos tikai tad, kad biju jau padsmitnieks.

Kopš agras bērnības bungas mani skolojušas, vadījušas dzīves ceļā un arīdzan kalpojušas kā mūzikas instruments. Mana saikne ar perkusijām ir tik dziļa, ka spēju bungām uzticēt savas jūtas, domas un emocijas. Ilgas stundas vadīju, vienatnē spēlējot perkusijas. Vēlāk iegādājos arī bungu komplektu.

Bungas ir bijusi neatņemama mana mūža daļa, tādēļ – nobriedušākā vecumā – izjūtu patiesu prieku, daloties bungu dāvātajās prasmēs un zināšanās, kas gūtas bērnu dienās un jaunībā. Nododot tās tālāk – cilvēkiem, ar kuriem strādāju.

Cik jauki! Ko bungas tev nozīmēja, kad biji vēl bērns? Vai tās jau bija šamaņu bungas?

Dienvidāfrikā redzēju zulu mūziķus spēlējam tradicionālās lielizmēra bungas. Tās nebija īpašas šamaņu bungas. No Dienvidāfrikas man atsūtīja tūristiem ražotas perkusijas. Diez cik labas jau nebija, tomēr ļāva iesākt likteņa nosprausto ceļu. Bungas ir mans liktenis. Nav tik svarīgi, vai tās ir tieši šamaņu bungas.

Sajutu dziļu saikni ar bungu matērijas būtību un enerģētiku. Perkusiju klātesamība manā dzīvē bija tik izteikta, ka nevarēju nedzirdēt to aicinājumu. Vēlāk, kad spēlēju biežāk un sāku iegādāties pats savas perkusijas, ritms ļāva izzust, saplūst vienotībā ar bungām, ar to enerģiju. Saplūsme ir šamanisma bungu spēles pamats. Es to acīmredzot biju sapratis intuitīvi un, pat neapjaušot, sācis pielietot perkusijas, kā to dara šamaņi.

Kā nonāci līdz šamanisma izziņai?

Bungu komplektu sāku spēlēt aptuveni 19–20 gadu vecumā. Jaunībā vēlējos kļūt par mūziķi. Ģimene mani nespēja atbalstīt – mēs nebijām pārlieku turīgi, tādēļ spēlēju bungas savā prātā. Iztēlojos, ka spēlēju bungas, un iedomājos skaņas, kuras izvilina manas kustības.

Kad varēju atļauties īstu bungu komplektu, jau biju guvis zināmas iemaņas, vingrinoties šajā iekšējā telpā.

Sāku pētīt, kā bungas tiek izmantotas afrikāņu kultūrā. Izzināju perkusiju elementa klātbūtni Amerikas indiāņu kultūrās. Guvu izpratni par bungu saistību ar garīgo darbu. Krietni vēlāk nonācu līdz šamanisma perkusiju tradīcijām. Iepazinu ritma ceļojumus šamanisko apziņas stāvokļu sasniegšanai.

Pirms tam bungas man galvenokārt saistījās ar afrikāņu un – jo īpaši – Amerikas indiāņu kultūrām, kurās perkusijas tiek uzskatītas par sakrālu instrumentu. Savukārt šamanisms ļāva pētīt ritma nozīmi, apvienojot iepriekš gūtās zināšanas ar jaunām atklāsmēm par ritmu daudzveidību. Tas bija viss, kas vajadzīgs, lai sāktos mans... lidojums. Es pacēlos spārnos.

Tātad par savu pirmo Skolotāju tu uzskati bungas?

Pavisam noteikti.

Un kas bija nākamais Skolotājs?

Laikam jau intuīcija. Iekšējais bērns. Iekšējā paļāvība. Man ir tāda pārliecība – mācot ļaudis, es vienmēr saku, ka dalīšos tikai un vienīgi savā viedoklī. Katram jāatklāj pašam sava patiesība. Dažreiz mūs tik lielā mērā ietekmē līdzcilvēku stāsti un līdzcilvēku pieredze, ka mēs atsakāmies no sev piemītošā spēka, atdodot to kādam skolotājam.
Man šķiet, vispatiesākais, visautentiskākais Skolotājs, kāds dzīvē sastopams, mājo katrā pašā.

Es ticu, ka piedzimstam kā dižākie Skolotāji savam mūža gājumam. Jau bērnībā esam gudrības aplaimoti. Diemžēl pieaugušo dzīves pārsātinātā pasaule novērš mūsu prātus. Tad nu mums jāatrod veids, kā atkalapvienoties ar savu iekšējo Skolotāju, nevis pastāvīgi jāmeklē kādi skolotāji ārpus sevis. Nē, nepieciešams atklāt to Skolotāju, kas ir mūsu īstenā, autentiskā patība.

Vai tu ik dienu pildi kādus muzikālus vai garīgus vingrinājumus?

Katru dienu pievēršu uzmanību tam, lai darītu šo pasauli labāku. Nevarētu apgalvot, ka piekopju īpašu bungu spēles režīmu. Agrāk – jā. Tagad mēs ar bungām esam tā saplūduši, ka varu vienkārši vadīt laiku meditatīvā stāvoklī – būt šajā mierā. Aizvērt acis un doties iekšpasaules izpētes ceļojumā.

Vēl es ik dienu pievēršu apzinātu uzmanību tam, kā lietoju vārdus, savai klātbūtnei uz šīs planētas, savam esības stāvoklim. Cenšos būt kā sēkliņa, lai mana apzinātība sasniegtu dziļākus līmeņus un es palīdzētu šai pasaulei kļūt labākai. Tāpat izmantoju savu apziņu, lai atbalstītu citus.

Ko tu mums piedāvāsi festivālā "Būtība"?

Festivālā spēlēšu perkusijas un nedaudz pastāstīšu par to, ar ko nodarbojos. Kopumā es tur būšu divas stundas. Runāšu droši vien tikai 20 minūtes. Pēc tam piedāvāšu stundu ilgu šamanisma skaņu dziedniecības ceremoniju. Pēc stundu ilgās uzstāšanās ieslīgšu transā, vedinot klausītājus sastapties ar savu iekšējo Skolotāju.

Skaņa ir ārkārtīgi nozīmīga. Tā palīdz integrēt uztverto informāciju. Dažkārt mēs apmeklējam seminārus un iegūstam izteikti kognitīvas atziņas, informācijas apstrādē izmantojot tikai smadzeņu analītiskās un sistemātiskās funkcijas.

Skaņas skaistums slēpjas iespējā mūziku iepludināt mūsu ģēnijā, kas mājo ikkatrā ķermeņa šūnā. Aicināšu ieslīgt dziļas relaksācijas stāvoklī, integrējot autentiskās skaņas patieso būtību un mūsu dzīves ceļa sūtību, kas mums dota kopš dzimšanas un nav pazudusi, lai kur savā mūžā esam nonākuši.

Lieliski! Nespēju vien sagaidīt tevis piedāvāto Ceļojumu! Vai tu zini, ko nozīmē festivāla nosaukums – "Būtība"?

Nezinu gan.

Tā ir tā pati "esence", "kvintesence".

O! Vareni!

Izplatot festivāla informāciju angļu valodā, nebijām droši, vai vēlamies nosaukumu tulkot. Nolēmām netulkot.

Tas ir izcils nosaukums. Ļoti jauki!

Paldies!

Man ir patiess prieks par iespēju apciemot Latviju.

Vai tu Latvijā būsi pirmoreiz?

Jā, pirmoreiz. Esmu pabijis Igaunijā – ļoti tuvu Latvijas robežai. Tālāk vēl neesmu ticis.

Paldies tev, Pīt! Gaidām tevi festivālā "Būtība"!

Paldies, ka aicinājāt. Arī es gaidu ar nepacietību! Vēlu pārpārēm mīlestības!

Vairāk par festivālu un tā pasniedzējiem lasi šeit.