Matemātiku apgūt, pārvarot sāpes. Pedagogu darbs Bērnu slimnīcā

Šī meitene mājās varēs braukt drīz, bet ir bērni, kuriem slimnīcā jāpavada pat vairāki mēneši, un viņi mācās arī vispārējā izglītības programmu – bieži caur sāpēm, ciešanām, bet ar milzu gribasspēku atgriezties skolas solā pie saviem klasesbiedriem.

Bērnu slimnīcā strādā visai kupls pedagogu kolektīvs – gan interešu izglītības, gan vispārējās izglītības skolotāji – gan latviešu, gan krievu valodas plūsmā. Kāds ir pedagogu darbs ar mazākiem un lielākiem pacientiem, sarunā ar "Cālis" stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Pacientu sociālās aprūpes un interešu izglītības daļas vadītāja Indra Veismane, interešu izglītības pedagoģe Sindija Ādamsone un vispārējās izglītības skolotāja darbā ar 1. - 4. klases skolēniem Irēna Kļaviņa.

Bērnu slimnīcā rotaļu istabas ir visās nodaļās, un to skaitu pat iecerēts vēl papildināt, bet jau tagad ir pieejamas 15 rotaļu istabas. Interešu izglītības nodrošināšanā strādā 14 pedagogi, bet, līdz ar jaunu istabu atklāšanu, to skaits pieaugs līdz 17. Savukārt vispārējās izglītības pedagogi ir 10 katrā no latviešu un krievu plūsmām.

Veismane uzsver, ka pedagogu darbs slimnīcā visai būtiski atšķiras no parastām skolām vai pulciņiem, uz kuriem dodas veseli bērni, kuri dzīvo mājās. Strādājot ar mazajiem pacientiem, pedagogiem ir daudz rūpīgāk jāizvēlas katrs pateiktais vārds, jāatrod individuāla pieeja. "Tas ir darbs ar bērnu dvēselēm un apziņu. Pedagogiem tas ir liels izaicinājums – strādāt ar pacientiem, un to nemāca, studējot pedagoģiju. Jā, nedaudz ir ietverta psiholoģija, taču šis darbs ir kaut kas cits, mūsu pedagogi visu mācās praksē," norāda Veismane.

Saskaņā ar normatīvajiem aktiem, ja bērns slimnīcā uzturas ilgāk nekā divas nedēļas, viņam jānodrošina vispārējā izglītība, ņemot vērā pacienta veselības stāvokli. To, ka bērnam nepieciešams turpināt izglītoties, konstatē interešu izglītības pedagogs, ārsts, medmāsa, vecāks vai pats bērns. Pēc šādas informācijas saņemšanas bērnu reģistrē žurnālā pie pedagoga, un, ņemot vērā veselības stāvokli, tiek izveidots grafiks ar mācību stundām.

Skolotāja Kļaviņa stāsta, ka faktiski tās ir individuālas mācību stundas. Tā kā mūsdienās ir pieejama "E-klase", gan bērns, gan vecāki un pedagogi var sekot līdzi, kādu mācību vielu apgūst pacienta klasesbiedri. 10 pedagogi strādā ar latviešu, bet 10 – ar krievu valodā runājošiem bērniem. Visbiežāk vispārējās izglītības pedagogiem jāstrādā ar onkoloģisko slimību un psihiatrijas nodaļas pacientiem, jo tikai retos izņēmuma gadījumos citās nodaļās ārstējošies bērni uzturas slimnīcā ilgāku laiku. Pēc Veismanes teiktā, mūsdienās bērns slimnīcā pavada vidēji trīs četras dienas. Lieki vairs nevienu slimnīcā netur, taču, protams, ir gadījumi, kad arī salīdzinoši vieglākām slimībām rodas kādas komplikācijas, piemēram, pēc operācijas, tad gan ārstu uzraudzībā jāatrodas ilgāku laiku.

Kā stāsta Kļaviņa, ja bērns jūtas salīdzinoši labi, mācīties kopā ar skolotāju dodas uz rotaļu istabu, taču, ja pašsajūta ir slikta vai ārsti lieguši pamest palātu, mācības norit turpat, esot gultā. "Dažreiz bērni paši izdomā, kuros mācību priekšmetos viņiem ir kādi robi, tad pastiprināti strādājam, lai tos aizpildītu. Faktiski tās ir privātstundas," norāda skolotāja.

Kad bērns no slimnīcas izrakstās, līdzi tiek dots atzīmju izraksts. Ja mācību gads noslēdzas, kad bērns atrodas slimnīcā, ar kādu īpašāku sveicienu tiek nosvinēta konkrētas klases pabeigšana. Bet faktiski ir tā – slimnīcā pedagogi liek arī atzīmes, kā pasmejas Kļaviņa, – cenšoties nelikt pavisam sliktās, bet neesot arī tādas nepieciešamības, tad bērnam uz rokas tiek iedots sekmju izraksts, kas jāiesniedz skolā, kurā skolēns reģistrēts. Eksāmeni – 9. vai 12. klases – netiek kārtoti, jo bērni veselības stāvokļa dēļ no tiem ir atbrīvoti.

Skolotāja Kļaviņa par pedagoģi Bērnu slimnīcā strādā jau aptuveni 30 gadus. Viņa jau ir pensijas vecumā, bet palūgta turpināt darbu, ko labprāt arī piekritusi darīt. Sarunas laikā pāris reižu viņai acīs sariešas asaras, atminoties kādus īpašus gadījumus ar saviem skolēniem. Viens tāds bijis pavisam nesen: zēns nodaļā atrodas kopš pagājušā gada septembra. "Pēc dabas ļoti dzīvīgs, aktīvs zēns, bet pēc ķīmijterapijas viņš guļ gultā, viņam ir tik grūti. Es pie viņa atnāku, un viņš man uz Mātes dienu pasniedz no pērlītēm izgatavotu rokassprādzi un no pērlītēm savērptu eņģelīti. Es biju līdz asarām aizkustināta," stāsta skolotāja.

Viņas darba pieredzē patiešām aizkustinošu – gan pozitīvi, gan negatīvi – notikumu ir daudz, īpaši ar onkoloģijas pacientiem. Ir piedzīvots, ka kādudien skolēna, kuram pasniegt kādu mācību priekšmetu, vairs nav... Un tas ir ļoti smagi. "Dažreiz ir ļoti grūti, kad netiec vaļā no emocijām," atzīst skolotāja Irēna.

Foto: pedagoģe Irēna Kļaviņa.

Taču vienlaikus skolotāja akcentē, ka bērni slimnīcas gultā daudz vairāk novērtē mācīšanās nozīmi. Viņiem ir milzu motivācija – lai slimības dēļ nezaudētu iespēju turpināt mācīties kopā ar saviem klasesbiedriem. "Dažreiz caur sāpēm, viņam ir tik grūti pēc ķīmijterapijas, viņš ir maskā, spēka nav, bet nē, saka, ka neatliks mācību stundu, ka mācīsies. Te redzam to milzu atšķirību – skolā bērns tā īsti neapzinās, kāda vērtība ir veselība un tam, ka tu vari iet skolā," uzsver Kļaviņa.

Skolotāja konkrēti nevar pateikt, kādēļ savulaik izvēlējusies papildu darbam Skolu valdē strādāt par pedagogu slimnīcā, bet pieļauj, ka ietekmi atstājis fakts, ka viņas brālis savulaik ilgstoši slimojis. "Vispār es gribēju studēt medicīnu, bet iestājos toreizējā Liepājas pedagoģiskajā institūtā, kur mums bija arī daudz lekciju psiholoģijā, bija lekcijas, kurās ieguvām pamatzināšanas medmāsas profesijā. Un rados man ir mediķi, laikam jau tas viss kaut kā nospēlējis attiecībā uz to, kur esmu tagad," saka skolotāja. Viņa atzīst, ka bijis viens brīdis, kad jutusi – vairs emocionāli nevar veikt šo darbu, jo pie bērniem ļoti pierod, bet, ja pēkšņi kādā dienā viņa vairs nav, ir smagi. Taču Irēnai palūguši, vai viņa atkal nevarētu skolot pacientus, un viņa piekritusi. "Kad ir ļoti smagi, es pārkrāmēju skapi, daru kaut ko fizisku. Kad skatos uz smagi slimajiem bērniem, man ir tik ļoti žēl to vecāku, jo viņi redz tikai savu bērnu, nekas no apkārt notiekošā viņus neinteresē," atklāj skolotāja.

Arī Veismane atminas dažus gadījumus ar smagi slimiem bērniem – bijis zēns, kuru aicināja piedalīties mūzikas nodarbībā. "Es viņam piedāvāju paspēlēt sintezatoru, viņš man saka, ka vispār viņam neinteresē mūzika un patīk spēlēt futbolu, bet labi... Viņš paspēlēšot. Šie bērni ir gatavi darīt jebko, pat lietas, kas viņus neinteresē, lai tikai aizmirstu savu sāpi," stāsta Veismane. Vēl viņa ar smaidu atceras kādu meitenīti, kura slimnīcā uzturējās ļoti ilgi. Viņai tā patikusi uz Ziemassvētkiem iemācītā dziesmiņa "Zvaniņš skan", ka to dziedājusi līdz pat Jāņiem.

"Bija tāda liela meitene. Sākumā, kad ienāca slimnīcā, zīmēja princeses ar skaistiem matiem un zirgiem blakus, bet vēlāk – princeses bija bez matiem. Bija zēns, kurš sevi uz lapas uzzīmēja mazu, melnu, bet saule bija visā pilnībā attēlota. Bērnu zīmējumi jau visu pasaka par to, kā viņi jūtas šajā pasaulē," uzsver Irēna.

Ja runā par mācību priekšmetiem, slimnīcā nav ierobežojumu piedāvājumā – bērni var mācīties gan fiziku, gan matemātiku, literatūru, angļu valodu. Ja trūkst kādu mācību materiālu, slimnīcā ir bibliotēka. Pedagogs sākotnēji novērtē, kāda apjoma zināšanas bērnam ir, un tad izveido individuālu grafiku. Skolotāja Irēna ar smaidu atceras vienu gadījumu, kad septiņus gadus vecai meitenei kā vienīgais un galvenais mācību priekšmets bijis latviešu valoda. "Māte latviete, tēvs no Maķedonijas. Meitai mātes valoda netika mācīta, bet meitēns nezināja arī angļu valodu. Kā mums viņai mācīt citus priekšmetus? Bija jāsāk ar mātes valodu – pa burtiņam vien," stāsta skolotāja.

Otrs pedagoģijas novirziens, kas tiek īstenots Bērnu slimnīcā, ir interešu izglītība. Portāls "Cālis" viesojās Ausu, kakla un deguna nodaļas rotaļu istabā, kur ar dažāda vecuma bērniem jau 13 gadus strādā pedagoģe Sindija Ādamsone. "Es mācījos augstskolā un skaidri zināju, ka vēlos palikt strādāt Rīgā. Šeit bija brīvas vietas, bet es nezināju, uz ko es nāku. Pedagogam slimnīcā ir jābūt daudzpusīgam – vienlaikus jābūt skolotājam, mammai, draugam, kas uzklausa, palīdz. Bērni mainās, viņi ir dažāda vecuma, ar dažādām interesēm, un katram jāatrod sava pieeja. Senāk strādājām grupās, bet tagad darbs rit individuāli. Jo katram taču ir savas intereses, pašsajūta, un bērni arī ļoti mainās. Te viņiem modē magnētiņi, te uzlīmes, te vienas filmas, te – citas. Par visu jābūt lietas kursā," smejas Sindija.

Iedvesmu un idejas viņa rod dažādos kursos, grāmatās, internetā, arī no bērniem uzzina jaunumus. Bet dažreiz gadās arī bērnus iepazīstināt ar pilnīgi ko jaunu, piemēram, filcēšanu, pērļošanu. "Mēs lielos daudzumos izmantojam slimnīcā pieejamo materiālu – ģipsi, no kura veidojam visu ko – trauciņus, maskas, spaiņiem mums aiziet līme, daudz strādājam ar plastiku. Lai puišiem būtu interesantāk, gatavojam reāli lidojošus pūķus, kuģus. Mani "klienti" ir vecumā no diviem trim līdz pat 18 gadiem, un arī mammas un tēti. Jā, arī vecāki tik ļoti labprāt iesaistās šajās nodarbēs. Mūsdienās jau vispār vecāki kļuvuši daudz aktīvāki. Mājās viņi aktīvajā dzīves ritmā nepagūst pievērsties kaut kam tādam, bet šeit nekur nav jāsteidzas," stāsta Sindija.

Foto: pedagoģe Sindija Ādamsone.

Veismane stāsta, ka slimnīcā ir arī mūzikas nodarbības, ko vada skolotāja Dārta. Dažreiz tiek sarīkoti arī mazi koncertiņi. Reizēm mūzikas stundās piedaloties visa mazā pacienta ģimene. Kā novērojuši pedagogi, biežāk ir tā, ka bērns jau ir priecīgs, bet vecāki – noraizējušies, tad nu šādas nodarbības ļauj kaut uz brīdi aizmirsties gan vieniem, gan otriem. Rotaļu istabā ik dienu interešu izglītība pedagogs strādā sešas stundas, bet vakarpusē – no pulksten 16 līdz 20 dažādas aktivitātes piedāvā "Spēļu namiņš pie kafejnīcas".

Veismane uzsver, cik svarīgs ir Bērnu slimnīcas fonda atbalsts, sagādājot nodarbībām materiālus. Tāpat dzīvi krāsaināku slimnīcā padara dažādie ciemiņi – gan pazīstami mūziķi, mākslinieki, gan pašdarbības kolektīvi, arī daudzas skolas brauc ciemoties ar saviem priekšnesumiem. Katrā nodaļā ir Māsu postenis, kurā var saņemt pilnu informāciju par katra bērna veselības stāvokli. Tā kā koncerti parasti notiek bibliotēkas telpās, ja ir vēlēšanās uz to doties, atļauja jāsaņem pie māsām postenī un var doties baudīt kādi izklaidi.

Rotaļu istabu pedagogi savām vajadzībām veic arī tādu kā izpēti par bērna emocijām pirms un pēc nodarbību apmeklēšanas. Pēc Veismanes stāstītā, dažreiz bērns rotaļu istabā ierodas noraizējies, bet gandrīz simts procentos gadījumu no tās aiziet pozitīvi uzlādēts. Un tā jau arī esot īstā jēga, kādēļ tādas ir izveidotas. Onkoloģijas nodaļā bez rotaļu istabas nodarbībām pieejama arī smilšu terapija un psihologa konsultācijas. "Nodarbībās bērni aizmirstas. Dažreiz pat ir tā, ka bērns ir tā pieradis radoši darboties, ka negrib braukt mājās, jo esot jāpabeidz darbiņi. Un vispār jau tagad vide slimnīcā ir tik krasi mainījusies. Arī daudzas procedūras bērniem veic kaut vai rotaļu istabā, piemēram, asinsspiediena mērīšanu. Ja kādreiz katra manipulācija tika veikta īpašā kabinetā, kurp bērns tika vests, tagad mediķi nāk pie bērna. Arī tad, ja bērnam ir pielikta sistēma, viņš var pārvietoties. Viņam nav jāguļ gultā. Tāpat medicīnas personāla darba apģērbs ir krāsains, baltais halātiņš bērnos raisa bailes. Mūsu dakteri tagad ir tērpi tik krāsaini. Jā, mums ir sava mode. Ir halātiņi ar lācīšiem, taurenīšiem, pat ķirurgu cepures tagad ir citādas, ne tik biedējošas. Mēs daudz domājam par to, kā bērnos mazināt bailes no ārstiem, no procedūrām, tāpēc ir doma izveidot mazo dakterīšu skolu, kurā bērni uz lellēm, lācīšiem, zaķīšiem varēs izmēģināt dažādas procedūras. Lai viņi redz, kāpēc viens aparāts rūc, kā lācītis jūtas, kad viņam veic citu manipulāciju..." stāsta Veismane.

Ideju viņiem ir daudz, atliek vien tās visas realizēt. Un tas tikai viena mērķa dēļ – lai bērniem būtu priecīgāk, atrodoties slimnīcā, un būtu mazāks satraukums par to, kas notiks.