Smadzeņu emocionālā dzīve – kā veicināt pozitīvo domāšanu un vairot labklājību

Apgāds "Lietusdārzs" laidis klajā Ričarda Dž. Deividsona un Šāronas Beglijas grāmatu "Smadzeņu emocionālā dzīve", kas uz šiem jautājumiem sniedz ilgos pētījumos balstītas un ļoti interesantas atbildes.

Dr. Ričards Dž. Deividsons gadu desmitiem ir bijis liecinieks un līdzdalībnieks tam, kā attīstījās jauna zinātnes starpdisciplīna, ko sauc par afektīvo neirozinātni jeb neirobioloģiju. Tā ir nozare, kas pēta smadzeņu mehānismus, kuri ir emociju pamatā. Iegūtā informācija ļauj meklēt un atrast veidus, kā veicināt pozitīvo domāšanu un līdz ar to uzlabot cilvēku labklājību.

Deividsona pētījumi afektīvās neirobioloģijas jomā ir devuši simtiem atklājumu, sākot ar smadzeņu mehānismiem, kas ir pamatā empātijai un atšķirībām starp autistu smadzenēm un smadzenēm, kuras attīstās normāli, un beidzot ar to, kā smadzeņu racionālās domāšanas apgabals var cilvēku iegrūst depresijas dzīlēs.

Pētniecības darbu Viskonsinas universitātes laboratorijā grāmatas autors ir apvienojis ar Veselīgās domāšanas izpētes centra direktora pienākumiem. Šā centra galvenais mērķis ir izzināt, kā smadzenēs rodas un kā iespējams veicināt tās prāta iezīmes, kas augstu vērtētas jau kopš cilvēces pirmsākumiem, – līdzcietība, labsirdība, altruisms, laipnība, mīlestība un citas. Pētniecība ir cieši saistīta ar atklājumu praktisku izmantošanu, lai patiešām mainītu reālu cilvēku dzīvi. Piemēram, ir izstrādātas pirmskolas un pamatskolas programmas, kas māca attīstīt bērnos laipnību, uzmanību, empātiju, sadarbību. Cits projekts karavīriem, kas atgriezušies no Afganistānas un Irākas, palīdz tikt galā ar trauksmi.

Grāmatas centrā ir autora doma par to, ka saistībā ar smadzeņu emocionālo dzīvi ikvienam cilvēkam ir raksturīgs savs emocionālais stils, tas ir, konsekventa reakcija uz dzīves notikumiem. Lasītājam tiek dota iespēja atklāt un izvērtēt savu stilu, uzzināt, kā tas ietekmē veselību, kā arī apgūt vingrinājumus, kas palīdz to mainīt.

Darbs sarakstīts formā, kas ļauj jaunās atziņas uztvert gan lasītājam ar priekšzināšanām neirobioloģijā, gan bez tām. Tas piemērots jebkuram, kam interesē sava un līdzcilvēku uzvedība. Psihologi, pedagogi, vecāki, mediķi, vadošie darbinieki un daudzu citu grupu pārstāvji grāmatā atradīs atbildes uz jautājumiem, ar kuriem tie saskaras arī īpaši savas jomas ietvaros.

Piedāvājam iepazīties ar fragmentu no grāmatas.

Pati emocionālo stilu eksistence izraisa virkni ar tiem saistītu jautājumu, un pirmām kārtām jau šādu: kad īsti veidojas emocionālais stils – agrīnā pilngadībā, kad cilvēkā nostabilizējas emocionālo reakciju modeļi, kas raksturo to, kāds viņš būs, vai arī, kā uzskata ģenētiskā determinisma piekritēji, – vēl pirms piedzimšanas? Vai šie modeļi paliek nemainīgi un stabili visa mūža garumā? Mazāk acīmredzams ir jautājums, kāds radies manu pētījumu gaitā: vai emocionālais stils ietekmē fizisko veselību. (Viens no iemesliem, kas liek domāt, ka tā ir tiesa, ir tas, ka cilvēki, kuri cieš no klīniskās depresijas, daudz biežāk cieš arī no atsevišķām fiziskām problēmām, piemēram, sirdslēkmēm un astmas, nekā cilvēki, kuru anamnēzē depresijas nav.) Iespējams, vēl svarīgāks ir jautājums, kā cilvēka smadzenēs rodas dažādie emocionālie stili un vai tie ir iegulti neirālajās shēmās, vai arī mēs varam kaut ko darīt, lai tos pārveidotu un tādējādi mainītu to, kā reaģējam uz dzīves priekiem un likstām? Un, ja cilvēki spēj savu emocionālo stilu kaut kā mainīt (11. nodaļā es ieteikšu dažas metodes, kā to paveikt), vai tas izraisa arī izmērāmas izmaiņas smadzenēs?

Tā nu, lai neliktu jums mocīties gaidās – un precizētu, ko tieši es domāju ar "emocionālo stilu", – ļaujiet man to vienkārši paskaidrot. Emocionālajam stilam ir sešas dimensijas. Tas man tā pēkšņi neienāca prātā, tās arī neatklājās manu pētījumu sākumā, nemaz nerunājot par patvaļīgu lēmumu, ka seši ir jauks cipars. Tas izrietēja no sistemātiskiem pētījumiem par emociju neirālo pamatu. Katrai no sešām dimensijām ir specifiska, identificējama neirālā signatūra – tā liecina par to, ka tās ir īstas, nevis tikai teorētiski izveidotas. Var pieņemt, ka pastāv vairāk par sešām dimensijām, tomēr tas ir maz ticams: svarīgākās emociju shēmas smadzenēs tagad ir labi pazīstamas, un, ja uzskatām, ka vienīgie zinātniski pamatotie emociju aspekti ir tie, kuriem iespējams izsekot līdz notikumiem smadzenēs, tad sešas dimensijas pilnībā raksturo emocionālo stilu.

Katra dimensija raksturo konkrētu spektru. Daži cilvēki atrodas vienā vai otrā tā galējībā, bet citi – kaut kur pa vidu. Kopējo emocionālo stilu veido kombinācija no cilvēka atrašanās vietām katrā no dimensijām.

Elastības stils: Vai parasti spējat atgūties pēc neveiksmēm, vai arī ciešat no sabrukuma? Vai, saskaroties ar emocionāliem vai citiem izaicinājumiem, jums pietiek izturības un apņēmības, lai dotos tālāk, vai arī jūtaties tik bezpalīdzīgs, ka vienkārši padodaties? Ja sastrīdaties ar savu romantisko partneri, vai tas jūs nomāc visu atlikušo dienu, vai arī spējat ātri atgūties un atstāt strīdu pagātnē?

Ja tiekat nospiests ceļos, vai jūs ceļaties un no jauna metaties dzīves virpulī, vai arī iztekat depresijas un vilšanās peļķītē? Vai reaģējat uz neveiksmēm enerģiski un apņēmīgi, vai arī padodaties? Cilvēki, kas atrodas vienā šīs dimensijas galējībā, strauji atkopjas pēc neveiksmēm, bet tie, kuri atrodas otrā, pēc neveiksmēm atkopjas lēni, tās viņus paralizē.

Perspektīvas stils: Vai reti ļaujat emociju mākoņiem aptumšot savu saulaino skatījumu uz dzīvi? Vai uzturat augstu enerģijas un aizrautības līmeni pat tad, ja kaut kas nenotiek tā, kā vēlaties? Vai arī sliecaties uz cinismu un pesimismu, ar grūtībām saskatot ko pozitīvu? Cilvēkus vienā šī spektra galējībā var raksturot kā pozitīvā tipa pārstāvjus, bet tos, kas otrā, – kā negatīvā.

Sociālās intuīcijas stils: Vai spējat lasīt cilvēku ķermeņa valodu un balss toni kā atvērtu grāmatu, nojaušot, vai viņi vēlas sarunāties, vai būt vieni, vai viņi piedzīvo ārkārtēju spriedzi, vai arī jūtas mierīgi? Vai arī jūs mulsina cilvēku garīgo un emocionālo stāvokļu ārējās pazīmes, varbūt pat vispār nespējat tās saskatīt? Cilvēki, kas atrodas vienā šī spektra galējībā, ir sociāli intuitīvā tipa pārstāvji, bet tie, kas otrā, pieder mulstošajam tipam.

Sevis apzināšanās stils: Vai apzināties savas domas un sajūtas un uztverat vēstījumus, ko jums sūta paša ķermenis? Vai arī rīkojaties un reaģējat, nezinot, kāpēc darāt to, ko darāt, jo jūsu apziņa neuztver jūsu iekšējo patību? Vai tuvie cilvēki jums vaicā, kāpēc nekad nenodarbojaties ar introspekciju, un brīnās, kāpēc it kā nepamanāt to, ka jūtaties satraukts, greizsirdīgs, nepacietīgs vai apdraudēts? Cilvēki vienā šī spektra galā sevi apzinās, bet tie, kas otrā – neapzinās.

Konteksta sensitivitātes stils: Vai spējat uztvert vispārpieņemtos sociālās saskarsmes noteikumus, nestāstot priekšniekam tos pašus neķītros jokus, ko stāstāt vīram, un necenšaties kādu uzaicināt uz randiņu bērēs? Vai arī nesaprotat, kāpēc cilvēki saka, ka jūsu uzvedība ir nepiedienīga? Ja atrodaties vienā konteksta sensitivitātes stila galējībā, tad esat sensitīvs, ja otrā – tad neesat.

Uzmanības stils: Vai spējat izslēgt emocionālos un citus traucēkļus, saglabājot fokusu? Vai arī tā aizraujaties ar videospēli, ka nepamanāt to, ka suns smilkstēdams prasās laukā, līdz uz grīdas parādās peļķe? Vai arī domas no darāmā darba aizslīd pie rīta strīda ar par-tneri vai satraukuma, ko izraisa gaidāmā prezentācija darbā? Cilvēki vienā uzmanības spektra galējībā ir fokusētā stila pārstāvji, bet tie, kas otrā – nefokusētā.

Ikvienam cilvēkam piemīt katras emocionālā stila dimensijas elementi. Padomājiet par sešām dimensijām kā par sava emocionālā satvara sastāvdaļām. Iespējams, jums piemīt spēcīgi fokusēta uzmanība, šķipsniņa konteksta sensitivitātes un ne tik daudz sevis apzināšanās, kā jūs vēlētos. Varbūt jums ir tik pozitīva perspektīva, ka tā aizēno visu pārējo, taču trūkst elastības un bieži parādās mulsums sociālās situācijās. To, kas jūs esat emocionālā ziņā, veido šo sešu komponentu dažādās proporcijas. Ir ļoti daudz šo sešu dimensiju kombināciju, tāpēc pastāv neskaitāmi daudz emocionālo stilu; ikviens cilvēks ir unikāls.

Emocionālā stila sešas dimensijas es atklāju nejauši, veicot pētījumus afektīvās neirobioloģijas jomā, pētot cilvēku emociju pamatu smadzenēs. Nebija tā, ka es būtu kādu dienu apsēdies, izfantazējis šos dažādos emocionālos stilus un tad ķēries pie pētījumiem, lai pierādītu, ka tie tiešām pastāv. Kā sīkāk stāstīšu nākamajā nodaļā, cilvēku individuālās atšķirības mani fascinējušas jau kopš manas pētnieciskās darbības sākuma.

Pat ja rūpīgi un pastāvīgi lasāt zinātniskos rakstus, īpaši rakstus par psiholoģiju un neirobioloģiju, iespējams, neesat pamanījis, ka gandrīz katra pētījuma rezultāti attiecas uz vidusmēra pētījuma objektiem vai uz to lielāko daļu. Iespējams, pētījumā ir noskaidrots, ka pārmērīgs izvēļu daudzums kavē lēmumu pieņemšanu vai ka cilvēki balsta ētiskus spriedumus emocionālos, nevis racionālos pamatojumos; iespējams, radies secinājums, ka cilvēki, nomazgājot rokas, jūtas mazāk neērti, ja izdara ko neētisku vai ja viņiem rodas amorālas domas, vai ka cilvēki dod priekšroku garāka auguma politiskiem kandidātiem. Reti gadās lasīt, ka vidusmēra reakcija iekļauj plašu klāstu reakciju, – gluži tāpat kā jūsu rajona pieaugušo "vidējais svars". Ja tiek ziņots tikai par vidusmēru un tikai uz to tiek vērsta uzmanība, pastāv risks ignorēt dažas ļoti interesantas parādības, proti, galējības – šajā vienkāršajā piemērā cilvēkus, kuriem ir bīstams liekais svars vai anoreksija, par kuru eksistenci pat nerastos aizdomas, ja zinātu tikai to, ka vidējais svars ir, teiksim, 80 kilogrami.

Tāpat ir ar psiholoģisko uzvedību un emocionālajām reakcijām. Gandrīz vienmēr ir kāds neiederīgais – cilvēks, kas nevērtē savas etniskās vai nacionālās grupas cilvēkus labvēlīgāk nekā cilvēkus, kuri ir atšķirīgi, vai cilvēks, kas neseko norādījumam dot elektriskās strāvas triecienu cilvēkam aiz aizslietņa, lai palīdzētu viņam "iemācīties labāk". Mani vienmēr ir interesējuši neiederīgie, jo esmu pārliecināts, ka pētījumos par cilvēku uzvedību, domāšanu un emocijām ir jāņem vērā individuālās atšķirības. Vēl vairāk – kā secināju jau sen, individuālo atšķirību fakts ir nozīmīgākā emociju iezīme.

Man tas kļuva skaidrs jau labu laiku atpakaļ. Es to apjautu, nejauši atklājot, ka aktivitātes cilvēku prefrontālajā korteksā – aktivitātes, kas saistītas ar laimi un tuvošanos vai ar bailēm, nepatiku, trauksmi un norobežošanos – ir neiedomājami atšķirīgas. Kopš tā brīža mani pētījumi bija koncentrēti uz individuālām atšķirībām; tas noveda pie idejas par emocionālo stilu un to veidojošajām dimensijām.

Katrs cilvēks atšķirīgi reaģē uz emocionālajiem ierosinātājiem un, runājot par "vairumu cilvēku" vai "vidusmēra cilvēku", ļoti daudz kas tiek ignorēts. Es uzskatīju, ka izpratne par šīm variācijām ļaus katram cilvēkam ievērot klasisko imperatīvu "iepazīsti sevi".

Tam būtu arī citas sekas reālajā pasaulē. Emocionālo reakciju variāciju pētīšana ļautu prognozēt to, kurš cilvēks var būt vairāk pakļauts garīgajām saslimšanām vai pat tādu trauksmes un skumju līmeni, kas tuvojas klīniskai saslimšanai, kā arī to, kurš saglabātu elastību, saskaroties ar nevēlamiem notikumiem.